— Man jāatzīstas, ka man ir sāpīgi un kauns par sevi. Mani taču uzskata par speciālistu šajā nozarē, un, kā jūs zināt, esmu piedalījies daudzu kibernētisko sistēmu radīšanā, tās turklāt bija domātas visdažādākajiem uzdevumiem.
— To mēs zinām, — Sencovs apstiprināja.
9*
131
— Kļūda, par kuru jūs tikko runājāt, ir mana kļūda. Es daudz ko neesmu ņēmis vērā;
protams, ja nebijis tāds laika trūkums, man tas katrā ziņā būtu ienācis prātā …
— Diemžēl laika mums bija gaužām maz, — Korobovs iejaucās. — Notikumi ne- risinājās tā, lai mēs varētu sēdēt un domāt…
— Kad es ieraudzīju šos automātus, kas snaikstījās ap raķeti un deva kaut kādus signālus, — Kalve turpināja jau stingrākā balsī,
— man vajadzēja sev jautāt: kas tiem vajadzīgs? Kāpēc tie ir šeit, un kas tos interesē?
— Mēs visi sev tā jautājām, — Korobovs teica.
— Jā gan. Bet mūs interesēja toreiz kaut kas cits: lai tikai nenotiktu kas ļauns raķetei. Mēs pagaidījām un pārliecinājāmies, ka nekādu tiešu — pasvītroju, nekādu tiešu ļaunumu viņi raķetei nenodara… Un — nomierinājāmies …
— Un vēl vairāk sākām bažīties par jums, — Korobovs teica Rainam.
— Mēs nelauzījām savu galvu par to, ko šīs vardes īsti meklē, — Kalve turpināja.
— Žēl, ka to nedarījām.
— Es sāku saprast… — Sencovs nomurmināja.
— Tā tas ir … Kam, loģiski spriežot, jānotiek ar raķeti, tiklīdz tā ir atgriezusies no kosmiskā reisa? Jūs, piloti, to vislabāk zināt…
— Dabiski — tā jāapskata, jāpārbauda…
— Protams! Un tā arī notika. To apskatīja automāti. Apskatīja — nu ne jau šā vārda tiešā nozīmē. Acīm redzot, viņu raķetēm — droši vien arī šai — zināmās vietās ir raidītāji, kas uz automātu pieprasījumu informē par kuģa stāvokli, par tā atsevišķu mezglu un mehānismu darbību. Galu galā citādi arī nevar būt: ja ir tik augsts tehnikas līmenis kā šeit, ļaudis, kā redzams, atbrīvojušies no jebkura garlaicīga darba; viņi sen sasnieguši to, kam pretī ejam arī mēs. Pieņemsim tagad, ka šie automāti pieprasīja informāciju no mūsu kuģa mezgliem …
— Un, dabīgi, nekādas ziņas nesaņēma, — Sencovs teica.
— Protams — tāpēc ka mūsu raķete iekārtota citādi un tādai kontrolei nav domāta… Programmējot automātu rīcību, svešu raķešu nolaišanās, protams, nebija paredzēta. Ko no visa tā varēja secināt loģiskās iekārtas, kas vadīja automātus?
Kalve uz brīdi apklusa. Drūmi klusēja arī pārējie.
— Tikai vienu — raķete ir bojāta. Ja kibernētiskā centrāle saņem no saviem recepto- riem tikai nulles vien, tad … Tālāk automāti, acīm redzot, konstatēja, ka raķetē neatvērās neviena lūka.
— Kā — neatvērās? — Korobovs nesaprata. — Ne jau apvalkam cauri mēs abi izgājām?
Viņam par lielu izbrīnu, Kalve pamāja ar galvu.
— Tieši tā! No automātu viedokļa mēs izgājām cauri apvalkam, to tu ļoti labi pateici. Automāti meklēja lūkas tieši tajās vietās, kur tām jāatrodas viņu raķetēs: priekšgalā un pakaļgalā …
— Desmit, divpadsmit metru attālumā! — Rains piebilda.
— Pilnīgi pareizi. Pat tik gudra kibernētiskā iekārta kā šī tomēr atšķiras no smadzenēm … Katra iekārta pakļauta programmai, bet šajā programmā varēja būt paredzēts viss kas, tikai ne tas, ka raķetes lūka pārvietojusies kādus desmit metrus sānis!
— Skaidrs, nebija jau iemesla to paredzēt, — Sencovs piekrita.
— Tā ir! Toties bija jāparedz kaut kas cits: lūkas — un, acīm redzot, tādas avārijas ir notikušas — var iziet no ierindas, vai nu lidojot kuģim cauri svešas planētas atmosfērai, vai arī kādu citu iemeslu dēļ…
— Meteorīta trieciena rezultātā tās var sakust ar apvalku, aizsprostoties, — Korobovs teica, — vai…
— Vienalga. Fakts ir tas, ka tādos gadījumos kibernētiskajām iekārtām, kā redzams, bija jāmēģina atvērt lūkas, lai palīdzētu iziet apkalpei vai arī lai iekļūtu raķetē no ārpuses, tiktu klāt ekspedīcijas materiāliem vai sāktu kuģa remontu … Tieši tā arī darbojās automāti, kas sāka izgriezt lūkas.
— Bet viņu izgrieztie caurumi ir šaurāki par pašas raķetes lūkām, — Azarovs iebilda.
— Arī tas ir ļoti saprotams, — Sencovs iejaucās. — Arī es būtu tā darījis. Viņi izgrieza caurumus lūku vākos: vāku vēlāk vieglāk apmainīt …
— Esmu pateicis visu, — Kalve sacīja.
— Domāju, ka tā arī ir izskaidrojams notikums ar raķeti. Varbūt tas viss nav tik vienkārši, nav izslēgts, ka …
— Pagaidi, — Azarovs viņu pārtrauca.
— Bet kāpēc šie automāti sāka darboties ar tādu nokavēšanos?
Kalve klusēja.
— Varbūt tāpēc, — viņš teica pēc brīža,
— ka te sava loma bija… mums pašiem. Automāti, bez šaubām, reaģē uz cilvēku klātbūtni — nezinu, kā, pēc jūsu domām, viņus lai saucu… Cilvēki droši vien būtu atraduši citu izeju. Tādā gadījumā uz kibernētisko centru tiktu nosūtīta attiecīga pavēle. Man visu laiku bija tāda sajūta, it kā mani kāds vērotu … Kibernētiskā sistēma gaidīja. Automāti un centrs, kas viņus vada, nav spējīgi domāt. Tie nevar aptvert, ka mēs taču parādījāmies no raķetes iekšienes un ne no ārienes. Centrs gaidīja, bet programma netika mainīta…
Kalve atkal apklusa. Neviens neturpināja sarunu. Visiem kļuva neomulīgi: ja jau viņu ierašanās vien izraisījusi tik daudzu mehānismu intensīvu darbu, kas tad gaidīja turpmāk? Kā svešā pasaule reaģēs uz katru viņu soli? Nav taču iespējams iepriekš paredzēt visas sekas, turklāt izskaidrot jau notikušo arvien vieglāk nekā paredzēt jauno … Un vispār — vai cilvēkam vienmēr būs pa spēkam izprast pavadoņa saimnieku loģiku, kas ieguldīta viņu mehānismos un aparātos? Pat ja pieņemtu, ka kosmonauti pagaidām visu izprot pareizi…
— Mums jāiemācās paredzēt, — Kalve sacīja ar spītu, it kā diskutējot ar sevi. — Loģika ir tā pati matemātika, bet matemātika visā Izplatījumā ir viena un tā pati.
Sencovs pašūpoja galvu. Matemātika jau ir viena un tā pati, bet cik tālu tā savā attīstībā var aiziet uz priekšu? Nē, pavadonim uzticēties nevar…
— Ja runājam par matemātiku kā par jēdzienu, tas, protams, visur ir vienāds … — Rains domīgi sacīja. — Bet runāsim konkrēti … Kurš no mums zina, kurš spēj paredzēt, kas šajā kajītē var notikt jau nākamajā mirklī? Varbūt mums vajadzētu kaut ko darīt? Kaut kam ziņot, lai neizsauktu nevēlamu reakciju? Bet ko ziņot? Kā tu domā, Laimon?
— Tas būtu ļoti svarīgi, —■ Kalve klusi sacīja. — Bet es nevaru … Kaut mēs zinātu, kas viņi tādi, kādi viņi ir… Pagaidām skaidrs šķiet tikai viens — tās ir dzīvas būtnes. Atzīšos atklāti: man būs tagad mazliet bail atstāt raķeti…
Visi tam piekrita un klusēdami nokāra galvas.
— Tā nevar .. . Nedrīkst, biedri … — Rains teica, un viņa vārdos skanēja lugums. — Vai tiešām mēs neapgūsim mašīnu loģiku? Taču viss, kas līdz šim noticis, mums ir skaidrs … Nākotnē? Ja mēs bezdarbīgi sēdēsim šajā raķetē, bojā eja ir neatvairāma. Padomājiet! Laimon, tu esi speciālists. (Kalve izteiksmīgi paraustīja plecus.) Viss, kas šeit radīts, radīts gandrīz kā priekš mums! Pēc mūsu mēra! Bet tas nozīmē, ka vispārējos vilcienos viņi ir mums līdzīgi. Un vai par to neliecina arī skafandri?… Vai nu tie ir marsieši, vai kas cits, — pēc savas uzbūves tie katrā ziņā ir ļoti līdzīgi mums. Tāpēc jārīkojas tā, it kā viņi būtu mēs paši…
— Tas arī ir savādi, — Sencovs teica. — Kaut kā grūti iedomāties, ka Saprāts var iemiesoties vienīgi cilvēkveidīgā būtnē.
— Lietderības apsvērumi… — Korobovs atsāka.