Paskatījies Korobovā, Rains iekoda lūpā. Brīdi klusējis, viņš atbildēja:
— Astronomam nav aizliegts fantazēt. Brīvajā laikā. Iespējams jau, ka arī nav tāda tu- neļefekta. Varbūt tas notika citādi. Mēs uz ekrāna redzējām, ka cilvēki un kuģi tieši no Fobosa tika kaut kur nosūtīti. Ja viss būtu noticis kā parasti, tad tos būtu paņēmis pienākušais zvaigžņu kuģis. Tas būtu devies atpakaļ uz dzimto planētu vai arī turpinājis izlūkošanu. Bet Foboss ir šeit. Ko tas nozīmē, ja loģiski padomā? Tikai to, ka nekāds zvaigžņu kuģis nav atlidojis šurp. Tikusi atsūtīta enerģētiska iekārta — sava veida gala stacija jaunās pārvietošanās sistēmas apstākļos, — iekārta, kas rada nepieciešamo enerģētisko režīmu.
Jaunajai iekārtai lika joņot pa lokveida orbītu netālu no Marsa virsmas, jo šī iekārta smēla enerģiju -no planētas magnētiskā vai gravitācijas lauka. īsā laikā aparāti bija gatavi darbam.
Tad starpplanētu raķetes pārvietoja no avāriju cietušā pavadoņa cilvēkus un visu, kam bija kaut kāda vērtība, uz starpzvaigžņu staciju. Milzīgo zvaigžņu kuģi tādā veidā, protams, nevarēja pārvietot, un tas palika šeit. Dzimtās zvaigžņu sistēmas virzienā izsvieda kolosālus daudzumus enerģijas, kas uz brīdi izmainīja telpas struktūru, un pēc neiedomājami īsa sprīža apkalpe, pasažieri un raķetes jau atradās mājās — savas pasaules starpzvaigžņu ārējā stacijā.
Taču stacijas, no kuras viņi startēja, tā arī palika Marsa tuvumā. Kaut arī neviena no trim izpētītajām planētām nederēja kolonizācijai, tomēr vismaz uz vienas no tām bija jau radusies vai radās saprātīga dzīve. Izmantojot pamesto staciju, atbraucēji jebkurā mirklī varēja no jauna apciemot Saules sistēmu. Taču pagaidām viņi kādā no tuvākajām planētu saimēm meklēja pasauli, kas būtu derīga civilizācijai.
Aizritēja daudz daudz gadu, un avāriju cietušā zvaigžņu kuģa tuvumā parādījās raķete no Zemes. Tā iekļuva uzlādēto daļiņu plūsmā — starpzvaigžņu sakaru kanālā, pa kuru stacijas Foboss automāti uzturēja sakarus ar savu pasauli. Novirzījusies no kursa, raķete nokļuva zvaigžņu kuģu iekārtas darbības joslā. Šī iekārta piespieda to nolaisties, pieņemot, ka te darīšana ar kādu no saviem kuģiem, — mašīnām nav laika rituma izjūtas, un viss notikušais tām, bez šaubām, nebija izprotams …
— Protams, te mazliet par daudz fantāzijas, — Sencovs sacīja, — bet visumā tā tas varēja notikt.
— Interesanti — kāpēc tad šī raķete nav aizlidojusi kopā ar pārējiem? — Korobovs prātoja.
— Diez vai tāds lidojums varēja notikt bez upuriem, — Rains atbildēja. — Acīm redzot, šīs raķetes apkalpei nepietika cilvēku.
Sadzirdējis vārdu — upuri, Azarovs sarauca pieri un nolaida galvu. Juzdams, ka Sencovs viņu slepus vēro, Azarovs sāka smaidīt un savā nodabā kaut ko svilpot…
— Varētu būt arī cits izskaidrojums, — Rains steidzīgi sacīja. — Varbūt viena raķete atstāta gadījumam, ja atgriezušies viņi vēlētos no jauna apciemot planētas.
— Šo to varētu secināt, analizējot apstākļus, kādi ir uz šā zvaigžņu kuģa. Visi mēs jūtam: šis raķetes atmosfērā ir krietni vairāk skābekļa nekā pie mums. Uz Marsa skābekļa vēl mazāk, bet uz Venēras, acīm redzot, arī… Gaisma, pie kuras viņi pieraduši, ir daudz vājāka — tātad viņu planēta atrodas tālāk no spīdekļa un arī temperatūra tur zemāka. Iespējams, ka bija vēl citi iemesli. ..
— Tā, — Sencovs noteica. — Kādi vēl būs jautājumi? Nav? Labi… Bet tagad — pie darba.
— Paklausieties, — Kalve sacīja. — Tā taču nevar… Pieļaut, lai uz Zemes par visu to nezinātu vēl gadiem ilgi? — Viņam sejā ielija sārtme, acis dega. — Mūsu pienākums — izmantot visas iespējas. Mēs tagad zinām, kā nosūta raķetes … Un ne tikai to.
— Tomēr jūs nekādi nevarējāt raķeti palaist …
Kalve apvainojies apklusa, un mirdzums viņa acīs izdzisa.
—■ Mēs visu uzreiz neaptvērām … — viņš pēc kāda brīža atbildēja. — Izrādās, ka ar pārslēdzēja bīdīšanu vien vēl nepietiek. Ir vēj jānospiež starta poga. Taču, pabīdot pārslēdzēju, mēs panākam… Nav ko atmest ar roku! Varbūt tomēr riskēsim? Atstāsim ierakstus šeit, bet paši dosimies ar raķeti…
Šis priekšlikums bija Azarova garā, un Kalve pagriezās pret jauno pilotu, cerēdams
uz viņa atbalslu. Azarovs loinčr klusēja, lupas cieši sakniebis.
— Mēs neriskēsim, — Sencovs neparasti asi noteica. — Un arī nebalsosim. Mēs darīsim tā, kā es teicu. — Kādu brīdi klusējis, viņš piebilda: — Vienalga, visiem mums ir vienāds liktenis, un tas ir atkarīgs 110 tā, kad šurp atlidos mūsējie.
Kalve paraustīja plecus: ka liktenis visiem ir vienāds, tas bija skaidrs jau sen.
— Mūsējie atlidos! — Korobovs teica. — Atcerieties tikai, kas par zēniem palika uz Zemes — Ņizovs, Krāmers, Rudiks …
— Jā, uz tiem var paļauties, — Sencovs piekrita. — Pieliec klāt vēl Ivanovu un Voļski — un apkalpe gatava …
— Šādā apkalpē Voļskis neder, — Rains iebilda. — Viņš ir labs astronoms … bet mazliet . .. khm .. . khm . . . nesavaldīgs. Voļskis jādod tādai apkalpei, kur kāds viņu spētu savaldīt. Viņš būtu jālaiž, piemēram, kopā ar Ulukbekovu. Ulukbekovs, Verners, Samohins, Iļjins un Voļskis — tā tik būtu apkalpe.
— Kopā ar Ņizovu varētu lidot Boča- rovs, — Sencovs apsvēra, — lai gan viņš pats drīz vien saņems kuģi. Ļoti talantīgs cilvēks. Arī Dzenis varētu lidot ar Ņizovu. Ļoti labs pilots …
Tā viņi atvadījās no tiem, kas bija palikuši uz Zemes, kuriem priekšā bija vēl visa dzīve, miljoniem nelidotu kilometru un, kas to lai zina, varbūt pat gaismas gadiem ilgi reisi …
209
— Jūs sakāt — jālido… — Sencovs teica.
14 — 1592
— Pēc jūsu pašu vārdiem iznāk, ka visi nevarēs aizlidot, kādam vajadzēs palikt, lai nospiestu starta pogu …
— Tā tas ir automātiskajām raķetēm, — Kalve teica.
— Bet neautomātiskajām?
— Loģiski spriežot, raķetes ar apkalpi var startēt pēc signāla no pašas raķetes. Ari šeit jābūt starta pogai.
— Ej un pārbaudi, — Sencovs iesmējās.
— Varbūt tu pats iesi un pārbaudīsi? — Rains teica. — Esmu noguris …
— Kur jāiet? — Sencovs jautāja. — Uz kibernētisko centru?
— Kāpēc uz centru? Uz vadības kabīni …
— Kur?! — Sencovs čukstēja.
— Es saku — uz vadības kabīni, — Rains atkārtoja.
— Viņš saka — uz vadības kabīni! — Kalve apstiprināja.
Sencovs vēl kādu minūti noraudzījās uz abiem, tad kaut ko nikni nomurmināja un izskrēja no kajītes. Rains un Kalve smiedamies steidzās pakaļ. No savām vietām pielēca ari Korobovs un Azarovs.
Tuvojoties sasodītajai šķērssienai, Sencovs neviļus palēnināja gaitu un izstiepa roku uz priekšu. Bet Rains, kas viņu bija panācis, soļoja tālāk, it kā sienas nemaz nebūtu …
Šķērssiena bija pazudusi.
— Kādā kārtā? — Sencovs īsi jautāja.
— Mēs attiecīgi pabīdījām ieslēdzēju kiber- centrālē… — Rains paskaidroja. — Tagad
raķete ir it kā gatava lidojumam un vadības kabīne nav vairs bloķēta.
Durvis uz kabīni atvērās viegli. Pārkāpuši pār slieksni, visi pieci atradās iegarenā telpā, ko sedza caurspīdīgs kupols. Aizturējuši elpu, viņi ilgi aplūkoja visu, kas beidzot pavērās viņu acīm.
Tāpat kā zvaigžņu kuģa vadības telpā, arī šeit pašā vidū stāvēja pults — tāda pati, tikai krietni mazāka. Te bija ļoti maz aparātu un nevarēja manīt nekādus vadības mehānismus, izņemot kādu apaļu ekrānu ar rādītāju un divas lielas izliektas pogas — sarkanu un baltu.
— Velns parāvis! — Sencovs iesaucās. — Es vēl saprotu, ka te nav kur apsēsties, bet nav taču arī neviena kloķa …