Desmit milimetru biezās tērauda durvis aizvērās aiz aizgājējiem. Noslēdzošās metāla skavas zilgani nozibēja un, vienaldzīgi no- žvadzēdamas, ickrila savās ligzdās. Pēc kāda mirkļa Korobovs redzēja, kā manometra rādītājs strauji krīt lejup, — hidraulika un gaisa spiediens kamerā bija atgrūdušas lūkas ārējo vāku.
Raķetē bija palikuši trīs kosmonauti… Azarovs sēdēja pie raidstacijas un, spriežot pēc tālumā klīstošā skatiena un sarauktās pieres, sasprindzināti domāja. Kas tā par gravitāciju? No kurienes? Laiku pa laikam viņš klusi pajautāja izlūkiem: «Nu, kā klājas? Kā?» Kalve no jauna sāka rosīties ap skaitļojamo mašīnu — noņēma paneļus, sadabūja rezerves kontūras, pārbaudīja, iesprauda tās ligzdās, no jauna pārbaudīja … Viņa kustības šķita lēnas, pat pārāk gausas. Īstenībā viņš strādāja ātri un precīzi, bet bez liekas steigas. Korobovs izgāja gaitenī, lai paskatītos, kāds liktenis piemeklējis vanniņu ar hlorellām, kas atradās aiz borta un ko vispārējā jūklī visi bija aizmirsuši. No gaiteņa pa iluminatoru varēja vērot šo mazo, nošķirto pasaulīti ar mikroskopiskajām aļģēm. Tās kalpoja skābekļa atjaunošanai, bet avārijas gadījumā varēja noderēt arī uzturam. Protams, bija maz cerību, ka šīs aļģes pēc apstarošanas būs palikušas dzīvas.
Azarovs sadrūma arvien vairāk. Ar sakariem kaut kas nebija kārtībā. Sencova un Raiņa balsis skanēja dobji, it kā kosmonauti būtu jau aizgājuši tālu prom no raķetes vai arī starp viņiem un kuģi radies kaut kāds ekranējošs šķērslis.
Laiku pa laikam dzirdamība izzuda pavisam, it kā pavadoņa virspusē trakotu magnētiska vētra. Magnetometru rādītāji drudžaini raustījās. Magnētiskā vētra uz šā niecīgā akmens, kas, nekur nepiesaistīts, mētājās izplatījumā? Varbūt te vainojama nevis gravitācija vai magnētiskais lauks, bet pavisam kaut kas cits?! Ne jau viss par spēka laukiem ir izzināts … Azarova pieredze ar to nekādi negribēja samierināties, toties saprāta balss teica: ir iespējams, viss ir iespējams, un nav vēl zināms, kas var atgadīties nākamajā mirklī… Bet aparāti spītīgi rādīja savu. Turklāt arī Kalve nedeva mieru.
— Pasaki Sencovam, lai pirmām kārtām apskata Saules baterijas, — Kalve to atkārtoja jau trešo reizi. Azarovs beidzot saprala, ko viņš grib, un pamāja ar galvu. Tiešām, bez enerģijas avotiem viņiem klāsies plāni.
Azarovs pastiprināja strāvu. Beidzot it kā no pazemes atskanēja Sencova balss: «Baterijas? Nu gan jau — liecies mierā ar savām baterijām…» Azarovs paraustīja plecus. Tad bija dzirdama neskaidra murmināšana. Varēja atšķirt Raiņa balsi. Pēc brīža Sencovs iesaucās: «Nevar būt!»
Azarovs steidzīgi pieslēdza skaļruņus, lai visi varētu dzirdēt sarunu, un nepacietīgi kliedza mikrofonā: «Nu, kas tur? Atbildiet taču!» Bet balsis kļuva arvien neskaidrākas … Korobovs, kas bi ja ienācis no gaiteņa un apstājies pie durvīm, vēl dzirdēja Rainu iesaucamies: «Skaties, skaties!…» Tad sakari galīgi pārtrūka. No skaļruņa plūda tikai klusa dūkoņa.
Azarovs jau strauji pastiepa roku, lai vēlreiz pastiprinātu strāvu, taču šai brīdī visi trīs sajuta, ka kabīnes ieslīpā grīda notrīc un sāk zust zem viņu kājām …
4.
Izejas kamerā Sencovs un Rains kādu mirkli aizkavējās. Sākumā bija pagrūti pārvietoties, traucēja skafandri. Rains juta, ka norasoja piere, bet to noslaucīt nebija iespējams, kaut arī astronoms mēģināja pieri paberzēt pret ķiveres augšējo, necaurspīdīgo malu. Neērtības sajūta tomēr drīz izzuda.
Viņi kādu mirkli pastāvēja, kamēr apkārt plosījās ultravioleto staru virpulis. Tāda duša sagaidīja katru, kas kuģi atstāja vai arī ienāca tajā. Šī piesardzība bija nepieciešama, lai neievazātu raķetē vai arī neiznestu no tās nevienu mikrobu.
Pēc tam Sencovs atbīdīja vienu pēc otra divus drošinātājus un vaicājoši pavērās Rainā. Tas pamāja ar galvu. Tad Sencovs ar delnu nospieda lielu, sarkanu pogu uz vairoga.
Kādu mirkli likās, ka lūka vispār neatvērsies, taču tā it kā ar nopūtu padevās. Pēdējā skaņa, ko viņiem atnesa ķiveru ārējie mikrofoni, bija spalgs svilpiens, ar kuru gaiss izrāvās no kameras. Tad iestājās savāds, netverams klusums. Pat pavisam vājas skaņas, kas alskanēja klausulēs, lika nepatikā saviebties — šķita, it kā tajās ielauztos garām braucoša vilciena dārdi.
Lūka atradās gandrīz virs galvas, bet šeit tam nebija nekādas nozīmes. Mazliet pietupies un strauji atgrūdies ar kājām, Sencovs augstu palēcās. Tad apsēdās, turoties pie borta malām. Tādā pašā veidā viņam sekoja Rains, kas arī kādu brīdi aizkavējās uz lūkas malas.
Sekundes desmit viņi tā sēdēja un vēroja apkārtni. Pēc spilgtā raķetes apgaismojuma bija grūti kaut ko saskatīt. Marss slēpās aiz apvāršņa… Negribējās arī neko analizēt — tik varena bija Visuma aina, kas tagad pavērās.
Tādu viņi kosmosu redzēja pirmo reizi. Tās nebija Zemes zvaigžņotās debesis. Šeit izplatījums tos apņēma no visām pusēm, ja neskaita niecīgo gabaliņu cietā pamata zem kājām, bet uz Zemes allaž pusi no redzeslauka aizsedza pali Zeme. Viņi tagad stāvēja pašā centrā izplatījumam, kurš lēni, tikko uztverami griezās ap viņiem, pārsteidzot ar neskaitāmajām zvaigznēm, kuras savā Zemes observatorijā Rains vēroja tikai ar teleskopu. Šeit vairs netraucēja atmosfēra, kas izkliedēja gaismu, zvaigznes varēja redzēt ar neapbruņotu aci, un tas bija pavisam cits skats, jo redzeslauks pat platleņķa teleskopā nav liels. Spīdekļu šķietamais nekustīgums ļāva nojaust to kustību straujumu. Tālās galaktikas liesmoja kā sastinguši sprādzieni. Kosmonauti stāvēja kā uz salas okeānā, kam nav ne gala, nc malas, un pirmo reizi izjuta, kas īsti ir Telpa ārpus Zemes, ārpus raķetes sīkās pasaules … Izstiepta roka šeit sniedzās izplatījumā, nesaslopot nekādus šķēršļus.
Rains dziļi ievilka elpu, pār muguru pārskrēja šermuļi, sāka straujāk pukstēt sirds — neredzētais skaistums žilbināja acis, un astronoms no jauna nopriecājās, ka no visiem iespējamajiem ceļiem dzīvē viņš izvēlējies tieši šo zvaigžņu ceļu.
Sencovs pieskārās viņa plecam. Ar skatienu nomērojis attālumu, viņš nolēca un lēni, tā, kā krīt sapnī, nolaidās uz Deimosa. Sencovam sekoja Rains, mazliet nogaidījis, lai nepa- skrietu viņam garām un dotu iespēju pirmajam, kā jau tas pienākas kapteinim, ieiet nezināmajā pasaulē.
Viņi stāvēja nekustēdamies, kamēr acis aprada ar tumsu. Tad Rains noliecās un pie- tupās.
— Ja nu tā ir matērija, kurā noārdīti atoma apvalki, tad, protams, mēs te ne gabaliņu neatskaldīsim …
Viņš atsprādzēja 110 jostas tā saucamo universālo instrumentu. Taču elektriskais kalts šeit bija bezspēcīgs: tā ārkārtīgi cietais kausējums pat neieskrāpēja planētas tumšo virsmu.
Rains paraustīja plecus un domīgi aizvāca instrumentu. Viņš ar cimdu nobrauca pār to ķiveres daļu, kas sedza pieri, un, pārejot uz «jūs» — tā viņš mēdza darīt pārdomu brīžos, — teica:
— Savādi . . . Pieņemsim, ka vaina slēpjas apvalkos. Vai jtis pamanījāt, ka (ā Saucamā zeme šeit ir gluda un, pēc visa spriežot, tās spējas reflektēt starus ir ļoti lielas? No mineraloģijas viedokļa tas, protams, ir absurds … Pat ledus — kaut gan ledus … Bet šī cietība, ko?!
Sencovs neklausījās. Viņš uzmanīgi pagāja dažus soļus tālāk, it kā soļotu pa nokaitētiem akmeņiem. No šejienes varēja labāk pārskatīt vietu, kur bija nolaidusies raķete, — klinti, uz kuras gulēja kuģis.
— Un tomēr tā bijusi nosēšanās … — Sencovs teica. — Te prāts par īsu. Galu galā ne jau pirmo reizi mūžā esmu pie stūres! Tam visam nav nekāda sakara ar gravitāciju! Mēs to būtu konstatējuši un attiecīgi rīkojušies … ja vien tā būtu bijusi. Bet tās nebija! Un nu pēkšņi — parādījusies. Lai kā es cenšos atcerēties, tomēr cilvēks vēl nav sastapies ar tamlīdzīgām parādībām, nav arī teorijas, kas runātu par tādiem gadījumiem. Un tomēr — tas ir fakts. Bet fakti, kā zināms, dod sākumu jaunām teorijām …
Rains savā nodabā sāka kaut ko dudināt. Piegājis vēlāk pie Sencova, viņš teica:
— Kā jums izdevās nosēdināt kuģi uz tādas klints virsotnes — nesaprotu … Tā vairs nav māka, bet jau kaut kas pārdabisks! Palūkojieties, kā raķete pieslējusies pie nogāzes — gatava kaut tūlīt startēt. Neiedomājama veiksme, neiedomājama …
— Kosmonauts nav nekāds laimes luteklis, — Sencovs noņurdēja un, kādu mirkli
•ir> klusējis, piebilda: — Bet vispār tas ir interesanti… Uz Zemes lādu klints formu izskaidrotu ar eroziju…
Tā vai citādi — par vētru te, protams, nevarēja būt ne runas, ja neskaita Saules vēju, bet tas taču nevarēja apstrādāt planētas virspusi tā, lai piedotu klintij estakādes formu un liktu 60 grādu leņķi slieties uz augšu. Rains pēkšņi krampjaini satvēra Sencova roku — cimds skāra skafandra cieto plastmasas virsu, — viņš saprata: tā nav vienkārša dabas kaprīze.
Laikam arī Sencovs bija aptvēris to pašu. Viņš ar skubu pagrieza ieslēdzējus, ar zilganu gaismu iedegās neliels, bet spēcīgs pie ķiveres piestiprināts starmetis. Velti būtu meklēt ierasto staru kūli — nebija jau ne gaisa, ne putekļu, tikai kaut kur tālumā, tukšumā sudrabaini uzzibsnīja sīks puteklītis — maza, zūdoša, bet patstāvīga pasaule.
Sencovs pamanīja pie apvāršņa, kas atradās tepat, vēl divus tādus pašus dīvainus smalki veidotus paaugstinājumus. Arī to nogāzes bi ja vērstas uz to pašu pusi . . .
Lai taupītu enerģiju, Sencovs izslēdza starmešus. Un Rains, turklāt pacēlies pirkstgalos, it kā cenzdamies, lai augumā lielais Sencovs labāk dzirdētu viņa čukstus (kaut arī saruna notika ar radio starpniecību) nomurmināja:
— Tas taču … Tu saproti? … Tas taču …
Abi nolaidās uz ceļiem un sāka uzmanīgi pētīt virsmu zem savām kājām. Šoreiz starmeti ieslēdza Rains. Abi tūdaļ piemiedza acis, jo viņiem izsprāga asaras: šķita, ka starmeša gaisma atstarojas spogulī un spīd tieši sejā.
— Tiešām albedo [2] — apmēram nulle septiņi, — Sencovs teica. — Un virsma tīra, nekādu putekļu. Tātad — aizsardzība? Spēka lauks? Un secinājumi?
Nebildis ne vārda, Rains piecēlās, viņa kustības bija svinīgas. Izslēdzis starmeti — tūlīt viss ienira necaurredzamā tumsā — viņš at- klepojās, it kā stāvētu katedrā pirms lekcijas. Pārāk liels, pārāk neaptverams savā nozīmīgumā bija atklājums. Bet šai brīdī Sencovs dusmīgi teica:
— Klausi nu jūs visus… Sarunāja nez ko… Noārdīti apvalki! Tā ir mākslīgi radīta konstrukcija, lūk, kas. Korobovs ir uzminējis. Ļoti vienkārši.
Rains neatgādināja, ka viņš nu gan nekā tamlīdzīga nebija teicis. Viņš tikai pastiepa Sencovam plaukstu, un skafandru cimdi sa- kļāvās rokas spiedienā. Nelaižot vaļā astronoma roku, Sencovs balsī, pēc kuras varēja nojaust, ka viņš smaida, sacīja:
— Lūk, tā. Tagad sāk noskaidroties arī mūsu nolaišanās apstākļi. Ja pavadonis ir mākslīgi radīts, tad …
— Tad te ir saimnieki! — Rains teica laimīgi, un viņa acīs sariesās miklums. — Viņi mūs pamanīja un palīdzēja nolaisties. Tā ir sastapšanās ar cita veida Saprātu — vai sa
proti? Un ar kādu! Mākslīgā gravitācija! Padomā tikai — mēs varētu kādu septiņu tūkstošu kilometru allālumā aizlidot garām un nekā neuzzināt! Un tad vēl mēdz apgalvot, ka laime neuzsmaida …
Šai brīdī viņi bija laimīgi. Un tiešām, kā lai citādi nosauc sastapšanos ar saprātu, kas eksistēja, kā izrādījās, tepat kaimiņos viņu dzimtenei? Teorētiski šo notikumu vajadzēja gaidīt tikai pēc daudzām paaudzēm, bet, lūk, — viņus šķīra no tā tikai stundas, nē — tikai minūtes…
Rokās saķērušies, neapzinoties, ko īsti dara, abi steidzīgi slīdēja pa gludo virsmu uz priekšu… Viņus vadīja tīri instinktīvs impulss, kurā nepiedalījās prāts, viņus uz priekšu dzina neapzināta vēlēšanās — ātrāk, pēc iespējas ātrāk satikt šīs mākslīgās planētas radītājus un būvētājus. Viņi tiecās uz priekšu, un tikai nepieciešamība saskaņot kustības straujumu ar nelielo pievilkšanās spēku kavēja viņu neapvaldāmo vēlēšanos skriet, cik jaudas.
Viņi bija pavirzījušies kādus pieci simti metrus uz priekšu, un paaugstinājums ar raķeti jau atradās pie paša apvāršņa, kad Sencovs pēkšņi apstājās.
— Pagaidi … — viņš teica. — Kurp mēs tā nesamies?
— Kā — kurp? — Rains izbrīnījies jautāja un arī apstājās. — Jā, patiešām gan … — viņš jautri noteica.
49
Sencovs sadrūma un dusmīgi nošņāca. Vi-
<1 — 1592
ņam kļuva kauns par šādu vieglprātību — skrien kā puikas …