Korobovs tai pašā laikā devās apskatīt raķeti, kas tagad bija kļuvusi par viņu māju. Būdams pats pilots, viņš zināja — un veselais saprāts pat neļāva uz to cerēt, — ka viņam diez vai kādreiz izdosies vadīt šo raķeti tās straujajā lidojumā. Bet tomēr… Ja jau viņi šajā kuģī dzīvo, nepieciešams visu sīki izpētīt, ne tik pavirši, kā Sencovs un Rains to paveica savā pirmajā apciemojumā. Ja nu pēkšņi izdodas atklāt kaut ko ļoti interesantu …
Tikt uz raķetes priekšgalu viņam, tāpat kā agrāk, nelaimējās, tāpēc nācās atkal sākt no kajītes — laboratorijas.
Šeit nebija nekā tāda, kas atgādinātu Zemes aparatūru vai palīgierīces, kaut arī nebija ne mazāko šaubu, ka viss, kas šeit atradās, kalpo zinātniskiem mērķiem.
Korobovs bez steigas apskatīja telpu pēc telpas, un visur no sienām viņā raudzījās neizprotami te ieliekti, te izliekti ekrāni, dažiem no tiem sānos vēl bija nelieli papildu ekrāni… Tie atgādināja mēraparātu skalas ar smalku koordinātu režģi, trūka vienīgi rādītāju. Ekrāni bija dažādās krāsās un grupējās pa vairākiem kopā. Var būt, ka tie apkalpoja veselu grupu savā starpā radniecīgu mehānismu. Taču varbūt arī ne.
Uz postamentiem, kas šķita izaugam tieši no grīdas, paslēpti zem dīvainas formas pārvalkiem, stāvēja aparāti, kuru nozīmi neizdevās atšifrēt. Nekur nemanīja ne zobriteņus, ne rokturus, ne nospiežamas pogas — nekā tāda, kas lielos daudzumos greznoja uz Zemes būvētos aparātus. Iespējams, ka šie mehānismi darbojās pēc noteiktas programmas un, reiz palaisti, tālāk jau strādāja paši. Aparātiem bija tikai viena dziļi panelī paslēpta poga. Korobovs iedomājās, ka svešo būtņu pirkstiem vajadzēja būt gariem un jutīgiem, un iztēlojās, cik patīkami būtu paspiest tādu roku, pajautāt, kā klājas, un novēlēt laimīgu ceļu izplatījumā.
Bet tie bija sapņi… Viņš devās tālāk. Pagaidām kļuva skaidrs tikai viens: lidojuma laikā kuģī darbojās mākslīgā gravitācija. Visi mehānismi bija izvietoti tā, kā tos izvieto, pastāvot smagumspēkam, turklāt smaguma centram vajadzēja atrasties kaut kur zem raķetes grīdas. Tas liecināja, ka gravitācijas mehānismi ir tur un ka raķetei jābūt arī apakšējam stāvam.
Meklējot izeju uz šo stāvu, Korobovs no jauna sāka klaiņot pa gaiteni. Nekā neatradis, viņš atkal iegriezās pašā pēdējā laboratorijā un atkal uzmanīgi apskatīja sienas un grīdu. Pēc pusstundu ilgas meklēšanas izdevās atrast eju uz apakšējo stāvu.
10*
147
Korobovs piesardzīgi nokāpa lejā. Arī šeit, tehniskajos nodalījumos, stiepās plati gaiteņi. Atšķirībā no pavadoņa raķetē nebija durvju
bloku sistēmas, starpsienas un griestu segumi bija daudz plānāki, toties, kā redzams, no ļoti izturīga materiāla. Korobovs sākumā jutās nedrošs un uz katra soļa gaidīja kādu pārsteigumu, kādu negaidītu triecienu, bet pēc tam aprada un pamēģināja pat ieskrāpēt kādu no sienām. Rezultāts bija tāds pats, it kā ar skaliņu skrāpētu stiklu, un tas no jauna izsauca pilotā apbrīnu; viņš pat izbāra sevi par tādu nevajadzīgu puiciskumu. Protams, nav jau prātīgi skrāpēt starpsienas …
Kosmonauts nezināja, ko īsti meklē, bet cerēja kaut ko atklāt: loģiski spriežot, bez gravitācijas iekārtas te vajadzēja atrasties arī skābekļa, ūdens un instrumentu glabātuvēm, bet tuvāk pie pakaļgala — dzinējam un degvielai. Ja nu visu to izdotos uziet! Kaut vai pavirši vajadzēja apskatīt arī pārējo, kas te varēja atrasties … Šajā mēmo mehānismu pasaulē Korobovam laiks ritēja nemanot — kā jau izlūkam nepazīstamā zemē, un šajās izjūtās bija kaut kas tāds, kas saradoja viņu ar zēnu, kurš ielīdis svešā, noslēpumiem bagātā pagrabā…
Pie Sencova un Raiņa viņš atgriezās tikai pēc pāris stundām, kad Sencovs jau sāka uztraukties un gatavojās organizēt meklēšanu — šoreiz gan tikai kuģa telpās vien.
— Vai tad raķetē var kas notikt… — Korobovs apmierināts nodūca.
— Bez šaubām! — Sencovs apstiprināja. — Viss var gadīties! Nu, kas jauns?
Korobovs tikai sajūsmā grozīja galvu.
— Lieliska mašīna!
— Vai skābekli atradi?
— Šķiet, atradu … Neesmu gan vēl īsti pārliecinājies. Ļoti liela glabātuve, skābeklis turklāt nav nedz gāzveidīgs, nedz arī šķidrs, bet ir cietā veidā. Pie rezervuāra pievienoti aparāti; pēc manām domām, tie tad arī pārvērš cieto skābekli gāzveidīgajā …
— No kā tu secini, ka tur ir skābeklis? — Rains jautāja.
— Redzi… Es apskatīju aparātu. No tā uz augšējo stāvu un citiem nodalījumiem ved elastīgas un resnas caurules. Viena caurule izbeidzas turpat. Izbeidzas, un cauri… Tā kā man nebija aparāta, es gluži vienkārši pieliku muti pie caurules gala… Sākumā nemanīju nekā, bet, tiklīdz ieelpoju, caurulē kaut kas noklikšķēja un varēja sajust — nāk skābeklis. Ātri vien padeve pārtrūka. Kā redzams, aparāts reaģē uz ogļskābās gāzes un skābekļa daudzumu gaisā, vajadzības gadījumā skābeklis nāk klāt… Aparātā skābeklis var iekļūt tikai no glabātuves. Tās sienas ir caurspīdīgas, tā es arī pamanīju, ka tur ir cieta viela.
— Bet ja nu būtu atklājies, ka tur tomēr nav skābeklis? — Sencovs sadrūmis vaicāja.
— Nu, riska tur nebija nekāda … Tagad mēs vismaz zinām, ka ar skābekli esam nodrošināti, jo glabātuve gandrīz pilna. Es tur atradu ne tikai skābekli vien. Ir vēl arī citi rezervuāri. Un tajos arī kaut kāda cieta viela, taču, spriežot pēc izskata, tas nav skābeklis.
— Ceru, ka to tu nenomēģināji?
— Nē. Tur nav ari tāda aparāta. Ūdeni es gan nekur neatradu. Varbūt viņi nemaz nedzer?
— Nekas, — Sencovs teica. — Pagaidām mums ir ūdens. Varbūt tajās citās glabātuvēs ir ūdeņradis, un tad mēs iztiksim.
Korobovs apsēdās pie galda, atvilka elpu. Pēc brīža Sencovs jautāja:
— Bet kā ar dzinējiem — vai tiki kādā skaidrībā?
— Pie dzinējiem nevarēju nokļūt… Tur priekšā blīva šķērssiena. Tiklīdz tai tuvojas, aiz tās kaut kas iegaudojas, iekaucas … Stipri atgādina sirēnas skaņas, tikai tās ļoti spalgas. Laikam briesmu signāls. Mūsu skafandri tur neder.
— Tu domā, ka tur tālāk nekā nav?
— Vienīgais, ko varu teikt, — dzinējs, degviela un viss pārējais aizņem daudz mazāk vietas nekā mūsu raķetē. Ne tikai relatīvi, bet arī absolūti. Es ar soļiem visu izmērīju …
— Tātad dzinējs nestrādā ar ķīmisko degvielu … — Sencovs domīgi noteica. — Kā tad tas strādā? Kāda degviela?
— Laikam tomēr kodoltermiskais dzinējs. Citādi šos briesmu signālus nevar izskaidrot.
— Es šaubos, ka tā ir atomdegviela, — Sencovs teica. — Kamēr jūs gulējāt, es raķeti apskatīju no ārpuses. Sprauslas to neliecina.
— Sprauslas vēl neko neizsaka, — Korobovs nepiekrita. — Pats kuģis arī nav tik masīvs kā mūsējais: starpsienas tikai milimetru biezas, bet izturība — apbrīnojama …
— Es nerunāju par to, — Sencovs paskaidroja. — Vai atceries, ko esi mācījies par dzinējiem? Atomu dzinēju pamatprincipus? Redzi, bet te — pavisam kaut kas cits… • i
— Es domāju par vienu, — Korobovs teica.
— Ja tur ir ķīmiskā degviela, tad, lai cik lieliska būtu šī raķete, tālāk par Marsu tai neaizlidot. Bet ja nu viņi lidojuši tikai līdz Marsam? Tad mēs … — Viņš brīdi klusēja un tad pēkšņi pavaicāja: — Vai tad nebūtu laiks pusdienot?
— Vajadzētu pagaidīt zēnus, — Sencovs sacīja. — Viņi tur aizrāvušies ar savu darbu … Jā, tas nav nekas iepriecinošs, ko tu pastāstīji par degvielu.
— Visi raķetes mehānismi norāda, ka tā domāta tāliem reisiem, — Rains teica. — Tātad — uz Zemi!
— Pagaidām vēl nav zināms … — Sencovs atsāka.
— Tādā gadījumā ejam pusdienās! — Korobovs noteica. — Ahā, Vitja arī klāt. Kas jauns? Vai demontēji raidstaciju?
— To, kas palicis pāri, demontēju, — Azarovs bija sadrūmis.
— Nu, un kā? Vai iznāks kaut kas?
Azarovs tikai paraustīja plecus:
— Varbūt amatiera uztvērējs.
— Tā, tā… — Sencovs skumji noteica.
— Bet Zemei ziņas tomēr jānosūta… Kas notiek angārā? Vai mierīgi?
— Ko nu mierīgi, — Azarovs pakratīja galvu. — Viņu atkal pilns.