SIGNĀLS NO KOSMOSA
Kurts Zandners
Es rakstu gaismā, ko dod apmēram desmit centimetru plats stars. Plašajos apstādījumos netālu no loga droši vien atrodas kāda laterna. Logs ir aizrestots, un naktī to noslēdz ar aizvirtņiem. Bet šajā namā itin viss ir jau nolietojies, un pārvaldes orgāni acīmredzot ir pārāk skopi, lai atvēlētu līdzekļus remontam. Laimīgas sagadīšanās dēļ starp palodzi un aizvirtni ir sprauga delnas platumā, pa kuru iespīd gaismas stars — vienīgais mierinājums manu nakšu tumsā.
Gaismu šeit izslēdz precīzi pulksten divdesmit vienos. Pirmajās dienās tas padarīja mani gandrīz traku, jo klusajās stundās pirms pusnakts es arvien esmu varējis vislabāk strādāt, lasīt un pārdomāt. Man pat liekas, ka pēdējo mēnešu laikā pa īstam esmu dzīvojis tikai naktīs — vismaz, runājot par manu garīgo dzīvi. Reti kad esmu devies pie miera pirms pusnakts, un pagājušajās nedēļās, kad es strādāju pie sava atklājuma, tikai rītausma pārtrauca manu drudžaino darbu. Tiesa, tas apbēdināja manu sievu, kura, no vienas puses, bija nobažījusies par manu veselību, no otras puses, baidījās, ka rēķini par elektrību izaugs pārāk lieli.
Sākumā, atrazdamies šajā istabā, es nezināju, ko iesākt bezmiega naktīs: klausījos vēja nopūtās, raudzījos apstādījumu koku kailajos zaros un vēroju, kā gaismas starā kustas zaru ēnas. Tās gandrīz spokaini slīdēja pār palagu un, zaļgani mirgojot, atgādināja puvumu vai kapu, mūžīgu miegu zemes klēpī, un, jo ilgāk es visu to vēroju, jo bezcerīgāka man šķita mana stāvokļa nenoteiktība — nokavētais un kļūdas kā drausmīgs smagums nospieda manu garastāvokli, tā ka es biju tuvu izmisumam.
Par laimi, es drīz vien aptvēru, ka, turpinādams šādas pārdomas, es laikam tikai pievienotu iepriekšējām kļūdām to vislielāko. Lai izklaidētos un pierādītu, ka manas smadzenes funkcionē normāli, es beidzot pamēģināju pēc gaismas stara krišanas leņķa aptuveni aprēķināt tā garumu līdz logam un kaut kā noteikt laternas atrašanās vietu. Ņemot palīgā pazīstamās teorēmas par trijstūriem, šis uzdevums bija, protams, viegli atrisināms. Tā bija problēma, kas atbilda astotās klases skolēna matemātisko zināšanu līmenim. Lai cik komiski tas izklausītos, ļoti lielu gandarījumu man sagādāja fakts, ka esmu uzdevumu atrisinājis nepilnās piecās minūtēs, lai gan astotajā klasē biju mācījies pirms trīsdesmit gadiem. Laterna atrodas apmēram divdesmit piecu metru attālumā no loga un no zemes… bet galu galā citiem tas var likties mazsvarīgi.
Kad es tik primitīvā veidā biju atkal atguvies, manas spocīgās vīzijas izzuda un es sāku izprast reālo nozīmi, kāda ir staram, kas, apgaismojot uz palaga vietu starp spilvenu un segu, vāji, bet tieši pietiekami apspīdēja divdesmit centimetru garu un trīsdesmit platu laukumu. Pievelkot ceļgalus, sega izveidoja īstu kalnu, kas pasargāja apgaismoto laukumu un manas rokas no īpaša novērošanas cauruma durvīs. Lasīt man, protams, neatļāva. Manas dienasgrāmatas lapas un aprēķini tika konfiscēti, un, kad es iedomājos, kas ar tiem tagad notiek, varu tikai nevarīgās dusmās griezt zobus.
Rakstot šīs piezīmes otrreiz, es tādējādi nedaudz izklaidējos. Nav nekādas garantijas, ka piezīmes izdosies pabeigt, un es pat neuzdrošinos cerēt, ka šoreiz tās nonāks īstajās rokās. Kopš es strādāju pie šī manuskripta, es nevaru sagaidīt, kad istabā tiks nodzēsta gaisma. Rakstīt dienā vai agrīnās vakara stundās ir, bez šaubām, pilnīgi neiespējami, jo liekas, ka mani nepārtraukti novēro, un man negribētos neuzmanības dēļ apdraudēt to, ko es jau reiz — nomācoša atziņa — esmu pazaudējis savas muļķības un neuzņēmības dēļ.
Tā nu iznāk, ka pa dienu es guļu kā mūmija vai arī nekustīgi klusi sēžu krēslā un ar to sagādāju prieku tiem, kas mani ārstē ar miera terapiju. Toties naktīs es atdzīvojos. īsta svētība, ka, pamatojoties uz gadījuma īpatnību, esmu ievietots izolētā istabā, kur netraucē neviens kaimiņš.
Zināmas grūtības radīja papīrs un zīmulis. Kad profesora apmeklējuma laikā es kautri izteicu lūgumu apgādāt mani ar rak- stāmmateriālu, viņš, šķiet, sākumā nedomāja to noraidīt. Taču virsārsts tik daudznozīmīgi sarauca uzacis, ka pēc klusas apspriešanās profesors līdzjūtīgi paskatījās uz mani un, mulsi paberzējis degunu, beidzot sāka gari un plaši skaidrot, ka man vismaz pirmās dienas esot jāpavada pilnīgā mierā, atsakoties no visa tā, kas atgādinātu līdzšinējo dienas ritmu. Viņš nevarot atbildēt par ārstēšanas iznākumu, ja terapiju traucētu, izsniedzot grāmatas vai rakstāmmateriālus. Varbūt ka vēlāk to varētu atļaut. (Pielietotā smieklīgā terapija sastāv no ikdienas maiņas vannām un nomierinošām tabletēm.)
Man neatlika nekas cits kā iegādāties papīru un zīmuli citādi. īsi sakot, es nozagu abas lietas tumšā telpā, kurā mani ieveda, lai izdarītu galvaskausa rentgenuzņēmumu. Kāds no ārstiem aiz neuzmanības bija atstājis uz krēsla savu piezīmju bloku, kura lapiņas bija domātas slimības vēsturēm. Es izmantoju mirkli, kad māsa un sanitārs bija pagriezuši man muguras, lai pazudinātu piezīmju bloku starp slimnīcas pidžamu un savu miesu.
Zīmuļa galu es nočiepu, ejot garām virs- ārsta Bendera rakstāmgaldam. Virsārsts bija neizsakāmi kalsnējs vīrs ar drūmu skatienu, īsts Savonarolas tipa cilvēks ārsta virsvalkā. Tāpat kā šis viduslaiku mūks visur saskata velna pēdas, arī doktoram Benderam visnevainīgākajās un dabiskākajās dzīvības izpausmēs rādījās Edipa kompleksi, seksuāli traucējumi, patoloģiskas tieksmes un slepeni tīkojumi slepkavot. Iespējams pat, ka viņš katru cilvēku uzskatīja par jukušu, izņemot, protams, pats sevi. Fakts, ka es tieši viņam, aizdomu pilnajam, biju varējis nozagt zīmuli, deva man gandarījumu.
Tā kā psihiatram jāraksta plašas slimības vēstures, uz piezīmju bloka lapiņām zem iespiestajām rindiņām «Universitātes psihiatriskā klīnika… Slimnieka vārds…. Ārsts… Anamnēze… Diagnoze…» un tā tālāk paliek daudz brīvas vietas. Man laimējās nozagt simts lapiņu. Man, t^pat kā lielākajai daļai zinātnieku, ir ļoti sīks un grūti salasāms rokraksts, taču tāpēc patlaban man ir pietiekami daudz vietas, lai uzrakstītu visu savu dīvaino un drūmo stāstu.
Laikam būtu bijis labāk, ja es aprobežotos tikai ar būtisko, ar konkrētiem faktiem, aprēķiniem un novērojumiem tā, kā tie ierakstīti dienasgrāmatā. Taču, diemžēl, es esmu mazliet komplicēts cilvēks ar tieksmi uz daudzrunīgumu un pārliecīgu pamatīgumu, kas sakņojas tiklab tautībā, jo esmu vācietis, kā arī manā raksturā. Bez tam es nojaušu, ka būšu spiests uzturēties šeit ilgāku laiku un mani gaida vēl daudzas bezgalīgas un šķietami neciešamas naktis, kad es vairs nebūšu nodarbināts ar manuskriptu. Tāpēc es domāju, ka varu atļauties rakstīt plašāk.
Tātad kādu rītu mani aizveda no dzīvokļa Grīnbahā — kādā tirgus miestiņā netālu no X pilsētas. Bariņš ziņkārīgu dīkdieņu, kas bija aplenkuši māju un vēroja šo nožēlojamo teātri, bez šaubām, lieku reizi pārliecinājās, ka tēze — neuzticēties iebraucējiem — ir absolūti pareiza — es neesmu dzimis grīnbahietis. Es nāku no Hitceles ciema Lineburgas viršu klajumā un esmu dzimis 1914. gada 17. novembrī.
Spriežot pēc zvaigznēm, esmu pieskaitāms skorpioniem, kuriem esot smags, bieži pat ļauns raksturs. Būtu lieki uzsvērt, ka es kā dabaszinātnieks astroloģijai galīgi neticu. Par zvaigznēm es zinu pavisam ko citu. Bet, tā kā pie mums gandrīz vai visas avīzes un žurnāli publicē mēneša, nedēļu un pat dienu horoskopus, es ar zināmu karātavu humoru varu saviem ienaidniekiem paziņot, ka piedevām esmu arī skorpions.
Starp citu, atceros, ka tieši tajā rītā, kad man atbrauca paka], es avīzes lapā, kurā ievīstīju savas zeķes, nejauši ieraudzīju horoskopu. Sai nedēļai skorpioniem tika pareģots: «Jūs sagaida iepriecinošas pārmaiņas. Jums paredzams ceļojums. Tomēr apvaldiet savu temperamentu un nemēģiniet skriet ar pieri sienā.» Bet, kā jau sacīju, tas man ienāca prātā tikai starp citu.
Daudz nopietnāka ir mana tieksme lauzīt galvu, mans smagais raksturs un nosliece uz fantazēšanu — šīs īpašības pamatoti piedēvē mana dzimtā novada ļaudīm. Iespējams, ka cēloņi tam meklējami viršu klajumu mazliet skumjajās ainavās, jo atceros, ka zēna gados bieži sēdēju uz kāda paugura un, sapņos ieslīdzis, raudzījos pāri sirmse- najiem kadiķiem, kas melnoja pie apvāršņa kā aizvēsturiski kapu pieminekļi. Vēl šodien es ar klusu smeldzi atceros šo klajumu — pirmā pavasara zaļuma klātu, violetā rudens tērpā un spokainajos bālajos ziemas miglas vālos tītu. Toreiz šis klajums vēl nepazina autoceļus un apmācībās izbraukušu tanku žvadzoņu. Pēdējās nedēļās man reizēm iešāvās prātā dīvaina doma: vai tās būtnes, ar kurām es biju nodibinājis sakarus, arī pazīst tādu klajumu.. . bet par to vēlāk.
Mans tēvs bija vienkāršs mežsargs. Pirmajā pasaules karā pazaudējis kāju un nespēdams vairs apstaigāt savu meža iecirkni, viņš bija spiests strādāt mežsaimniecības pārvaldes kantorī. Kaut arī tāpēc viņš bieži bija neapmierināts un īdzīgs, padarīdams man un manai pacietīgajai mātei dzīvi diezgan smagu, sirds dziļumos tēvs bija par mums ļoti norūpējies. Kad man bija jau pāri vienpadsmit gadiem, viņš reiz iesauca mani savā istabā un pateica, ka būšot jābrauc mācīties uz Lineburgas ģimnāziju, lai es dienās dzīvotu labāk nekā viņš pats. Cik grūti viņam bijis ar savu nožēlojamo algu samaksāt par manām studijām, es sapratu tikai vēlāk. Tas, ka viņa cerības uz manu labāku dzīvi piepildījās ļoti gausi, laikam bija mana vaina.
Pēc gatavības apliecības saņemšanas tēvs lika man izvēlēties — kļūt vai nu par skolotāju, vai par mācītāju. Atklāti sakot, nejutu aicinājumu ne vienā, ne otrā profesijā. Lai kļūtu par skolotāju, man trūka pacietības,'par mācītāju — vajadzīgās ticības. Toties jau pirmajos studiju semestros Hambur- gas universitātē es atklāju sevī noslieci uz dabaszinātnēm, un it īpaši mani saistīja atsevišķas problēmas fizikā. Pārvarējis nelielu tēva pretestību, sāku apmeklēt attiecīgās lekcijas un par spīti dažādām finansiālām grūtībām un trūkumam lekciju kursu izturēju. Pēc desmit semestriem cum laude [1] noliku valsts pārbaudījumu un drīz vien aizstāvēju diplomdarbu «Par elektromagnētisko viļņu izmērāmības robežām». Man likās, ka darbs ar dažām svaigām domām un aprēķiniem lietpratēju aprindās izraisījis zināmu ievērību, bet tā laika politiskā satraukuma dēļ interese par to drīz apsīka. Manai tālākajai karjerai ceļā stājās otrais pasaules karš un
mobilizācija armijā (kaut arī biju fiziski vāji attīstīts un stipri tuvredzīgs). Par to, kas nāca pēc tam, es vairs negribētu runāt. To, ka es paliku dzīvs, es pats uzskatu tikai par laimīgu gadījumu. Mazliet stīvais ceļgals un rēta pakausī ir vienīgās piemiņas no tā laika. Virsārsts Benders šodien ārkārtīgi uzmanīgi apskatīja šo rētu, bezgala daudz jautāja un beidzot ar zīmīgiem skatieniem pievērsa tai arī profesora uzmanību. Acīmredzot doktors Benders cer, ka rētas dēļ varēs pieskaitīt mani pacientiem, kas dabūjuši smadzeņu traumu, un tādējādi izskaidrot visu notikušo.
Mani tas tā kaitināja, ka es nevarēju savaldīties, nepateicis: «Virsārsta kungs, varu jums apgalvot, ka šis ievainojums drīzāk gan palīdzējis man pilnīgi un galīgi izārstēties no zināmiem smadzeņu darbības traucējumiem.»
Labi, galu galā tas nav svarīgi.
Kad 1946. gadā atgriezos no gūsta, tēvs jau bija miris. Māte man stāstīja, ka viņa kājas stumbenis, berzējoties gar protēzi — tas bieži vien gadījās arī agrāk — atkal iekaisis. Un tomēr viņš nav ļāvis pierunāties | neatstāt kantori un neatgriezties meža iecirknī, jo gandrīz visi pārējie vīrieši bijuši iesaukti. Tam visam vēl pievienojusies infekcija, un, dabūjis asins saindēšanos, viņš, pirmā pasaules kara novēlojies upuris, aizgājis bojā īsi pirms otrā pasaules kara beigām. Manai mātei vajadzēja atstāt dienesta dzīvokli, un arī man vairs nebija vietas dzimtajā līdzenumā.
Gadījums mani atveda uz Grīnbahas apkārtni, kur kāds līdzcietīgs zemnieks atjāva man, galīgi noskrandušam un pagrimušam subjektam, pārgulēt savā šķūnī. Atlīdzinot par palīdzību lauku darbos, viņš man uzdāvināja vecas civilista bikses un atļāva ēst pie sava galda. Tā es kļuvu par grīnbahieti. Kaut gan toreiz cilvēku bālajās sejās un izpostīto pilsētu drupās bija rakstīts posts un haoss, atceroties šo laiku, man tagad liekas, ka toreiz es tomēr esmu lolojis vislielākās cerības. Cerības, ka nekas nepaliks pa vecam un nākotnē, kaut arī grūtā un skarbā, valdīs darbs un saprāts.
Kad dzīve atkal iegāja normālās sliedēs, man pēc daudziem rakstiskiem iesniegumiem un ilgas gaidīšanas izdevās dabūt zinātniskā līdzstrādnieka vietu kaimiņpilsētas X universitātes institūtā.
Pēc šī īsā dzīves stāsta es mēģināšu aprakstīt notikumus, kuri, diemžēl, pagaidām nobeidzas Šajā istabā.
Pārdomājot, kad un kāda iemesla dēļ tas viss sācies, kāpēc manas dzīves līdz tam gausais, pat pārāk gausais ritms pamazām bija kļuvis straujāks, man prātā nāk otrā septembra vakars, kad man galvā pirmo reizi radās kādas idejas pirmmets.
Tās dienas rītā es kā vienmēr pēc nelielām brokastīm, tases tējas un margarīnmai- zītes, bez piecpadsmit minūtēm astoņos izgāju no mājam, lai savlaicīgi tiktu uz pilsētu, kur atradās mana darba vieta. Lai pievārētu apmēram sešpadsmit kilometrus, es izmantoju velosipēdu. Tas iznāca lētāk kā autobuss un padarīja mani neatkarīgu no saraksta. Apstāklis, ka man bija jālieto šis mazliet jau komiskais pārvietošanās līdzek* lis, kas uz šodienas fona izskatās tīri trūcīgi, liecina, ka manas ekonomiskās labklājības līkne, salīdzinot ar manu apkārtni, uzrādīja visai vāju tendenci kāpt uz augšu.
Arī institūtā viss vēl ritēja pa ierastajām sliedēm. No mazliet drūmajām telpām, kas prasīt prasījās pēc remonta, man ierādīja visdrūmāko istabu, pa kuras logiem varēja redzēt aklu sienu, kas iesniedzās debesīs, un dažas atkritumu kastes. Ja neskaita pāris sevišķi saulainas vasaras dienas, es nevaru atcerēties, ka būtu kādreiz izticis bez elektriskā apgaismojuma. Kad es vadīju praktiskos darbus un iepazīstināju medicīnas studentu grupas ar eksperimentālās fizikas pamatiem, ņemot talkā bezgala vecmodīgu aparatūru, tas bija vienmuļš kulija darbs, kas nevarēja ilgstoši dot apmierinājumu, turklāt atkārtojās nu jau devīto semestri. Katedras vadība apsolīja nākotnē interesantākas nodarbības, kas ļautu cerēt uz paaugstinājumu, taču šīs nodarbības varētu sākties tikai tad, ja attiecīgas iestādes piešķirtu līdzekļus moderna fizikas institūta būvei.' Bet šī lieta ievilkās.
Nostrādājies un pārguris, kā jau katru vakaru, es pulksten astoņpadsmitos atgriezos ar velosipēdu Grīnbahā. Bija skaists vakars ar liesmojoši dzeltenīgu saules rietu. Grīn- bahas tirgus laukums, salīdzinot ar drūmajām institūta telpām, kurās biju pavadījis visu dienu, laistījās zeltainā, gandrīz vai žilbinošā gaismā. Svaigi krāsotās mājas, kuru pirmajos stāvos atradās virkne jaunu veikalu ar lieliem skatlogiem, šim maznozīmīgajam tirgus miestiņam ar nepilniem četriem tūkstošiem iedzīvotāju šķita gandrīz vai lielpilsētnieciska izšķērdība.
Māja miestiņa nomalē, kur mēs dzīvojām, atgādināja drīzāk viduslaikus. Tās mazajos, vakara saules staros blāvi mirdzošajos logos, tās apsūnojušajā jumtā un mūru šķirbās šķita dzīvojam gadsimtu pagātne. Bet, pretstatā manai sievai, mani tas nekad netraucēja. Man patika ierastā, mazliet sastā- vējusies smaka velvētajā gaitenī, vasaras vakaros es labprāt sēdēju nolaistajā dārzā, kurā starp nezālēm, kas sniedzās līdz ceļgaliem, ziedēja saulespuķes. Pauguri un meži viņpus sabrukušās sētas, upes lente un pilsētas kontūras pie zilgani mirdzošās apvāršņa līnijas, bet galvenokārt klusums — nē, es melotu, apgalvodams, ka šī klusā un vienkāršā dzīve būtu mani nomākusi. Kā jau teicu, manas sievas uzskati bija pavisam citādi. Viņa piedziedāja man pilnas ausis, ka šodien tā ilgi nedrīkstot dzīvot, ja negribot zaudēt jebkuras izredzes uz labāku nākotni un panākumiem sabiedrībā. Protams,
daudz ērtāk būtu dzīvot pilsētā, bet, ņemot vērā manu nelielo algu, pat sieva nevarēja izdomāt, kur ņemt tos dažus tūkstošus marku, lai nokārtotu tagad visur prasītās celtniecības piemaksas. Bez tam šeit mums bija vismaz tā priekšrocība, ka mēs bijām mājas vienīgie īrnieki.
Manu māti mēs paņēmām pie sevis un iekārtojām viņai dibenistabiņu. Kaut arī viņa dabūja nelielu pensiju, kopīgajā saimniecībā tas tomēr kaut ko deva. Sievas un manā rīcībā bija divas istabas un virtuve, un es, kā jau teicu, visumā biju ar to apmierināts. Par laimi mums nebija bērnu. Diez vai mēs būtu varējuši tādus atjauties.
Tikko tovakar biju iestūmis gaitenī velosipēdu, pretim iznāca sieva, kas uztraukta paskaidroja, ka pie mums gribot nākt ciemos Nīdermeijeri. Viņi esot atsūtījuši mācekli paziņot, ka pulksten divdesmitos būšot klāt.
— Vai tev vēl ir nauda? — es jautāju un mehāniski iebāzu roku kabatā.
— Vīnam pietiktu, bet laikam vajadzētu arī pāris cigāru …
— Būtu atnesis līdzi vismaz cigārus, —es saīdzis teicu, jo pats, saudzējot veselību un galvenokārt taupības nolūkā, smēķēju tikai pīpi.
Mana sieva steigšus izgaja, bet es vēl uzsaucu, lai pie viena ielūdz arī provizoru Kindeli. Nu jau tam vairs nebija nozīmes.
Es pa to laiku nomazgājos un iegāju dzīvojamā istabā. Tā bija reizē arī mana darbistaba, un tikai par godu sievai, kurai tas likās ļoti svarīgi, es centos ieviest istaba kārtību, cik nu tas bija iespējams. Manis dēļ grāmatas un burtnīcas varēja mierīgi palikt nekārtībā — tā būtībā bija labi pārdomāta kārtība — uz rakstāmgalda un mans darba virsvalks netraucēti varēja karāties pārsviests pār krēsla atzveltni.
Viesi pie mums nāca reti. Maniem institūta kolēģiem, kuri strādāja kopā ar mani, ceļš uz Grīnbahu bija pārāk apgrūtinošs, bez tam viņiem izdevīgāk bija pieņemt ielūgumus no tiem cilvēkiem, kuru ietekme varēja nest viņiem labumu. Ielūgt kādu no profesoriem es līdz šim izvairījos, jo arī man jau bija pielipuši sievas uzskati par mūsu dzīves apstākļu neciešamību. Tā iznāca, ka Nīdermeijeri un provizors bija gandrīz vienīgie ciemiņi, kurus dabūjām redzēt mūsu mājā.
Nīdermeijers bija šīs mājas īpašnieks. Viņš to cēlsirdīgi nodeva mūsu rīcībā, neprasot pārāk lielu īres maksu. Tomēr veikt ārkārtīgi nepieciešamo jumta un notekcauruļu remontu viņš gan stūrgalvīgi atteicās. Viņš uzskatīja, ka tā vairs nav viņa darīšana. Trīs mēnešus pēc mūsu ienākšanas šai mājā viņš vienreiz bija ieradies apskatīties, vai viss ir kārtībā, un es izmantoju gadījumu, lai ielūgtu viņu uz vīna glāzi un tādējādi varbūt noskaņotu labvēlīgi. Ar to bija sākušies viņa regulārie apciemojumi.
Un tad viņi bija klāt. Viņš, Nīdermeijera
kungs, bija virs ar sarkanu seju, nelielu aizdusu un dzeltenu pulksteņķēdi uz apaļā vēdera, viltīgām cūkas ačtelēm un dārdošiem smiekliem, kas loga rūtīm mazajā istabā lika šķindēt pārbīlī. Viņa kundze bija uzcirtusies. Šoreiz uz viņas visai varenajām krūtīm un gurniem čaukstēja zīda kleita. Viņas kailās rokas, dziļais kakla izgriezums un mazā, apaļā seja izskatījās svaigi un kārdinoši kā iesārts marcipāns. Acīmredzot par godu mums viņa vispirms bija apciemojusi frizieri — viņas blondi krāsotās cirtas bija sakārtotas sevišķi mākslinieciski. Pretī, statā viņai mana sieva pašas šūtajā kleitā izskatījās aizkustinoši vienkārša, un, kad es tai vakarā salīdzinādams paskatījos uz viņas kalsnajām kailajām rokām, uz liktenim padevīgo pakauša līniju ar vienkāršo brūno matu mezglu, ieskatījos viņas lielajās acīs, kuras raudzījās nevarīgi un padevīgi, manī pēkšņi sacēlās karsts līdzjūtības vilnis. Šai mirklī es viņai piedevu visus pārmetumus, kurus viņa šad tad bija man izteikusi. Es šķitu viņas priekšā gandrīz vai krāpnieks.
Es palūdzu Nīdermeijerus apsēsties jaunajos krēslos, ko bijām nesen iegādājušies pēc manas sievas lūguma un par kuriem bija jāmaksā vēl trīs mēneši.
Sieva aizgāja uz virtuvi sagatavot mazas uzkodas, bet Nīdermeijera kundze kā vienmēr ar apslēptu ziņkāri aplūkoja nobružāto tepiķi, nemoderno bufeti un pārējos visumā labi saglabātos, bet modei vairs neatbilsto
šos mušu iekārtās priekšmetus, kuri daļēji bija palikuši mantojumā no manas sievas vecākiem un daļēji no manas mātes. Starp citu, mana māte, kā tas šādos apciemojumos parasts, bija palikusi savā istabā.
Visumā pret ciemiņiem nebūtu ko iebilst, kaut ari vajadzēja pirkt vīnu, ja vien Nīder- meijeri nerunātu par tādām tēmām, kas mani un sievu lielākoties padarīja par mēmiem klusētājiem.
…Tagad vannasistabas mēdzot izlikt ar melniem podiņiem. Vanna noteikti jāiegrem- dējot grīdā …
… Kāds paziņa no pilsētas veikalnieku aprindām apgalvojot, ka braucieni uz Itāliju tikpat kā neesot vairs modē. Katrs, kas sevi kaut mazliet cienot, tagad braucot uz Spāniju. Cilvēkam, kas gribot piedalīties sarunās, noteikti esot jāredz vēršu cīņas. Ja ar veikalu ies tāpat kā līdz šim, un šīs cerības esot pamatotas, tad nākamgad arī viņi, tas ir, Nīdermeijeri, gribot doties uz Spāniju. ..
— Nākamgad mes gribam aizbraukt uz vīra dzimteni, uz Lineburgas viršu klajumiem. Tur esot ļoti skaisti, — mana sieva kautri iestarpināja, un viegls sārtums pārslīdēja pār viņas vaigiem.