Abi ātri devās atpakaļ pie raķetes.
Cenzdamies neatpalikt no Sencova, Rains pārlika, kā pavadoņa izpētīšanā iesaistīt visu apkalpi. Vienu Sencovs, protams, atstās dežurēt, bet pārējie taču var pamest kuģi? Ja pavadonis mākslīgs, tad sastapšanās ar tā saimniekiem noliks. Jo vairāk cilvēku atstās raķeti, jo lielākas cerības ātrāk sameklēt ja arī ne pašus saimniekus, tad vismaz eju, kas ved pie viņiem, — var gadīties, ka viņi kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas atstāt iekšējās telpas. Steidzīgi jāpārdomā sarunas metodes, lai panāktu jelkādu saprašanos. Nevar atgriezties uz Zemes ar tukšām rokām, ir jāaizved zināšanas, kuras kosmonauti smelsies pie šīs pasaules saimniekiem. O, ar savām tehniskajām zināšanām tie pārspēj Zemes ļaudis. Un kā vēl pārspēj … Uz Zemes vēl neprot Izplatījumā montēt tādus gigantiskus pavadoņus. Viss sīki jāizpētī, nu kaut vai — kāpēc tuvie kaimiņi līdz šim vēl nav apciemojuši Zemi? Rains sevi pieķēra pie domas: «Nebūtu slikti te uzkavēties ilgāk…» Viņš pat svētlaimīgi papurināja galvu, iztēlojoties, kādu vētru viņu atklājums sacels visas pasaules zinātnieku vidū — un vai tad tikai zinātnieku vidū vien? Pēkšņi Sencovs uzsita viņam pa plecu;
— Kas ir ar tevi — esi iemidzis, vai?
— Ko? Nē, es klausos, kā tad citādi. Esmu pilnīgi vienis prātis …
Sencovs pasmaidīja un pacietīgi atkārtoja:
— Ja jau lemts satikties, tad kuģis jāsagatavo, kā pienākas, lai mēs viņu priekšā neizskatītos kā avāriju cietušie. Sākumā apskatīsim pakaļgalu. Tas laikam pamatīgi izpurināts. Iespējams arī, ka pēdējā brīdī nevajadzēja ieslēgt stūres … — pēdējie vārdi Sencovam nenāca viegli pār lūpām. — Pēc tam apskatīsim Saules baterijas. Un atkarībā no rezultātiem sastādīsim darba plānu. Ir jāsteidzas — viņi var iznākt pie mums jebkurā brīdī… Starp citu, mūsējos loti slikti dzird… Atri apskatīsim visu un dosimies pie viņiem, lai sadalītu pienākumus. — Kad abi kosmonauti nonāca pie kuģa pakaļgala, ar savām pareizajām ģeometriskajām formām viņus no jauna pārsteidza konstrukcijas, pret kurām balstījās kuģis. Konstrukcijas nebija no metāla, bet drīzāk no kādas plastmasas vai pat keramikas. Planētas virsma mirdzēja zem viņu kājām, un tajā šur tur atspoguļojās zvaigznes.
Tagad tomēr nebija laika to izpētīt. Sencovs arvien vairāk bažījās par sakariem ar raķeti: kaut arī viņi atradās kuģim pavisam blakus — tikai dažus metrus zemāk — traucējumi atkārtojās arvien biežāk.
— Ātrāk, ātrāk, — viņš mudināja.
4*
;')1
Kuģa pakaļgals karājās virs viņu galvām, balstīdamies ar saviem amortizatoriem pret dīvainās estakādes slīpo izcilni — citādi kā
par estakādi šo konstrukciju nevarēja nosaukt. Viens no amortizatoriem, šķiet, bija pamatīgi bojāts. Bet tas nebija tik svarīgi — raķetes pamata pakāpe tik un tā būs jāatstāj šeit.
— Kā lai tiek augšā? — Sencovs skaļi domāja.
— Marsieši… — Rains nomurmināja. — Jūs tikai padomājiet…
— Ko? Kur? Tu viņus redzi?
— Nē… Vai tu saproti — marsieši! Kāds vēriens! Kāda tehnika! Kā izskatās viņi paši? Vai tu esi mēģinājis iztēloties, kādi viņi ir?
— Esmu… — Sencovs atzinās. — Zini, manuprāt, ļoti vienkārši. Es domāju, ka viņi… — Sencovs pēkšņi iekliedzās un sagrāba biedru aiz pleca: — Skaties, skaties! …
Gludā virsma zem viņu kājām piepeši sašūpojās. Raķete nodrebēja un sāka atmuguriski slīdēt pa estakādi, ienirstot tajā pašā izcilnī, pret kuru nupat bija balstījusies. Starmeša gaismā blāvi ievizējās kuģa sāni… Vēl mirklis — un raķete pazuda, iekrita kaut kur planētas iekšienē. Estakāde bija tukša …
5.
Kad raķete izkustējās no savas vietas un vienmērīgā gaitā sāka slīdēt uz leju, Kalvēm likās, ka viņš redz halucinācijas — tik negaidīta un nereāla bija šī neizskaidrojamā kus-
Lība. Korobovs izbrīnā apsēdās uz grīdas pie durvīm, pacēla galvu, it kā ieklausīdamies trokšņos, un lēni noteica:
— Kādi divpadsmit metri sekundē…
Kalve ieslēdza ekrānus, bet aiz tiem rēgojās
tumsa, pakaļējais ekrāns, kas vienīgais varēja kaut ko parādīt, neatdzīvojās tāpat kā pirmīt …
Raķete slīdēja bezgalīgi ilgi, šķita — tā krīt lejup līdz pašam pavadoņa centram. Taču tas nebija kritiens — ātrums nepalielinājās, tā vien likās, ka viņus laida lejā kāds mehānisms.
Pēkšņi raķete apstājās. Bet Azarovs, kas sēdēja pie raidstacijas, nepaspēja pat piecelties, kad neizprotamā slīdēšana sākās no jauna. Korobovs skatījās hronometrā: se- kundu radītājs raustoties lēca no iedalījuma uz iedalījumu, it kā tam katru reizi no jauna nāktos sakopot savus spēkus. «Kā agonijā!…» Korobovs nodomāja, un šai mirklī raķete apstājās pavisam.
— Septiņpadsmit sekundes… — monotonā balsī noteica Korobovs un mirkli nožēloja, ka kustība jau beigusies. Vajadzēja pieņemt lēmumu, bet blakus nebija Sencova . . .
— Kāpēc viņi tā? — Kalve apjukumā izdvesa.
— Kas? — Korobovs jautāja un tūlīt arī aptvēra. — Tu domā? …
Pēkšņi viņš pacēla roku, lai visi apklustu.
Visi ieklausījās. Bija labi dzirdams, ka gar kuģa metāla apvalku kaut kas klauvē, skrāpējas, beržas. Radās tāds iespaids — un visi pēkšņi iedomājās vienu un to pašu — ka gar raķetes sāniem iet kontrolieris, kas ar veseri pārbauda apvalku, kā to dara, pārbaudot vagona riteņus, un savā nodabā kaut ko lietišķi murmina.
Ekrāni vienlaikus kļuva gaišāki — it kā aiz raķetes borta sāktu aust diena … Tās gaismā parādījās neskaidras ieliektu virsmu kontūras, neizprotami aparāti un mehānismi… Uz kāda no ekrāniem pazibēja apaļa ēna, kreisajā pusē tūlīt bija dzirdama čaboņa. Azarovs smagi nopūtās.
Bet Korobovs jau bija pilnīgi atguvies. Stāvoklis prasīja ātru un noteiktu rīcību, un viņš bija gatavs rīkoties ātri un noteikti.
— Uzmanību! — viņš teica varbūt mazliet skaļāk nekā tas būtu nepieciešams. — Mākslīgais pavadonis… Tas arī izskaidro visu. Mēs tūlīt satiksim viņus. Kā jūs saprotat, šādas tikšanās rituāls pagaidām vēl nav izstrādāts, taču vispārējos vilcienos uzdevums ir skaidrs: sava planēta jāpārstāv godam … Jebkurā gadījumā mēs nekavējoties veiksim pasākumus, lai sameklētu biedrus, kas palikuši virspusē, — ja vien viņi nav jau nogādāti šurp. Redziet, lai kā arī. .*. — viņš sastomījās, — lai kā arī izskatītos vietējie iedzīvotāji, mēs viņus sagaidīsim kā draugus: viņiem nevar būt nekādu iemeslu izturēties naidīgi pret citas planētas saprātīgām būtnēm. Mēs sagaidīsim viņus pie lūkas … Vai dzirdat? Atkal klauvē… Nu labi, labi, — viņš mierināja šos neredzamos, — tūlīt saģērbsimies …
— Vienam jāpaliek raķetē, — Kalve precizēja un paspēra soli uz skapja pusi, kur at- radās skafandri.
— Es iešu, Ignatič! — Azarovs teica.
— Kaut tagad …
— Nē, — Korobovs atbildēja. — Acumirkli! — viņš pārtrauca Azarovu, kas grasījās kaut ko iebilst. — Diskusijām tiks atvēlēts īpašs laiks … vēlāk. Pagaidām tavs uzdevums — nodibināt sakarus ar mūsējiem un nezaudēt sakarus ar mums, ja būsim spiesti izkāpt no raķetes.
Azarovs pakratīja galvu un paklausīgi devās pie raidstacijas.
Korobovs apskatīja kabīni, uz izbīdāmā galdiņa salika kaudzē darba burtnīcas, noslaucīja ar piedurkni puteklīti no blāvi mirdzošās vadības pults un vēlreiz visam pārlaida kritisku skatienu.
— Aiziet! …
Viņi ātri uzvilka skafandrus, pārbaudīja skābekli un sakarus. Kalve jautāja Koro- bovam:
— Vai ņemsim parasto normu?
— Skābekli pusotrai stundai un enerģiju, kas nepieciešama sešu stundu ilgam darbam ar pilnu slodzi. Katram gadījumam jāpaņem viens rezerves balons …
— Es paņemšu aptieciņu, — Kalve teica.
— Arī.,. katram gadījumam.
Korobovs pamāja ar galvu, nopūtās un izlamājās. Pēc tam teica:
— Labi, jāsāk kustēties. Pagājušas jau piecpadsmit minūtes, kopš viņi atstājuši raķeti.
Lēni atvērās lūka … Beidzot krēslainajā, vienmērīgajā gaismā virs viņu galvām parādījās izeja. Viņi nedzirdēja svilpienu, ar kādu gaiss parasti izlauzās no starptelpas, ja aiz tās bija tukšums.