— Nē, — pilots atbildēja. — Domāju, ka vēl vairākas dienas… nenoguršu.
15.
Šajā naktī Sencovs nevarēja gulēt. Mocīja juceklīgas, nemierpilnas domas.
Ja šo raķeti būtu uzbūvējuši Zemes ļaudis, varētu riskēt. Cilvēks taču vienmēr tiks galā ar to, ko izdomājis cits cilvēks. Bet šo raķeti uzbūvējušas nepazīstamas būtnes. Apgūstot šo būtņu radīto tehniku, milzu nozīme bija visam: viņu reakcijas ātrumam, fiziskajām dotībām … Visu uzminēt nav iespējams … Ja nu viņi vada kuģi, piemēram, ar biostrā- vām? Tad mēs esam bezspēcīgi… Ja arī izlidosim, tad klīdīsim izplatījumā līdz mūža galam. Neviens neizglābsies … Nē, labāk jau gaidīt šeit.
Bet, ja gaidīsim šeit, — tad arī visi netiks izglābti. Tas tagad jau skaidrs. Kaut arī viens vienīgais — tomēr aizies bojā. Nebija grūti iedomāties, kurš ir šis viens. Pietika ar to, ka no aptieciņas, kas glabājās komandiera kajītē, pamazām vien zuda zāles — tās ķīmiskās vielas, ko lietoja pret staru slimību. Taču arī Azarovs pats labi zina, — ja saņemta liela starojuma deva, šie līdzekļi nevar glābt. Tad ir tikai laika jautājums. Ak tu savādnieks tāds — esot sasitis dozimetru… Nu, ko?
Uzzināt visu patiesību nebija grūti: vajadzēja tikai uzvilkt «marsiešu» skafandru, kuram stari netika cauri, doties ceļā pa to pašu gaiteni, izmērīt izstarojumu intensitāti un apskatīt pēdas. Pēdas uz grīdas. Tās skaidri stāstīja: nē, Azarovs nav atkāpies, kā viņš visiem apgalvoja, bet devies iekšā. Viņš to slēpa… Ko tur lai saka — apbrīnas vērta rīcība. Un nu iznāk, ka komandieris negrib spert izšķirošu soli? Tātad laisties ceļā? Liekas, tā būtu vispareizāk. Bet kā? Ja viņi varētu lidot divatā — tad jā! Kaut šodien! Bet viņi ir pieci… — Sencovs piespieda rokas pie deniņiem, tur bija samanāms pulss. — Neizglābt vienu — tas ir zemiski. Tā, bet ziedot vēl trīs? Vai tas nav zemiski? Ja būtu kaut niecīga, kaut nedroša garantija, ka risks attaisnosies … Citādi atliek tikai viens — gaidīt palīdzību no Zemes. Lai ved šurp ķirurgu, konservētas kaulu smadzenes … Paziņot Zemei — tas ir daudz drošāk. Nu kāpēc visa šī atbildība uz viena pleciem? Nē, pareizi, jāatbild vienam …
…Tīri nemanot, viņš tomēr iemiga. Sapnī Sencovam likās, ii kā viņu kāds sauktu. Ar pūlēm atvēris acis, komandieris uzmanīgi ieklausījās. Kajītē nedzirdēja ne troksnīša. Visā raķetē valdīja nāves klusums — kosmosa klusums.
Un tomēr bija tāda sajūta, it kā viņš patiešām būtu dzirdējis saucienu. Piecēlies Sencovs izgāja no kajītes, lai pastaigātos pa gaiteni un nomierinātos. Garais, tukšais, vienmērīgi apgaismotais gaitenis jau vairākkārt bija viņam palīdzējis koncentrēties, atgūties un savaldīt savas domas.
Vai viņš, komandieris, pieņem pareizu lēmumu? Vai nav palaista garām kaut kāda iespēja?
Lēmums pareizs, viņš vēlreiz nosprieda. Un vairāk par lidojumu nav ko domāt. Sakari un ķirurgs — vienīgā izeja. Oranžērijā ir skābeklis, varbūt izdosies pat augus izmantot barībai. Jāmeklē sakari. Ja būs sakari, tad uz kuģa, kuru tagad gatavo startam, būs arī ķirurgs. Ja būs ķirurgs, tad Viktors vēl kļūs par komandieri.
Viņš no jauna atgriezās kajītē un apgūlās gaisa gultā. Kad snaudiens atkal bija pārņēmis Sencovu savā varā, viņš no jauna sadzirdēja kādu balsi.
Jā… balss bija tā pati. Zema, tikko manāmi vibrējoša, maiga siltuma pilna. Sievietes balss … Viegli un melodiski plūda nesaprotami vārdi, un šķita — sieviete ir par kaut ko satraukta, neatlaidīgi lūdz par kaut ko ļoti dārgu, ļoli svarīgu … Varbūt viņa cenšas kaut ko paskaidrot? Dažbrīd balss kļuva spalgāka, ietrīsējās un no jauna glāstīja dzirdi ar prieka pilnām intonācijām …
Un tad Sencovs pēkšņi atcerējās, ka brīdī, kad pirmoreiz sadzirdēja šo balsi, viņš redzēja sapni. Viņš redzēja tādu sievieti, kādu sastop tikai sapnī. Viņš vairs nevarēja atcerēties seju, bet pazina balsi. Tāpat kā sapnī, viņš nesaprata vārdus, bet izjuta to siltumu un maigumu.
Pusvārdā pārtrūkusi, balss apklusa. Sencovs, beidzot galīgi pārliecinājies, ka nesapņo, sāka drudžaini apsvērt, no kurienes tā varētu nākt. Halucinācija tā nebija: sieviete tiešām runāja tepat blakus, kajītē.
Uzlēcis kājās, kosmonauts sāka pārmeklēt kajīti. Viņš uzmanīgi aplūkoja visus aparātus, līdz pēdējam decimetram izpētīja grīdu un tomēr nekā neatrada. Tikai pašā kaktā, tur, kur viņš gulēja, galvas līmenī ieraudzīja mazas durtiņas, ko agrāk nebija pamanījis.
Aiz tām atradās mazītiņš aparāts. Varēja saskatīt plati, kuru sedza sarežģīts, nepareizas formas raksts. Varbūt šeit bija ierakstīti sievietes pēdējie novēlējumi mīļotajam cilvēkam, kas devās tālumā, un bijušais kajītes saimnieks klausījies balsi pirms gulētiešanas …
Kāpēc, prom ejot, viņš nav paņēmis vēstuli līdz? Tādas lietas neaizmirst… Vai tāpēc, ka bijis jāsteidzas, vai arī citu iemeslu dēļ?
Iespējams, kuģa komandieris — šī kajīte atradās vistuvāk vadības kabīnei un, acīm rc- dzot piederēja viņam — gājis bojā vēl ātrāk. Nav jau nejaušība, ka lieši šī raķete palikusi pavadonī.
Sencovam no visas sirds kļuva žēl sievietes, kurai bija tik apbrīnojama balss un kura nekad nesagaidīs savu draugu. Droši vien arī viņa pati sen aizgājusi no dzīves — tik daudz laika aizritējis… Kaut arī iespējams, ka viņu planētas cilvēki dzīvo ilgāk.
— Esi laimīga, un — paldies tev, mīļā, — viņš teica sievietei un paklanījās uz to pusi, kur stāvēja aparāts. Sencovs pats nezināja, par ko pateicas, bet sacīja to tik sirsnīgi, it kā sieviete varētu vārdus sadzirdēt. Varbūt — kas to lai zina? Katrs, pat visklusāk izteiktais pateicības un mīlas pilnais vārds neiet zudumā, bet vienmēr aizsniedz to, kam tas sūtīts, lidodams izplatījumā ar tādu ātrumu, par kuru nav ne jausmas pat relativitātes teorijai.
Pēc tam viņš izņēma plati no aparāta, lai balss neskanētu velti: tikai smagos brīžos to drīkstēja klausīties … Viņš nolēma katrā ziņā paņemt šo balsi līdz, ja vien vispār atgriezīsies uz Zemes, — sieva noteikti sapratīs.
Sencovs gribēja vēl par kaut ko pagudrot, kad prātā pazibēja un izgaisa acumirklīga doma. Nē, ne par to, ka nekavējoties jādodas uz oranžēriju. Par kaut ko citu. Likās — bet kāpēc pēkšņi likās? — ka aiziet no šejienes vēl ir par agru … Ka viņam varbūt nav taisnība … Bet kāpēc tāda izjūta? No kurienes tik pēkšņi? Tūlīt viņš atcerēsies Tūlīt…
Uz sliekšņa parādījās Korobovs.
-— Visi sapulcējušies, — viņš īsi ziņoja, un Sencovs devās viņam pakaļ, lā arī līdz galam neizdomājis šo neizprotamo «kaut ko».
Kosmonauti klusēdami stāvēja vadības kabīnē. Katrs bija sagatavojis sev kravu. Tagad viņi tik ātri šurp neatgriezīsies …
— Apsēdīsimies… — Sencovs teica, un kosmonauti uz mirkli apsēdās. Viss jau bija sagatavots, viss gatavs, lai dotos augšup.
Sencovs palūkojās draugos.
Viņi jau iegājuši vēsturē — šie pieci cilvēki, kas sēdēja svešā kuģa vadības kabīnē.
Viņi iegājuši vēsturē kā pirmie cilvēki, kas sastapušies ar nepazīstamu civilizāciju. Pat, ja tā nebūtu — uz Zemes taču par to vēl pagaidām nezināja, — viņi tomēr jau iegājuši vēsturē kā cilvēki, kas ziedojuši dzīvību, laužot ceļu Izplatījumā. Viņi vēl dzīvoja, taču no dzimtās planētas tos šķīra neaptverami attālumi, attālumi, kas kādreiz droši vien neliksies tik baismīgi.
Un tomēr, domāja Sencovs, mūsu armija nav kapitulējusi, mēs tikai atpūšamies.
Kaujinieki atpūšas … Un, kā tas parasti atpūtā mēdz būt, pēkšņi klusumā kaut kas ieskanējās. Sākumā neizprotamās skaņas kļuva arvien skaļākas un skaļākas, dzima melodija — Rains savā nodabā dziedāja sensenu dziesmu.
Sadzirdējis motīvu, Sencovs piebalsoja — tikpat klusi, jo tā bija viena no dziesmām, kuras nav jādzied skaļi, labi nostādītā balsī, bet klusi, varbūt pat mazliet nepareizi, nedaudz aizsmakušā balsī, jādzied ar to vārdos neizsakāmo krievu dvēseles siltumu, ko nevar aizstāt ne skola, ne talants.
Tā bija dziesma, kas dzimusi tālajos gados — tālajos un tomēr šobrīd viņiem tik tuvos, — dziesma, kurā it kā bija visa ši tik smagā laikmeta romantika …
Dziesma stāstīja par diviem draugiem, kas dienēja vienā un tajā pašā pulkā — skani dziesma mana, skani… (Skani, lai nāktu kas nākdams, — ne jau tev vienam pašam grūti!) Un, kaut arī viņiem dažādi raksturi, viņi bija īsti draugi. (Dziedātājiem pievienojās arī Korobovs un Azarovs — kam gan citam, ja ne viņiem, lidotājiem, jāzina īstas draudzības cena!) Bet tad viņus reiz izsauca komandieris un pavēlēja doties uz dažādām tālās planētas malām. Un viņi neizrādīja šķiršanās skumjas. («Arī mēs neparādīsim savas jūtas,» nodomāja Kalve, dungojot līdz melodiju, jo vārdus nezināja.) Viens no viņiem iesēdās automašīnā, bet otrs — lidmašīnā («Taču mums, redz… nav ar ko lidot…» nodomāja katrs no viņiem šajā mirklī.), un viens notrausa asaru ar pirkstu — cits ar delnu.
Zemes dziesma skanēja šajā nespodri apgaismotajā vadības kabīnē. Un katram neizturami iegribējās vēl kaut uz stundiņu skatīt dzimteni, dzimto, skarbo, brīnišķīgo Zemi, lai kur arī viņus sūtītu komandieri. Zemi, kur tāpat, kopā sanākuši, dzied vīri un ar labām, mīļām balsīm piebalso sievietes.
Sievietes… Un viņa laikam arī dziedāja,
22:5
pavadot savu… Pagaidi, pagaidi, pagaidi… Dziedāja? Nu protams, viga dziedāja! Dziedāja?!
Pēkšņi Sencovs izslējās visā augumā, viņa acis iezibējās.
Pirmo reizi viņš tik skaidri izprata, ka tie, kas bija būvējuši zvaigžņu kuģi un šo raķeti, bija tādi paši cilvēki kā viņi. Viņi tāpat mīlēja, tātad arī tāpat ienīda, tāpat cieta un tāpat priecājās, tāpat domāja, un tāpēc viņu tehnikā nekāds apzināts ļaunums nevarēja slēpties …
Un vēl viņš saprata, ka ir iespēja tik prom no šejienes.
— Klausieties, kosmonauti! — viņš skaļi teica. — Mēs visu esam pārdomājuši, citas izejas nav. Tikai pārvākties … Lidot — būtu ārprāts, mēs pat nezinām, kā ieslēgt dzinējus … Bet man iešāvās prātā … man šķiet… Jūs saprotat, to taču būvējuši cilvēki. Cilvēki! Lai kādā vārdā viņi sauktos, lai kādi izskatītos … Cilvēki taču nevar tādās lietās piemānīt cits citu. Mēs nevaram lidot tāpēc, ka neprotam vadīt raķeti. Bet Zeme gaida! Un viņi taču lidoja! Varbūt arī mēs varam? Varbūt šeit nekā nevajag vadīt? Man ir tāda sajūta, ka… atrisinājums… tepat blakus, tas tikai jāatrod …
— Runa taču nav par mūsu piecu dzīvībām, lai parauj tās jods… — Rains pārtrauca. — Mēs varējām iet bojā ne tikai šeit… Bet cilvēki mūs gaida! Ja mēs neatgriezīsimies, vai ir garantija, ka nākamā ekspedīcija izli
dos? Zeme varbūl vispār pārtrauks pētījumus, no jauna pārbaudīs visus aprēķinus, konstrukcijas, paies laiks — varbūt pat gadi… Mums jāatgriežas!
— Jāatgriežas! — Sencovs teica. — Jums, protams, skaidrs, ka šeit slēpjas risks. Mēs atsakāmies no lēnākā, kaut arī, pēc manām domām, drošākā ceļa — no mēģinājuma rast sakarus. Bet, ja tā, tad atbildība gulstas uz zinātnieku pleciem, tad viss atkarīgs tikai no jums. Jā, es ticu, ka atgriezties ir iespējams, liet, ja jums vēl ir kādas šaubas, runājiet!
Iestājās klusums, un tajā atskanēja Kalves klusā balss:
— Kas attiecas uz mani, tad es palieku pie tā paša, ko teicu jau iepriekš. Lidot var, lidot vajag. Pārāk svarīgs ir un paliek mūsu uzdevums, pat ja arī… — viņš ar neuzticību paskatījās Azarovā un Sencovā. — Pat, ja nebūtu nekādu jaunu atklājumu, — vienalga. Un es apgalvoju, ka mēs esam jau ļoti tuvu mīklas atrisinājumam. Tas, burtiski, karājas gaisā …
— Labi, padomāsim visi kopā… — bezbēdīgā balsī noteica Korobovs, tuvojoties galdam. — Būtībā mūsu māja ir pavisam tuvu,— viņš ar pirkstu strauji uzvilka uz galda divus koncentriskus lokus. — Te Marss, bet te — Zeme.
225,