«Tagad uzmanieties, Krīger! Taču man jūs jālūdz pagaidām nevienam neko neizpaust!»
«Lielais goda vārds, doktora kungs,» viņš sacīja mazliet izbrīnījies, taču vēl mierīgi, kamēr es atvēru lūku, ieslēdzu aparātus un uzstādīju antenu.
Sākumā biju nolēmis nevienam neko neteikt par savu atklājumu, taču es vienkārši vairs nespēju izturēt, jo arī vislielākais noslēpums zaudē savu īsto pievilcību, ja neviens nezina, ka šis noslēpums eksistē. Klāt nāca arī neliela godkāre, alkas pēc atzīšanas… Vārdu sakot, es biju nolēmis pastāstīt vismaz Krīgeram, kuram par viņa palīdzību bija tiesības uz to.
Pagaidām šķita, ka viņu tas sevišķi neinteresē. Bēniņtelpas krēslā es pat pamanīju, ka viņš slepeni, roku mutei priekšā aizlicis, nožāvājas. Viņš pārvērtās tikai tad, kad visi sagatavošanas darbi bija pabeigti un es uzliku austiņas. Tūliņ pat varēja dzirdēt signālus, gandrīz vai skaidrāk nekā vakar.
— Ņemiet, Krīger, paklausieties arī jūs, — es svinīgi pasniedzu viņam austiņas.
Viņš tās uzlika laiski, vienīgi lai izpatiktu
man, un es sasprindzināti vēroju viņa seju, ko vāji apgaismoja kontrolspuldzes. Simtva- tlgo spuldzi es biju izslēdzis. Šoreiz mazāk taupības dēļ — par saimniecību un līdzekļiem es savā drudžaini pacilātajā garastāvoklī tikpat kā nedomāju, — bet lai šo ainu padarītu iespaidīgāku. Pustumsā, kad zvaigznes bija paredzamas skaidrāk, viss izskatījās labāk. Turklāt man ir zināma tieksmej uz teatrāliem efektiem, no kuras laikam neviens nav pilnīgi brīvs. Redzēju Krīgera acis ieplešamies, kad viņš dzirdēja smalko dūkoņu.
— Kas tas ir, doktora kungs? Neviena raķete taču nav startējusi, — viņš teica izbrīnījies. Man šķita, ka arī viņu, izdzirdot pirmo reizi šo bezgala tālo un dīvaini neatlaidīgo skaņu, pārņem tās pašas nojautas, tie paši šermuļi, kurus biju izjutis es.
— Kas tas ir? — viņš man jautāja gandrīz lūdzoši. Viņa mute bija pusvirus, atklātajā jauneklīgajā sejā bija izzudis mākslotais cēlums un vienaldzība, un visa tā bija pārvērtusies par vienu vienīgu jautājuma zīmi.
— Mēģināšu paskaidrot, — es sacīju un ar mazliet patētisku žestu norādīju uz tumšo zvaigžņu telpu. — Tas nāk no kosmosa, no zvaigznājiem. Atskaitot mani, jūs esat pirmais, kas to dzird,
Viņš stīvi raudzījās manī.
— Tas nevar būt. Tas taču ir… tas ir neticami, — viņš beidzot pateica klusi, it kā baidītos skaļi runāt. Par manu apgalvojumu pareizību viņš acīmredzot ne mirkli nešaubījās, jo bija vēl pilnīgi brīvs no pieredzējušu zinātnieku aizdomām un skepses.
Es viņam šo to paskaidroju, un pēc kāda brīža viņš bija atguvies tiktāl, ka izbrīna pārvērtās sajūsmā, uz kādu spējīgs tikai jauns cilvēks.
— Cilvēk, doktor, tas taču ir lieliski! Sasodīts, nē, kaut kas tāds… Vienkārši baigi!… — viņš iesaucās, acīm mirdzot, vicinādams rokas pa gaisu. Viņš tā aizmirsās, ka, puslīdz kā uzslavēdams, spēcīgi uzsita man pa plecu. Es šo familiaritāti, kas bija izskaidrojama ar viņa satraukumu, uzņēmu ar smaidu. Tad Krīgers atkal apklusa, uzmanīgi ieklausījās dūkoņā un, iepletis acis, aizgrābts vērās zvaigznēs, it kā varētu saskatīt tur būtnes, kas sūtījušas šos signālus.
— Bet ko tas nozīmē, doktora kungs, un no kurienes tas nāk? — viņš beidzot jautāja.
— Pagaidām vēl nezinu. Mums tas jānoskaidro. Paņemiet sev otras austiņas un precīzi atzīmējiet dzirdēto. Skatieties, tā, kā es darīju vakar. Neko nepalaidiet garām nenovērotu, nevienu zīmi! — es viņam pavēlēju, šoreiz atkal ar zinātnieka lietišķumu.
— Protams… lūdzu, tūlīt… visu, noteikti… — viņš bija pilns drudžainas centības, un skatienā, ko viņš man veltīja, bija lasāma tāda cieņa pret mani, tāda pakļaušanās manai autoritātei, tāda cenšanās nolasīt no manām acīm katru vēlēšanos un būt mana asistenta cienīgam, ka sirds sāp, to atceroties. Nogurumu viņš, šķiet, bija pilnīgi piemirsis, jo mēs nosēdējām bēniņos līdz pulksten diviem. Rezultātā vesela kaudze lapiņu bija pievilktas ar svītriņām, taču skaidrības joprojām nebija. Jau pašā sākumā es sadzirdēju, ka signālu secība ir pilnīgi citāda nekā iepriekšējā vakarā.
Secība bija, piemēram, šāda:
7—14—8—16—6—12 un 14—28—26—56 ar attiecīgiem starpbrīžiem. Man tas šķita vēl haotiskāk, kaut savā ziņā joprojām sistemātiski. Noslēpums kļuva arvien dziļāks un šķita arvien grūtāk atrisināms. Negribēju izdarīt vairs nekādus novērojumus, kamēr nebūs izdibināts signālu noslēpums, jo toreiz man likās, ka tur slēpjas atrisinājuma atslēga. Bet, kad mēs abi salīdzinājām savas piezīmes, — ap pulksten diviem signāli bija kļuvuši vājāki un gandrīz vai tikko sadzirdami — es izmisīgi purināju galvu. Varbūt esmu maldījies un tas nav nekas cits kā dažādu izplatījuma objektu atomārie izstaro- jumi, kāda dabas parādība? Varbūt to nemaz nevar izdibināt bez speciāliem, šim nolūkam domātiem aparātiem?
— Vai tie nevarētu būt burti jeb šifrs? Velns viņu zina, es te neatrodu vairs nekādu pieturas punktu. — Es parādīju Krīgeram vakardienas piezīmes. — Redziet, vakar zīmes bija šādas, pilnīgi citādas, bet signāli noteikti ir iepriekšējie.
Krīgers kādu brīdi sasprindzināti domāja.
— Un tomēr tas ir lieliski. Gan jau mēs visu izdibināsim, — viņš teica ar jaunības optimismu.
Un viņš tiešām bija tas, kas galu galā izdibināja signālu jēgu. Ne tajā vakarā, bet mazliet vēlāk.
Nākamajā vakarā, daudzajās stundās, ko es pavadīju pie saviem aparātiem, es diez vai kļuvu gudrāks. Dūcošas skaņas ar noteiktām atstarpēm, ar mainīgu zīmju skaitu, ar īsākām un garākām pauzēm… Es visu atzīmēju, cik labi vien pratu, bet pamazām jutu, ka esmu pārpūlējies, dzīvojot miega badā. Pāris reizes es gluži nemanot iemigu, pussnaudā redzēju spocīgus sapņus un vīzijas, — zvaigznājus veļamies izplatījumā — līdzīgi milzīgām spīdošām bumbām, riebīgas, indīgām, caurspīdīgām, medūzām līdzīgas būtnes jājam uz elektromagnētiskajiem viļņiem un ironiski raugāmies manī ar savām gailošajām acīm … Es sarāvos, bet tās, izrādījās, bija tikai manas aparatūras kon- trolspuldzītes. Es noregulēju antenu un atkal dzirdēju pazīstamo smalko dūkoņu, kuras jēgu es neizpratu.
Nav brīnums, ka no visa tā cieta arī mans darbs institūtā. Cauru dienu man mokoši bija jācīnās ar miegu, pat tad, kad atrados pie profesora fon Jēgera, es jutu aizkrītam acis. Smagos pārmetumus, kurus man vajadzēja noklausīties sadegušā galvanometra dēļ, es uzņēmu tik vienaldzīgi, ka profesors fon
Jēgers saniknojās vēl vairāk un sāka garu sprediķi par pienākuma apziņas trūkumu un ietekmīgu cilvēku sūdzībām. Iespējams, ka augstu stāvošais valsts ierēdnis, uzpūtīgā jaunekļa tēvs, bija sūdzējies profesoram fon Jēgeram, ka mans asistents Krīgers nosaucis dēla kungu par idiotu.
Es to visu pat īsti nedzirdēju, jo profesora fon Jēgera sprediķa laikā es atkal domāju par savu signālu noslēpumu. No gandrīz vai riebuma pilnā skatiena, ko priekšnieks man veltīja, es varēju noprast, ka mans ārējais izskats laikam ir nepievilcīgāks kā parasti. Sasarkuši plakstiņi, slikti skūta, īdzīga seja, izspūruši mati … Mana sieva nu jau dienām ilgi bija pārliecināta, ka esmu nopietni saslimis, un lūgtin lūdzās, lai es aizeju pie ārsta.
Kad ceturtajā dienā es noturēju praktiskos darbus grupā, kurā mācījās Krīgers, viņš slepeni ar zīmēm lika saprast, ka vēlas ar mani runāt. Varbūt Krīgers bija apvainojies, ka neesmu viņu vairs lūdzis atnākt. Bet es nevēlējos puisi pārmocīt.
— Nu, kas noticis? — es jautāju un atgāju kopā ar viņu sānis, lai pārējie studenti mūs netraucētu.
Viņš šķita ļoti satraukts.
— Paklausieties, lūdzu, profesora kungs. Es ilgi par visu domāju, — viņš satraukts sāka. Viņa acīs es acīmredzami biju cēlies tik augstu, ka viņš mani jau bija paaugstinājis amatā, piešķirdams titulu, kas man, diemžēl, nepienācās. — Ko jūs īsti uztvērāt pirmajā vakarā, kad manis vēl nebija klāt? Vai jūs neteicāt, ka esat uztvēris deviņdesmit signālu grupas? Vai tikai tur nebija deviņdesmit divas vai vairāk grupu?
— Iespējams. Es toreiz tās precīzi neskaitīju. Bet kāpēc? …
Pēkšņi man atausa gaisma. Kā man tas pašam nebija ienācis prātā! Jā, tieši tur slēpās atminējums! Periodiskā sistēma! Es ar delnu uzsitu sev pa pieri, daļēji aiz dusmām par savu ncapķērību, daļēji aiz prieka. Tas lieku reizi pierādīja, cik aprobežots, vienpusīgs un iztēles nabags var kļūt cilvēks, it kā tas staigātu pa pasauli ar acu aizsegiem kā vecs ormaņa zirgs, kamēr jauns gars savā naivitātē vēl skatās tālē, tā kā šajā gadījumā, un, gandrīz kā pātagas cirtienu saņēmis, pēkšņi satausta pareizo ceļu.
Pirmajā vakarā izdarīto piezīmju man nebija līdzi, tāpēc nespēju vien sagaidīt, kad tikšu uz mājām. Tiklīdz biju nolicis divriteni gaitenī, tūdaļ steidzos uz bēniņiem. Viss nogurums bija pilnīgi aizmirsts.
Manas nojautas apstiprinājās. Krīgera minējums bija pareizs! Dīvaini, bet liekas, ka man tas nebija ienācis prātā tieši tāpēc, ka atomfizika neietilpst manā šaurajā specialitātē. Uzmanīgi pārskatot ar signāliem aprakstītās lapas, man nokrita kā zvīņas no acīm. Pirmā vakara signāli izrādījās viegli atrisināms uzdevums — tā bija pēc zinātnes pēdējām atziņām sakārtota elementu sistēma,
ko uz mūsu planētas jau deviņpadsmitajā! gadsimtā bija atklājis un sistematizējis Men-fl deļejevs. Pirmā signāla zīme rādīja skaitliJ kas atbilda elementu periodiskās sistēmas | kārtas skaitlim, tas ir, protonu skaitam atomā. 1 Zīmes, kas sekoja pēc īsa pārtraukuma, at- ļ bilda masai (protonu un neitronu kopskai- ļ tam), tātad elementa veselos skaitļos izteiktajam noapaļotajam atomsvaram. Šie skaitļi bija nemainīgi visam kosmosam. Elementa ūdeņraža nebija. Acīmredzot es biju par vēlu ieslēdzis aparatūru. Pirmā manās piezīmēs i nāca kombinācija 2—4, tas, bez šaubām, bija hēlijs, atomskaitlis divi, masas skaitlis — četri… litijs 3—7 … berilijs 4—9… un tā tālāk. Līdz polonijam 84—210 es vēl tiku j līdzi. Nav ko brīnīties, ka pēc tam man kļuva , grūti, jo, piemēram, atzīmējot urānu, bija jā- ļ atzīmē jau 92—238. Kaut arī manās piezīmēs ļ vietumis bija robi, pārpratumu tomēr neva- ļ rēja būt.
Šī atklājuma pārsteigts, es izņēmu no "skapja mācību grāmatu ar tabulām un salī- ; dzināju.
Atomsvarus mēs izsakām decimāldaļās, ko sastāda attiecīga elementa izotopi ar dažādu neitronu skaitu. Būtnes, kas raidīja šīs zīmes, vienkāršības labad turējās pie noapaļotiem masas skaitļiem. Vienkāršs aprēķins rādīja, ka atšķirības no tiem skaitļiem, kurus lieto uz Zemes, nav nekādas. Tas šķietami apstiprināja meteoru analīžu rezultātā izvirzīto teoriju, ka šis izotopu sajaukums elcmen-' los ir nemainīgs ne tikai mūsu Saules sistēmā, bet pat visā mūsu Galaktikā. Kā nepazīstamās būtnes nosaukušas elementus, es, protams, nezināju, taču zinātnes valodā tam nebija nekādas nozīmes.
Kad es kādu brīdi biju atradies šajā rožainajā garastāvoklī, kas gandrīz vai līdzinājās transam, es atkal sāku pētīt savas piezīmes, bet tagad man vairs nebija jātaustās pa tumsu, neizprotamu haosu — es spēju izdarīt elpu aizraujošus atklājumus. Visu to nav iespējams aprakstīt uz pāris psihiatriskās klīnikas recepšu blankām. Atšifrējums lasāms man konfiscētajās piezīmēs — no 21. burtnīcas līdz 25. Šoreiz gribu runāt tikai par vissvarīgāko.
Kādā piezīmju kombinācijā es, piemēram, bez grūtībām pazinu atomāro procesu, kas notiek, eksplodējot drausmīgajai ūdeņraža bumbai. Sākumā nāca 1 — 2 — 1 — 3 (kārtas skaitlis — 1, masas skaitlis — 2, kas atbilst deiterijam, un 1 — 3, kas nozīmē tri- tiju), ūdeņraža izotopi, ar kuru palīdzību uz Zemes pirmo reizi izdevās šis drausmīgais eksperiments. Tad sekoja dažu starpproduktu atomskaitļi un masas skaitļi līdz hēlijam … Bet tas zināms katram atomfiziķim un katrs interesents to var noskaidrot mācību grāmatās. Es gribu aprobežoties ar vispārinājumiem, ar gala secinājumiem un minējumiem, kas no visa tā izrietēja.
Vispirms radās jautājums, kāpēc tika pārraidīti tieši šie fakti. Vai tā bija informācija vai kaut kas vairāk? Jo tālāk es turpināju savus pētījumus, jo vairāk manī nostiprinājās pārliecība, ka signāli varēja nozīmēt arī brīdinājumu vai draudus. Bet kas un kāpēc brīdināja un draudēja? Vai signāli tika sūtīti tieši Zemei vai kosmosam vispār? Nebija domājams, ka signālu autori būtu vadījušies no eksperimentālajiem sprādzieniem uz Zemes: attālumi kosmosā ir pārāk lieli, nekā nedotu pat vismilzīgākās optiskās lēcas. Bet varbūt viņiem bija citas iespējas? Teiksim, elektromagnētiskie viļņi, kas atstarojušies atgrieztos atpakaļ. Tā viņi būtu spējīgi reģistrēt radioaktīvos mākoņus vai radioaktīvos putekļus, kuri acij gan nav redzami, bet pēc katra kodoleksperimenta draudoši un bīstami slīd pār Zemi. Kur nu vēl laiks, laiks! Cik ilgs laiks gan paietu, lai reģistrētu signālus, kas nāktu uz Zemi un no Zemes atpakaļ?
Ka jau tas bieži mēdz būt, jo vairāk es sāku signālus atšifrēt, jo vairāk mīklu radās. Tāpēc man jāatzīst, ka daudz kas no tā, ko es secināju, ir grūti pierādāms, jo bieži vien balstās uz tīri intuitīvu nojautu. Taču toreiz es cerēju savākt pēc iespējas vairāk apstiprinājumu saviem secinājumiem.
28. burtnīcā esmu vairākkārt mēģinājis pierādīt savu hipotēzi, kura, protams, nav bez trūkumiem. Tā kā piezīmes nu ir konfiscētas un es gandrīz ar tukšām rokām guļu psihiatriskās klīnikas palātā, tad daudz kas no toreiz pierādītā šķiet līdzīgs mirāžai. Bet varbūt es pats prāta aptumsumā esmu visu safantazējis? Pat šī doma man vairs neliekas tik drausmīga, kā varētu likties, jo esmu pārliecināts, ka patiesība galu galā uzvarēs. Bez tam taču arī Krīgeram tad vajadzēja būt prātā jukušam, ja ne pilnīgi ārprātīgam, jo tajās naktīs, sēžot savas mājas bēniņos, es par daudz ko šaubījos, bet viņš ar savu pāri plūstošo jaunības fantāziju uzņēma visu kā neapgāžamu patiesību.
Katru reizi, saticis mani institūtā, viņš lūdza, vai nevarot vakarā atbraukt uz Grīn- bahu.
— Jūs pametat novārtā savu draudzeni, viņa dusmosies uz mani, — es jokodamies atmetu ar roku. Es reiz biju redzējis Krīgeru iznākam no universitātes ar meiteni zem rokas. Tā bija gracioza tumšmataina būtne īsos, kuplos svārciņos, kas kļāvās ap viņas garajām, slaidajām kājām.
— O nē, viņa nav dusmīga. Inge to pilnīgi saprot, — Krīgers paskaidroja pārliecināts un ne bez lepnuma.
— Tātad jūs viņai tomēr esat stāstījis. Jūs taču nedrīkstējāt nevienam neko teikt, -— es teicu mazliet neapmierināts un padraudēju piesarkušajam Krīgeram ar pirkstu.
Uz kādu mirkli mani pārņēma smeldzošas skumjas, kurām es tikai tāpēc ātri tiku pāri, ka biju bezgala aizņemts ar savu atklājumu, — citām jūtām vienkārši neatlika vietas. Man drīzāk vajadzētu no sirds apskaust Krīgeru par tik saprātīgu mīļoto.
Gribu mēģināt vēlreiz pēc iespējas lietišķāk apsvērt hipotēzi, ar kuru mēs — Krīgers un es — beidzot mēģinājām izskaidrot signālus. Kas tad īsti raidīja šos signālus, un no kurienes tie nāca?