Uzliesmojumi turpinājās — laikam uz īsu brīdi bija ieslēgušies dzinēji, bremzējot zvaigžņu kuģi. Pēc tam pāri ekrānam slīdēja tādu iekšējo telpu attēli, kas kosmonautiem bija pilnīgi svešas, un abi jau nolēma, ka te tomēr nav darīšana ar Deimosu. Bet tad parādījās pazīstamais gaitenis un angārs … Viens no attēliem kādu laiku aizkavējās uz ekrāna: liela zāle, kuras griesti balstījās uz dīvainām varavīksnes krāsās mirdzošām kolonām. Dažas no kolonām nespīdēja — no tām uz visām pusēm šķīda sarkanas dzirkstis.
— Simbolika? — Kalve nomurmināja, vērojot, kā pakāpeniski dzisa arī pārējās kolonas. Tad apdzisa pēdējā; no tās izšāvās dzirksteļu kūlis, un iestājās tumsa …
Neatlika laika pārdomāt redzēto. Uz ekrāna jau parādījās milzīgs blāķis, kas, izniris no tumsas, strauji tuvojās. Grūti bija noteikt tā izmērus: varbūt meteorīts, varbūt arī liels asteroīds. Tas izskatījās kā neīsts, kā uzzīmēts, tad tā attēls pēkšņi kļuva neskaidrs, pārvērties miglā, pazuda un to nomainīja cits …
Tagad visu ekrānu aizņēma kaut kas līdzīgs milzīgai planētai ar viļņainu virsmu, kas atgādināja nemierīgu jūru. Kalvēm šī planēta šķita pazīstama, viņš pagriezās pret Rainu …
— Jupiters, — astronoms sacīja, neatraujoties no ekrāna.
Negaidīti parādījās tā pati apaļā pults, pie kuras viņi stāvēja, un tās vidū bija pazīstamais ekrāns, tikai tagad to apņēma ne trīs, bet pieci apļi un arī signālspuldžu bija vairāk, kā to tūlīt pamanīja Kalve. Rains nepaspēja vēl izteikt savu izbrīnu, kad uz ekrāna jau parādījās tikai trīs apļi…
Kalve uzmanīgi atgāja nost no ekrāna: nepacietība dzina viņu pārbaudīt, ar kādu jaudu tagad strādā visa sistēma. Viņš soļoja no skapīša uz skapīti. Tajos koncentrējās tā milzīgā darba rezultāti, kas risinājās ar pelēko vielu pildītajās desmit kastēs, mašīnas trīsdesmit sekcijās. Nu šī sistēma strādāja ar pilnu jaudu: visur virpuļoja zilganās līnijas …
Kalve ieskatījās vienā no sekcijām: šķita, ka visa pelēkā masa zilgani spīguļo. Viņš steidzīgi atgriezās pie ekrāna, 110 kura Rains arvien vēl nevarēja atrauties.
— N11? — Kalve jautāja.
— No jauna sākas tas pats … — nezin kāpēc atmetis ar roku, Rains izdvesa.
\
Tagad uz ekrāna ap Marsu griezās divas lodītes.
— Otrs ir Foboss … — Rains sacīja. Kalve pameta ar galvu.
… Raķetes startēja no mazākās lodītes — Deimosa — uz otru lodīti. Cita aiz citas aizdrāzās divdesmit piecas raķetes. Tad strauji pieauga otras lodītes — Fobosa izmēri, tās apvalks kļuva caurspīdīgs, tam cauri varēja saskatīt raķetes, kas atradās Fobosa iekšienē, un vēl kaut kādus neizprotamus milzīgus mehānismus …
Abiem izlikās, ka uz ekrāna kaut kas no- zibsnīja, — no Fobosa izšāvās smalka, spilgti oranža līnija, kuras gals kaut kur pazuda aiz ekrāna. Foboss ietinās miglā; Kalve jau nodomāja, ka sistēma nav izturējusi šo darba slodzi un sabojājusies. Bet attēls pamazām kļuva skaidrāks.
Foboss atkal karājās savā vietā, bet raķešu tajā vairs nebija, kaut gan, tāpat kā pirmīt, tā iekšējās telpas aizņēma kaut kādi aparāti. Oranžās līnijas manāmi nobālēja, lai gan tās arvien vēl labi varēja atšķirt.
— Ko tas varētu nozīmēt? — Kalve jautāja. — Atkal viss no sākuma?
Rains satraukts vēroja ekrānu, zīmējot kaut kādus punktus uz papīra lapas … Uz ekrāna parādījās vēja saviļņota ūdens virsma, tad līdzenums, ko apspīdēja zaļgana gaisma. Un viss nozuda. Ekrāns apdzisa.
Kalve un Rains klusēdami pasēdēja vēl kādas piecas minūtes. Ekrāns neatdzīvojās.
/
Rains elpoja ar pūlēm. Balonos bija beidzies skābeklis. Vajadzēja steigties atpakaļ uz raķeti.
— Un darbs? — Kalve jautāja.
— Nāksim vēlreiz… Un vispār — pie velna ar visiem datiem! Vai jūs varat paskaidrot, ko mums tur rādīja?
— Es domāju, — Kalve teica, — ka ar šo rokturi sistēmu noskaņo zināmam darba režīmam. Tas ļauj mašīnas loģiskajai iekārtai analizēt notikumus, kas ierakstīti tās atmiņā, un transformēt tos attēlos …
— Vai tas maz iespējams?
Kalve apklusa. Kā to panākt? Šķita, ka tas nebija vienkāršs ieraksts vien: mašīnai laiku pa laikam vajadzēja atgriezties pie kāda notikuma un sākt visu no gala, tas ir, ar loģiskās analīzes palīdzību it kā atjaunot notikumus, par kuriem ziņas nezin kāpēc nebija šifrētas. Lai cik savādi tas arī izklausītos, bet brīžiem likās, ka mašīna tiešām domāja un turpat uz ekrāna apskatīja dažādus variantus, atmetot nepieņemamos.
«Tev tas, protams, tikai liekas,» Kalve sevi apsauca. Daudz kas vēl jāizprot, jāpārbauda: ko nozīmē šie kadri par raķešu izlidošanu 110 Marsa — dokumentāls ieraksts vai nederīgais variants? Un meteorīts, kas aizzibēja garām? Ko nozīmēja ugunīgās kolonas, kas apdzisa? To, ka dzinēji izgājuši no ierindas?
— Tā … — Rains sacīja. — Šobrīd nedomāsim par to, kas vēl palicis neskaidrs; vai jūs ar saprotat, ko mēs esam atklājuši? Ne
jau likai to vien, ka Deimoss nav pavadonis, bet zvaigžņu kuģis! Tas vēl nav galvenais.
— Kas tad ir galvenais?
— Galvenais — no šejienes zvaigžņu kuģis nevarēja tikt prom. Un tomēr šeit nav ne raķešu, ne apkalpes… Kur viss ir pazudis? Ja ticētu tam, ko parādīja mums mašīna, tad viņi devušies uz Fobosu, bet no turienes sūtīti tālāk. Pats Foboss taču līdz šim brīdim riņķo ap Marsu, tātad nevienu nekur prom nav vedis. Varbūt tas nav nekāds zvaigžņu kuģis, bet kaut kas cits? Bet raķetes aizsūtītas prom… Tas izraisa pavisam fantastiskus priekšstatus …
— Proti, kādus?
— Baidos sacīt, bet nav izslēgts, ka raķetes un ļaudis nosūtīti kur citur ar paņēmienu, kas… Vārdu sakot, pagaidām mums tā ir grāmata aiz septiņiem zīmogiem, tīrā fantastika … Bet tas viss ir tik svarīgi, ka redzētais pēc iespējas ātrāk jāziņo Zemei: mēs nedrīkstam palikt par vienīgajiem tik ārkārtīgi svarīgu ziņu glabātājiem. Visas cerības tagad ir uz Azarovu …
13.
Tajā pašā laikā Azarovs atradās tālu prom no viņiem. Apkrāvies ar skābekļa rezerves baloniem, viņš jau bija paspējis apskatīt daudzas Deimosa telpas.
177
Savu apskati viņš sāka no nodalījuma, kur
Vi — 1592
tika atrasts radiometrs. Varbūt raķete kādreiz ari atradusies šeit, bet nekādas tās pēdas nebija manāmas.
Kur tā varēja palikt? Kur to meklēt? Acīm redzot, ja tā kaut kur aiznesta — protams, demontētā stāvoklī — tad ne jau pa gaiteni … Bet kāpēc tā vispār bija jāizārda? Varbūt izpētes nolūkos. Pilnīgi iespējams. Starp citu, kas šeit varētu nodarboties ar tamlīdzīgiem pētījumiem?
Šā vai tā bija jāmeklē cita izeja no angāra. Tas prasīja veselu stundu laika un nedeva nekādus panākumus. Beidzot Azarovam izdevās iekļūt kādā no sānu lūkām, aiz kurām, spriežot pēc visa, vajadzēja atrasties robotiem.
Tiešām, automātu konusi stāvēja aiz durvīm bez kustības, it kā aizsnaudušies … Azarovs uzmanīgi devās tiem garām. Eja atdūrās pret platu, vertikālu šahtu, kas veda uz augšu un uz leju, cik tālu vien acs varēja pārredzēt. Azarovs uz brīdi pie tās apstājās. Kā redzams, tas bija ceļš uz augšējiem un apakšējiem stāviem. Lifta šahta? Bet kur pats lifts? Kā to izsaukt? Nekādu pazīmju, vienīgi kāda taisna, mirdzoša svītra uz caurules sienas šahtā stīdz augšup un lejup. Un tomēr kāda nepiesar- dzība: viens pakāpiens — un eja, pa kuru viņš šurp bija atnācis, apraujas šahtas priekšā. Krist no tāda augstuma droši vien ir bīstami, kaut arī smaguma spēka paātrinājums te daudz mazāks nekā uz Zemes.
Cita ceļa, kā redzams, šeit nebija, un Azarovs galu galā nosprieda, ka šī eja un šī šahta
nav domāta cilvēkiem. Automāti var lidot — lai tad tie ari lido, bet viņam te kaklu nav ko lauzt. Ja jau uz augšu nevar tikt, tad nevajag • • •
Par spīti pieņemtajam lēmumam viņš nostājās uz pakāpiena. Paskatījās lejup. Pēkšņi stipri sareiba galva, un viņš aizvēra acis. Atguvies Azarovs tūlīt apsēdās un ar rokām instinktīvi sargāja galvu.
No augšas, no vertikālās ejas viņam draudēja uzkrist virsū roboti, tieši lādi paši, kā viņš bija redzējis pirmīt. Tie neizprotamā kārtā turējās uz vertikālās sienas … Azarovs cieši jo cieši pieplaka pie sienas, lai automāti, krizdami lejup, viņu neskartu, bet tie — nekrita lejā. Tad viņa uzmanību saistīja tumši plankumi uz vertikālās sienas. Viņš tos pētīja, līdz iesāpējās acis.
Jo ilgāk viņš skatījās, jo mazākas kļuva šaubas: tās bija pēdas. Jā, tās bija pēdas; kāds te gājis — un ne visai sen — soļojis pa šo eju, pa vertikālo sienu … Kā redzams, tā bijusi neliela auguma būtne, pēdas to liecināja — soļi nebija lieli. Kāja arī nešķita liela. Turklāt, tāpat kā viņu skafandru zābakiem, arī te skaidri varēja saskatīt magnētisko pakavu lokus.
12*
179