— Nē, šoreiz lāpa. Kaut ko metina, viens lūkas vāks jau pielikts, tagad pielāgo otru …
— Skaidrs, — Rains teica. — Viņi izpilda savu programmu: turpina remontēt raķeti… Žēl, ka viņi mums neatjaunos skaitļojamos aparātus, lai arī cik labi visu izremontētu.
— Jā, — Sencovs nopūtās. — No mūsu kuģa mums jāatvadās uz visiem laikiem. Ko lai dara: kosmonauti ir cilvēki, kas uzvar … — viņš aprāvās un nepabeidza savu iemīļoto frāzi.
— Interesanti gan zināt, — Rains sacīja, — cik ilgi šie automāti tā darbosies?
— Lai to uzzinātu, vajadzētu izpētīt to garīgās pasaules vismalkākās nianses, — Azarovs ironizēja. — Kalve, piemēram, tajās orientējas. Pagaidiet, — bet kur tad viņš īsti ir?
Kalvēm bija vissvarīgākais uzdevums, — nevar taču mūžīgi dzīvot zem automātu uzbrukuma draudiem.
No angāra viņš gandrīz skriešus devās uz augšu, palēninot soli tikai tad, kad jau atradās kibernētiskā centra apaļajā zālē.
Šeit viņš atmeta steigu un sāka visu pētīt tik uzmanīgi un tik gausi, it kā visa dzīve būtu vēl priekšā.
Kam domāta šī iekārta zāles centrā — neliels taisnstūra postaments, kas atgādināja augstu galdiņu? Galdiņa vidū — apaļš, mazliet ieslīps ekrāns. Uz tā lēkāja četras uguntiņas.
Kalve nolieca pāri ekrānam galvu ar caurspīdīgo ķiveri.
Maza, zeltaina liesma trīcēja ekrāna centrā. To apņēma trīs melni, smalki iezīmēti koncentriski apļi, un uz katra no tiem arī lāsmoja neliela uguntiņa: zila — uz iekšējā, zaļa — uz vidējā un oranža — uz ārējā. Kalve ilgi lūkojās savādajā krāsu rotaļā: kam tā bija domāta? Savā dzīvē viņš bija redzējis ne mazumu aparātu ar gaismas signalizāciju, bet nezin kāpēc šoreiz tajā gribējās skatīties un atkal skatīties …
Tad viņš pievērsās oranžajiem vāciņiem, kas bija izvietoti visapkārt ekrānam un atgādināja mazas sēnes; to bija trīsdesmit un pie katra — divas caurspīdīgas stikla actiņas. Pie vienas tādas sēnes kreisais stikliņš spīdēja vienmērīgā, zilā gaismā, bet kaimiņu sēnei — zilganajai actiņai blakus dega arī otra, mirgojot trauksmaini sarkanā krāsā. Pārējos nebija dzīvības.
Ekrānam apkārt paša galda platē vijās gredzenveida sprauga, kurā bija iemontēta tieva svira. Tā slaidā lokā liecās pāri ekrānam, gandrīz pieskaroties ekrāna matētajai virsmai. Sviras ovālajā galā bija iestiprināta asa adata.
Nekādas citas vadības sistēmas, kuras pavēlēm klausīja visas mašīnas, nevarēja saskatīt. Ekrānam blakus atradās vēl divas apaļas galviņas ar kaut kādām iedaļām. Galdam priekšā uz augšu pacēlās vairogs ar vairākiem maziem ekrāniem. Tas ari bija viss. Maz, ļoti maz … Bez šaubām, tam visam bija vistiešākais sakars ar kibernētisko vadības sistēmu — jau tāpēc vien, ka atradās šajā zālē. Kalve ar skubu salika rokas aiz muguras — lā iegribējās nospiest kādu no sarkanajām pogām un paskatīties, kas parādīsies uz ekrāna, — tad viņš izprastu, ko nozīmē šis lielais, sarkanais kloķis sānos. (Ahā, ar to laikam ieslēdz arī visu šo agregātu!)
Bet viņš zināja, kādas neparedzamas sekas šajā pasaulē varētu izsaukt katra neuzmanīga kustība.
To nedrīkstēja aizmirst tieši tādēļ, ka briesmu sajūta nez kāpēc sāka izzust. Sāka aizmirsties, ka visas šīs neizprotamās iekārtas nav radījuši Zemes cilvēki. «Ja to nevajadzētu aizvien turēt prātā,» Kalve pēkšņi nodomāja, «tad viss noskaidrotos daudz ātrāk.»
.. . Pārāk maz ir vadības iekārtu. Maz? Bet ja nu katru rezultātu, ko uz Zemes ieguva tikai pēc daudzām jo daudzām operācijām, šeit ieguva uzreiz? Aizdedzinot petrolejas lampu, ļaudīm nācās izdarīt piecas sešas kustības, — elektrisko gaismu ieslēdz ar vienu pirksta kustību. Nebija šaubu, ka pavadoņa tehnika apsteigusi Zemes tehniku, tāpat kā elektriskā spuldzīte petrolejas lampu … Un, ja nu tev, Zemes cilvēk, tagad atkal, tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz iznāci no savas raķetes, ir tāda sajūta, ka tu atrodies svešā zemē, kuras ļaužu valodu lu gan nesaproti, bet kur tu redzi viņu rokām radītos priekšmetus, tad tas ir tādēļ, ka tu ļoti vēlies būt rada šiem milžiem, kas ar vienu soli veic attālumu, kur tev vēl vajadzīgi desmit. Tādi nu viņi bija, mīļais draugs, un, jo vairāk tu gribi izprast visu, kas ir apkārt, jo vairāk tev par to stāsta katrs sīkums …
Šobrīd šajā tukšajā zālē, kur kādreiz bija dzīvojis, jutis un domājis visu šo aparātu un mehānismu pavēlnieks, Kalvēm neatvairāmi gribējās iztēloties, kāds tad īsti ir bijis viņš, šis milzis, kas visu to te ir radījis un tagad varbūt jau sen ieslēdzies matērijas mūžīgajā cirkulācijā, iespējams, eksistējot uz Marsa tikai panīkušo zilgano sūnu veidā … Piemirsis, ka galvā ķivere, Kalve pacēla roku, lai noņemtu cepuri…
Viņa roka pieskārās ķiverei piestiprinātajam invertoram, un tas atsauca atmiņā viņa vistiešāko uzdevumu.
Kalve nodomāja, ka Sencovs tomēr ir tālredzīgāks par visiem — ne jau velti viņš prasa pierādījumus, vai mēs spējam saprast, apjēgt šo būtņu domāšanas likumus. Tātad — jāmeklē atkal un atkal!
No kā sākt? Viņš no jauna pievērsās vadības pultij, cenzdamies orientēties sistēmas vadības orgānos. Viņš pieķēra sevi, ka domās cenšas šīs svešās sistēmas atsevišķu rokturu un kontaktu funkcijas pieskaņot tām funkcijām, kuras izpildīja attiecīgi rokturi un kontakti uz viņa paša pults. Bet, pa tādu ceļu ejot, gan nevarēs tālu tikt.
Viņš ieslēdza invertoru un atvāza tā ekrānu. Ķiverē kļuva tumšs, it kā zālē būtu nodzisušās ugunis. Kalve strauji pacēla ekrānu uz augšu, un sejā iesitās gaisma. Tad viņš no jauna nolaida ekrānu un uz brīdi aizvēra acis, lai pierastu pie tumsas. Tagad atverot acis, tumsas vairs nebija.
Uz invertora ekrāna, kas tagad karājās viņa acu priekšā, parādījās sazarojušos zilganu līniju un aplīšu mudžeklis. Aparāts deva iespēju saskatīt visus vadus, kuros varēja konstatēt spriegumu. Savijoties un sazarojoties, savienojoties un stiepjoties prom uz visām pusēm, tie veidoja savdabīgu tīklu. Vietumis līnijas šķita pārtrūkušas, citur pašā tīklā bija robi — Kalve saprata, ka tie radās tāpēc, ka tīklā bija arī neieslēgtie posmi.
Vispirms viņš pievērsās kādai līnijai, kas izskatījās nemierīgāka par pārējām — tā nepārtraukti trīsēja un pulsēja kā dzīvā maza dzīsla uz cilvēka rokas. Kalve izsekoja tās gaitai — līnija beidzās tepat netālu.
Tad Kalve pacēla invertoru un, gaismas apžilbināts, izņēma no skafandra kabatas garu vada gabalu, ar ko aptina roku no pleca līdz rādītājpirkstam. Pieslēdzis šo vadu enerģijas avotam, viņš no jauna nolaida ekrānu. Tagad arī viņa roka parādījās uz invertora ekrāna kā bāli zilgana spirāle. Spirāle lēnām virzījās uz priekšu: Kalve pārvietoja roku, cenšoties to turēt paralēli pulsējošai līnijai. Te pirksts apstājās pārrāvuma vietā, un Kalve steidzīgi pacēla ekrānu. Tā arī bija — pirksts bija atdūries pret mirgojošo sarkano stikliņu.
Tagad viņš atkal lēni stiepa roku pretējā virzienā, meklējot sadalītāju, no kurienes strāva plūda uz spuldzīti. Kad tas būs atrasts, virzoties pa līniju tālāk, varēs sameklēt arī otru kontaktu un tā pakāpeniski izprast visu šā kibernētiskā centra shēmu. Tas prasīs daudz laika, bet cita ceļa nav — visai bēdīgas sekas radītu pogu un rokturu nospiešana uz labu laimi vien.
Viņš strādāja sistemātiski, un viņa acu priekšā vijās te labi saskatāmas, te atkal pus- izdzisušas zilganas līnijas. Kalve uzmanīgi piecēlās un ar invertora ekrānu palīdzību, lēni grozīdamies pa zāli, izsekoja tiem vadiem, kas pazuda zem grīdas. Virzīdamies pa apli ap centrālo pulti, viņš konstatēja, ka kabeļi savieno to ar visām trīsdesmit kibernētiskās mašīnas sekcijām. Aplūkodams vienu no tām, Kalve pamanīja, ka kabelis nesniedzas tieši līdz pašai sekcijai, bet pazūd skapītī pie starpsienas. Arī šeit spriegumu varēja konstatēt daudzās detaļās — viņš pat nezināja, uz ko skatīties vispirms …
Lēni soļojot no skapīša uz skapīti, Kalve atklāja, ka strādāja tikai divi, citi nebija ieslēgti. Viens no skapīšiem piederēja nodalījumam, kurā atradās Zemes raķete. Šajā sekcijā kūsāja spriegs darbs — uzzibsnīja un dzisa zilgani apļi, elipses un daudzstūri, pēkšņie elektriskie lādiņi atgādināja daudzzaru zibeņus… Kalve vēl nezināja, ka automāti no jauna pūlējās ap izkropļoto raķeti, bet nojauta, ka tādai kibernētiskās mašīnas aktivitātei varēja būt sakars tikai ar viņu kuģi.
Sākumā Kalve nodomāja, ka otrs strādājošais aparāts apkalpo angāru, kur uz estakādes gulēja svešā raķete. Bet tad viņš saprata, ka ir kļūdījies, — spriežot pēc skapīša novietojuma, skapītis piederēja tam nodalījumam, kurā atrada radiometru.
Tātad arī tajā nodalījumā kaut kas notiek? Kādas briesmas vēl gaidīja viņus?
Kad Kalve atkal bija atgriezies pie centrālās pults, viņam iešāvās prātā, kas varētu būt par iemeslu tam, ka arī otrajā nodalījumā it kā kaut kas notiek, un nomierinājās: ieslēdzās vienmēr tā nodalījuma skapītis, uz kura pusi bija pagriezts centrālais universālais pārslēdzējs, — tātad tajā nodalījumā bija kaut kas noticis, kad šā pavadoņa saimnieki pameta mākslīgo planētu. Bet kas īsti? Loģika deva tikai vienu atbildi — tam bija kāds sakars ar raķetēm. Nekas cits angārā taču nevarēja notikt. Ja jau raķetes tur vairs nav, tad iespējams, ka tieši no turienes tikusi palaista pēdējā raķete, kas atstāja pavadoni. Padarījuši savu darbu, mehānismi strādāja tukš- gaitā. Varbūt toreiz tie arī bija izslēgušies un atkal sākuši darboties tikai tagad, kad pavadoņa tuvumā parādījusies vēl viena — viņu raķete … Ja tas tā, tad pārslēdzējs sevī neslēpa nekā briesmīga…
Kalve uzmanīgi pastiepa roku, sataustīja rokturi un, pagriezis pārslēdzēju uz vienu no iedalījumiem, piesteidzās tam skapītim, kuram, pēc viņa domām, tagad vajadzēja būt ieslēgtam. Jā, viņš nebija kļūdījies — skapītis darbojās, un tajā dzima sarežģītas diagrammas, ko zīmēja elektriskā strāva uz invertora ekrāna, — līnijas te parādījās, te atkal zuda.
Viņam tas kaut ko atgādināja … Jā — mašīna uzvedas tā, it kā būtu neziņā, ko nu darīt. Impulsu maiņa tajā notika tādā pašā ritmā, ar tādu pašu frekvenci kā radiosignāli, kurus Azarovs bija saklausījis pirmajos mirkļos pēc viņu nolaišanās. Kalve ieslēdza blakus sekciju, tad vēl vienu — aizvien atkārtojās tā pati aina. Sāka dzimt kāda ideja… Nevienā no šiem angāriem vairs neatradās raķetes, viņi ar Korobovu to bija pārbaudījuši. Tātad pavēlei, kas tika nodota ar pārslēdzēja palīdzību, bija kāds sakars ar raķetēm.
Kalve apmierināti pasmaidīja: viņš ir uz pareizā ceļa … Tātad no šejienes vada visus mehānismus, kas apkalpo raķeti. Pirmo noslēpumu varētu viegli uzminēt jau tagad — pagriežot pārslēdzēju, vajadzētu ieslēgt viņu nodalījumu, vienīgo, kurā, acīm redzot, pilnā kārtībā atradās svešinieku kuģis, un paskatīties, kas notiks.
«Mieru, tikai mieru!» Viņš sevi apsauca. «Nav ko steigties… Viens tāds pārslēdzēja pagrieziens droši vien spētu raķeti vienā mirklī izgrūst izplatījumā. Atceries Korobovu un pelēcīgo masu! Bez liekām emocijām un jutu uzplūduma! Uzmanīgi un metodiski…»
Kalve aizmirsa, ka laiks rit uz priekšu, ka draugi droši vien jau uztraucas, ka viņam jau sen gribas ēst un skābekļa rezerves iet uz beigām. No malas vērojot, cienījamais skaitļojamās mašīnas operators atstāja prātā jukuša cilvēka iespaidu: te soļoja pa zāli turp un atpakaļ, murminot kaut ko savā nodabā, te no jauna apsēdās pie pults un, kustinot roku, izsekoja kādai interesantai strāvas ķēdei.
Kalve gribēja atrast tos viļņvadus, ar kuru starpniecību centra pavēles novada uz sekcijām. Viņš nešaubījās par tādu viļņvadu eksistenci. Pagaidām viņam tomēr neizdevās atklāt shēmas, kas kaut iztālēm atgādinātu Zemes attiecīgās sistēmas. Tāpēc viņam likās, ka vienkāršāk būtu izpētīt, no kurienes apaļais ekrāns saņem impulsus, kāds avots baro tā nepārtraukti degošās spuldzītes. Varbūt tad izdotos izprast šo uguntiņu īsto nozīmi…
Zilganās līnijas, kuras viņš sāka pētīt, veda kaut kur prom uz pavisam citu pusi. Tās ne- savienojās ne ar vienu no skapīšiem, aizstīdza kaut kur zem sienas, bet tad uz augšējo stāvu.
Kalve nolēma tūdaļ visu izpētīt: signālspul- dzītes nezin kāpēc viņam šķita tik svarīgas, ka piesaistīja visu viņa uzmanību. Pagriezies pret durvīm, viņš pēkšņi sajuta kādu roku uz sava pleca.
Metoties sānis, Kalve norāva no ķiveres invertora ekrānu, kas sedza acis, un atviegloti nopūtās — tas bija Korobovs.
Korobovs bija kļuvis mēms. Ķiverei cauri varēja gan saskatīt, ka viņš kustina lūpas, bet balsi nedzirdēja. Kalve nikni bārās par to, ka viņš tik klusi piezogas klāt un baida ļaudis, vai tad nevar ienākt, kā cilvēkam pieklājas. Pēkšņi Kalve atcerējās, ka ir izslēdzis savu raidstaciju, jo sakarus ar biedriem tā kā tā neizdevās nodibināt. Viņš pagrieza rokturīti, un austiņās atskanēja Korobova neapmierinātā balss.
— … galīgi! Tās ir tavas pusotras stundas?
Kalve paskatījās pulkstenī. Tiešām — veselu stundu virs norunātā laika viņš jau sēdēja šeit, un, ja klāt nebūtu skābekļa rezerves balona, kas bija automātiski ieslēdzies, viņam jau sen klātos nelāgi. Dziļi ievilcis elpu, viņš tikai noplātīja rokas un jautāja:
— Kā jums tur iet?
— Nekā sevišķa … Zēni izjauca kādu robotu. Tipisks marsiešu robots… Nu, un kā klājas tev?
— Jā, redz … — Kalve gari novilka. — Tipiska marsiešu kibernētika.
li.
101
Pirmais sāka uzdot Azarovs. Uzmanīgi vērojot viņu, Sencovs pamanīja, ka jaunais pilots arvien retāk strādā pie vajadzīgās shēmas, arvien biežāk noliek sānis izglābtās detaļas un tā vienaldzīgais skatiens klīst kaut kur tālē, urbjoties cauri visām šķērssienām, pava-
11 — 1592