— Tikai sīkumos! — Sencovs apstiprināja. Azarovs nedroši pasmaidīja. Apsēdās. Slēpjot savu mulsumu, viņš aiz ieraduma ar visiem pieciem pirkstiem sāka kasīt pakausi.
— Varbūt tur viss raidītājs saglabājies vesels? — viņš prātoja. Un pēkšņi iedegās.
— Bet tiešām, kāpēc tas mums uzreiz neiešā- vās prātā… Nekavējoties jāuzsāk meklēšana!
— Es domāju, — Rains sacīja, — ka mums vispār vajadzētu mainīt darba kārtību. Lai Korobovs kopā ar Azarovu uzsāk meklēšanu, bet es palīdzēšu Kalvēm. Divatā mums darbs ies ātrāk uz priekšu. Ar raķetes apskati tu viens pats tīri labi tiksi galā.
— Kāda tam jēga? — Sencovs jautāja.
— Kalve arī tā strādā pareizi. Bet mēs divatā …
— Hm… — Rains nenoteikti novilka.
— Ar tavu atļauju es tomēr gribētu doties augšup.
— Nu, ko lai dara, lūdzu, — Sencovs, kādu mirkli padomājis, piekrita. — Un tu, Vitja …
Bet Azarovs jau bija aizgājis pēc skafandra.
12.
Kalve ieveda Rainu apaļajā zālē ar pulti…
— Nu, skatieties, — viņš norādīja, — te atrodas vadības pults. Bet būtībā visas šīs sistēmas programmējas pašas. Tās pašas spēj mainīt arī savu darba režīmu atkarībā no apkārtējo apstākļu izmaiņas un tā tālāk …
— Zinu, — Rains atbildēja, — man jau bija izdevība par to pārliecināties.
— Tātad no tā varētu secināt, ka nav nekādas vajadzības tās vadīt. Un tomēr pults un vadības orgāni eksistē, šeit tie ir… Šis rokturis pilnīgi maina darba režīmu. Esmu jau šo to noskaidrojis …
— Ļoti interesanti… Kas tad jūs mulsina?
— Nevaru saprast, kā īsti tas notiek. Vai redzat šo ekrānu ar rādītāju? Tas saistīts ar augšējiem stāviem, ar ko tieši tur — neesmu vēl izpētījis. No tā stiepjas strāvas ķēdes uz visām mašīnām. Bet, kādam nolūkam šis ekrāns, — nezinu.
— Es arī ne… Bet ko šī pults, īsti sakot, vada?
— Aptuveni te aina ir tāda, — Kalve paskaidroja. — Pabīdot rādītāju tā, lai tas ieņemtu vienu no trim iespējamiem stāvokļiem garuma ziņā un jebkuru stāvokli attiecībā pret šo apli, strāvas ķēdē rodas impulsu kombinācijas. Šie impulsi ir pārāk īsi, lai tie būtu kāda noteikta programma, bet pietiekami gari, lai dotu signālu kādas programmas izstrādāšanai. Kā pie pasūtījuma galda: lūdzu, piemēram, programmu Nr. 3.
— Tas jau ir kaut kas. Tiesa, neesmu speciālists šajā nozarē, bet, loģiski spriežot…
— O, loģiski spriežot… — Kalve noteica.
Abi kādu brīdi klusēja, it kā parādot savu
cieņu loģiskajai domāšanai.
— Mēs esam mazliet novirzījušies… Tātad šie impulsi iet cauri zināmām iekārtām (Kalve norādīja uz skapīšiem, kas stāvēja pie starpsienām). Tur signāli ievērojami izmainās … Tas dod iemeslu domāt, ka tieši no turienes arī vada sistēmas, kas savukārt izstrādā programmas… Bet kāds ir šo signālu saturs?
— Nezinu, šajā jautājumā es neesmu pat diletanta vērts, — Ilains teica. — Daudz kas šeit interesants … Atcerēsimies kaut vai durvis uz pavadoņa: cik lielai vajadzēja būt konstruktoru paļāvībai uz savām mašīnām, ka viņi pat nav paredzējuši rokturus avārijas gadījumam! Un, ja šis pavadonis, kas, acīm redzot, atstāts pirms gadu desmitiem, normāli strādā, tad viņu paļāvībai bija pamats …
— Kibernētikas problēma Nr. 1 — mašīnu darbības drošuma problēma — šeit atrisināta lieliski, — Kalve noteica zinātāja godbijībā. — Viss radīts mūžu mūžiem …
— Tas manī arī rada izbrīnu, — Rains turpināja. — Kālab gan jārada mūžu mūžiem? Tehnika strauji attīstās, mašīnas noveco …
— Mums tas pagaidām, bez šaubām, nav skaidrs …
— Taustāmies kā pa tumsu. Jūs teicāt, ka impulsi nāk no šā rādītāja?
— Jā, — Kalve atbildēja. — Tas ir izbīdāms, teleskopisks. Turklāt izdevās noskaidrot, ka impulsus nosūta mašīnai tieši tajā brīdī, kad rādītāja gals pilnīgi sakrīt ar sig- nālspuldzi, kas atrodas uz tā apļa, kur atrodas arī rādītāja gals. To var ļoti precīzi saskaņot, šeit ir vesela sistēma pareizai nostādīšanai, turklāt šeit, — viņš norādīja uz vienu no ekrāniem, — atsevišķi apļa sektori redzami zem liela palielinājuma. Var nostādīt ar precizitāti līdz vienai desmitai daļai grāda …
— Bet kam tāda precizitāte?
— To diemžēl mēs nezinām …
— Nezinām… — Rains atkārtoja kā atbalss. — Tā… Ar ko es varu būt noderīgs?
— Man pagaidām nav skaidra šā roktura nozīme, — Kalve teica. — Jūs to bīdīsiet, bet es pasekošu impulsiem, kas tad radīsies.
— Vai tas nav bīstami?
— Tagad ieslēgtais angārs tā kā tā ir tukšs.
Rains paklausīgi uzlika roku uz sviras.
Kalve nolaida sejas priekšā invertora ekrānu, pamāja ar galvu un uzsauca: «Sāciet!» Rains nospieda kloķi.
Kā mednieks, kas dzen zvēram pēdas, Kalve, sekojot zilgano līniju straujajai dejai, zemu noliecies, meta uz grīdas visdīvainākās cilpas. Vadoties no Kalves sastādītās programmas, Rains atbīdīja rokturi izejas stāvoklī un tad atkal pievilka sev klāt, lai radītu vienu un to pašu impulsu sēriju. Pametis nejauši skatienu uz nelielo ekrānu, kas atradās svirai blakus, viņš pēkšņi aizmirsa Kalvi un savu uzdevumu.
— Kas jums noticis? — Kalve tam uzsauca.
Rains, nenolaizdams acu no ekrāna, pamāja
ar roku. Kalve pieskrēja klāt.
Uz tik tikko ieliektā ekrāna zibēja dīvainas ainas. Kalve un Rains aizturēja elpu.
…Tas nebija kuģa bortžurnāls. Rains saprata — ja te arī eksistēja bortžurnāls, kura lapas puses tagad paveras viņu skatienam, tad tas, acīm redzot, sastādīts vai nu pēc kaut kādas magnētiskās šifras, vai arī kā citādi. Tagad viņu priekšā bija dešifrētās piezīmes, un likās, ka uz 60X40 cm lielā ekrāna demonstrētu dokumentālu filmu.
Varbūt tās nemaz /nebija žurnāla piezīmes… Varbūt kibernētiskā mašīna rādīja atsevišķus, citu no cita atrautus notikumus, turklāt atpakaļejošā secībā, it kā atceroties tos no jauna, it kā atgriežoties pagātnē, lai šos notikumus labāk analizētu. Sajās atmiņās (ja tā varētu nosaukt visu to, ko redzēja uz ekrāna un kas savā laikā ticis fiksēts sistēmas atmiņu blokos) bija dīvaini robi, kurus, iespējams, izraisīja kādi bojājumi pašā iekārtā. Lai nu kā, taču ekrāns nedeva sakarīgu priekšstatu, bet rādīja tikai saraustītas ainas, līdzīgas tām, kādas palaikam ataust arī cilvēka atmiņā.
Sākumā Kalve un Rains ieraudzīja zāli, kurā patlaban atradās, un pašus sevi tajā. Vēlāk Kalve palika viens pats, tad — Kalve ar Korobovu (tā Rains nosprieda, tāpēc ka figūras, kaut arī miglainas, tomēr bija pazīstamos skafandros) pēc kārtas atvēra visas durvis.
Pēc neliela pārtraukuma uz ekrāna parādījās liels sarkanās planētas attēls. Viņi pazina Marsu. Tad uzzibsnīja divi attēli: no Marsa virsmas startēja raķetes, mats matā līdzīgas tai, kura tagad bija kļuvusi par viņu māju, bet ekrāna vienā malā kaut kur no izplatījuma tuvojās saspiests sferoīds, ko apņēma starta estakādu josta. Rains atcerējās esta- kādi, ko bija redzējis augšā… Deimoss? Astronoms sarauca uzacis: radās iespaids, it kā tas būtu uzņemts no malas.
Attēls ar Marsu nobālēja, kļuva neskaidrs un izplēnējis pazuda. Bet Deimosa lode nāca arvien tuvāk un aizņēma visu ekrānu. Vienā un tai pašā vietā palaikam izšāvās žilbinošas ugunīgas bultas … Nebija šaubu — tur strādāja dzinējs. Milzīga kuģa dzinējs?
— Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? — Kalve iekliedzās. — Tas taču nav pavadonis! Tas taču ir… Vai tad… Kas tas ir?
— Tas ir Deimoss… — Rains čukstus atbildēja. — Baidos ticēt… Vai tad tas nav pavadonis? … Zvaigžņu kuģis? … Vai mēs patiešām atrodamies uz zvaigžņu kuģa?