Lienot pa platformas apakšu, viņš bija spiests zemu noliekties un ievēroja gaišu svītru, kas gluži kā ar baltu krāsu bija ievilkta pavadoņa tumšajā virsmā. Rains apstājās un uzmanīgi to apskatīja. Nē, krāsa tā nebija, tas bija metāls — kādus 10 centimetrus plats metāla celiņš uz paša apvalka, pareizāk sakot, apvalkā, jo bija vienā līmenī ar virsmu. Metāls mirdzēja blāvi sudrabaini. Rainam iešāvās prātā doma, ka šī metāla lenta, kuras nozīme gan nebija skaidra, varētu novest līdz izejai un tāpēc labāk turēties gar to nekā klimst, kur pagadās …
Rains, paspīdinādams starmeti, piesauca Sencovu, parādīja šo lentu.
— Atradi? — tas jautāja, steidzoties pie biedra.
Abi devās gar metāla svītru uz priekšu. Nebija nogājuši ne trīsdesmit metru, kad lenta pēkšņi aprāvās. Kosmonauti apjukumā saskatījās.
Neviens nepaspēja izteikt ne vārda — lau- kūmiņš zem viņu kājām pēkšņi sāka lēni slīdēt lejup. Līdzīgi liftam tas nesa viņus mākslīgās planētas dziļumos.
Viņi sāka slīdēt arvien lēnāk, līdz laukumiņš apstājās. Tūlīt iedegās gaisma, kas draugiem šķita žilbinoša. Rains nevarēja noslēpt uzvarētāja smaidu: veicās!… Sencovs satraukts teica:
— Vai dzirdi, kā šņāc? Gaiss…
Lūka virs viņu galvām aizvērās. Nelielajai kvadrātveida telpai, kurā viņi atradās, pirmajā mirklī nemanīja durvju. Abi stāvēja nekustēdamies. Taču pacietības pārbaude nevilkās ilgi — pēc dažiem šķietamas bezizejas mirkļiem viena 110 sienām lēni, it kā negribīgi pacēlās augšup.
— Mēs tiekam aicināti, — Sencovs atviegloti uzelpoja.
— Būs jāprotas … — tādā pašā tonī atbildēja Rains.
Taču aicināja tikai pašas durvis. Aiz tām nebija nevienas dzīvas dvēseles, tur sākās tas pats gaitenis, pa kuru viņi, sekojot metāla lentai, kas veda uz priekšu, tagad soļoja nu jau labu brīdi, soļoja uzmanīgi, neatsperotie^s, lai nelielā pievilkšanas spēka dēļ nepalēktos pārāk augstu. Pēc katra soļa pacēlās putekļu mākonītis — putekļi klāja grīdu un sienas.
Kad bija noieti vēl kādi divdesmit metri, Sencovs teica:
— Tā vien šķiet, ka gaitenis nekad nebeigsies. Vai tu arī aptver, uz kuru pusi mēs ejam? Kad laidāmies lejā, es ievēroju — sa
līdzinot ar estakādes virzienu, lenta virzījās vairāk pa kreisi …
— Tūlīt parēķināsim … Pieņemsim, ka pavadonis ir lodveidīgs. Attālumi starp blakus estakādēm varētu būt apmēram 100 metru. Tieša redzamība bija …
Rains apklusa un, soļodams uz priekšu, sāka rēķināt. Tad ierunājās no jauna:
— Ja es pareizi aprēķināju, tad gaitenis stiepjas tieši radiālā virzienā. Citiem vārdiem sakot — uz pavadoņa centru. Starp citu, tas liecina, ka mākslīgās gravitācijas aparāti neatrodas ģeometriskajā centrā … Tad gaitenis liktos kā šahta, jo pavadoņa centrs ir lejā. Loģiski spriežot, mums kaut kur jāsastopas ar šķērsgaiteņiem. Tātad pagaidām viss kārtībā.
— Kārtībā jau nu būtu, — Sencovs teica, — bet cik augsta ir radioaktivitāte? Vai tikai mēs nenokļūsim pašā ellē? Turklāt neizskatās tā, ka te bieži staigātu: nez kāpēc tik daudz putekļu …
— Ko tu ar to gribi sacīt? — Rains jautāja.
— Saproti … Redzi — raķeti gan aizvāca, bet mūs neviens nesagaida. Kā tu domā, vai būtu normāli, ja būtnes, kas atrodas uz tādas attīstības pakāpes, — viņš ar roku norādīja visapkārt, — saskatītu citas kultūras pārstāvjos ienaidniekus? Ja divi no viņiem nokļūtu uz Zemes vai uz mūsu kuģa, — kā tos sagaidītu? Pat ja viņiem būtu ragi, pakavi un citi velna atribūti?
65
— Protams, nevar būt nekādu šaubu, —
5 — 1592
Rains atbildēja, — mēs tos saņemtu kā dārgus ciemiņus.
— Tātad, — Sencovs teica, — tas nozīmē, ka viņu šeit vienkārši nav. Un nav arī ko cerēt tos sastapt.
Kādu brīdi abi klusēja.
— Varbūt tas taisnība, — Rains domīgi ieteicās. — Iesim. Un, tiklīdz būs iespējams, nogriezīsimies sānis. Vajadzēs turēties pa labi — raķete atrodas tieši šajā virzienā.
— Interesanti, kas viņiem tur lejā ir…
— Kā redzams, kaut kas līdzīgs noliktavai vai angāram.
— Kaut kas līdzīgs… — Sencovs iesmējās. — Kā tad te var būt kaut kas līdzīgs? Te viss ir radīts tā, kā to prasa nepieciešamība, — mums vajadzēs krietni pamācīties. Vai tikai tas nav lielplanētas šovinisms …
Rains iesmējās, gribēja atbildēt, bet, kaut ko ieraudzījis, metās uz priekšu.
— Re! — viņš apstājās pie kādas nišas gaiteņa labajā sienā. — Vai tikai tā nav eja, kas ved sānis?
Sencovs steidzīgi pienāca klāt un paraudzījās apkārt. Tāda pati niša atradās pretējā sienā, kamēr pats gaitenis veda tālāk pavadoņa dzīlēs.
— Bet lenta taču iet tālāk, — komandieris nomurmināja. — Interesanti gan — kas tur varētu būt? …
Kādu brīdi viņi palika stāvam, apsvērdami stāvokli. Tik ļoti gribējās tūlīt, jau pašā sākumā, uzzināt pēc iespējas vairāk noslēpumu,
kas šeit gaidīja cilvēkus; abi reizē turpināja ceļu un jau pēc mirkļa nonāca pie sienas, ar kuru gaitenis noslēdzās.
— Tai jāatveras, — Sencovs pārliecināti sacīja, tuvodamies sienai. Indikatora spuldze viņa ķiverē tūdaļ iekvēlojās spilgtāk. Sencovs atrāvās atpakaļ un nervozi noglauda skafandru, it kā noslaucīdams putekļus.
— Kā tad, īstā elle, — Rains teica. — Nekas, gan jau paspēsim arī tur ieskatīties.
Viņi atgriezās atpakaļ pie nišām. Rains ieslēdza starmeti. Zem putekļu kārtas varēja samanīt nelielu slieksni. Ilgi nedomājis, astronoms to nospieda. Zem grīdas kaut kas tikko dzirdami noklakšķēja, siena nišas dibenā lēnām bez skaņas pacēlās uz augšu un pazuda. Aiz tās divu metru attālumā atradās otras tādas pašas durvis.
— Riskēsim! — Sencovs teica.
Viņi iegāja neparastajā priekštelpā. Plāksne, kas pirmīt bija pacēlusies uz augšu, piesardzīgi, it kā sargādamās kādam nodarīt pāri, nolaidās, un, tiklīdz tā pieskārās slieksnim, pacēlās iekšējās durvis.
Aiz tām sākās nedaudz šaurāks gaitenis. Tāpat kā pirmīt iedegās un dzisa spuldzes, tikai tās nestiepās gaiteņa virzienā, kā agrāk, bet gan šķērsām …
— Ir nu gan, — Sencovs sirdījās. — Bet skābekļa atlicis tikai kādām divdesmit minūtēm … Paskaties — gaitenis pagriežas pa kreisi! Tātad mums bijusi taisnība.
5*
67
— Klāt esam! — Rains noteica un apstājās
pie iedobuma, kuru tagad jau pazina. Viņš droši nospieda slieksni. Ari šeit bija divas dubultdurvis.
— Būvēts pamatīgi… — Sencovs sacīja. — Bet kur palikuši mūsējie?
Aiz durvīm valdīja tumsa. Tad atplaiksnījās krēslaina mirgojoša gaisma — sākumā it kā negribīgi, pēc tam arvien stiprāk, līdz it kā iemirdzējās viss gaiss. Gaisma apspīdēja milzīgu zāli, ko ieslīpa estakāde sadalīja uz pusēm.