nācijas? Kad — tagad vai pirmīt? Un kur pazuduši robotu konusi, kas taču nupat karājās virs viņa galvas?
Paraustījis plecus, Azarovs nolēma griezties atpakaļ — nekā laba no visa tā nevarēja sagaidīt. Viņš paskatījās sev pie kājām, lai nespertu soli tukšumā, un tūlīt noliecās uz priekšu: tur bija pēdas! …
Pēdas vīdēja zem viņa kājām, tās taču bija viņa paša nedrošo soļu pēdas, kad viņš bija tuvojies šahtai… Bet nupat šī siena taču vēl šķita vertikāla?… Kaut ko neskaidri nojaušot, Azarovs no jauna nostājās uz pakāpiena. Galvas reibonis. Tad — pēdas uz vertikālās sienas un roboti virs galvas …
Viss šķita skaidrs, un tomēr vajadzēja vēl vairākas reizes spert soli turp un atpakaļ, lai beidzot izprastu cēloni. Izrādījās, ka tas ir vienkāršs un vienlaikus neiedomājams. Smaguma spēka virziens vertikālajā šahtā bija cits nekā gaitenī, kas veda ārā no angāra. Tam, kas pārkāpa neredzamo robežu, vertikālā šahta kļuva horizontāla, bet gaitenis, pa kuru nupat bija iets, — vertikāls. Līdz ar to pēdas atradās uz vertikālās sienas, bet roboti, kas stāvēja gaitenī, karājās virs galvas.
Tātad bija iespējams, ka jebkurā gaitenī ir savas mākslīgās gravitācijas iekārtas. Azarovs nopriecājās, ka tieši viņam izdevies atklāt vēl vienu brīnumainu pavadoņa īpašību. Viņš apņēmīgi paspēra soli uz priekšu — virzienā, kas vēl pirms desmit minūtēm likās nepārprotams un neapstrīdams virziens uz augšu.
— Ejam! Diezin vai saimnieki te būs gā- juši kājām. Viņiem, acīm redzot, satiksmei pa šīm šahtām būs bijuši kaut kādi transporta līdzekļi. Bet mēs iesim kājām, neesam jau lepni…
… Vairāk nekā divas stundas viņš klīda pa šīs kosmosā pamestās pilsētas ielām un ieliņām. Viņa skatienam pavērās plašas laboratorijas, tukšas noliktavas, kurās kādreiz, acīm redzot, glabājušies bagātīgi krājumi. Vienā zālē viņš pat ieraudzīja milzīgu baseinu, simt metru garu un divi simti — platu, uz kura sausajām sienām varēja saredzēt sen izzudušā ūdens pēdas.
Pilots gāja caur plašajām zālēm, kur bija uzstādītas neizprotamas ierīces, kuras tikpat labi varēja būt domātas mašīnu pārbaudēm, kā muskuļu treniņiem.
Viņš atrada arī dzīvojamās kajītes — tās aizņēma veselu stāvu. Pilots mēģināja aprēķināt pavadoņa iedzīvotāju skaitu. Tas iznāca liels — vairāki tūkstoši cilvēku. Azarovs neticīgi pakratīja galvu.
Viņš soļoja arvien ātrāk. Apskate viņu ieinteresēja, kaut arī neizdevās atklāt automātiskās raķetes pēdas.
Azarovs uzkāpa stāvu augstāk. Atvēra durvis … Tur pletās milzīga, vairāku hektāru liela oranžērija, karsti dzeltenas, gluži kā saules gaismas pielieta. Zālē nebija atsevišķu nodalījumu, un tā atradās kaut kur lodes augšējā daļā.
Zāles centrā pret griestiem slējās resna caurule. Nekādu citu balstu nebija.
Azarovs devās uz šīs caurules pusi. Ceļš veda garām augsnes strēmelēm. Kosmonauts noliecās un saberza starp pirkstiem augsnes šķipsnu — tās smalkās, apaļās un … samitrinātās daļiņas. Augsnē, acīm redzot, kādreiz audzis kaut kas tāds, kas ticis izmantots pārtikai. Tagad tur vīdēja dzeltenīga zāle, varbūt to kultūraugu pēctece, kuriem nebija tik garš mūžs kā mašīnām un kuri kopšanas trūkuma dēļ bija deģenerējušies vai arī iznīkuši pieaugošās radiācijas dēļ. Šur tur bija redzami pazemi kroplīgi koki ar zaļgani ziliem caurspīdīgiem zariem bez lapām. Tie dzīvoja: pavadoņa ierīces turpināja pievadīt ūdeni, ogļskābo gāzi un barības vielas.
Azarovs nopriecājās par kārtējo atklājumu. Viņš nespēja paiet garām, nemēģinājis apskatīt svešās pasaules augus, nenolauzis zariņu, lai vēlāk aplūkotu tā uzbūvi mikroskopā vai varbūt — kas zina — aizvestu uz Zemi.
Kosmonauts uzkāpa uz augsnes strēmeles, piegāja pie koka. Viņš apstājās un vairākas sekundes uzmanīgi apskatīja zaru. Tajā kaut kas lēni pulsēja, nevienādi nokrāsotais šķidrums riņķoja. Koks dzīvoja! Un pēkšņi Azarovs atkāpās atpakaļ: caurspīdīgie zari lēnām stiepās uz viņa pusi. Koks tikko manāmi bija "nosvēries uz svešinieka pusi.
— Nu nē… — Azarovs nomurmināja. — Neesmu nekāda muša… Ir nu gan plēsoņa …
Viņš pakāpās soli atpakaļ un draudīgi pacēla instrumentu. Pastāvējis kādu brīdi, ieroci nolaida.
— Prātā jukušais! — viņš sev teica. — Kate var rasties augs — plēsoņa? Uz pavadoņa! Šeit taču var biit tikai kultūraugi. Jo sevišķi — tik lielā skaitā. Tā ir plantācija, ne muzejs … Bet, ja tā, — tad augi netiek baroti ar asinīm! Aiz bailēm visādas muļķības lien galvā … (Viņš paskatījās apkārt — nē, neviens viņa izbailes nebija pamanījis.) Taču kāpēc koks tomēr stiepās uz viņa pusi?
Viņš kādu brīdi svārstījās. Galu galā — ja augs patiesi ir plēsoņa, skafandram cauri tas netiks. «Bet ja tam ir elektriskais lādiņš?» viņš iedomājās, taču tūlīt nomierinājās: tādā gadījumā nelaime būtu jau notikusi…
Azarovs pastiepa roku pret tuvāko zaru. Caurspīdīgās stīgas no jauna sakustējās, šķidrums sāka pulsēt straujāk. Zari apņēma roku, viens no tiem pieskārās viņa cimdam — kā pilotam likās, glāstoši un lūdzoši… Tagad viņš pamanīja, ka uz zaru gludās virsmas iemirdzējās kaut kādas skropstas, atvērās tādi kā caurumi, atvērās — it kā lūgdami, it kā kaut ko gaidīdami… Azarovs stāvēja kā sastindzis, uztraukumā aizturējis elpu. Vai tas varētu būt, ka šos kokus baroja tādā veidā — piebaroja šā vārda tiešā nozīmē? Un koki to zināja? Zināja?! Šiem kokiem tātad būtu kas līdzīgs refleksu pirmsākumiem? Vai tas maz iedomājams? Bet, ja tas tā tiešām ir, — cik gan gadu tūkstošus tad vajadzējis kopt tos, lai izstrādātos šāds reflekss? Zari taču nestiepās kaut kur prom, bet tieši rokai pretī, ar saviem siltajiem, raupjajiem purniem tie badīja delnu gluži kā telēni. Bet koki… Bet varbūt tas ir pavisam kas cits? Nu kas tad?
Viņš paskatījās apkārt. Celt pretī zarus sāka arī kaimiņu koki, tad sakustējās arī pārējie. Azarovs nopūtās, pēkšņi viņam kļuva žēl zaļo telēnu … Nebija taču ar ko pabarot, turklāt, kas zina, ar ko tos piebaro? Galu galā tas nav dzīvības jautājums: koki taču dzīvo… Var būt, ka tā regulēja ne barību, bet kaut ko citu. Ja, piemēram, tie ir augļu koki, tad viņiem tieši zaros varēja ievadīt tādas vielas, kas noteica augļu veidošanos. Varbūt ļaudis tā bija iemācījušies regulēt ražu? Iegūt tik daudz, lai pietiktu visiem, bet nebūtu lieku pārpalikumu, kuri šeit nebija vajadzīgi. Uz Marsu taču tos nevestu!
Azarovs izbrīnījies pakratīja galvu. Ja pie neparastās tehnikas kosmonauti sāka jau pierast, tad šī lauksaimniecība — citādi kā par lauksaimniecību to nevarēja nosaukt — vēl spilgtāk parādīja, cik tālu savā attīstībā aizgājuši marsieši. Tagad, protams, var ticēt, koks ir dzīvs. Bet mājās laužam zarus pat neiedomājoties …
Te, bez šaubām, nevar būt ne runas par to, lai nolauztu kaut niecīgāko zariņu. Azarovs noplātīja rokas: nekas, draugs, pacieties, atlidos lielā ekspedīcija ar biologiem — gan tā izšķirs, kas tu tāds esi un kā tev trūkst…
Azarovs devās tālāk. Viņam iešāvās prātā, ka dzīvojamās kajītēs, tāpat kā oranžērijā, vajadzētu būt skābeklim — te nebija mašīnu, kurām draudētu korozija, turklāt pavadoņa nodalījumu un stāvu sistēma, kur visas ejas un pārejas bija bloķētas, deva iespēju katrā vietā radīt un uzturēt citādu atmosfēru.
Azarovs tomēr nesāka pārbaudīt savas hipotēzes pareizību. Viņu vilināja apaļais laukums augšā.
Iegūtās iemaņas viegli ļāva sameklēt vajadzīgos gaiteņus. Gravitācijas virziens mainījās precīzi — vertikālais kļuva horizontāls un tad horizontālais atkal vertikāls. Tas ikreiz nozīmēja, ka viņš atrodas jau nākamajā stāvā. Paspēris soli uz priekšu, Azarovs atlēca atpakaļ — pēkšņi iemirdzējās zvaigžņotās debesis.
Vispirms viņš nolēma, ka negaidīti nokļuvis aiz pavadoņa robežām. Izbailes bija lielas, sirds dauzījās kā negudra. Taču nē, te bija kaut kas cits: zālē valdīja puskrēsla, bet sienas un griesti bija tik caurspīdīgi, ka likās — to nemaz nav.
Ko tas nozīmēja? Kā redzams, viņš atradās pavadoņa visaugstākajā punktā, pieņemot, ka tam patiesi ir lodes forma. Bet kam domāta šī tumšā zāle bez starpsienām un nodalījumiem? Apskatīsim tuvāk… Sie aparāti atgādina kaut ko ļoti pazīstamu … Refraktorus, kādi ir uz Zemes, — lūk, ko… Aiz caurspīdīgajām sienām redzamas milzīgas pavadoņa ārpusē nostiprinātas paraboliskas antenas. Arī pazīstams skats… Tātad tā ir observatorija!
Nudien žēl, ka blakus nav Raiņa, — astronoms apskaustu tos zinātniekus, kas kādreiz šeit strādājuši… Un to atklāju es. Skaidrs, tie ir teleskopi. Bet kas tie par aparātiem — vieglas formas, bez antenām un bez spoguļiem? Rains noteikti nebūtu rēķinājies ar laiku, lai izpētītu, kāds tiem sakars ar astronomiju.
Atlaidies krēslā, kas atradās kāda aparāta priekšā, Azarovs atviegloti uzelpoja. Atpūzdamies viņš domīgi vērās melnajā izplatījumā aiz caurspīdīgās sienas. Pēkšņi Azarovs nodrebēja, viņa skatiens kļuva vērīgs: šķita, it kā acu priekšā dzimtu jaunas zvaigznes. Nebija nekādu šaubu — lūk, jau vairākas iznira no tumsas. Tās iemirdzējās aizvien spožāk. Jaunas zvaigznes? Pavisam jaunas? Un tik daudz vienā debess nostūrītī? … Viņam iešāvās prātā kāda neskaidra doma: iespējams, ka dīvaini izliektā ferma, kas atgādināja astoņ- nieku, arī ir teleskops, tikai lēcu loma tajā, tāpat kā elektronu mikroskopā, uzticēta spēcīgiem magnētiskiem laukiem. Aparāts, kā redzams, ieslēdzās automātiski, tiklīdz novērotājs apsēdās krēslā.
Azarovs uzmanīgi apskatīja zvaigžņoto ainavu. Teleskops rādīja daļu no debesu juma, liekas, Pūķa zvaigznāju, kosmonauts nodomāja, atceroties, ko bija mācījies astronavigā- cijas kursā. Azarovs nebija pilnīgi pārliecināts, ka tas ir Pūķis, bet, ja nu tomēr tas, tad no četriem spīdekļiem, kas patlaban atradās teleskopa redzeslaukā, bija pazīstama tikai viena — četrpadsmitā lieluma zvaigzne. Pārējās nevarēja saskatīt pat visstiprākajos Zemes teleskopos.
Sēdēt bija ērti. Azarovs juta, ka tieši tagad derētu tā īsti atpūsties. Nenolaizdams acu no zvaigznēm, viņš nolika universālo instrumentu (kuru katram gadījumam vienmēr turēja gatavībā) uz grīdas blakus krēslam. Kādu ceturt- daļstundiņu varētu tā pasēdēt, tajā pašā laikā pavērojot, kāds izskatās nākamais debess iecirknis, kurš iekļūs teleskopa redzeslaukā, tiklīdz planētiņa, kas traucas pa savu orbītu, būs kaut cik manāmi pārvietojusies.
Kādu laiciņu nogaidījis, kosmonauts aizvēra nogurušās acis un pēc brīža tās atkal atvēra. Pie debess juma joprojām mirguļoja četras zvaigznes. Azarovs paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas desmit minūtes. Zvaigznēm vajadzēja kaut vai nedaudz pārvietoties. Vienīgi ja Deimoss… Kas par muļķībām: nevar taču tas apstāties savā orbītā!
Ko lai dara — vēl viena neatrisināta mīkla. Bet pagaidām jāturpina meklējumi. Azarovs pastiepa roku pēc universālā instrumenta. Instrumenta vairs nebija …
Viņš pārmeklēja grīdu. Pielēca no krēsla. Jā, instrumenta nebija. Paņemts? Kas to būtu izdarījis? Vai kāds bijis pienācis klāt? Kas un kāpēc tas nepamanīts paslēpies?…
Juceklīgas domas nomainīja cita citu, Azarovs drudžaini skatījās apkārt. Pēkšņi viņš priecīgi iekliedzās, metās uz priekšu un pacēla instrumentu, kas gulēja divus soļus no krēsla.
Pēc tam viņš uzmanīgi sāka raudzīties apkārt. Ja viņš to būtu darījis pirms apsēšanās krēslā, tad, protams, tūlīt būtu pamanījis, ka postaments kopā ar krēslu un fermu lēni — milimetru pēc milimetra slīd pa spīdošo metāla sloksnīti. Tā, acīm redzot, apņēma visu apaļo observatorijas zāli, un kaut kādi automāti vienmērīgi pārbīdīja novērošanas mehānismu tā, ka, par spīti pavadoņa kustībai, redzeslaukā aizvien atradās (vai tiešām? Viņš no jauna apsēdās krēslā, paskatījās — jā, tā bija!) šīs pašas četras zvaigznes, šīs pašas četras … Vai tā ir nejaušība? Vai teleskops nostādīts tieši uz šo debess iecirkni vai arī… Bet, ja tā nav nejaušība, — ko tad Marsa zinātnieki meklē Pūķa zvaigznājā? Nē, tā tomēr ir nejaušība …
Piecēlies no krēsla, Azarovs piegāja pie viena no refraktoriem. Paskatījies viņš atlēca atpakaļ, it kā būtu saņēmis triecienu. Teleskopā, skaidri saskatāms, trīcēja Zemes attēls. Tās atrašanās vietu viņš zināja no galvas … Bet skatīties uz Zemi bija pāri viņa spēkiem.
… Nē, četras zvaigznes — tā nav nejaušība. Bet, ja tā nav nejaušība, tad … Šis lielais apdzīvojamo kajītu skaits — tik daudziem iedzīvotājiem automatizētajā pavadonī nav ko darīt, viņiem te nepietiek darba … Nē, protams, tā nebija vienkārša nejaušība. Un ja nu pakāptos vēl augstāk …
Viņš paskatījās augšup. Observatorijas mil- zlgās velves vidējā daļa nebija caurspīdīga. Tas nozīmēja, ka tur atradās vēl kaut kas. Kur gan ir eja?
Viņš lūkojās apkārt, lai to sameklētu. Tajā brīdi observatorija pielija ar siltu, dzeltenu mirdzumu.
— Saule! — Azarovs kā neprātā iekliedzās, gaismas apžilbināts, pievēris acis. Tiešām, Deimoss savā ceļā apkārt Marsam kārtējo reizi iznira no ēnas konusa, un tālais, tik pazīstamais spīdeklis observatoriju pielēja ar savu gaismu.
— Saule… — Azarovs atkārtoja, piespiez- damies pie caurspīdīgās sienas, un melnais izplatījums aiz tās pēkšņi vairs nelikās tik bezcerīgs.
Pilotam gribējās dziedāt, skatīties un skatīties saulē. Viņš ar pūlēm piespieda sevi sameklēt pēdējo eju un ieiet lūkā, kas atvērās priekšā. Nozibēja šahtas sienas… Beidzot Azarovs stāvēja pašā augšā, noslēpumainajā laukumiņā.
— Kā tad, — viņš teica, — tā jau es domāju.
Viņš atradās nelielā, apaļā zālē ar caurspīdīgām sienām, zvaigžņotā debess tagad viņu apņēma no visām pusēm. Gar zāles sienām stāvēja plati zemi dīvāni. Centrā, pie četrstūrainas pults, bija novietots atpakaļ atgāzts krēsls. Pults priekšā atradās liels postaments ar ekrāniem, aparātu skalām un indikatoru spīdīgajiem punktiņiem. Uz pašas pults nebija nekā: ne pārslēdzēju, ne sviru. Tikai divas lielas, izliektas pogas — sarkana un balta — bija saskatāmas virs tās gludās virsmas.
— Tā jau es domāju… — Azarovs noteica. — Tātad šeit ir kaut kāda centrāle. Pavadoņa komandpunkts. Vadības kabīne… Un tomēr — kālab gan pavadonim vajadzīga vadības kabīne? Pagaidi, vai tas vispār ir pavadonis? Tagad gan, bet vispār… Vai neizrādīsies, ka tas… Nevar būt! Bet ja nu zvaigžņu kuģis? Augstākās klases zvaigžņu kuģis?…
«Kāpēc?» viņš jautāja pats sev un pats arī atbildēja: «Kaut vai tāpēc, ka viss, kas šeit atradies, spriežot pēc patlaban tukšajām noliktavu telpām, pavadonim nav vajadzīgs. Labāk to apgādāt ar ko jaunāku un svaigāku nekā radīt krājumus uz gadiem, pat uz gadu desmitiem … Bet, lūk, zvaigžņu kuģī tas viss ir vajadzīgs. Ja tā padomā, tad grūti ticēt, ka tas ir Marsa planētas veidojums. Tā tomēr izskatās pārāk nedzīva.»
Viņš atsēdās krēslā aiz pults. Tūlīt uz postamenta iemirdzējās ekrāns, uz tā varēja saskatīt precīzu zvaigžņotās debess attēlu, tādu pašu, kāds bija redzams aiz šīs telpas, kas patiešām varēja būt vadības kabīne, caurspīdīgā kupola. Azarovs nodomāja, ka šī pults tāpat var būt arī zvaigžņu kompass, kas ļauj kontrolēt, cik precīzi automāti ietur kursu. Azarovs domās mazliet pakritizēja saimniekus par to, ka vadības kabīne iebūvēta zvaigžņu kuģa virspusē, daudz drošāk to būtu novietot kaut kur iekšienē, centrā. Taču, iedomājoties sevi oponenta vietā, tūlīt iebilda: kā var par to spriest, vadoties 110 priekšstatiem, kas iegūti Zemes apstākļos …