Tie bija vienīgie vārdi, kurus viņš veltīja šai svešajai mīklaino pasaku pasaulei — pasaku pasaulei jau tāpēc vien, ka vēl pirms pusstundas neviens nebūtu noticējis, ka tā eksistē. Kalve saprata Korobovu, un tomēr viņam gribējās nedaudz aizkavēties, lai izšķirtos, kā sākt iepazīšanos …
Acu nenolaizdams, viņš vērās vaļējā lūkā, kur vajadzēja parādīties pavadoņa saimniekiem. Tie nesteidzās: pagāja viena minūte, otra, trešā, bet neviena dzīva būtne tā arī neparādījās. Korobovs pasmaidījis sacīja:
— Jā, par drosminiekiem tos nevar saukt… Nekas cits neatliek — rādīsim piemēru …
Viņš izrāpās laukā un apskatījās visapkārt.
Raķete gulēja mazliet ieslīpi uz garas, nedaudz izliektas platformas, kuras viena mala — lūkas pusē — bija labi pārredzama. Ar diviem veselajiem pakaļējiem amortizatoriem raķete, acīm redzot, pret kaut ko balstījās. Tic, kas pirmīt klauvēja pie apvalka, šķiet, bija kaut kur pazuduši, nevienu neizdevās saskatīt, un tomēr Kalve, kas izkāpa tūdaļ aiz pilola, nevarēja tikt vaļā no sajūtas, ka viņu kāds neatlaidīgi novēro.
— Vai nolēksim zemē? — Korobovs jautāja. — Nav jau augstu.. . Kādi trīs metri līdz grīdai…
— Bet kā atpakaļ ?
— Tad būsim četri — gan tiksim galā, ja palīdzēsim cits citam, — Korobovs apgalvoja tik pārliecināti, it kā viņam tā būtu parasta lieta — meklēt savus biedrus svešos mākslīgajos pavadoņos.
Turēdamies pie lūkas, .viņi uzmanīgi nolēca uz platformas. Piegājuši pie malas un vēlreiz paskatījušies visapkārt cerībā ieraudzīt kaut vienu dzīvu būtni, abi nolēca uz grīdas. Viegliem soļiem viņi nedaudz attālinājās 110 raķetes. Kalve uzmeta aci pulkstenim, tad absolūtajam termometram.
— Divi simti septiņdesmit astoņi — tas būtu pieci grādi Celsija… Spiediens — trīs simti.
— Tātad, kamēr vēl esam skafandros, — var iztikt, — Korobovs mierīgi atsaucās. — Bet kur mēs galu galā esam? Kur ir viesmīlīgie iedzīvotāji? Kur orķestris, ziedi?
Viņi stāvēja lielā zālē, kas atgādināja an- gāru. Arējā, platā siena, līdz kurai sniedzās estakāde ar raķeti, šķita mazliet izliekta uz ārpusi, bet pretējā, šaurā siena — uz iekšpusi, it kā abas būtu koncentrisku virsmu daļas. Sienas pārgāja griestos pamazām, bez asiem likumiem. No turienes, no augšas ari nāca neizprotamais gaišais mirgojums.
Starpplanētu kuģis aizņēma nedaudz vairāk par pusi no platformas, kaut arī raķetes garums bija sešdesmit metri. Pati platforma gulēja uz smalka pinuma. To veidoja dīvaini izliektas, it kā sakausētas apaļas sijas. Šajā krēslainajā, dūmakainajā gaismā bija grūti saskatīt platformas augšgalu — tas pazuda it kā miglā.
Gar sienām milzīgajā, apmēram simt divdesmit metru garajā angārā, ko estakāde ar raķeti dalīja tieši uz pusēm, stāvēja mašīnas un mehānismi, kuru nozīme nebija zināma; to ārējā forma, kā redzams, bija labi pārdomāta un pārbaudīta, kaut arī Zemes apstākļiem tā šķita neparasta — daudz asu šķautņu, ieliektu virsmu un plākšņu, daudz visādu izciļņu. Bet tas viss radīja loģiskas sistēmas iespaidu, te bija kopēja doma un stils. Korobovs bija pieradis pēc mašīnas ārējā izskata noteikt tehnikas līmeni. Spriežot pēc visa, šeit tas šķita augsts.
No visām pusēm draudzīgi — varbūt tā tikai likās? — mirkšķināja daudzkrāsainas uguntiņas. Gar sienām stiepās caurules un kabeļi ar daudziem atzarojumiem, visādiem ventiļiem, nesaprotamiem sēņveida izaugumiem, zilgani spīdīgiem uzgaļiem, ekrāni ar nervozi pulsējošām uguntiņām … Retinātā atmosfēra viegli dunēja. Taču neredzēja nevienas dzīvas būtnes, neviens tā arī nevēlējās parādīties ļaudīm. Kā redzams, saimniekiem labāk patika no kādas paslēptuves novērot ciemiņus.
— Šeit visa vadu sistēma atrodas ārpusē, — Korobovs teica. — Pie mums gan tādas lietas nepieļautu …
Kalve pamāja ar galvu. Korobova piezīme viņu nepārsteidza: arī viņam pašam bija tāda sajūta, it kā viņi neatrastos uz svešas planētas, bet gan uz Zemes, rūpnīcā, kuru vienkārši nepazina. Šeit nekas nenomāca ar savu noslēpumainību, nejuta nekā sveša — tieši otrādi, kaut arī daudz kas pagaidām palika nenoskaidrots, redzētais kopumā atgādināja to, pie kā viņi bija pieraduši uz Zemes. Kaut vai, lūk, mašīna, kas pēc savas ārējās formas šķita līdzīga automobilim, tikai nez kāpēc apgrieztam ar riteņiem uz augšu. Protams, tā nevarēja būt nekāda automašīna, — viņi tikai to uztvēra kā parastu uz Zemes sastopamu lietu … Visu to vajadzēja apdomāt, bet pārdomām tagad neiznāca laika.
— Ak, kā derētu izdarīt atmosfēras analīzi … — Korobovs sūkstījās. — Būtu nu bijusi aparatūra …
Kalve nopūtās, atceroties Zemes laboratorijas un skaitļojamā centra apslēptas gudrības pilno klusumu, kurā tik patīkami bija iegrimt domās … Bet Korobovs jau soļoja tālāk.
— Ja jau saimnieki nerādās, mēs tos arī negaidīsim … Nāksies pašiem sameklēt eju uz āru: pēc visa spriežot, mūsējo te pagaidām nav, tātad viņi vēl augšā. Vismaz vienai izejai noteikti jābūt, tai, pa kuru te ieslīdēja raķete.
— Kas mums šo eju atvērs? — Kalve iebilda.
— Varbūt arī atvērtu, ja izdotos tiem visu paskaidrot, — Korobovs sapīka. — Bet nelaime tā, ka nav kam paskaidrot…
— Pameklēsim ko citu, — Kalve teica. — Man liekas . . . Manuprāt, angāra tajā galā — rau — ne aiz estakādes, bet mazliet pa labi no tās — redzama kāda niša …
Abi ar skubu šķērsoja zāli. Tiešām, niša atgādināja izeju. Bet, kā lai to atver, tā pagaidām bija mīkla. Durvīs, pareizāk sakot, plāksnē, kas sedza nišu, neizdevās saskatīt ne rokturi, ne atslēgas caurumu.
— Jā, šie tā saucamie vietējie … — Korobovs nikni iesāka, taču Kalve viņu pārtrauca:
— Re, kur viņi ir!
6.
Garajā gaitenī dega spuldzes ar nespodru, blāvu gaismu. Tās klāja putekļu kārta. Spuldzes pašas iedegās, kad tām tuvojās, un dzisa, tiklīdz gājējs bija garām.
Nezin kāpēc Rainam atmiņā atausa monumentālās faraonu piramīdas ar noslēpumainajām slepenajām ejām. Tur sienas droši vien nomāca arheologus ar savu dīvaino noslēpumainību. Bet tas bija uz Zemes, taču te …
Viņi steidzās, uzmanīgi raugoties apkārt.
Bija noieti kādi simt metri, taču gaitenis veda arvien tālāk, tas bija taisns, vienmuļš, un šo vienmuļību nepārtrauca ne durvis, ne kādas citas detaļas. Gaitenis šķita pilnīgi horizontāls, kaut gan diez vai šajā neparastajā pasaulē drīkstēja uzticēties savām izjūtām. Indikatoru spuldzītes, kas signalizēja par radioaktivitāti, tikko jaušami plēnēja pie skafandru ķiverēm, atgādinot par nepārtrauktu, kaut arī nelielu izstaro jumu.
Pirms pusstundas, kad raķete šķita guļam nekustīgi, bet tad pēkšņi sāka slīdēt lejup un dīvainā kārtā pazuda, atstājot viņus tukšumā, abiem bija licies, ka tās nu ir beigas. Un tiešām, kā lai izlaužas cauri matērijai, kas pat tēraudam turas pretī!
Dažus mirkļus abi sēdēja klusēdami, domās atvadoties no visa, kas viņiem bija dārgs. Ja blakus neatrastos Sencovs (bija dzirdams, ka viņš dusmās klusi, bet sirdīgi nolamājās), domāja Rains, tad te, šajā pašā izplatījuma centrā, varētu vai kaukt aiz baismīgās vientulības.
Bet tad pēkšņi abi vienlaikus attapās, ka mirt vēl nedomā. Rains dusmīgi teica:
— Paklausieties, kāpēc mēs te galu galā sēžam? Vai mūs nekas vairs neinteresē? Pievilkšanas spēka raksturs? Matērija? Mehānismi? Un pati dzīve vispēdīgi? Par ko jūs tik spraigi domājat? Derētu pastrādāt, kolēģi!
— Par ko es domāju? — Sencovs domīgi pārjautāja. — Kā lai to pasaka? Par to, ka kosmonauti ir cilvēki, kas izplatījumu iekaro ar saviem kuģiem, bet, ja tas nepieciešams, tad ari bez tiem. Kā dzejnieks saka: «Tas izsniegs viņiem auzu devu un teiks tad jautri — tprr!» Nu, teiksim arī viņiem šo jautro «tprr».
— Kam? — Rains pieklājīgi pavaicāja.
— šajā gadījumā — pavadoņiem.
— Nu, tad sāksim ar to, — astronoms ierosināja.
— Lai iet! — un Sencovs piecēlās kājās. Rains bez pūlēm atrada plāksni, kas sedza
ieeju; ielaižot raķeti, tā bija atvērusies, bet pēc tam iegūlusies atpakaļ savā vietā. Par pacelšanu nebija ko domāt — pat šajā pasaulē ar tik vājo pievilkšanas spēku tās svars sniedzās daudzās tonnās, jo masa bija kolosāla. Kādu brīdi kosmonauti pūlējās plāksni izkustināt, bet drīz saprata, ka tās ir veltas pūles.
— Gudrosim ātrāk, — Sencovs sacīja.
— Skābekļa mums atlicis apmēram stundai. Ilgstošas pastaigas pa āru raķetes lidojuma programmā nav paredzētas. Citreiz būsim gudrāki … — viņš aprāva teikumu un atmeta ar roku. — Vārdu sakot, meklēsim, kamēr būs ar ko elpot.
— Visos fantastiskos romānos allaž pietrūkst skābekļa, — Rains noteica.
— Nav ko brīnīties, — Sencovs atsaucās,
— cik tad daudz šādā baloniņā saiet!
— Jā, — Rains piekrita, iztaisnodams nogurušo muguru. — Bet tā svaru jūt arī šeit…
Sencovs neko neatbildēja un sāka kāpt pa estakādi lejup.
— Baidos, ka puiši sadomās nez ko… — viņš teica. — Viņi noteikti metīsies mūs meklēt. Saskriesies vēl ar šiem, un tad sāksies jezga …
Rains tikai piemiedza acis, — cik majīga viņam šai mirklī šķita kuģa kabīne 1111 šaurā kajīte, kurā viņi bija dzīvojuši…