Azarovs nopūtās, pievēra acis. Lūk, tā šeit kādreiz sēdējis zvaigžņu kuģa komandieris, vedot kuģi pretim nezināmiem spīdekļiem, komandieris — tās civilizācijas pārstāvis, kas krietni vien aizsteigusies priekšā mūsējai… Uz dīvāna viņam visapkārt brīvajos brīžos sēdēja apkalpes locekļi, komandiera draugi un līdzgaitnieki — tādi paši kā viņš, liela auguma, veseli un laikam taču labsirdīgi un jautri cilvēki. Viņi dzīvoja, centās atklāt ko jaunu, ko jaunu, no kā varbūt bija atkarīgs tās planētas liktenis, kas viņus bija sūtījusi.
Azarovam šķila, ka lielo, plašo telpu pēkšņi piepilda klusinātu balsu šalkoņa un likko sadzirdama dzinēju duna. Viņa aizvērto acu priekšā uzzibsnīja nepazīstamu, savādu zvaigznāju kontūras, un Azarovam šķita, ka viņš pats savām krūtīm šķeļ izplatījumu, kuram cauri steidzas šī varenā lode …
Tā, neatvēris acis, viņš nosēdēja labu brīdi. Bet vajadzēja taču doties prom no šejienes — ne jau šeit, zvaigžņu kuģa vadības kabīnē, jāmeklē automātiskās raķelcs paliekas!
Viņš nokāpa lejā oranžērijā. Un alkal sākās neskaitāmas telpas, pilnas ar mašīnām un mehānismiem, kas bija tik savdabīgi, ka tiem trūka jelkādas līdzības ar tām ierīcēm, pie kurām viņš bija pieradis uz Zemes; gadījās telpas ar nestabilām grīdām — tās viegli šūpojās, kad Azarovs gāja pāri… Kādā vietā viņš uzdūrās caurspīdīgai šķērssienai, aiz kuras vērpetēm cēlās violeta migla, biezēja violeti mākoņi, kurus laiku pa laikam šķēla zilgani zibeņi. Azarovs ilgi stāvēja, vērojot šo lādiņu savādo rotaļu, taču zibeņi aizvien biežāk sāka snaikstīties uz viņa pusi. Tad viņš steidzās prom, atzīmējot šķērssienu uz shēmas, kurā bija uzskicējis visu savu ceļu.
…Pēc stundas viņš atradās lejā, radiālajā gaitenī. Šīsdienas programma bija izpildīta, viņš bija redzējis daudz interesanta, bet apskatīta bija taču tikai neliela daļa no visa, kas slēpās šajā milzīgajā lodē. Vēlāk par to ne vienu vien gadu zinātnieki uz Zemes lauzīs galvas … Taču automātiskās raķetes pēdas viņam nebija izdevies konstatēt.
Azarovs jau gribēja ieiet gaitenī, kas veda uz angāriem, bet tad pārdomāja un noteiktiem soļiem piegāja pie citām durvīm — tām pašām, pie kurām Sencovs un Rains, 110 virspuses laižoties lejā, bija pamanījuši — kā viņi izteicās — pastiprinātu radiāciju. Kāpēc raķete un tās paliekas nevarēja atrasties telpā, kur radiācija ir augstāka?
Viņš cieši piegāja pie pašām durvīm, indikatora spuldzīte iemirdzējās mazliet spilgtāk.
Kas par to? Līdz briesmām vēl tālu, bet raķete taču var atrasties tieši šeit. Ja to neatradis citās telpās, tā kā tā vajadzēs nākt šurp.
Azarovs apskatīja durvis. Te neredzēja ierastā pakāpiena, bet kreisajā pusē viņš pamanīja trīs padziļinājumus — tādus pašus kā pie kuģa ieejas lūkas — un ielika pirkstus ligzdās.
Durvis smagi aizslīdēja sānis, viņš pabrīnījās par to neparasto biezumu … Un spuldzīte skafandrā tūlīt uzliesmoja tik spoži, ka pilotam acu priekšā uz mirkli sāka dejot sarkani loki. Radiācija neapturami pieauga, it kā, atvērdams durvis, viņš būtu izlaidis brīvībā miljardiem sīku velniņu, kuri, priecīgi kūleņodami, tagad joņoja pa gaiteni… Azarovs nevilšus parāvās atpakaļ, bet tūlīt apstājās: jāaizver durvis, -citādi…
Viņš no jauna ielika ligzdā trīs pirkstus, bet durvis neklausīja. Azarovs sāka drudžaini atcerēties, kā aizvērās raķetes lūka, un ar šausmām atcerējās, ka tas notika tikai tad, ja kāds bija pārgājis pāri slieksnim uz vienu vai otru pusi. Droši vien jau bija arī kāds cits paņēmiens, bet viņš to nezināja. Tātad atlika tikai viena iespēja, kā aizvērt durvis un pārtraukt nāvējošo plūsmu, — piespiest tās aizvērties aiz sevis, bet pēc tam meklēt iespēju, kā atvērt no iekšpuses …
193
Tas viss vienā mirklī uzzibsnīja Azarova smadzenēs, un viņš jau spēra pēdējo soli, kas viņu šķīra no durvīm. Bet ja nu tās no iekšpuses neatvērsies? Biedri vēl ilgi nezinās, kas
13 — 1592
noticis ar viņu, un tie zaudēs daudz laika, ejot pa viņa pēdām un viņu meklējot. Bez viņa tie daudz ilgāk noņemsies ar raidītāju … Taču, ja radiācijas līmenis turpinās pieaugt, tad šajā gaitenī vairs nevarēs ienākt, un tas nozīmē — nevarēs arī tikt augšup. Pat tad, ja raidītājs būtu kārtībā, tikai augšā varētu nodibināt sakarus ar Zemi. Nē, durvis vajadzēja aizvērt, un, ja jau jāiet bojā, tad tikai vienam, ne visiem pieciem …
Ievilcis galvu plecos, viņš aizvēra acis un devās uz priekšu, domās atvadīdamies no visiem. Lūk, kādas beigas viņam gatavoja liktenis.
Azarovs paskrēja tikai divus soļus un ar vienu aci ieraudzīja platu gaiteni, bet tā galā vēl kādas puspievērtas durvis. Viņš drīzāk uzminēja nekā ieraudzīja, ka aiz tām slējās augšup dīvainas blāvi mirdzošas kolonas. Nākamajā mirklī Azarovu kaut kas saudzīgi pagrūda no priekšpuses, viņš sagrīļojās un, zaudējis līdzsvaru, gandrīz vai pakrita, taču viņu atkal saudzīgi satvēra, it kā uz mīkstiem pēļiem iznesa ārā un atsvieda no durvīm atpakaļ gaitenī.
Vēl divas reizes viņš mēģināja ielauzties iekšā, taču neredzamais šķērslis to atkal apturēja, saudzīgi nogāza no kājām un atsvieda atpakaļ… Durvis tā arī palika vaļā, tās aizvērt nebija iespējams, pat samaksājot ar savu dzīvību.
Azarovs atvilka elpu, rokas un kājas drebēja … Viņš pilnā balsī lamāja nezināmos
konstruktorus, kuri gan bija izgudrojuši tik lielisku aizsardzības sistēmu, bet kuriem nebija ienācis prātā šādiem gadījumiem izmantot durvju bloķēšanu, kas bija tik vienkārši. Tad viņš paskatījās dozimetrā un tūlīt apklusa. Tātad tomēr. Nē, viņam vairs nenodzīvot septiņdesmit gadus, velti viņu izmeta pa durvīm. Viņš bija paspējis saņemt nāvējošu starojuma devu. Pilots pagriezās un devās pie biedriem.
13*
195
Pie durvīm, kas veda uz angāru, viņš uzskrēja virsū Korobovam — tas steidzās viņam pretim. Azarovs ielūkojās vienmēr mierīgajā biedra sejā, pārliecības pilnajās acīs — un, uzlicis roku viņam uz pleca, mirkli piespiedās tam klāt, it kā meklēdams atbalstu.
14.
— Bet pats taču tu neesi cietis? — Sencovs jautāja jau trešo reizi. — Ko rāda dozimetrs?
— Es paklupu, un dozimetrs sašķīda. Es taču saku — neesmu …
— Ko tad vairāk, — Sencovs teica, —- tad ir labi. Pa šo gaiteni doties uz augšu tagad tiešām bīstami. Lieki rentgeni mums nemaz nav vajadzīgi. Bet tas vēl nav nāves spriedums sakariem ar Zemi. Vajadzīgs raidītājs, bet izeja… Galu galā nevar būt, ka ir tikai viena izeja uz Deimosa virspusi.
— Iespējams, ka tikai viena… — Rains sacīja. — Bet tā jau nu nav mūsu vaina.
— Vienalga, — Sencovs teica, — sliktākajā gadījumā izmantosim mūsu degvielu un uzspridzināsim kaut kur. Vai ari Kalve atvērs lūku, pa kuru ievelk raķetes.
Kalve klusēdams pamāja ar galvu.
— Ja tas neizdosies, tad spridzināsim, bet tikai pašā pēdējā mirklī.
Ar to saruna beidzās. Tagad visi nodarbojās tikai ar vienu: meklēja raķeti ar raidītāju. Meklēja, bet neatrada… Ne jau tāpēc, ka darbotos nepietiekami neatlaidīgi. Neviens netaupīja spēkus. Tiklīdz atausa kaut mazākā cerība, kosmonauti it kā atdzima.
Azarovs strādāja vairāk par visiem. Sencovs vēroja viņu, savā nodabā brīnījās par šo pēkšņo enerģijas uzliesmojumu un palaikam runāja pamācošas frāzes, tieši neadresējot tās nevienam, par grūtībām, kas rūdot jaunatni, vai arī par to, ka, lūk, tādos apstākļos neviens, kas gribot dzīvot, nedrīkstot nolaist rokas.
Azarovs gribēja dzīvot.
Tikai tagad viņš pirmo reizi izjuta, cik tas ir drausmīgi, ja nav tiesību sapņot par nākotni, ja ar skaudību jādomā par to, ko pēc gada darīs Sencovs vai Kalve, ko viņi vēl redzēs, ko uzzinās … Un tajā pašā laikā viņš izprata vienkāršo patiesību, ka cilvēks atstāj pēc sevis tikai to, ko paspējis izdarīt. Un Azarovs gribēja paspēt pēc iespējas vairāk, kamēr slimība viņu vēl nav notriekusi no kājām.
Turklāt bija vēl cerības. Viņu vēl varēja izglābt, ja… Ja izdosies atrast raidītāju. Ja ziņos Zemei. Ja palīdzība atnaks laika. Ja… Ja…
Un meklēšana turpinājās. Kosmonauti sanāca kopā tikai tad, kad nebija vairs spēka. Pavakariņojuši viņi kādu brīdi veltīja sarunām. Par vispārējo stāvokli neviens nerunāja … Te viss bija skaidrs. Runāja par veiktajiem atklājumiem, par to, ka uz Zemes brīnīsies par visu, kā izskaidros daudzus nesaprotamus laktus. Vakariņas kosmonautiem tagad bija vienīgais (ja neskaita miegu) kopīgi pavadītais laiks, un, pirms uz tām ieradās, vajadzēja gludi noskūties, nomazgāties ar losjonu un iztīrīt kombinezonus.
Vienā no kajītēm, kas bija pārvērsta par kopkajīti, bija jau ienākuši trīs piloti. Izsalkuši viņi ar nepacietību skatījās pulkstenī, bet abi zinātnieki kavējās.
Beidzot viņi parādījās — reizē, it kā kopā būtu nākuši. Abi izskatījās drūmi 1111 satraukti. Steidzīgi sagatavojušies vakariņām, viņi ēda klusēdami.
Kad vakariņas bija paēstas un uz galda parādījās kakao īpašās pudelēs " ar knupīšiem (viņi ēda tāpat kā bezsvara stāvoklī — aiz pieraduma, turklāt nebija arī citu trauku), Sencovs jautāja:
— Neesat, protams, nekā atraduši?
Kalve tikai nopūtās. Rains nenocietās:
— Ko tur slēpt? … Neviens neatradīs — ne mēs, ne kāds cits …
— Kāpēc?
— Mēs ar Kalvi šo to pārdomājām. Ceļā mēs ieskrējām kibernētiskajā centrā un tur vēlreiz pārbaudījām. Secinājumi šķiet pareizi …
—• Kādi secinājumi?
—- Kur tika atrasts skaitītājs? — Rains jautāja. — Tajā nodalījumā, uz kuru rādīja pārslēdzējs pie pults. Bet šis pārslēdzējs, kā to Kalve visumā ir konstatējis, dod mašīnai režīmu, kad attiecīgā raķete angārā tiek sagatavota lidojumam.
— Nu, un tālāk?
— Skaidrs, ka automātiskā raķete, kas nokļuvusi šeit tādā pašā veidā kā mēs …