Rains ārēji šķita mierīgs. Bet arī viņš arvien biežāk ieminējās par to, ka beidzot derētu atteikties no nevajadzīgajiem meklējumiem un, nezaudējot velti laiku, apskatīt 1111 izpētīt visu pavadoni kaut vai nākamo paaudžu interesēs. Un, ja visā šai milzu saimniecībā atrastos kaut viens lietošanai derīgs lele- skops, tad savas dienas — atlikušās dzīves dienas — būtu jāveltī tam mērķim, kuram viņš bija ziedojis visu dzīvi, — spīdekļu novērošanai.
Tā vien likās, ka arī Korobovs raķeti pēta ne jau tāpēc, lai vēlāk pielietotu savas zināšanas uz Zemes, bet gan, lai aizpildītu laiku. Varbūt ar tādu pašu aizraušanos, Sencovs dažbrīd domāja, un ar tādu pašu mieru otrs pilots risinātu arī šaha uzdevumus, ja vien prastu spēlēt šahu.
Ar neviltotu sajūsmu Sencovs skatījās uz Kalvi. Laimons vienīgais no visiem strādāja nenogurdams. Zināms, ja neskaita robotus, kuri bez apstājas noņēmās ap veco raķeti kaimiņu angārā — stiepa, metināja… Viņi apklusa tikai trešajā diennaktī.
Kalvi visu laiku nodarbināja viens un tas pats: ar invertora palīdzību viņš izsekoja kibernētiskā centra ķēdes sarežģītajam sazarojumam. Katru dienu viņš atšķetināja vēl kādu shēmas mezgliņu. Bet tādu mezgliņu bija milzum daudz, strāvas ķēde šķita bezgalīga, bet iejūsminoši atklājumi nenāca.
Sencovs juta, ka «vakaros», kad parasti visi sanāca kopā, zēni bez sevišķas patikas vēro, kā Kalve kārto ierakstus un uzmetumus, ko dienā bija izdarījis. No malas varēja likties, ka Kalve gatavo iespiešanai plašu pētījumu «Marsiešu skaitļojamās un programmējošās lieljaudas iekārtas īpatnības», — tik mierīgs un nosvērts viņš likās. Kā Sencovs, tā arī pārējie ļoti labi saprata, ka šis miers bija tikai šķietams, zināja, ka Kalve dara visu, ko vien spēja darīt, un ne jau viņš vainojams, ka nezināmie saimnieki atstājuši tik grūti atminamas mīklas.
Pirmajās dienās visi ar nepacietību gaidīja kibernētiķi — Kalve mierīgi apsēdīsies neredzamajā krēslā un pēkšņi sacīs: «Starp citu, var lidot kaut vai rīt. Jānospiež tikai viena poga, un nodalījums tūdaļ atvērsies, jā… tā tas ir…» Pamazām visi saprata, ka to tik drīz nesagaidīs. Un tad pieauga saspīlējums. Sencovs ar bažām gaidīja izlādēšanos, ko solīja negaisa mākoņi.
Un tomēr — šī izlādēšanās sākās negaidīti. No rīta Azarovs, kā vienmēr, pazuda savā kajītē un rīkojās ap raidstacijas detaļām. Pēc kādas pusstundas Sencovs nolēma apciemot pilotu. Tuvojoties tā kajītei, viņš sadzirdēja dobju sitienu. Sencovs parāva vaļā durvis.
Sviediens bija, kā redzams, pamatīgs: pa visu grīdu bija izmētātas detaļas, iespiestu shēmu lapas, visur vāļājās- atsevišķi bloki, papīra strēmeles, iznīcinātās shēmas paliekas.
11*
1G3
Azarovs gulēja — karājās virs grīdas, seja
bija pavērsta lejup… «Sācies,» ar bažām nodomāja Sencovs. «Tagad no tā vairs nekur nevarēs paglābties…»
— Nu, kā ir? — viņš izlikās, it kā nemanītu Azarova stāvokli un viņa drebošo muguru. — Vai atpūties?
— Pie velna! — Azarovs drūmi noteica, pagriezies pret Sencovu. — Negribu vairs … Kāpēc mānīt sevi un citus?
— Vai neiznāk?
— Un arī nevar iznākt… Ar tādām pašām sekmēm raidītāju varētu montēt no alus pudelēm. Ģeneratoru bloks pagalam. Ar ko lai es to aizvietoju? Kas palicis pāri no gaismas frekvences pastiprināšanas iekārtas? čiks … Te nav ar ko sākt…
— Un tomēr kaut kas ir jādara … — Sencovs noteica. — Samontēt raidītāju patlaban ir galvenais uzdevums… Mums nav citas iespējas sazināties ar Zemi, nav un nevar būt. Uz pavadoņa noteikti ir kaut kādas sakaru sistēmas, bet kā lai tās atrod? Kā lai atšķir raidītāju no agregāta zābaku tīrīšanai?
Azarovs no jauna pagrieza seju pret sienu.
— Nav nekādas cerības uz to … — viņš nomurmināja. — Mēs varam cerēt tikai uz mūsu pašu rezerves daļām. Bet to mums nepietiek un nav kur ņemt.
Abi apklusa un mokoši, līdz sāka sāpēt galva, domāja, kā lai atrod izeju. Tad Azarovs nopūtās.
— Ja es uz Zemes būtu zinājis, ka notiks kas tāds, es visu raķeti būtu piebāzis pilnu ar rezerves daļām. Žēl, ka nākamajā reisā man vairs neiznāks piedalīties.
— Met to ārā no galvas! Mēs visi vēl gribam lidot. Neviens nedomā iet bojā … Tieši tāpēc ari vajadzīgs raidītājs.
— Mēs darījām, ko varējām … — Azarovs atkal nomurmināja. — Tagad atlicis tikai godam visu pabeigt… Raidītājs? Ar raidītāju mēs nenokļūsim atpakaļ uz Zemes.
— Piekrītu, tā tas ir, — Sencovs sacīja. — Mūsu stāvoklis nav iepriecinošs, to visi zina. Bet vai tad tu gaidīji lauru vainagus? Tu taču esi kosmosa pionieris. Kosmonauts! «Kosmonauti uzvar arī bez kuģiem.» Vai tad velti tā tikām runājuši? Nu paklausies taču. Mēs neviens nedrīkstam te iet bojā. (Azarovs sakustējās un caur pieri paskatījās Sencovā.) Ļoti vienkārši. Pieņemsim, ka notiks visļaunākais. Mēs tiešām nevarēsim izmantot šo raķeti. Nu, un tad? (Azarovs samirkšķināja acis, tad paskatījās Sencovā.) Gaidīsim šeit. Skābekļa un ūdens mums pietiks ilgam laikam. Produktu — veselam gadam. Sliktākā gadījumā iekārtosim reģenerāciju …
— Nu, un tālāk — līdz mūža beigām tā? — Azarovs aizsmakušā balsī jautāja. Sencovs paraustīja plecus un pasmaidīja.
— Cik tad tu gribi vēl nodzīvot?
Azarovs kādu brīdi klusēja un tad nedroši
teica:
— Kādus septiņdesmit gadus!
— Nu, un kāpēc tad tos nevar nodzīvot šeit? Nodibināsim, tā sakot, cilvēces filiāli…
Bet mums nenāksies šeit nodzīvot līdz mūža beigām! Kaut arī tagad tas atkarīgs no tevis …
— No manis?
— Protams… Ja būs sakari ar Zemi, mēs ne vēlāk kā gada laikā saņemsim palīdzību. Tu taču pats saproti, ka mūs nepametīs. Gads — ir pats maksimālais termiņš!
— Ir gan liela muiža — gads! — viņus pārtrauca Raiņa balss. (Abi sarāvās, jo nebija pamanījuši, ka durvīs bija nostājies Rains.)
— Robinsoni taču desmitiem gadu tā nodzīvojuši. Un vai tad tādos apstākļos? Vai mēs maz paspēsim apskatīt visu gada laikā?
Azarovs arvien vēl gulēja, bet viņa vaigi bija atguvuši krāsu.
— Tātad viss ir tavās rokās. Ja spēsi samontēt raidītāju — izstiepsim to pavadoņa virspusē un signalizēsim uz Zemi…
— No kā tad lai to samontē? No kā?! — Azarovs iekliedzās. — It kā es negribētu… Nav taču izejas!
— Izeju vienmēr var atrast, — Rains stingri noteica. — Ir jāprot to sameklēt. Mēdz teikt, ka no kapa gan neesot izejas, — un pat no turienes cilvēki tikuši laukā… Jāmeklē! Vai nemēģināji izmantot to, kas saglabājies no Kalves skaitļojamām mašīnām? Tur taču kaut kādi bloki palikuši veseli…
— Es arī domāju par to, — Azarovs teica.
— Vai jūs redzējāt, kas tur palicis pāri? Tādu bloku man pašam ir atliku likām… Kur lai es, piemēram, ņemu ģeneratora bloku? Tas taču ir pavisam kas cits, tc ar vienkāršo summēšanu galā netikt.
— Tiešām, vajadzēs vēl padomāt, — Sencovs piemetināja. — Izeja, protams, ir, noteikti ir. Mēs tikai to neredzam …
— Kādu mirkli valdīja klusums. Tad Sencovs domīgi noteica:
— Ģeneratora bloks, ģeneratora bloks … Bet ja daļas paņemtu no citiem aparātiem? Cik es zinu (viņš pacēla uzacis, it kā dažs labs varētu iedomāties, ka viņš to nezina), cik es pazīstu raidītāju iekārtas, tajās izmantotas tās pašas tipveida detaļas, kas radiometriska- jās ierīcēs … Kaut vai tajos pašos skaitītājos. Ko?
— Es domāju par to, — Azarovs teica.
— Kaut ko no turienes varēs aizņemties, bet ne visu …
— Radiometros? — Rains pēkšņi jautāja.
— Pagaidiet mazu brītiņu, vienu mirklīti… Mēs taču šeit atradām skaitītāju?
— Nu, atradām …