— Ja lidot, tad lidot, — Kalve bezrūpīgi sacīja. — Tādā gadījumā es atnesīšu atpakaļ mantas …
— Iesim ātrāk… — Azarovs sacīja lūdzoši un pirmais metās laukā no kabīnes. Bet Sencovs to notvēra aiz rokas.
— Tagad, lūdzu, atpūties… — viņš sacīja.
— Atpūties līdz pašai Zemei…
Visi izgāja ārā, un kādu mirkli Sencovs palika viens.
— Nu tad tā… — viņš klusi sacīja. — Tu taču nepiemānīsi, tiesa?
Neviens nebūtu spējīgs sadzirdēt atbildi. Viņš tomēr laikam sadzirdēja, jo satraukti un priecīgi smaidīja.
— Labs ir. Bet kur tad īsti viņiem sēdējis pilots? Vai šeit?
Lidojuma programmas sastādīšana bija pabeigta. Par to pavēstīja signāluguns, kas pirms pusstundas iemirdzējās uz pults. Pēdējo reizi būdams augšā, Kalve noskaidroja, ka mašīna ir izslēgusies. Toties aiz kabīnes pakaļējās sienas neapklusa tikko dzirdama dūkoņa: raķetes kibernētiskā mašīna turpināja darbu, pēc katras aizritējušas minūtes programmu attiecīgi izmainot.
— Tā, — Sencovs teica, — tātad nu esam izšķīrušies. Kļūdas nevar būt: saprāts nevar piemānīt citu saprātu. Mums jātic Saprātam, kaut arī tas būtu citu būtņu saprāts …
Vadības kabīnē, slaukot sviedrus, ienāca Korobovs.
— Sagatavošanās pabeigta… — viņš ziņoja, — Vai lidojuma laikā kādam jāpaliek sardzē?
— Tā, kā instrukcijas to paredz, — Sencovs atbildēja.
— Kas būs pirmais?
Sencovs paraustīja plecus, likdams saprast, ka uzskata jautājumu lieku un netur par vajadzīgu pat atbildēt.
— Varbūt tu atpūtīsies? — Korobovs jautāja.
— Ka tad citādi! — Sencovs teica. — Noteikti… Sanatorijā! Uz Zemes…
Pēdējo reizi viņi apskatīja angāru, stāvot lūkas ailē. Korobovs pamanīja lejā, gandrīz zem pašas estakādes, skābekļa balonu, ko lietoja skafandru barošanai, to, acīm redzot, pie trešās — pēdējās mantu pārnešanas kāds bija aizmirsis. Korobovs jautri pasmaidīja: no pieredzes, par spīli ticējumam, viņš zināja — pietiek tikai kādā vietā kaut ko aizmirst, un cilvēks laimīgi tiks prom.
Tad visi sapulcējās ieejas nodalījuma vidus daļā. Rains ienāca pēdējais. Iemirgojās spuldzītes, tērauda sviras izstiepās taisnas un uz iekšu ievilkto apšuvuma daļu lēnām iespieda savā vietā. Arvien mazāka kļuva gaišā sprauga. Tad sviras, iekrītot savās ligzdās, dobji no- žvadzēja.
Ienākot gaitenī, kosmonauti novilka skafandrus. Sencovs vēlreiz pārbaudīja visas kajītes. Pārbaudīja, vai viss nostiprināts tā, kā nākas, vai starta laikā krava paliks savā vietā.
Visi lēnām iegāja vadības kabīnē. Kustoties kā sapnī, viņi ieņēma savas vietas gaisā. Pēkšņi pakrūtē iesmeldzās …
Sencovs apstājās pults priekšā.
— Nu, kā būs? Ko teiksi, otrais pilot?
— Interesanti tomēr, — Korobovs atsaucās. — Kāds gan ir tas jaunais pārvietošanās veids izplatījumā?
— Gan jau tiksim arī tam klāt, — Rains sacīja. — Žēl, ka tu neredzēji to, ko mums rādīja mašīna. Jā, ne mazums interesanta mēs nākamo reizi atradīsim uz Fobosa … Nav izslēgts, ka mēs ar viņiem nodibināsim sakarus. Bet ar laiku — arī satiksimies …
— Varbūt tagad, tūdaļ, apciemosim Fo- bosu? — Kalve jautāja.
— U-ja! — Korobovs iesmejas. — Ir gan tev vēriens …
— Nevaram, — Sencovs atbildēja. — Bet vispār mēs tur ieradīsimies. Pilnā sastāvā. Vai tu piekriti, Viktor?
Viņš apsēdās pie pults. Uz kādu mirkli cieši aizmiedza acis. Tad nospieda balto pogu …
Dobja dūkoņa piepildīja kabīni. Uz pults iemirdzējās uguntiņas dažādās krāsās. Uz viena no ekrāniem parādījās gaišu līniju plūsma — sākumā līnijas bija retas, bet tad to kļuva aizvien vairāk un vairāk.
Blakus uzliesmoja otrs ekrāns. Uz zaļganā fona izveidojās neizprotams zīmējums. Vairāki rubīnsarkani cilindri, katru no tiem dažādās vietās apņēma biezas kabeļu spirāles.
— Jūs tikai paskatieties, — Sencovs iesaucās izbrīnījies un pastiepa roku pēc zīmuļa. Pēkšņi bloknots, ko Sencovs bija atstājis uz pults, uzpeldēja un palika karājamies gaisā. Visi izjuta savādu vieglumu, 110 kura jau bija paspējuši atradināties … Ieslēdzās mākslīgā gravitācija. Tajā pašā laikā gaiss kļuva it kā blīvāks, pārvietošanās grūtāka — neredzama, bet bieza sega tos apklāja un ietina no visām pusēm. Kļuva vieglāk elpot, un Sencovs saprata, ka aparāti iesūknē kabīnē tīru skābekli un automāti viņus ietvēruši neredzamā, bet blīvā vidē, lai nerastos grūtības pārslodzes brīžos. Tikko jaušama gaisa vibrācija liecināja, ka šis ne jau saspiestais, bet sabiezinātais skābeklis ieplūst kabīnē, spraucoties pa grīdas flīžu spraugām. Gāze, uz kuras viņi sēdēja un gulēja, bija «smagais skābeklis».
— Nu, tā, — Korobovs teica. — Taisni negribas ticēt. Lidojam… Un pienāks taču laiks, kad skolēniem gadīsies sajaukt laikmetus un viņi būs ārkārtīgi izbrīnījušies, ja skolotājs tiem teiks, ka kosmosa kuģniecība sākusies 20. gadsimtā, nevis desmitajā, kā to stāstījis skolnieks Petrovs, un ka Džordano Bruno bojā ejā vainojama inkvizīcija, nevis gravitācija…
— Nebūs tik ļauni! — Sencovs pārliecināti sacīja. — Un tagad — katrs sava vietā!
Dunoņai pieaugot, raķete nodrebēja un sāka lēni slīdēt uz augšu. Tie bija tikai pirmie centimetri no miljoniem kilometru garā ceļa, kas viņus gaidīja, — pirmie, bet paši smagākie un svarīgākie …
Plaši pašķīrās sienas. Paātrinot gaitu, raķete izskrēja cauri slūžām. Vadības kabīni apņēma tumsa, caurspīdīgajā kupolā pazibēja estakādes fermas — un, spēcīga magnētiskā lauka izsviesta, raķete ieslīdēja izplatījumā.
— Lidojam! — Azarovs iekliedzās gavilējoši un gandrīz vai iekoda mēlē.
Visapkārt kaut kas spēcīgi un melodiski nošķindēja. Kaulos atkal salija smagums … Bija ieslēgušies dzinēji, kas paātrināja raķetes gaitu.
— Spriežot pēc trokšņiem, dzinēji ir parastie, ķīmiskie … — Korobovs noņurdēja.
Sencovs neatbildēja. Iespīlēts gaisā, viņš saspringti vēroja ekrānu ar sarkanajiem cilindriem, it kā kaut ko gaidītu. Pārslodze pazuda. Visi reizē pacēla galvas. Azarova lūpām pārslīdēja rūgts smaids. Kalve teica Rainam:
— Bija baigi…
— Vēl tikai būs, — Rains smaidīja. — Bet, kā reiz teicis kāds no senajiem rakstniekiem, tas jau ir pavisam cits stāsts …
Un tad Sencovs ieraudzīja, ka no viena ru- bīnsarkanā cilindra uz ekrāna izšaujas apžilbinošs, šaurs gaismas stars. Tad vēl viens cilindrs izmeta tādu pašu staru. Un vēl viens …
— Tā tas ir! Fotona dzinējs! Ar kvantu ģeneratoriem! — Sencovs iekliedzās, atlaižoties krēslā.
Neizturama, kaut arī ar filtriem apslāpēta gaisma ar žilbinošu liesmu plosījās uz ekrāna. Kauli no jauna kļuva smagi, uz mēraparātu skalām uzšāvās sarkanas svītras … Pilnīgā klusumā kuģa galvenais dzinējs uzņēma gaitu…
— Nākamā pietura — Zeme, — Sencovs teica svinīgi, — kuģis nesāks griezties ap Zemi — šai raķetei tas nav jādara. Interesanti gan, kur tā nolaidīsies.
— Spriežot pēc tā, ko mēs zinām par viņu klimatu, —• Rains atsaucās, — kaut kur mērenā klimata joslā, kādā līdzenumā. Varbūt arī mūsu dzimtajā pusē. Bet kā gan tas viss notiks?
— Ja jau raķete startē automātiski, tad tā arī nolaidīsies tāpat, — Sencovs sacīja. — Tagad es kuģim ticu …
Skatoties uz vienu no ekrāniem, kur bija redzams, kā arvien ātrāk attālinājās Marss, samazinājās un tikko samanāms kļuva zvaigžņu kuģis, ko viņi nupat bija atstājuši, Korobovs sacīja: