— Nu, pieņemsim… Šī raķete, acīm redzot, sagaidīta tika arī tāpat kā mūsējā.
— Tā tas varēja būt, — Korobovs teica. — Viena un tā paša tipa raķetes, atšķirība ir tikai detaļās.
— Pareizi. Tas nozīmē, ka roboti to pēc savas programmas sākumā uzšķērduši un tad, tā sakot, izremontējuši: piekāruši lūkām vākus, pēc kaut kāda parauga šo to piemetinājuši.
— Saprotu …
— Ja reiz tā nokļuva angārā, kuram bija uzdots sagatavot raķeti palaišanai, un, tā kā nekādu citu papildu rīkojumu nebija, to vienkārši izsvieda laukā no angāra. Raķeti, tā sakot, nosūtīja reisā … Cita izskaidrojuma nav.
— Pagaidi… Kā tad tā varēja doties reisā? Kas ieslēdza dzinējus? — Korobovs jautāja.
—• Neviens neieslēdza, — Sencovs viņam atbildēja. — Vai tu domā, ka viņu raķetes startēja ar saviem dzinējiem? Nē, viņus izsvieda tādā pašā kārtā, kā ievilka, — izmantojot magnētisku vai cita veida lauku, mēs to nezinām.
— Pareizi, tā arī mēs ar Kalvi nospriedām, — Rains turpināja. — Ja jau tā izsviesta, tad velti meklēt — paši saprotat…
— Tātad raidītāja nav? — Azarovs aizsmacis jautāja. — Sakaru nebūs? … — Viņš nolika pudelīti ar neizdzerto kakao, savilka dūres. — Tātad nebūs … Skaidrs — vienkārši nebūs …
— Beidz, nepārdzīvo tā, — Sencovs teica.
— Nu, ja ne tagad, tad pēc mēneša — kaut ko jau izdomāsim …
— Ko nu, es tāpat vien, — Azarovs teica.
— Protams, pēc mēneša… — viņš tā savādi paskatījās Sencovā, paņēma kakao un sāka lēni, ar acīm redzamu tīksmi dzert.
— Es tikai brīnos — kā viņi varēja aizlaist nesagatavotu raķeti? — Korobovs sacīja.
— Saprast nav grūti, — Kalve skaļi domāja, — viņi to nav pamanījuši. Automāti, kas uztver raidītāju signālus pēc raķetes atgriešanās no reisa un nodod tos tālāk kibernētiskajam postenim, nesaņēma ziņas par to, ka kaut kā trūktu — degvielas vai enerģijas … Bet, ja, pēc to izpratnes, remonts bija galā un nekādi signāli nebija ienākuši, — tiem likās, ka raķete ir gatava lidojumam.
— Iespējams, ka noticis arī citādi, — Rains sacīja. —r Bet kam strīdēties un lauzīt galvu! Pārbaudīsim!
— Kā tad? — Sencovs jautāja.
— Ziedosim mūsu veco kuģi. Mums tas vairs nav vajadzīgs — iznesuši no tā esam visu, ko vien varējām iznest. Pārslēgsim kibernētikas centru tieši uz to angāru. Tad redzēsim, kas notiks. Automāti jau vairākas dienas liek mierā mūsu raķeti. Ja mūsu domas apstiprināsies, tad zināsim, kā startē raķetes. Turklāt varēsim izbeigt arī nevajadzīgo meklēšanu …
Sencovs klusēja. Bez šaubām, bija žēl šķirties no sava, kaut arī vairs nevajadzīgā kuģa, kas kādreiz tika uzticēts Sencovam. Bet viņš nebija pratis to nosargāt… Sencovs piekrītoši pamāja ar galvu. Svarīgākais bija skaidri zināt, kas jādara. Ja meklēšana nebūs vairs vajadzīga, kosmonauti pievērsīsies citam darbam. Agri vai vēlu izpētīs arī, kā darbojas iekārtas, kuras uz zvaigžņu kuģa izmantoja sakariem, un tad varēs nosūtīt signālu uz Zemi. Tādam mērķim raķeti var arī ziedot. Azarovs, piemēram, degtin deg, lai nodibinātu sakarus. Jā…
… Trīs piloti lēnām iegāja angārā. Uzkāpuši uz estakādes, kādu brīdi viņi pastāvēja kuģim blakus.
Tā metāla korpuss nelīdzinājās vairs raķetei, kuru pirms kādām dienām šurp bija ievil- kuši automāti. Bija parādījušās divas jaunas lūkas. Pamata pakāpe bija piemetināta otrajai — tātad atkrita jebkura iespēja lidojuma laikā to atmest… Kaut kādas sekstveida konstrukcijas greznoja raķetes vidējo daļu. Tādas pašas varēja redzēt arī uz svešā kuģa apvalka, bet to nozīme nebija zināma.
Viegli, it kā glāstot, Sencovs pieskārās raķetes raupjajam apvalkam. Tad piloti aizvēra lūku, kas kopš uzbrukuma brīža bija palikusi vaļā. Pēc tam viņi klusēdami nokāpa no estakādes un aizgāja uz zāles tālāko kaktu.
Sencovs aizsūtīja Azarovu pie zinātniekiem» lai sāk.
Pagāja dažas minūtes. Pēkšņi zālē atskanēja viegla dūkoņa, uz sienām neizprotamā rotaļā iedegās simtiem spuldzīšu. To mirgošana kļuva arvien intensīvāka, līdz beidzot spuldzītes zibsnīja tādā ātrumā, ka sāka ņirbēt acis.
Abi gaidīja: tūlīt raķete izkustēsies no vietas, sāks slīdēt pa estakādi uz augšu … Bet spuldzītes pēkšņi izslēdzās.
Pagāja daži mirkļi. Viss sākās no jauna — un atkal bez redzama rezultāta. Atkal iestājās pārtraukums, kas šķita ilgstam bezgalīgi. Sencovs jau gribēja doties uz kibernētisko centru un apvaicāties, vai viņi tur vēl ilgi domā tā izklaidēties; lai labāk tūlīt atzīstas, ka eksperiments izgāzies un hipotēze nav apstiprinājusies …
Bet tad uguntiņu rotaļa sākās trešo reizir un šoreiz spuldzītes nenodzisa, to zibsnīšana pakāpeniski pārvērtās īstā ugunīgas gaismas virpulī. Sencovs un Korobovs pēkšņi pamanīja, ka raķetes smagais korpuss lēnām, tikko jaušami uzpeld virs estakādes. Dīvaini un pārdabiski raķete karājās gaisā tikai dažus centimetrus virs estakādes izliekuma, pret kuru nupat bija balstījusies.
— Tūlīt viņi to… — Korobovs čukstēja, tikko kustinādams lūpas. Sencovs enerģiski atmeta ar roku kā cilvēks, kuru traucē pat mazākais troksnītis.
Aiz sienas kaut kas dobji iedūcās. Notrīcēja grīda. Un pa to divos virzienos uz zāles kaktiem sāka slīdēt sīkas, tikko samanāmas putekļu urdziņas. Sencovs saprata — ieslēgušies kompresori, kas izsūknē gaisu no angāra.
«Jā, puišiem bijusi taisnība…» viņš pie sevis nodomāja.
Pēkšņi abus kosmonautus apdullināja neganta rēkoņa. Tā apklusa, tad atkārtojās atkal un atkal… Pie griestiem uzliesmoja milzīga sarkana acs, tās mirdzēšana iedvesa bailes. Sirēnas kaukoņa kļuva arvien stiprāka.
— Pārāk nepārprotami! — Korobovs kliedza. — Mums jāaiziet… Kā redzams, drošības noteikumi nepieļauj, lai kāds atrastos šeit starta laikā …
Viņi metās pie durvīm, atvēra tās un izskrēja gaitenī. Kamēr nolaidās durvju plātne, Sencovs uzmeta pēdējo skatienu kuģim, kas arvien vēl karājās virs estakādes … Durvis nolaidās, un tūdaļ spēcīgs grūdiens satricināja sienas un griestus; tad viss apklusa, tikai kompresoru dūkoņa dobji atbalsojās gaitenī. Korobovs velti mēģināja atvērt durvis. No augšas nonāca trīs pārējie… Nebilzdami ne vārda, visi apstājās un sāka gaidīt.
Durvis atvērās pēc kādām piecām minūtēm. Angārā viss bija kā pirmīt. Tikai estakāde bija tukša.
— Jā… — Sencovs teica pēc klusuma mirkļa. — Tātad ardievu… — Un nebija skaidrs, kam šie vārdi domāti — kuģim, kas aiztraucās uz visiem laikiem, cerībām samontēt raidītāju vai arī visam kopā…
— Tik tālu mēs nu būtu — pirmais ir prom … — Azarovs klusi sacīja.
— Nekur jau viņš netiks, dzinēji neieslēg- sies… — Rains piebilda. — Riņķos ap Marsu. Gan kādreiz vēl mēs savu kuģi notversim.
— Iesim, — Sencovs aicināja, un visi lēnām atgriezās raķetē. Nometuši skafandrus, viņi sapulcējās kajītē.
— Ko darīsim tālāk? — Sencovs jautāja. — Es domāju tā — lai nāktu kas nākdams, mums jāuzraksta viss, kas ir redzēts. Agri vai vēlu mūsu ierakstus uzies… Augšā mēs noteikti atradīsim kādu iespēju nodibināt sakarus ar Zemi. Ja mūsu rīcībā būtu spēcīgs gaismas avots! Nevar taču būt, ka uz zvaigžņu kuģa neatrastos kas tamlīdzīgs. Gaismas signālus no Zemes pamanīs. Pagaidām skaidrs viens — nolaist rokas ir par agru. Kosmonauti uzvar ar kuģiem, bet, ja vajag, — arī bez tiem! Pavisam vienkārši…
Pārējie bēdīgi klausījās viņā, neviens nebilda ne vārda. Pēc brīža Rains māksloti mundri sacīja:
— Ja jau, tad jau … Un ko īsti lai rakstām?
— Uzrakstīsim visu tā, kā mums tas pašiem liekas, — Sencovs teica. — Nu, kā tu izskaidrotu visu, kas noticis?
— Kā es to izskaidrotu? — Rains domīgi pārjautāja.
— Pirms daudziem gadiem no Pūķa zvaigznāja uz Saules sistēmu traucās zvaigžņu kuģis. Bez apkalpes tajā atradās vēl tūkstošiem kolonistu — viņi lidoja, lai apmestos uz jaunām planētām, lai kolonizētu tās un izvirzītu Saprāta priekšposteņus arvien tālāk izplatījumā.
Dzinēji strādāja vienmērīgi. Zvaigžņu kuģa ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, un uz tā noteiktā ritmā ritēja dzīve, turpinājās novērojumi un pētījumi. Tuvojās izšķirošais brīdis — dzeltenā zvaigzne nebija vairs tālu, bet tai apkārt, kā to savā laikā jau bija atklājuši astronomi, — riņķoja vairākas planētas.
Taču astronomu aprēķinos bija ieviesusies kļūda. Bremzēšanas fāzē zvaigžņu kuģis bija pienācis par tuvu Saules sistēmas vislielākajai planētai — Jupiteram. Giganta pievilkšanas spēks draudēja novirzīt kuģi no ceļa. Vajadzēja pastiprināti bremzēt, lai novirze nenestu nāvi visam dzīvajam, kas atradās uz kuģa.
Viņiem izdevās novērst avāriju. Tomēr dzinēji neizturēja, to darba režīms bija izjaukts. Šķērsojis Jupitera orbītu, zvaigžņu kuģis bija spiests pilnīgi nobremzēt asteroīdu joslā, lai izbēgtu no sadursmes, bet aiz šīs joslas sākt orbītu ap Sauli. Riņķojot ap to, zvaigžņu kuģis vēlāk tuvojās citai planētai, ap kuru tad arī sāka riņķot. Izmantodama raķetes, kas atradās uz kuģa, apkalpe sāka pētīt trīs planētas, kuras varēja noderēt kolonizācijai. Tajos gados atbraucēji ciemojās uz Marsa, Zemes un Venēras. Tomēr izrādījās, ka šīs planētas ir nederīgas kolonizēšanai.
Tad mēģināja atjaunot dzinējus. Taču neveiksmīgi. Un, lūk, dzimto planētu aizsniedza lūgums pēc palīdzības.
Palīdzības aizsūtīšanai bija vajadzīgi gadi. Tomēr pienāca. Ne jau zvaigžņu kuģa veidā, kā viņi bija gaidījuši. Laikā, kas bija apritējis, kamēr kolonisti atradās ceļā, uz viņu planētas tika rastas pašos pamatos jaunas pārvietošanās iespējas izplatījumā — nešķeļot izplatījumu (pēc šā principa lido visas raķetes un visi zvaigžņu kuģi), bet gan izmantojot nesen atklāto tā saucamo izplatījuma tuneļefektu …