Piloti sadrūma. Rains turpināja kaut ko aprēķināt, palaikam paceļot acis pret griestiem.
Tad visi trīs piloti reizē paskatījās cits uz citu, atvēra mutes, it kā gribēdami kaut ko teikt, un vienlaikus aizvēra tās. Sencovs sāka smieties un teica Azarovam;
— Nu, Vitja, saki tu …
— Pamata pakāpe! — Azarovs izgrūda.
— Pamata pakāpe! — Korobovs apstiprināja. — Degvielu no tvertnēm — tās nav palicis daudz — pārsūknēsim pēdējās pakāpes rezervuāros — tieši tur, kur mums ir iztrūkums.
— Kā to pārsūknēt? — Sencovs jautāja.
— Ļoti vienkārši! — Korobovs steidzīgi izklāstīja tikko radušos ideju. — Demontēsim vienu kompresoru, piesiesim ar trosēm pie raķetes apvalka …
Sencovs paskatījās uz abiem, pēc tam uzmeta skatienu ekrānam: lai arī Marss bija sīksti ieķēries viņu mazajā kuģī, ko nozīmēja Marsa pievilkšanas spēks salīdzinājumā ar, lūk, tādu te cilvēku gribu … Skaļi viņš teica visparastākajā balsī:
— Visumā pareizi. Vienas briesmas tomēr paliek: ja darbu laikā kuģim atkal būs kāds uzbrukums — nu, kaut vai meteoru uzbrukums, — saprotiet paši… Dzinēji sāks strādāt, bet tā ir bojā eja katram, kas būs to tuvumā. Mēs taču nevaram atvienot visu automātiku . . .
— Nav citas izejas, — Azarovs teica.
— Kāpēc gan ne? Ir cita izeja … — Rains atbildēja mierīgi, galvu nepagriezis. — Tā kā jūs nolēmāt manus aparātus neizsviest, es jums palīdzēšu … (Visi prata novērtēt astro- navigatora sirsnīgo un laipno toni — runa bija par viņu dzīvībām.) Mēs patlaban tuvojamies Marsa ārējā pavadoņa Deimosa orbītai. Es te parēķināju … Pēc stundas un dažām minūtēm — te ir precīzi skaitļi — tas mūs panāks. Uz Deimosa var nosēsties. Tur varēs mierīgāk strādāt. Bet startēt no tā nav sarežģīti…
Visi kļuva mundrāki. Būs tomēr pamats zem kājām, un demontāža ritēs ievērojami ātrāk.
— Visu nostiprināt! — Sencovs nokomandēja. — Gatavoties uz nolaišanos!
Sagatavošanas darbi prasīja vairāk nekā pusstundu; lai nolaistos, vajadzēja sagatavot daudz dažādu mehānismu, it īpaši astronomiskos aparātus. Paveikuši visu, kosmonauti 110 jauna sapulcējās kabīnē un ieņēma savas vietas saskaņā ar starta un nolaišanās instrukciju.
— Beidzot, — Sencovs pasmaidīja. — Paskatīsimies, kāds šis Marsa pavadonis īsti ir … Tas tad arī būtu viss. Lūdzu kursa koordinātes.
Rains un Kalve no jauna uzlika austiņas, Kalve ieslēdza skaitļojamo mašīnu. Kādu mirkli pagaidījis, Sencovs norāva plombas no autonomās vadīšanas kloķiem, atvāza aizsargus un pamāja Korobovam:
— Sastādīsim aklu!
Pārliecies pār mikrofonu, Korobovs lēni diktēja: «…datumā… Sevišķas nepieciešamības dēļ . .. Ievērojama novirze no kursa …» Rains, kas nenolaida acis no hronometra, teica:
— Vēl ir tieši 16 minūtes.
Pagriezis krēslu, Sencovs pārbaudīja, vai visi labi piesprādzējušies. Viņš ar prieku konstatēja «starta drudža» pazīmes: sirds pukstēja straujāk, uztvere kļuva maksimāli asa, katra kustība — jau iepriekš pārdomāta.
Viņš pagriezās pret pulti, un Rains pamāja ar galvu: «Laiks sākt!»
— Uzmanību! — Sencovs skaļi uzsauca.
Brīdinoši iekaucās sirēnas — kaut kur aizmugurē lokators sataustīja tumsā vēl neredzamo Deimosa virsmu — pavadonis vēl bija tālu, bet ātri tuvojās. Sencovs nospieda kloķi, un visi krēsli atrāvās no grīdas, atsedzot tērauda cilindrus pārslodzes amortizācijai. Tad puiciski pametis ar aci, viņš droši uzlika roku uz startera sarkanā kloķa un lēni pievilka to … Kuģis notrīcēja un palielināja ātrumu.
Iecerētais manevrs bija diezgan sarežģīts.
Kuģi vajadzēja ievadīt Deimosa orbītā ilri, lidojot tam pa priekšu, sasniegt nedaudz mazāku ātrumu par Marsa pavadoņa orbitālo ātrumu, lai Deimosam dotu iespēju panākt raķeti. Tā netiktu iztērēts ne grams no bremzēšanai paredzētās degvielas.
Pavadonis nedzirdami slīdēja pa savu orbītu, un tā attēls uz ekrāniem kļuva arvien lielāks. Sencovs ieslēdza stūres, raķete nemanāmi izmainīja kustības virzienu, un neviens gandrīz nejuta paātrinājumu. Jā, Sencovs bija īsts mākslinieks — to zināja visi. Kalve jau aprēķināja sastapšanās punktu. Mazā planēta dzinās kuģim pakaļ.
Sencovs nedaudz palielināja raķetes ātrumu, lai sastapšanās brīdī ātrumu starpība samazinātos līdz minimumam. Amortizatoru cilindri lēni sakustējās. Ķermeņi kļuva manāmi smagāki. Burtnīca, kas peldēja pie griestiem, kā taurenītis pasviedās sānis …
Dažu kilometru attālumā no Deimosa, kad kuģa un pavadoņa ātrums bija gandrīz vienāds, Sencovs izslēdza dzinēju. Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni un, raudzīdamies griestos, teica:
— Tā. Kādu pusslundiņu nogaidīsim un …
Vēlāk, kad viņi mēģināja atcerēties, kā tas bija noticis, visi atzinās, ka tajā mirklī viņiem prātā bija iešāvusies viena un tā pati doma: Deimosam ir apnicis skatīties uz kuģi, kas joņo pa priekšu, un tas ir nolēmis sagrābt to savās rokās un izpētīt. Tomēr jāšaubās, vai
licši lā viņi iztēlojās notikumus brīdī, kad kuģis, it kā varena tnchānisma pievilkts, ar pakaļgalu metās pretī pavadonim. Visi nodrebēja savos krēslos. Sencovs ar tikko manāmu ātru kustību no jauna ieslēdza dzinēju. Taču Deimoss nāca arvien tuvāk un tuvāk un daudz ātrāk, nekā gribējās kosmonautiem. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas mirdzošas virsotnes, savādas, spocīgas terases …
Tad Sencovs, tīri instinktīvi cenzdamies aizvirzīt raķeti sānis no pavadoņa orbītas, satvēra stūres, bet tumšais koloss bija jau blakus.
Kuģi tā sakratīja, ka iekaucās amortizatori. Griezīga šņirkstoņa, brīkšķēšana … Šķita, it kā raķeti vilkšus vilktu pāri šķautnainiem akmeņiem … Sencovs vienā rāvienā izslēdza stūres mehānismu, un šņirkstoņa apklusa. Pēkšņi nodzisa pakaļējais apskates ekrāns. Iestājās nāves klusums.
Sencovs lēni nostiprināja drošinātājus — pārāk lēni, kā visiem šķita. Nolaišanās bija atstājusi uz visiem smagu iespaidu. Savāds gurdums bija salijis rokās, gribējās aizvērt acis un iemigt. Tad vēl nesaprotama psihiska reakcija — katram likās, ka viņš guļ uz muguras, nevis sēž krēslā.
33
… Uz muguras? Bet kabīnes sienas ar dur- / vīm uz gaiteni — apakšā zem kājām? Murgi… Reiz taču viņi atradās tieši tādā stāvoklī! Kad īsti? Nē, nebija tā… Vajag atcerēties. Jā — pirms starta, kad raķete stāvēja vertikāli uz Zemes, pievilkšanas spēks skaidri
3 — 1592
norādīja, kur ir leja. Varbūt mums tas viss tikai šķiet? Var jau būt — vienalga, gulēt uz muguras ir ērtāk. Tātad — gulēsim …
— Negulēt! — Sencova balss skanēja dzedri un pat mazliet draudoši.
Rains pirmais ar piepūli atvēra acis. Ausīs džinkstēja. Asinis atkal pieplūda smadzenēm, domas kļuva skaidrākas. Sencovs mazliet sasvērās sāņus — krēsls bija pagriezies ap savu asi; sev pašam negaidot, viņš izkrita no krēsla laukā un, neveikli tirinot kājas, palika karājamies siksnās. Tātad «leja» tiešām eksistēja … Sencova skatiens atdūrās pret durvīm — virs tām gulēja tā pati burtnīca, kas pirmīt plivinājās pa kabīni.
— Visiem nostiprināt krēslus, citādi izkri- tīsiet! — Sencovs mierīgi izrīkoja.
— Smagums! — Rains teica. — Tā ir gravitācija … — Un piepeši viņš iekliedzās:
— Kur te radies tāds smagums?!
Pēkšņi raķete no jauna nodrebēja un sāka
lēni svērties lejup, nolaižot priekšgalu, — šķita, kāds stumda kosmonautus, lai viņi ar saviem krēsliem ieņemtu normālu, vertikālu stāvokli. Neviens nebilda ne vārda — iepletuši elkoņus, lai viņus nesvaidītu krēslos, kosmonauti stingi vēroja ekrānus, it kā 110 turienes būtu gaidāms glābiņš vai bojā eja …
Sencovs pacēla roku, iekliedzās: «Turieties!»… Kalve nodomāja — tūdaļ raķete trieksies bezdibenī. Viņš gribēja aizvērt acis, lai neredzētu pēdējo mirkli. Bet arī tam nepietika spēka …
Nekas drausmīgs nenotika — nosvērusies lejup, raķete apstājās un sastinga, veidodama 00 grādu leņķi pret horizontālo līniju, kas tagad bija labi samanāma. Visi lēnām atguvās; Kalve nevaldāmi žāvājās, Azarovs berzēja sadauzīto elkoni.
Sencovs atsprādzēja siksnas (kurās karājās, pēc tam kad bija izkritis no krēsla), smagi atsitās pret slīpo grīdu un lēni noslīdēja līdz pašai sienai, kur tad uzmanīgi uzslējās kājās.
— Kur mēs esam? — Kalve jautāja. — Vai tas ir Marss?