Tad atskanēja dobji dārdi — gandrīz vienā un tajā pašā brīdī priekšējā un pakaļējā galā novēlās zemē divi izgrieztie apvalka gabali… Un, it kā to tikai gaidījuši, roboti ievilka taustekļus un lēnām atkāpās atpakaļ uz atvērtajām lūkām. Nesaprotama iemesla dēļ uzbrukums izbeidzās, bet jebkurā mirklī tas varēja sākties no jauna. Vajadzēja no kuģa telpām izglābt visu, kas vien iespējams.
. . . Korobovs steidzīgi nospieda avārijas pogu. Lūka un iekšējās durvis plaši atvērās. Pārvarot dīvainas bailes, Kalve, kam pēkšņi rādījās, ka arī pati raķete slēpj sevī kaut kādas briesmas, metās sekcijā, kur glabājās pārnesamie skābekļa rezerves baloni, satvēra vienu no tiem, ar pūlēm pacēla un, brīdi pa brīdim aizķeroties šaurā gaiteņa sienās, stiepa to uz izeju. Korobovs metās uz akumulatoru telpu — vajadzēja izglābt kaut daļu no akumulatoriem; palikt bez enerģijas diez vai bija labāk kā palikt bez skābekļa un uztura, ar kura glābšanu nodarbojās Azarovs.
Nolicis balonu uz grīdas, Kalve metās pie nākamā, bet tad nenocietās un ieskrēja kabīnē — visvairāk viņš bija norūpējies par raķetes kibernētiskajām iekārtām, kas bija iemontētas aiz sienu seguma. Viņš pavadīja kabīnē tikai mirkli un iznāca no turienes līgodamies — tik drausmīgs bija skats, kas tur pavērās .. . Niknuma pilns Kalve ieķērās nākamajā balonā un, uzvēlis to plecos, vēl vienu kaut kā sagrāba padusē.
Vēl neaptverdami, ka raķete ir pagalam, viņi turpināja no tās glābt visu, kas bija iespējams . . . Azarovs izsvieda pa lūku raidstaciju rezerves blokus, caurspīdīgos maisus ar produktiem un ūdeni avārijas gadījumam — ja no ierindas izietu reģenerācijas iekārta. Tagad šie krājumi lieti noderēja: reģenerācijas aparātus dabūt laukā no kuģa nebija iespējams .. . Korobovs iznesa no kabīnes borta žurnālu kopā ar mikrofonu un kastes ar magnetofona lentām .. . Saudzīgi noliekot tās uz grīdas, viņš jautāja Kalvēm:
— Varbūt roboti vairs neatgriezīsies? Kāpēc viņi pārtrauca savu darbu? Varbūt iejauksies paši saimnieki? . ..
Kalve pacēla galvu, seju klāja sviedru lāses; viņš pēkšņi sastinga — ieejas durvju plātne lēnām cēlās uz augšu … No rokām viņam izkrita tikko no raķetes paņemtā kaste ar lentām un šķindot aizripoja pa grīdu .. . Sastinga arī Korobovs.
Uz sliekšņa parādījās divas savādas figūras cilvēku augumā. Tās lēnā, piesardzīgā solī virzījās uz priekšu. Izslējušās taisni, tās pārvietojās ar kājām, tāpat kā cilvēki, un neveikli vicināja, acīm redzot, rokas.
Nebilzdami ne vārda, plaši atplestām acīm, Korobovs un Azarovs skatījās, kā melnajos ftiaisveida skafandros tērptās figūras nāca arvien tuvāk. Cilindriskajās ķiverēs nemanīja neviena caurspīdīga lodziņa — drūmas un noslēpumainas šķita šīs melnās būtnes, kurām nebija pat seju …
Korobovs nomurmināja:
— Tātad tādi ir viņi… šie saimnieki! Nu, pagaidi tu man …
It kā šo vārdu pamudināts, Azarovs, draudīgi pacēlis roku, strauji metās uz priekšu. Korobovs velti centās viņu atturēt. Azarovs spiedzīgā balsī kliedza:
— Nekavējoties .. . tūdaļ nekavējoties iz- beidziet šo nelietību! Jūs taču esat saprātīgas būtnes! Ko jūs esat izdarījuši?!
Viņš kliedza, nepadomājis par to, ka pavadoņa saimnieki varētu viņu arī nesadzirdēt vai sadzirdējuši — nesaprast .. .
Nācēji paātrināja gaitu. Viņi soļoja viens aiz otra un, šķita, pat netaisījās ielaisties sarunās. Tad pirmā melnā figūra, neveikli gāzelēdamās, pieskrēja pie raķetes, aiz tās, precīzi, tikai ar nelielu nokavēšanos atkārtojot tās pašas kustības, pieskrēja otra . . . Kalve kā sastindzis vēroja nezināmās pasaules pārstāvju kustības, kas tik ļoti atgādināja cilvēku kustības, — viņi steidzās, acīm redzot, vēlēdamies iedzīvoties pussagrautā kuģa mantā, tā pabeidzot paklausīgo automātu darbu.
Azarovs izrāva aiz jostas aizbāzto universālo instrumentu un, kad pirmā no skrejošajām figūrām atradās viņam līdzās, strauji paspēra soli uz priekšu, atvēzējās . . . Kalve ar traģisku žestu pacēla abas rokas, Korobovs saspringa kā atspere un metās uz priekšu — vai nu lai atvilktu Azarovu atpakaļ, vai ari lai palīdzētu viņam, ja saniknotie saimnieki sāktu ar viņu izrēķināties.
Sadursme nenotika — saimnieki, acīm redzot, nevēlējās asinis. Viņi pat necentās aizstāvēties . . . Tikai viena 110 figūrām — augumā lielākā, — garām skrejot, uz mirkli apstājās, pacēla roku un gluži kā cilvēks ar tādu žestu, kas pauda pārmetumu, piedauzīja sev pie ķiveres . . . Azarovs atlēca atpakaļ un nervozi iesmējās …
Turoties aiz estakādes, svešie rāpās raķetē. Kad viņi pazuda lūkā, cilvēki atbrīvojās no stinguma un metās viņiem pakaļ —- raķetes šaurajās telpās saimniekiem vairs neizdosies izvairīties un vajadzēs sniegt paskaidrojumus. Korobovs pirmais ielēca lūkā un, ar pūlēm vilkdams elpu, paskatījās apkārt — neviena nebija . . . Viņš metās uz kabīni — arī tā bija tukša. Viņš skrēja pa gaiteni uz otru pusi, un aiz viņa, smagi dimdinot grīdu, steidzās Azarovs 1111 Kalve.
Svešnieki atradās skābekļa telpā. Viņi steigšus rāva ārā no skavām ar skābekli pildītos balonus — tos pašus, kas kalpoja skafandru barošanai. Viņi mazliet aizkavējās, palīdzot viens otram. Korobovs, Kalve un Azarovs stāvēja nekustīgi, draudīgi aizsprostodami izeju 110 mazās telpas. Azarovs arvien vēl rokā žņaudzīja universālo instrumentu — gatavs, ja nelīdzēs diplomātija, likt lietā ieroci. Kalve
1 no
atmiņā drudžaini pārcilāja visas iespējas, ka uzsākt sarunu, kā atrast kopēju valodu, lai paskaidrotu, ka noticis kaut kāds pārpratums, un lai izlūgtos no saimniekiem palīdzību, kuru tie, protams, bija spējīgi sniegt …
Bet abas figūras izslējās. Melnie skafandri atvērās, nokrita — un aiz pazīstamās caurspīdīgās ķiveres Korobovs ieraudzīja bezgala dārgo, niknumā saviebto Sencova seju.
o.
Piesardzīgi, lai neko neaizķertu vai neizkustinātu no vietas, pieci kosmonauti lēni virzījās pa svešās raķetes gaiteni.
Cilvēki bija atstājuši kuģi, kas viņiem devis patvērumu drausmīgajos radiācijas uzbrukuma brīžos. Viņi gan sev teica, ka tas ir tikai uz laiku, bet klusībā katrs saprata — viņu sirdīm tik dārgā raķete nekad vairs nestartēs. Bojājumi, ko kuģim nodarījuši satrakotie roboti, bija pārāk nopietni — raķetes apšuvumā rēgojās divi lieli izgriezumi: viens priekšgalā, otrs — netālu no kuģa pakaļgala. Raķete bija zaudējusi savu hermētiskumu, bet galvenais — pilnīgi nederīgas kļuvušas kibernētiskās iekārtas, jo tās bija atradušās tieši kausēšanas degļa liesmā. Kā Kalve pēc paviršas apskates konstatēja, šīs ierīces vairs nevarēja atjaunot, bet bez tām savukārt nebija iespējams lidot.
Tāpēc kosmonauti darīja to, ko vēl vienīgi varēja darīt, — visu, kam bija kaut mazākā vērtība, pārnesa viz svešo kuģi. Seit vismaz varēja novilkt skafandrus, atpūsties, apspriesties un meklēt kaut kādu izeju. Notikušais bija nelabojams — saprast viņi to saprata, bet negribēja vēl ticēt, ka zudusi jebkura cerība atgriezties uz Zemi un daudzus gadus — vai arī tik gadu, cik viņiem atlicis dzīvot, — nāksies pavadīt šajā pavadonī. Var jau būt, ka vārdi «daudzus gadus» skanēja pārāk optimistiski. No savas raķetes viņiem bija izdevies izglābt tikai skābekļa rezervi.
Viņu apstākļos nebija iespējams demontēt reģenerācijas iekārtas. Tiesa, svešajai raķetei pagaidām vēl bija savs skābeklis, bet, cik tā atradās rezervuāros, to nezināja neviens; jebkurā mirklī varēja izbeigties tā piegāde.
Un pat tad, ja skābekļa pietiktu ilgam laikam, viņiem tā kā tā uzglūnēja bads un slāpes — pēc tam, kad būs izsmeltas visas rezerves, kas atradās uz kuģa. Tās domātas tikai lidojuma laikam.
Tomēr, lai būtu kā būdams, kosmonauti bija ieguvuši laiku un tagad lēnām devās arvien dziļāk svešā kuģa telpās.
Atstājuši starpkameru, viņi nokļuva plašā, pilnīgi tukšā zālē. Sencovs un Rains te jau bija ciemojušies, bet tālāk nebija tikuši, jo vajadzēja steigties pie savējiem. Tagad kosmonauti viegli atrada izeju no zāles. Viņi devās tālāk pa gaiteni, kur grīda bija izklāta ar savāda veida un formas flīzēm. Kosmonauti soļoja uz priekšu, un viņus neatstāja neērtības sajūta. kāda pārņem cilvēku, kam saimnieka prombūtnē nejauši gadījies iekļūt viņa dzīvoklī, kur uz katra soļa skatienam atklājas dažādi intīmi sīkumi, kas pašam saimniekam ir dārgi, bet kam svešās acīs nav nekādas vērtības.
Atrodoties ārpus raķetes, šādas sajūtas nebija, jo nebija arī iespaida, it kā viņi būtu kaut kur kādā mājā: šeit visam bija citādi apmēri nekā uz Zemes, angārs un viss pavadonis šķita pārāk liels, turklāt neizprotama bija telpu un iekārtu tīri tehniskā nozīme. Raķetē turpretī bija jau savādāk, šeit redzēto jau varēja salīdzināt ar ierasto, te viņi sastapās ar tādiem sīkumiem un nieciņiem, kas katram mājoklim piešķir siltumu, ar sīkumiem, kas liecināja ne tikai par saprātīgu būtņu domu, bet arī par jūtām: īpatnējais grīdas flīžu raksts, ļoti tīrās sienu krāsas, kas nemanot nomainīja cita citu — no dažādām vietām viens un tas pats sienas fragments šķita te zaļš, te zeltains, te atkal tumši zils ar gaišām dzīsliņām. Par labu estētisko izjūtu liecināja arī apgaismes ķermeņi, spoguļgludās durvis — kā redzams, kuģa saimniekiem raksturīga bija tieksme uz eleganci, uz svētku spožumu; īstam kosmonautam taču katrs lidojums ir un paliek lieli svētki. Tas viss runāja par labu marsiešiem, lai gan to jaušamais tehniskais pārākums lika katru krāsu maiņu, katru grīdas plāksni uztvert kā šifrētu un pagaidām vēl neizprotamu atklājumu.
— Cik tas viss skaisti veidots … — Sencovs domīgi teica. — Manuprāt, vajadzētu doties uz pašu priekšgalu un apmesties tur, lai tad tūlīt… ak tu nolāpīts!
Šķērssiena bija caurspīdīga, un Sencovs, to nepamanījis, ar pilnu sparu uzskrēja tai virsu. Kaut arī šķērslis bija caurspīdīgs, likās, ka tam ir leģētā tērauda cietums, un Sencovs tagad nikni berzēja skafandru virs elkoņa.
— Te nu bij . . . Vai tad tālāk netiksim?
— Tieši tā . . . — Rains, kas bija pienācis klāt, apstiprināja. Viņš rūpīgi aptaustīja šķērssienu — tajā nevarēja atrast nekādu pazīmju, kas liecinātu par durvīm.
— Tā … — Sencovs, pēkšņi sadrūmis, izgrūda caur zobiem. — Atkal sākas mīklas. Vai to nav mazliet par daudz? Man zūd jebkura vēlēšanās tās atminēt. Un tomēr — būs jāmēģina šo šķērsli aizvākt . . .
— Tikai bez manis, — Korobovs ar steigu noteica, pakāpjoties atpakaļ. — Es kategoriski atsakos šeit kaut ko nospiest vai atvērt. Man pietiek ar vienu piedzīvojumu!
Sencovs pasmaidīja, bet drošības labad tomēr pakāpās tālāk no šķērssienas.
— Nu, ko? — aizmugurē jautāja Azarovs. — Tā arī stāvēsim gaitenī?
Tad Sencovs sadusmojies apņēmīgi parāva tuvākās sāndurvis. Tās viegli padevās sānis un ieslīdēja sienā. Skatam pavērās plaša istaba. Tā atstāja dīvainu iespaidu: gar divām tās sienām, daždažādi savijušās, stiepās caurspīdīgas un necaurspīdīgas caurulītes, stāvēja kaut kādi trauki, kas pēc formas atgādināja kaktu-
8 — 1592 sus, un zemi skapīši, uz kuru durvīm bija redzami ieliekti zilgani ekrāni.
— Kaut kas līdzīgs laboratorijai, vai? — Sencovs teica.
— Manuprāt, tā ir fizikas laboratorija, — Korobovs atsaucās. — Te nav ko minēt, pietiek paskatīties uz šo aparatūru. Lūk, tur pašā kaktā — redziet, vai tas neatgādina nelielu toroīda iekārtu? Viņi šeit noteikti nodarbojas ar fizikāliem eksperimentiem.
— Bet… — Azarovs jau gribēja sākt.
— Varbūt es neesmu fiziķis? — Korobovs vaicāja. — Varbūt tu aizmirsi, pie kā esmu mācījies?
— Nē, es zinu, — Azarovs teica. — Un tomēr šī laboratorija, manuprāt, ir ķīmiskā. Paraugieties: šis cauruļu režģis, šie trauki — tā taču nav fizika! Mūsu ķīmiski tehnoloģiskajā laboratorijā, kur nostrādāju savu prakses laiku, es jums galvoju, bija tāpat. . .
— Lai izšķir Kalve, — samierinoši noteica Korobovs, kas jau ne vienreiz vien bija licis lietā šo paņēmienu: Kalve nemēdza daudz strīdēties, viņš aizvien gribēja, lai atrod kopēju valodu. — Tā taču ir fizika, vai nav tā, Laimon?
— Nezinu, — Kalve drūmi atbildēja. — Neesmu fiziķis. Arī ķīmiķis ne. Bet paskaties uz šiem skapīšiem ar ekrāniem. Pat cilvēkam, kas neorientējas kibernētikā, ir skaidrs, ka te darīšana ar portatīvām skaitļojamām iekārtām. Visas šīs caurulītes, mazās kolbas, pudelītes un stienīši, manuprāt, ir tikai palīgierīces.
Iespējams, ka skaitļojamie aparāti jādzesina, varbūt ari kaut kas cits . . .
— Smalki … — Korobovs novilka. — Viņam viss skaidrs jau 110 pirmā acu uzmetiena. Komandier, tavas domas uzklausīsim pašās beigās. Tavā uztverē, Rain, te droši vien nav nekas cits kā observatorija? Diezin vai tu te saskati kaut ko citu?
— Es te neko nesaskatu! — Rains dusmīgi atcirta. — Bet esmu gandrīz vai pārliecināts, ka šai laboratorijai ir visciešākais sakars ar astronomiju. Katrs objektīvs vērotājs, kā, piemēram, mūsu komandieris, to apliecinās. Kaut vai šī resnā caurule, kas ved kaut kur sānis,— kurš gan garantēs, ka tas nav refraktors? Lūdzu, skatieties — viens gals sašaurināts, skaidrs — tas ir okulārs . . . Komandier!