— Jā, bet gravitācija? No kurienes gravitācija?! — Rains no jauna dusmīgi iesaucās. — Tas taču nevar būt! Es savus aprēķinus pamatoju uz Deimosu! Kur mēs esam nolaidušies? Mēs taču nepacelsimies!
Pēc ilgstošā bezsvara stāvokļa viņam, tāpat kā citiem komandas locekļiem, likās, ka tāds smagums nav izjusts pat vislielākā paātrinājuma brīžos. Tikai Sencovs, kas jau stāvēja kājās, varēja, kaut arī ar grūtībām, novērtēt gravitācijas lauka īsto intensitāti.
— Esam gan iesēdušies … — Sencovs noņurdēja. Viņš aizrāpās līdz krēslam, pagrieza to, apsēdās un atviegloti nopūtās.
3*
35
— Tiešām, gravitācija šeit lielāka nekā uz Zemes, — Azarovs noteica vienaldzīgā balsī.
— Mums tā tikai šķiet, — Korobovs tūlīt iebilda. — Viena piektā daļa Zemes pievilkšanas spēka, — viņš pamāja ar galvu uz grāvi metra pusi. — Mēs vienkārši esam pieraduši pie vieglas dzīves …
Kalve pieklājīgi pasmaidīja, ar to apliecinot, ka smagums viņam nav atņēmis spēju novērtēt šo vārdu spēli. Pārējie saīguši klusēja.
— Viegla dzīve… — Rains gari novilka.
— Tāpēc mums arī tāda pašsajūta… Bet cēlonis tomēr būtu jāizdibina? Komandierī
— Šeit mēs to neizdibināsim, — Sencovs drūmi un it kā nedroši atbildēja. — Nāksies izkāpt… Pagaidām varu teikt tikai to, ka es laidos uz Deimosu.
— Tik liels gravitācijas spriegums… — Kalve nomurmināja.
— Pasmejieties, ja tīk, — Korobovs teica,
— bet vai tikai šis nav kāds mākslīgais pavadonis?
Visi tiešām sāka smieties. Mākslīgais pavadonis — izklausījās, it kā viņš runātu par kādu fantastisku pasauli, bet šeit bija acīm redzama realitāte. Turklāt pats Korobovs to arī pateica pa jokam, kaut gan acis šķita nopietnas, un varēja nojaust, ka kaut kur sirds dziļumos viņš gatavs noticēt savai versijai.
— Pagaidiet! — Azarovs pacēla roku. — Es sapratu. Deimoss nav no parastas matērijas. Noārdīti elektronu apvalki, kolosāls blīvums — lūk, kur cēlonis. Atcerieties — Van Manena un visas tamlīdzīgās zvaigznes …
— Atceramies… — Rains nomurmināja.
— Jūs domājat — ja tas būtu tā, tad to nepamanītu agrāk? Tad Dcimoss un Marss grieztos ap kādu sistēmas kopējo smaguma centru … Tad jau drīzāk Šī superblīvā masa nemaz nav Deimoss. Varbūt tā nupat kā tuvojusies Marsam — iespējama arī tāda sagadīšanās — un tagad atrodas Deimosa orbītā … Lai gan — te tomēr Deimosa vieta … Vārdu sakot, nezinu.
— Nu, ko, — Sencovs teica, — pieņemsim Azarova domu kā hipotēzi, kura vēl pārbaudāma. Protams, nav izslēgts, ka radīsies arī cits atrisinājums. Bet to mēs atradīsim droši vien tikai tur, pavadoņa virspusē, un ne jau šeit, kabīnē.
Rains paraustīja plecus un klusēja. Sencovs rezumēja izteiktās domas:
— Šķiet, ka šodien bijis tik daudz pārdzīvojumu, ka pietiktu visam lidojumam.
— Nē, mēs vienkārši guļam un visi redzam vienu sapni, — Korobovs iemeta vidū.
Smiekli skanēja mazliet samāksloti: kabīnē arvien vēl valdīja zināms mulsums. Tā laikam jūtas cilvēki, ko piemeklējusi avārija uz jūras, bet kas tomēr priecājas, ka viņiem izdevies nokļūt kādas neapdzīvotas salas krastā, kaut arī saprot, ka viņus arī priekšdienās negaida nekas labs …
Beidzot Sencovs norīkoja visus darbā. Korobovs piecēlās, pamāja Azarovam un abi devās apskatīt telpas un dzinējus, spraukdamies pa šaurajām ejām, lai aplūkotu kompresorus un degšanas kameras … Kalve pietupās skaitļojamās mašīnas priekšā un sāka to pārbaudīt. Sencovs pavēlēja izslēgt visu lieko apgaismojumu un visus lokatorus.
— Bet ja nu gadīsies meteorīts? — Rains jautāja.
— Kaut vai… ja nedarbosies dzinēji, mēs, vienalga, netiksim projām.
Rains pameta ar galvu, it kā šāda atbilde viņu būtu pilnīgi nomierinājusi, un sāka pārslēgt ekrānus aizmugures teleuztvērējam. Ekrāni tomēr neatdzīvojās — kā redzams, raķetes pakaļgalā bija bojājumi…
Drīz vien, slaukot notrieptās rokas, atgriezās Korobovs un Azarovs. Viņi ziņoja īsi. Paviršā apskate liecināja, ka viss kārtībā. Palaist kompresorus tukšgaitā viņi tomēr neuzdrošinājās — enerģijas patēriņš iznāktu pārāk liels. Šur tur bija traucēts apgaismojums, bet tas jau tīrais sīkums.
Vērīgi lūkodamies mēraparātos, Sencovs uzmanīgi noklausījās ziņojumus. Pameta šķietami vienaldzīgi ar galvu un, pagriezies pret Rainu, teica:
— Stiprs magnētisks lauks — savādi… Tātad — ne tikai gravitācija.
— Arvien jaunas problēmas, — Rains noplātīja rokas. — Nāksies izkāpt. Protams, nav izslēgts, ka pavadonis sastāv no superblīvas matērijas, vai arī . . .
— Vai arī? — Sencovs ātri pārjautāja.
— Nekas… — Rains sastomījās. — Nē, protams, nekas … Pagaidām šī parādība vien- kārsi nav izprotama. Tā vai citādi — bet tas ir atklājums ar kolosālu nozīmi.
— Un nolaišanās? — Sencovs jautaja.
— Vai tā arī nav izprotama?
— Nav īstais laiks hipotēzēm … Nolaišanās? Arī tu esi tikai cilvēks. Kaut kāda neprecīza kustība … Un mēs nokritām.
— Daži te sūdzējās, — Korobovs nenoval- dījās, — par piedzīvojumu trūkumu… — Viņš pamirkšķināja Sencovam un uzsita uz pleca Rainam. — Lūk, jums pirmās šķiras piedzīvojums.
Azarovs pašķielēja uz viņu un kaut ko noņurdēja. Vairāk neviens neteica ne vārda — kosmonauti raudzījās savā komandierī.
Visiem šķita, ka viņš klusē pārāk ilgi…
Bija skaidrs — nāksies izkāpt no kuģa, un Azarova sejā varēja lasīt tik kaismīgu vēlēšanos ātrāk izkļūt laukā, ka Sencovam tā kļuva vairāk žēl nekā citu, jo viņš zināja, ka tieši Azarovain būs jāpaliek kuģī. Izkāps piesardzīgākie, turklāt Azarovs bija neaizstājams sakaru uzturēšanā.
Vajadzēs palikt arī Kalvēm. Viņam — kibernētisko iekārtu saimniekam — nāksies dežurēt šeit. Arī Korobovs nedrīkstēja atstāt kuģi. Būdams pieredzes bagāts pilots kosmonauts, viņš vajadzības gadījumā izpildīs komandiera funkcijas.
— Izkāpsim mēs ar Rainu, — Sencovs teica.
— Pavadoņi ir viņa specialitāte, — viņš piebilda, kaut arī varēja nepaskaidrot neko.
— Pārējie dežurēs pēc avārijas instrukcijas.
Jāizlabo apgaismošanas ierīces, jāsaved kārtībā dzīvojamās telpas, jāuztur sakari ar mums un jāsagatavo ārkārtēja fotogramma Zemei. Varbūt…
Klusumu, kas bija iestājies, nekādi nevarēja iztulkot kā piekrišanas zīmi.
— Nenokariet galvas, — Sencovs mierināja. — Paspēsiet… Darba pietiks visiem, par to es galvoju. Mēs esam tikai izlūki.
Viņš atkal varēja neko nepaskaidrot, bet gribējās, lai puiši nomierinātos, lai paliktu labā noskaņojumā. «Kā uz nāvi!» viņš nikni nodomāja, paspēra soli uz priekšu, un nepaklausīgā kāja smagi atsitās pret grīdu: pievilkšanas spēks… «Kaut kas fantastisks!» Sencovs nomurmināja.
No sienas skapja izņēma divus skafandrus. Sencovam un Rainam palīdzēja apģērbties. Skafandros abi izskatījās vienlīdz resni. Lielās ķiveres, kas sejas daļā bija caurspīdīgas, piešķīra abiem tādu būtņu izskatu, kas piederēja citai pasaulei. Pārbaudījis skābekli un reģenerācijas sistēmu, Sencovs ieslēdza ķiveres mikrofonu un skaidri noskaitīja: «Viens, divi, trīs, četri…» To pašu izdarīja Rains.