Saņēmis uzdevumu — aprēķināt kuģa pagrieziena manevru, viņš noliecās uz priekšu un ātri ar pirkstiem pārbrauca pāri taustiņiem, it kā spēlētu Monti čardašu. Ar kreiso roku viņš tvēra lentas, kas nepārtraukti slīdēja no integratoru bloka, — lentas ar datiem par ātrumu, degvielas rezervēm, gravitācijas lauku, par attālumu līdz planētai . . . Pēc tam viņš uzlika austiņas — 1111 sadzirdēja labojumu un koeficientu skaitļus.
Azarovs un Rains, abi satraukti, ienāca reizē — viņu posteņi atradās vistālāk no kabīnes. Azarovs berzēja sarkanu punu pierē — novērošanas laikā viņš nebija piesprādzējies pie krēsla … Tagad visi četri, grozot galvas te uz vienu, te otru pusi, vēroja ekrānus vai arī Kalves rokas, kas zibēja vienā laidā.
Viņiem likās, ka pagājis bezgala ilgs laiks, kamēr mašīna ar zvana skaņu signalizēja, ka uzdevums atrisināts. Kalve pārlaida acis lentai un pasniedza to Rainam. Astronāvigators izlasīja un, kaut ko domājot, savilka lūpas.
— Orbīta nav stabila, — viņš teica, — bremzējot esam zaudējuši ātrumu.
Pārtulkojot saprotamā valodā, tas nozīmē ja, ka bremzēšanas laikā raķete bija samazinājusi ātrumu vairāk, nekā tas pieļaujams. Kuģis tagad pa izstieptu spirāli lēnām krita uz Marsu.
Tas nevienu īpaši nesatrauca. Viņu varā bija ieslēgt dzinējus un no jauna uzņemt vajadzīgo ātrumu. Visu šim manevram nepieciešamo Kalve patlaban ari aprēķināja. Viņš no jauna ieslēdza skaitļojamo mašīnu.
Drīz noskanēja signālzvans. Kalve nospieda taustiņu — un mašīnas mehānisms klikšķinādams izmeta nelielu lentas gabaliņu. Kalve vēl pagaidīja kādu brīdi, bet indikatori pēkšņi nodzisa, un aparāts izslēdzās.
Kalve sarauca pieri un nedroši pievilka lentu sev klāt. To izlasījis, viņš pieri sarauca vēl vairāk. Pārlasījis lentu vēlreiz, viņš pagriezās pret biedriem. Šķita, ka viņa sejā bija palikušas tikai acis.
— Tā ir . . . Pēc aprēķina datiem, — viņš lēni teica, — iznāk, ka šajos apstākļos mums … kā to lai saka? … Mums nav iespējas atgūt orbītai vajadzīgo ātrumu un tajā pašā laikā saglabāt priekš nolaišanās nepieciešamo degvielas daudzumu … Mēs esam pārtērējuši degvielu no raķetes pēdējās pakāpes tvertnēm. Tā šeit teikts… Mēs paliekam — pareizāk sakot, mēs krītam uz Marsu.
2.
Kabīnē iestājās smags klusums; aparātu ierastā dūkšana likās draudoši skaļa.
Kalve sēdēja, kā pirmīt, rokas nolaidis, bezsvara stāvokļa dēļ tās nejēdzīgi karājās gaisā. Citi sēdēja, stāvēja vai pa pusei gulēja visneiedomājamākās pozās, turēdamies, kur pagadījās. Papīra lentas gabaliņš, tikko jaušamas sienās paslēpto ventilatoru vēsmiņas dzīts, lēni virpuļoja pie griestiem, kamēr beidzot pielipa pie reģeneratora režģa. Vērīgi sekojot papīra strēmelītes lidojumam, — it kā tas pašreiz būtu vissvarīgākais, — Sencovs teica:
— Bet kāpēc šī nekārtība? Lai visi iet savās vietās…
…Toreiz, pirmajā mirklī, neviens nenoticēja tam, kas noticis, kaut arī katram nodrebēja sirds. Pilns sarūgtinājuma, Sencovs sākumā pat iesaucās: — Nu, draudziņ, tu kaut ko pārspīlē . . .
Kalve, paraustīdams plecus, atbildēja:
— Tomēr tā tas ir.
Sencovu pārliecināja ne tik daudz Kalves vārdi kā tā ledainais miers. Visi apklusa — un uz ilgu laiku . . .
Tagad kosmonauti apsēdās katrs savā krēslā un Sencovs teica:
— Pabēdājāmies mazliet, un pietiek.
— īsti sakot, — Kalve atsāka, — es ne vi sai aptveru … Skaitļojamā mašīna to, protams, zina labāk … Bet kāda nozīme lam, kur atrodas degviela — pēdējā vai pamata pakāpē? Kāpēc mēs nevaram ieslēgt dzinējus?
Sencovs mierīgi ieklausījās: Kalve itin labi visu zināja, un, ja viņš tagad uzdeva tādus
2f)
jautājumus, tas nozīmēja, ka viņš ir ļoti uztraucies.
Korobovs mierīgi atbildēja:
— Kā tu zini, mūsu raķete patlaban sastāv no divām pakāpēm. Pamata pakāpē — raķetes pakaļējā galā — ir tikai degviela un galvenais dzinējs. Bremzēt mēs varam tikai ar tiem dzinējiem, kuru sprauslas pagrieztas uz priekšu. Šie dzinēji ir, lūk, raķetes pēdējā pakāpe, kurā atrodamies mēs.
— Nu, un tad? — Kalve jautāja.
— Pēdējās pakāpes degvielas patēriņš šajā lidojuma posmā nebija paredzēts. Bet mēs degvielu tomēr esam iztērējuši, un kopējās rezerves nu ir mazākas, nekā tas ir vajadzīgs.
— Pagaidiet, pagaidiet, — Rains teica.
— Bet var taču tur pagriezt tā, lai arī bremzēšanai izmantotu pamata pakāpes dzinējus?
«Tur» šoreiz nozīmēja — «netālu no mājām» . . . Un par mājām tagad sauca ne tikai Zemi, bet arī bāzi uz Mēness.
— Nē, — Korobovs teica, — pamata pakāpes degviela gandrīz visa izmantota. Kad aplidosim Marsu un pabeigsim novērošanas programmu, būs jāiedarbina dzinēji, lai kuģi ievadītu orbitālā lokā — kursā uz Zemi, tad sekos korekcija, pēc tam vēl viena, un no pamata pakāpes nāksies ptbrīvoties. Vai jūs mani galu galā gribat izjokot, vai?
— Nē, es tagad atcerējos, — Kalve teica.
— Skaitļojamā mašīna nevarēja dot pareizu rezultātu tieši tādēļ, ka degvielas krājums ir zem normas. Tā nav bloķējusi dzinējus, kamēr raķetei draudēja nāves briesmas, bet tagad … O, tā ir ļoti gudra iekārta.
— Tā gan, — Azarovs teica, — bet tagad mašīnai vairs nav jālemj — lēmums jāpieņem mums. Kaut gan šķiet — mēs no tā esam atradinājušies …
-— Blēņas! — Sencovs viņu pārtrauca. — Bet jāizlemj ātri.
— Pasludināts konkurss par labāko racionalizācijas priekšlikumu, — Korobovs skaļi paziņoja. — Prēmija — ekskursija pa maršrutu Marss — Zeme . . .
Neviens neatsaucās uz šo joku. Sencovs atkārtoja:
— Jāizlemj ātri un nopietni. Mūsu valstij šis lidojums maksā pārāk dārgi.
Bet ātrumā nedzima neviena ideja, prātā nāca tikai visfantastiskākās domas. Beidzot Rains teica:
— Tā mēs tālu netiksim … ne tālāk par Marsu. Lai runā Kalve. Lai apspriežas ar savu skaitļojamo ierīci …
Kalve šaubās papurināja galvu, bet viņa acis iemirdzējās. Viņš piegāja pie programmēšanas iekārtas un, uz dažām sekundēm pārdomās iegrimis, maigi noglaudīja matēto apvalku …
Mašīna ilgi neatbildēja — spriežot pēc spuldzīšu trakās dejas, aiz skaitļojamās mašīnas fasādes ritēja intensīvs darbs. Beidzot Kalve saņēma atbildi, izlasīja to un pasniedza Sencovam.
Tas minūtes piecas pētīja rezultātus. Visi sasprindzināti sekoja viņa vaibstiem, gandrīz vai fiziski izjūtot, kā kuģis krīt arvien zemāk — uz Marsa. Beidzot Sencovs pacēla acis.
— Tātad tā . . . bez ilgas gudrošanas. Atrisinājums gluži saprātīgs. Tā kā mums vajadzīgās degvielas daudzums atkarīgs no kuģa masas, bet papildus degvielu saņemt nevarēsim, atliek tikai viens, ko mašīna arī ierosina, — samazināt masu …
Piloti saskatījās; atrisinājums, ko diktēja elektronu loģika, likās absurds. Pirmajā mirklī tas visiem šķita tikpat nejēdzīgs kā padoms skrējējam šķirties no rokas, kuņģa vai aknām, lai palielinātu ātrumu … To varēja izskaidrot vienkārši: katrs no viņiem uztvēra kuģi kā dzīvu organismu, kuram nevar atņemt kaut niecīgāko daļu, līdz ar to netraucējot pārējo orgānu precīzu un saskaņotu darbu.
Bet analoģija bija tikai ārēja, kuģis bija tikai svarīgu un mazāksvarīgu detaļu komplekss, un mašīna, kurai, kā zināms, nebija emociju, to arī atgādināja.
— Nu, ko, — Korobovs teica, — tā ir izeja. Atlicis tikai izšķirties, bez kā varam iztikt. Un to mašīna mums nepateiks . ..
— Bez šaubām, — Kalve piekrita. — Tādām lietām tā nav radīta.
— Mašīna arī nepateiks, kā to realizēt tehniski, — Azarovs piebilda. — Kad būsim izplatījumā …
Visi sāka rēķināt, tikai Rains nepiedalījās šajā darbā; uzlicis austiņas, viņš kaut ko rak- stlja, brīdi pa brīdim uzmetot acis hronometram.