Diemžēl, manās zināšanās astronomijā ir lieli robi un pat to, ko es kādreiz zināju, lielākoties atkal esmu aizmirsis. Turklāt biju pārāk aizņemts ar savas specialitātes problēmām. Speciālists astronoms un attiecīgi instrumenti man būtu ļoti noderējuši, bet, tā kā pagaidām vēl nevienam negribēju uzticēties, es biju atkarīgs no pāris universitātes bibliotēkā atrodamajām astronomijas mācību grāmatām, ko izmantoju kā vienīgo informācijas avotu, un spīdekļu novērošanai turpat blakus antenai uz īpaša statīva pie- rīkoju vecu mednieka tālskati, ko biju mantojis vēl no sava tēva.
Likās neticami, bet vienīgā iespēja varēja būt tā, ka signāli nāca no planētām, kas atradās kādā no mūsu Saules sistēmai vistuvākajām zvaigžņu sistēmām.. Tomēr būtu pārāk liela pašpārliecinātība iedomāties, ka starp milzīgi daudzajiem zvaigznājiem mūsu Saules sistēmā vienīgajā ir planēta, ko apdzīvo inteliģentas dzīvas būtnes. Pieņemt kaut ko tādu nozīmētu atkārtot Prometeja kļūdu — iedomāties, ka Zeme atrodas izplatījuma centrā. Mūsu Piena Ceļš vien sastāv no apmēram miljona sauļu, ap kurām riņķo planētas: uz katras no tām dzīvība ir tikpat iespējama kā uz Zemes. Bet pat vistuvākās no šīm sistēmām atrodas daudzu gaismas gadu attālumā. Mums vistuvākā zvaigzne ir Proksima Centaura zvaigznājā, kas atrodas 4,2 gaismas gadus tālu, bet spožais Sīriuss — jau 8,8 gadus. Taču pēc attiecīgiem
pētījumiem zinātnieki ari šo zvaigžņu planētas uzskata par neapdzīvotām. Angļu un amerikāņu zinātnieki vērš savas milzu antenas pret Valzivs un Eridana zvaigznājiem, kuri dažādu apstākļu dēļ ļauj cerēt uz veiksmi. Un tomēr — man laimējies pirmajam, tieši man!
Pēc ilgākiem vērojumiem, mērījumiem un zvaigžņu karšu studijām es neapšaubāmi konstatēju, ka signālu virziens sakrīt ar Liras zvaigznāja atrašanās vietu, pie tam visaugstāko intensitāti es arvien sasniedzu tad, kad antena ir pagriezta pret Vegas zvaigzni. Bet šī skaistā zvaigzne — spoži mirdzošā milzīgā saule, atrodas no mums 26 gaismas gadus tālu. Ja pieņemtu, ka signāli nāk no kādas Vegas planētas, un zinātu, ka elektromagnētisko viļņu intensitāte sakrīt ar attāluma kvadrātu, tad uz minētās planētas būtu jāatrodas tik kolosālas jaudas raidītājam, kādu mēs, ņemot vērā mūsu pašreizējās tehniskās iespējas, nevaram pat iedomāties.
Nebija izslēgts, ka nepazīstamās būtnes nosūtījušas kosmosā milzu raķeti, no kuras ar neparasti spēcīgu raidītāju pārraida signālus.
Man vēlreiz jāatkārto, ka es vēl šodien precīzi nezinu signālu saturu, taču pēc daudzajiem pētījumiem un dažiem konkrētiem pieturas punktiem var spriest, ka nepazīstamās būtnes gribējušas mūs no kaut kā brīdināt. Signālos arvien atkārtojās kaut kas tāds, ko varēja saprast tikai kā norādījumu uz zināmu laiku. Signālu sūtītāji norādīja uz radioaktīviem sairšanas procesiem, stāstot par to ar atomskaitļu un masas skaitļu palīdzību. Es aplēsu, ka pēc mūsu laika skaitīšanas sistēmas šie procesi ilgst tieši astoņdesmit gadu. Pēc tam parasti sekoja elementa kārtas skaitlis un masas skaitlis, kas izsaka atombumbas sprādzienu. Bija apritējuši astoņdesmit plus divdesmit seši gadi, iekams signāli ar gaismas ātrumu bija sasnieguši mani (ja pieņēma, ka tie patiešām nāk no kādas Vegas planētas), kopā tas sastādīja tieši simts gadu, bet uz Zemes par šiem procesiem toreiz vēl nekā nezināja.
Tad sekoja silīcija, dzelzs, skābekļa, slāpekļa, oglekļa un citi atomskaitļi… Nu, es negribu atkal izplūst detaļās. Vārdu sakot, es toreiz pieņēmu, ka te ir runa par planētu vai mēnesi, uz kura šīs būtnes dzīvo vai, pareizāk sakot, ir dzīvojušas! Tās sastāvs acīmredzot bija līdzīgs Zemes sastāvam. Vienīgi ogļskābās gāzes procents atmosfērā šķita mazliet augstāks. Proporcijas bija izprotamas no to signālu skaita, ko viņi noraidīja pirms attiecīgā elementa vai savienojuma atoma un masas skaitļa. Piemēram, divi signāli … garāka pauze … 8 — 16 (varētu būt skābeklis), utt.
Kas tad īsti toreiz, pirms simts gadiem, bija noticis?
Joka pēc es pāršķirstīju vecvecas astronomijas gadagrāmatas, kas noputējušas gulēja institūta pagrabos. Kads šodien pilnīgi aizmirsts zviedru astronoms Bergesons apgalvoja, ka 1886. gadā ar tālskati Liras zvaigznājā novērojis spilgtu uzliesmojumu. Diemžēl, neviens cits to nebija redzējis. Vai tur bija dzimusi kāda jauna zvaigzne vai noticis kaut kas cits? Apgalvot pēdējo būtu bijusi zinātniska avantūra, tāpēc galu galā es pats pasmējos par sevi.
Balstoties uz šiem secinājumiem, uz savām piezīmēm, es tomēr arvien vairāk pārliecinājos, ka būtnes, kas pārraidījušas signālus, liekas, kara gaitā ar drausmīgiem atombumbu sprādzieniem laikam gan iznīcinājušas savas planētas vai vismaz padarījušas tās neapdzīvojamas. Spriežot pēc izotopu sastavdaļām, tur arvien vēl valdīja milzīga radioaktivitāte. Sajā virzienā viņi bija mūs apsteiguši par veseliem simts gadiem. Ļoti iespējams, ka ne visai tālu atradās kāda cita planēta vai, saskaņā ar gravitācijas likumiem, mēness, kas riņķoja ap šo planētu un atšķirībā no mūsu mēneša bija arī apdzīvojams (tikai nedaudz mazāk skābekļa kā uz Zemes). No gravitācijas likumiem varēja secināt, ka mēness bijis stipri mazāks par planētu, kamēr pēdējai varēja būt milzīgi izmēri — kā Jupiteram vai varbūt vēl lielāki. Šīs planētas iedzīvotāji līdzīgos apstākļos būtu daudz laimīgāki par mums, jo kara gadījumā spētu ar raķetēm pārvest uz mēnesi daļu iedzīvotāju — varbūt sievietes un bērnus — ja viņiem vispār eksistēja sievietes.
Iespējams, ka tie bija divdzimumu būtnes, kā pie mums uz Zemes daudzas gliemežu sugas. Katrā ziņā tāda evakuācija bija ļoti humāna rīciba, kam šīs būtnes varēja pateikties par savu tālāko eksistenci. Bija arī iespējams, ka planēta karojusi ar mēnesi un šinī karā viens no pretiniekiem pārliecinoši uzvarējis sava tehniskā pārākuma dēļ. Taču mēs ar Krīgeru izvēlējāmies pirmo variantu, jo uz Mēness, šķiet, galīgi nekas nebija noticis. Bet, ja nu šāds drausmīgs, nežēlīgs karš notika, tad laikam taču ar vienādiem iznīcināšanas līdzekļiem, citādi stipri pārākai pusei nebūtu vajadzējis lietot tik drausmīgus ieročus. Un, ja mērķis būtu tikai iekarošana vai pakļaušana, tad lietot šādus ieročus būtu pilnīgs absurds.
Briesmīgā katastrofa pirms simts gadiem acīmredzot bija mācījusi dzīvus palikušos karu pilnīgi noliegt, tāpēc viņi savu neapšaubāmi augsti attīstīto intelektu izlietoja daudz saprātīgāk: tikai tā varēja izskaidrot viņu apbrīnojami augsto zināšanu un tehnisko sasniegumu līmeni. Kā likās, viņiem jau sen bija izdevies vadīt ūdeņraža atomu pārvēršanos par hēlija atomiem — izmantot šo kolosālās enerģijas avotu. Uz Zemes arvien vēl mocās ar šo problēmu — pagaidām tā izmantota tikai ūdeņraža bumbā — un daudz kas no tā, ko vēstīja signāli, atomzi- nātniekam droši vien būtu ļoti interesanti. Diemžēl, šajā jautājumā es orientējos pārāk vāji, lai ar tiem kaut ko iesāktu. Bez tam šķita, ka viņi ar milzīgu saules baterijas palīdzību pratuši izmantot savas zvaigznes gaismu. Citādi nav izskaidrojami signāli, kas atgādina mūsu atziņas šajā jomā, kā arī to elementu un savienojumu atomskaitļi, kurus mēs šādos nolūkos izmantojam.
Mēs ar Krīgeru pavadījām ne vienu vien stundu, fantazēdami, kā gan varētu izskatīties uz debessķermeņa, ko apdzīvojušas šīs būtnes. Krīgers jūsmoja par ziedošiem dārziem, baltām mājām, kas iesniedzas mākoņos, un skaistām, augsti attīstītām, cilvēkiem līdzīgām būtnēm. Bet man vajadzēja viņam atgādināt, ka nedrīkst pārāk viegli iedomāties citu planētu dzīvību līdzīgu ideālai Zemei. Šīs būtnes varēja līdzināties arī zirnekļiem vai kukaiņiem un mūsu izpratnē izskatīties tikpat riebīgas kā mēs viņu iztēlē. Darvina izstrādātā evolūcijas teorija droši vien attiecināma kā uz Zemi, tā uz visu izplatījumu, bet mēs taču nezinām šo būtņu eksistences nosacījumus, kas raksturīgi viņu planētai. Varbūt tās dzīvojušas tuksnešainā pasaulē, kur aug tikai ķērpji un sūnas, zem tumšām, saltām debesīm. Varbūt viņu pilsētas bijušas termītu būvēm līdzīgi milzu tukšu ložu sablīvējumi bez logiem un ar pazemes ejām. Iespējams, ka tās dzīvojušas verdošu jūru krastos, vulkānu pakājē un viņas apņēmusi pirmatnīgi skaista un bagātīga veģetācija. Viņu diena varēja ilgt desmit stundu vai arī trīs mēnešus. Turklāt viņas varēja arī nepazīt dienu un nakti. Varbūt tas debessķermenis, uz kura viņas dzīvojušas, bijis pagriezts pret savu zvaigzni, savu sauli, pastāvīgi ar vienu un to pašu pusi, tāpat kā mūsu Mēness pret Zemi. Viena puslode tādā gadījumā vienmēr bijusi svelmaini karsta, otra ledaini auksta, un viņas apdzīvojušas to joslu, kas nakti šķir no dienas, mūžīgās krēslas joslu.
Varēja būt visādi, taču viens bija skaidrs: ar savām tehniskajām iespējām viņas droši vien pratušas radīt sev optimālus eksistences apstākļus.
Protams, tas viss ir un paliks tikai fantāzija, kamēr mēs nebūsim atšifrējuši kaut ko vairāk.
Kādu vakaru, kad mēs atkal sēdējām bēniņos, atgadījās kaut kas savāds. Krīgers bija uzlicis austiņas, un mēs laiku pa laikam mainījāmies šajā «sargpostenī». Es aizdomājies sēdēju viņam blakus. Pēkšņi Krīgers plaši iepleta acis un čukstēja:
— Ņemiet! Paklausieties taču!
Es ātri paņēmu otras austiņas. Zīmes saplūda kopā un mainīja toņkārtu, veidojot tādu kā melodiju. Tā neskanēja skaļāk kā parasti, bet neparasti izteiksmīgi, līdzīgi tūkstoš kukaiņu sanoņai un dūkoņai. Skaņām nebija nekā kopīga ar Zemes mūziku, tomēr tās bija skaistas, savdabīgi cēlas un draudošas, tā ka mēs klausījāmies, elpu aizturējuši. Pēc trim minūtēm viss bija beidzies* arī signālu vairs nebija. Bija dzirdams tikai;
dziļš klusums uz tikko saklausāmu traucē- 1 jumu šņākoņas fona, likās, it kā izplatījumā i būtu aizvērušies milzīgi melni vārti.
— Ko tas nozīmē? — Krīgers čukstēja, kad 1 mēs kādu brīdi bijām sēdējuši, mulsi klusē- 1 jot.
— Iespejams, ka citu viļņu traucējumi. Ta J saucamā sfēru mūzika. Vajadzētu pārbaudīt j aparātus, — es mēģināju izskaidrot, bet Kri- 1 gers kratīja galvu.
—■ Nē, — viņš teica ar fanātiskas sājus- 1 mas izteiksmi sejā, — nē, tā bija viņu himna. 1
Pie šīm domām viņš arī palika.
Es izslēdzu aparatūru, jo bija jau pāri pus- 1 naktij. Krīgers ilgu laiku klusējot skatījās 1 zvaigznēs. Beidzot viņš pievērsās man un J attīstīja pārsteidzošu teoriju par nepazīs-j' tamo būtņu sabiedrisko dzīvi un valsts ļ formu.
— Ziniet, profesora kungs (v'iņš mani ci- 1 tādi vairs nesauca), mans vecais domā, ka I tiem tur augšā ir taisnīga pasaule jau tāpēc ļ vien, ka viņi vairs negrib karu. Kaut kas ■ līdzīgs sociālismam, — Krīgers pieliecās 1 man tuvāk. — Mans vecais kungs, starp ' citu, ir nosvēries mazliet uz kreiso pusi, bet i tagad, kad esmu dzirdējis viņu himnu, es | arī pats gandrīz tam ticu.
Es nosodoši pašūpoju galvu.
— Bet Krīger! Tātad jūs jau arī savam j tēvam esat izstāstījis!
Viņš apjucis paskatījās sānis un sāka rīko- ļ 122 ties ar aparatiem. Attiecība uz Krīgera teikto es domāju…
.. . Dakter Bender! …
6
Vakar bija milzīgs skandāls. Man atņēma piezīmes. Daļēji es pats biju vainīgs, jo saņemtie atvieglojumi bija padarījuši mani pārāk nekaunīgu un pārdrošu. Es nebeidzu pirms rītausmas, bet mierīgi rakstīju tālāk un pārāk vēlu pamanīju pa gaiteni nākam dakteru Benderu. Kādēļ viņam bija ienācis prātā apciemot mani vēl pirms brokastīm, es nezinu. Durvis atsprāga jau tad, kad es vēl izmisīgi centos pabāzt rokrakstu zem segas, pie tam viena lapiņa izslīdēja un nolidoja uz grīdas.
Iedegās gaisma.
— Labrīt, — es sveicināju, izlikdamies, it ka nekas nebūtu noticis, bet dakters Benders jau bija ieraudzījis lapu. Viņš pamana itin visu. Viņš pacēla lapu un kādu brīdi, saraucis pieri, to pētīja, kamēr māsiņa, viņa neiztrūkstošā pavadone, sastingusi kā sālsstabs, stāvēja durvīs.
— Vai es drīkstētu zināt, doktor Vulfa kungs, ko tas nozīmē? — viņš beidzot jautāja ar visnopietnāko sejas izteiksmi un no-
rādīja uz iespiesto virsrakstu «Universitātes psihiatriskā klīnika».
— Ak, tikai tāds neliels laika kavēklis, — es atbildēju un mēģināju nomierinoši pasmaidīt.
— Vai jums ir vēl daudz tādu lapiņu? — viņš turpināja savu pratināšanu.
Nebūtu bijis nozīmes melot, un es izvilku pārējo, lai viņam un sev aiztaupītu pazemojošo kratīšanas procedūru.
— Lūdzu!
Viņš apskatīja arī pārējās lapiņas un tad pateica tiesas priekšsēdētāja tonī:
— Jums laikam ir skaidrs, doktor Vulfa kungs, ka tas te ir valsts īpašums. Tā kā jūs savā stāvoklī neatbildat par savu rīcību, pārvaldei neziņošu, taču tā es to neatstāšu.
Viņš svinīgi uzlika manu rokrakstu uz māsiņas paplātes un jau gribēja doties prom. Taču mans mērs bija pilns. Vēlreiz konfiskācija, tas nu bija par daudz!
— Es pieprasu, lai jūs to nodotu profesoram. Viņš izlems, vai es to saņemšu atpakaļ vai ne, — es sāku kliegt. — Es jums lūdzu izsniegt man papīru, bet jūs man to liedzāt. Es protestēju!
— Nomierinieties. Māsiņa iedos jums tableti, — dakters Benders teica vēsi. Bet pēc tā, kā noraustījās daktera Bendera seja, es sapratu, ka viņš sāk šaubīties, un man atausa cerības.
Vakarpusē tiešām atnāca profesors — ar manuskriptu rokā. Daktera Bendera pedantiski ierēdnieciskais raksturs šoreiz bija nācis man par labu. Viņš manuskriptu tiešām bija nodevis savam šefam.
— Jūs gādājat par pārsteigumiem, manu mljo doktor Vulf, — teica profesors pa daļai uzjautrināts, pa daļai- saīdzis. — Tas nu gan bija skaists teātris. Es tomēr gribētu jūs ļoti lūgt turpmāk izmantot pašam savu papīru. Es devu rīkojumu, lai jums ļauj iegādāties to par savu naudu.
— Cik maksā šis bloknots? Es par to samaksāšu, lai dakteram Benderam nebūtu sarežģījumu ar pārvaldi. Lejā pie šveicara ir vēl deviņpadsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi, — es vēlīgi paskaidroju.
— Lai paliek, — profesors atmeta ar roku, — jums, šķiet, dakters Benders ne visai iet pie sirds. Bet jūs darāt viņam pāri. Viņš ir ļoti izdarīgs un apzinīgs ārsts.
Tā kā manā klusēšanā viņš nesaklausīja piekrišanu, profesors, palūkojies uz durvīm, turpināja klusākā balsī:
— Jūs viņam nudien darāt pāri. Viņa kļūda varbūt ir tikai tā … Nu, teiksim, tā … redziet, viņš gadiem ilgi kā eremits dzīvo šajā slimnīcā, viņam nav ne ģimenes, ne draugu. Viņš nevarētu izturēt, ja pats neticētu sava darba lielajam nozīmīgumam. To pasauli, kas atrodas ārpus slimnīcas, viņš redz tikai pa šo logu. Pēc viņa domām, tā ir ļoti labi iekārtota un taisnīga pasaule.