Korobovs paskatījās uz Kalvi. Tāpat kā pirmīt, tas sēdēja aizvērtām acīm, un nebija iespējams noteikt, vai viņš guļ vai seko sarunai. Korobovs viņu paraustīja aiz rokas. Un Kalve lēni, it kā sapnī atbildēja:
— Kas tur ko brīnīties? Mašīnas ar tādu jaudu var sabojātās sekcijas vietā iedarbināt ari citu . . . Nav izslēgts, ka šī viela spēj reģenerēties. Kamēr to neesam izpētījuši, grūti kaut ko teikt.
— Un tomēr — vai nu šī mašīna ir tik varena? — Rains šaubījās. -— Arī mēs jau protam nelielos tilpumos koncentrēt miljardiem šūnu, bet rezultāti . . .
— Noslēpums nav tikai tilpumā, — Kalve atsaucās, — vai šūnu daudzumā. Mums katrai šūniņai ir tikai viena funkcija — tātad maz savienojumu variantu. Ja viņiem tiešām radīts kaut kas līdzīgs nervu šūnām, lad to rīcībā ir kolosāls variantu un funkciju skaits — katra viņu šūna atsver simtiem mūsējo. Kad šurp atlidos mūsu speciālisti . . .
Viņš apklusa, 1111 visi uz mirkli iedomājās speciālistus, kas šurp tomēr atlidos.
— Jā .. . — Korobovs gari novilka. — Bet kā gan jūsu radiometrs gadījās angāra otrā pusē? Tas mums arī sajauca prātus.
— Radiometrs? — Sencovs nekā nesaprata.
— Re, šis te! — Korobovs izvilka no kabatas nelaimīgo instrumentu.
— Mums nekāda radiometra nebija, — Rains teica. — Vai tad tu paņēmi?
— Nekā tamlīdzīga. Pagaidi, pagaidi . . . Tā, tā . . .
Viņš žņaudzīja rokā radiometru un izslējās taisni.
— Tiešām, mūsu .. . Ļeņingradas marka . . . Kā tas varēja te .. . Varbūt tomēr jūs paši? . . . Ko? Petro?' Laimon?
— Rādi šurp! — Rains paņēma skaitītāju, apskatīja to tuvāk. Tad pasmaidīja.
— Nē — nav mūsu …
— Tātad marsieši lieto Ļeņingradas radio- rnetrus?
Rains parādīja tikko redzamu atzīmi instrumenta galā: — Lasi: «A-4» … Automātiskā, ceturtā, — viņš triumfēja. — Tas ir automātiskās raķetes skaitītājs. Kā tas nokļuvis šurp?
— Astronoma vērīgās acis, — Sencovs klusi sacīja, un viņa balsī skanēja skumjas, pat skatiens šķita bēdīgs, kaut zemtekstā jautās ironija. — Tavu redzi var apskaust . . . Tavu ziņkāri arī: kā šis skaitītājs nokļuvis šeit? Pavisam vienkārši, pirms mums šeit bijusi kāda no automātiskajām raķetēm. Es saprotu: tas ir notikums, vēl viens atklājums — noskaidrojas automātisko raķešu liktenis . . . Kas tie bija par vareniem kuģiem . . . Kas par raķetēm — spēka un ātruma iemiesojums! Aizgāja bojā … — uz mirkli apklusis, viņš domu pabeidza jau citā tonī:
— Vēl viens darbiņš . . . Mūsu uzdevums — jāuzzina, kas noticis ar to raķeti.
— Droši vien tas pats, kas ar mūsējo, — Azarovs sacīja. — Šie automāti, manuprāt, speciāli trenēti, lai miltos samaltu visas raķetes, kas iekrīt to ķetnās.
— Bet kādēļ tas vajadzīgs?
Sencovam neviens neatbildēja. Kalve atkal aizvēra acis, viņa seja kļuva skarba, il kā viņš domās būtu tālu prom no šīs pasaules un kavētos pie kaut kā svarīga un ļoti abstrakta. Ko- robovs piecēlās, no jauna sāka staigāt pa kajīti, tuvojoties te vienai, te otrai sienai; kaut ko murminādams un savā nodabā dziedādams viņš uzmanīgi pētīja kontaktu podziņas, pogas, tukšus rāmjus. Azarovs bija sadrūmis un sekoja viņam ar acīm vien, nepagriežot galvu. Kad Korobova dziesma kļuva pārāk skaļa un pavisam neizturama, Azarovs nenocietās:
— Kas nu ir par daudz, tas par daudz, maestro . . . Varbūt tu nomierināsies un pārstāsi dziedāt — te arī bez tavas pašdarbības nav visai lāgā . ..
Korobovs neapvainojās un tūlīt apklusa.
— Cik ilgi mēs tā klusēsim? — Sencovs jautāja. — Mūsu stāvoklis, kā mēdz sacīt, nav nekāds spožais. Bija brīži, kad mēs ar Rainu, piemēram, jau domājām, ka pēdējā stundiņa klāt! Un tomēr automāti mūs šoreiz nav pievārējuši . ..
— Nākotnē tas tomēr nav izslēgts! — Azarovs piemetināja.
— Nu, nu, tik vienkārši tas gan nav, — Sencovs mierināja. — Galu galā pieci cilvēki nozīmē vairāk nekā tūkstoš automātu.
— Pagaidām rezultāts nav mūsu labā . . .
— Tas viss iznāca pārāk pēkšņi. Gatavojot kosmonautus uz Zemes, pagaidām vēl nelasa lekcijas, kā uzvesties svešajās pasaulēs, — Sencovs sacīja.
— Drīz tās sāks lasīt, — Korobovs apgalvoja.
— Ja atgriezīsimies vai vismaz ziņosim Zemei par visu, kas noticis, — Sencovs teica. — Mums nav tiesību pakļaut riskam citus
9 — 1592 kuģus, kas, bez šaubām, atkal dosies uz Marsu.
Tā izvirzījās divi pamatuzdevumi, kas kosmonautiem bija jāatrisina: maksimālais — izglābties pašiem un nokļūt atpakaļ uz Zemes; minimālais — ziņot Zemei kaut vai vispārējos vārdos par notikušo, lai nākamā ekspedīcija neatkārtotu viņu kļūdas.
— Bet kur tad, kur slēpjas mūsu kļūdas? — Rains jautāja. — Pieņemsim, ka mēs abi varējām ari neatstāt raķeti, un tādā gadījumā mēs visi pieci būtu kopā ar raķeti nokļuvuši angārā. Un vēlāk? Kā izskaidrot robotu uzbrukumu? Atkal mūsu kļūda? Kāda?
— Nezinu … — Sencovs atbildēja. — Mums arī tas būs jāizdibina, lai no mūsu pieredzes mācītos citi. Grūti pateikt, protams, no kā vadās šīs pasaules roboti un loģiskās iekārtas …
— No programmas, — Kalve pēkšņi teica, neatverot acis. — Tikai 110 programmas…
— Kam vajadzīga tāda programma — iznicināt svešas raķetes? Diez vai tik retam gadījumam bija paredzēta kāda pavēle …
Kalve atvēra acis un uzslējās sēdus.
— Tur jau ir tas āķis — tiem nebi ja tādas programmas, — viņš negribīgi pateica. — Un te jau slēpjas mūsu nelaime …
— Tas skan pārāk miglaini… — Sencovs atzinās. — Neuzdod mīklas, Laimon, un nerunā līdzībās.
Ar sadrūmušu skatienu Kalve pavērās Sen- covā.
— Atceries, — viņš tad sacīja Rainam.
— Ceļā uz šejieni tu pirmīt ieminējies, ka. meklējot šā kuģa ieejas luku, tu sākumā esot uzdūries tādai, kuru tev neesot izdevies atvērt.
— Jā, tā bija, — Rains teica. — Kāds te sakars …
— Pagaidi mirkli… — Kalve strauji izstiepa roku. — Kādā attālumā šī lūka atradās no kuģa pakaļgala?
— Kādā? Nu… teiksim, desmit, divpadsmit metru, — Rains atbildēja.
— Tā… Vai jūs ievērojāt, tieši kādās vietās automāti izgrieza gabalus no mūsu raķetes apšuvuma?
— Pagaidi, pagaidi! — Sencovs strauji pielēca kājās. — Divi caurumi… Viens priekšgalā, otrs …
— Apmēram divpadsmit metru no pakaļgala, — Kalve nobeidza. — Vai tagad jums skaidrs? Automātu programmā nebija pavēles — sabojāt raķeti. Taisni otrādi…
— Salabot to, vai? — Azarovs jautāja smīnēdams.