Taču profesors izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējis, un turpināja:
— Jūs nostādāt dakteru Benderu smagas problēmas priekšā. Viņš gandrīz nespēj iedomāties, ka jūsu ievietošana šeit ir netaisnīga. Bet, ja dakteram neizdosies uzstādīt apmierinošu diagnozi, tad viņam kļūda būs jāatrod sevī, savā mediķa nemākulībā. Un tas būtu tas ļaunākais, kas ar viņu varētu atgadīties. Starp citu, uz mani tas neattiecas, jo es jau pārāk ilgi strādāju par ārstu. Ja es dakteram Benderam gribētu paskaidrot, ka ārpus slimnīcas ne vienmēr viss ir kārtībā … vārdu sakot, mani vissaudzīgākie tāda veida mēģinājumi izraisīja viņā tādu izbrīnu, gandrīz vai šausmas, ka es sava amata interesēs mitējos to darīt, jo dakters Benders savā naivitātē un pārliecībā par šādas rīcības godīgumu laikam būtu spējīgs… bet lai paliek… Galu galā tas te neiederas. Būtībā viņš ir lāga zēns un varbūt visvairāk ilgojas pēc pacientu cieņas un mīlestības. Viņa traģēdija ir tā, ka tas viņam nekādi neizdodas. Savā manuskriptā jūs viņu tīri jauki esat raksturojis. Par laimi viņš daudz ko no tā nebija izlasījis, taču, apzinīgs cilvēks būdams, viņš to tūdaļ ienesa manā istabā, kaut arī ļoti cerēja pēc šīm piezīmēm secināt, ar ko īsti jūs slimojat. Tātad turpmāk es lūgtu rakstīt tikai uz sava papīra!
Profesors nolika lapiņas uz segas. Durvīs viņš vēlreiz apstājās.
— Es gandrīz visu izlasīju. Izsvītrojiet, lūdzu, vismaz pilsētas nosaukumu, kamēr jūs to kādam nodosiet vai publicēsiet. Grīn- bahu diez vai kāds pazīst, toties pazīst X. Kaut arī jūs bijāt tik laipns un manu vārdu tur neesat iemūžinājis, tomēr katrs tūlīt uzzīmētu … bet to, velns parāvis, es tomēr nevēlētos.
Viņš pamāja — pa pusei draudot, pa pusei uzjautrināts, un tad baltais virsvalks pazuda gaitenī. Tā kā viņš bija tik laipns un atdeva manuskriptu, es respektēju viņa vēlēšanos un izsvītroju pilsētas nosaukumu. Jā, izmainīšu arī cilvēku vārdus. Mans stāsts tāpēc nekļūs mazāk patiess.
Tā nu iznāk, ka šovakar es rakstu spuldzes gaismā ar lodīšu pildspalvu līniju blokā, ko man pagādāja māsiņa. Kaut arī dakters Benders diez vai tam piekristu, esmu pārliecināts, ka viņš neuzdrošināsies mani traucēt. Es rakstu tagad mierīgi, un visi šie labvēlīgie apstākļi, bez šaubām, ievērojami uzlabos mana rokraksta salasāmību.
Nav slikti, ka tagad varu mierīgi visu pārdomāt, jo notikumi, kurus attēloju līdz šim, bija, tā sakot, laimīgs laika sprīdis. Radoša darba pilnās stundas nebija grūti attēlot. Tikai vēlāk parādījās ēnas, aizvien vairāk sabiezēja tumsa, līdz beidzot te, šinī iestādē, pienāca gals.
Tam vakaram, kad Krīgers savādajās skaņās bija saklausījis nepazīstamo būtņu himnu,. divus vakarus pēc kārtas sekoja klusums. Mēs meklējām aparātos kaut kādu kļūmi, noskaņojām antenu, mainījām frekvenci, bet nekā nesaklausījām. Trešajā vakarā ap pulksten vienpadsmitiem signālus pēkšņi atkal varēja dzirdēt. Tiesa, tie nāca no citas puses. Vai tas nerunāja par labu raķešu hipotēzei?
Satriecošākais bija tas, ka šoreiz signāli skanēja pilnīgi citādi. Nebija ne runas par saprotamību, par atomskaitļiem un masas skaitļiem, par atšifrējamiem signāliem. Signālu uzplūdi un atplūdi nāca tik strauji, ka pat dzirde, nerunājot nemaz par zīmuli, nespēja tikt līdzi. Dūkoņa turpinājās gandrīz nepārtraukti pusstundu, stundām ilgi, un mums nebija ne mazākās jausmas, ko tas nozīmē. Varbūt šīs būtnes gribēja pastāstit par sevi un savu zvaigzni kaut ko citu. Mēs pat nezinājām, vai tām ir valoda mūsu izpratnē. Varbūt viņas saprotas ar zīmēm, ar matemātiskām formulām vai citādiem līdzekļiem. Visā visumā šķita, ka šie signāli ir mēģinājums nodibināt kontaktu, un viņas laikam pielietoja visdažādākās sistēmas cerībā, ka mēs kādu sapratīsim. Tātad dzirdamo signālu steigā jautās kaut kas izmisīgs, bet tas varēja mums tikai izlikties. Kādu brīdi mēģinājām kaut ko izdibināt, bet tad, paklausot saprātam, metām mieru, jo, pamatojoties uz vienkāršajiem zinātniskajiem apsvērumiem, nācām pie atziņas, ka ar mūsu tagadējiem palīglīdzekļiem galā netiksim. Mums bija nepieciešami oscilogrāfi
un magnetofona lentes, lai šos signālus uztvertu, elektronu smadzenes, lai tos atšifrētu, un tā tālāk, Varētu brīnīties jau par to vien, ka mēs ar saviem samērā primitīvajiem aparātiem esam panākuši pat tik daudz. Sākumā visai sarežģīti bija, piemēram, katru reizi pareizi nostādīt antenu. Astronomiskā pulksteņa mehānisms, kas to precīzi virzītu līdzi zvaigžņu kustībai, maksātu, protams, pārāk dārgi, un tā Krīgers kādu vakaru atveda sinhrono motoru, kas viņam it kā esot bijis saglabājies mājās. Es negribēju laupīt viņam prieku, bet biju pārliecināts, ka viņš šo motoru par savu trūcīgo kabatas naudu nopircis kādā krāmu bodē. Ar dzensiksnām un zobratiem mēs dabūjām attiecīgu pārnesumu, bet Grīnbahā bija, diemžēl, pārāk niecīga spēkstacija. Atkarībā no tīkla slodzes strāvas periodu skaits un līdz ar to mūsu motora apgriezienu skaits stipri svārstījās, un kļūdas laiku pa laikam tomēr bija jāregulē ar roku. Motors funkcionēja, bet prieka no tā bija maz. Kā jau teikts, mums trūka visa kā. Pat visas Nīdermeijera bagātības nepietiktu, lai finansētu turpmākos plānveidīgos pētījumus.
Krīgers ar katru dienu neatlaidīgāk centās pierunāt mani oficiāli paziņot par mūsu atklājumu, lūgt palīdzību zinātniekiem, sabiedrībai, valdībai, bet es joprojām vilcinājos. Vai viņš šo vilcināšanos iztulkoja kā kautrību vai bailes no lieka skaļuma, taču savā jaunības nepacietībā samierināties ar manu klusēšanu nespēja. Tā viņu pamazam gandrīz vai izveda no pacietības. Viņš varēja mani stundām ilgi gandrīz vai tēvišķīgi pierunāt, dusmoties, lūgties, lai taču ļaujot viņam rīkoties, ja jau es pats negribot, ja nemākot… Bet es allaž atteicos. Pa daļai tiešām aiz neizprotamas kautrības, bet pa daļai tāpēc, ka visi rezultāti man rādījās sakārtota un piecsimt lappušu bieza, cūkādas vākos iesieta manuskripta veidā, ar zīmējumiem un līknēm — disertācija par excel- lence[2].
Bet, lai atzīmētu darba noslēgumu un sagādātu pašiem prieku, es nolēmu tajā vietā, kur bija dzimis mūsu atklājums, tas ir —ļ manās bēniņtelpās, sarīkot mazas svinības, kurās bez Krīgera gribēju ielūgt ari Janeku. Biju pārliecināts, ka Janekam ir uz to pilnīgas tiesības, jo viņa būvētā antena funkcionēja tiešām lieliski. Krīgers tam tūlīt piekrita, sacīdams, ka tas esot pats par sevi saprotams. Vīns man vēl turējās, jo pirms divām nedēļām vēlēšanos mūs apciemot bija izteicis Nīdermeijers, bet es, aizbildinādamies ar steidzamiem darbiem, biju viņam atteicis. Tagad, kad man vajadzēja risināt tādas problēmas, tērgāšana par vannām un Per- sijas šahienēm būtu man vienkārši nepanesama. Mūsu svinībām bēniņos bija jānotiek 16. novembra vakarā (manas dzimšanas dienas priekšvakarā, ko es gan nevienam neizpaudu), bet līdz tam laikam mēs ar Krīgeru kalām nākotnes plānus.
Vajadzēs, protams, noteikt citu staciju atrašanās vietu, lai, nosakot leņķi, Doplera efektu un tā tālāk, atrastu signalizācijas virzienu, attālumu un relatīvo kustību izplatījumā attiecībā pret Zemi. Kā es, tā Krīgers iztēlojāmies milzīgu antenu tīklu, visos kontinentos, kur katra antena bija vismaz piecdesmit un septiņdesmit metru diametrā un kas kolosāli uzlabotu uztveršanas kvalitāti. Pie visām šīm milzīgajām kosmosam pievērstajām ausīm sēdētu kvalificēti zinātnieki, kas uztvertu signālus, ar elektronu smadzeņu palīdzību tos atšifrētu, tādējādi veicot aizraujošu pētniecības darbu, kura gaitā tiktu iegūta izsmeļoša informācija par mums nepazīstamajām būtnēm. Krīgers uzstāja, ka ar milzīgu raidītāju katrā ziņā jāpamēģina nosūtīt atbildi, pārraides sākot ar signālsis- tēmu par atomskaitļiem un masas skaitļiem, kuri mums jau pašā sākumā bija palīdzējuši izprast uztvertos signālus. Protams, signāli bija pārraidīti acīmredzot jau pirms daudz gadiem, un paies atkal daudz gadu, kamēr pienāks mūsu atbilde, kuru šīs būtnes tik nepacietīgi gaidīja. Bet katrā ziņā bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk tām darīt zināmus mūsu turpmākos nodomus un apgalvot, ka arī uz Zemes pamazām uzvar saprāts un mēs esam nonākuši pie atziņas, ka atomkarš nozīmētu planētas pilnīgu iznīcību.
Kādas neiedomājamas iespējas pavērtos sadarbojoties, abpusēji apmainoties ar zinātnisko informāciju un tehnisko pieredzi! Piemēram, kā būtu, ja mēs kopā izstrādātu kosmosa apgūšanas projektu? Kaut attālumu dēj tas viss prasītu gadu desmitus, vai cilvēces attīstības vēsturē tam būtu kāda nozīme?
Kā jau sacīju, palaikam mūsu fantāzijā dzima pavisam utopiski projekti.
Šo drosmīgo projektu realizēšanai gribējām aicināt palīgā angļu un amerikāņu zinātniekus. Sevišķi mēs cerējām uz angļu zi* nātnieku palīdzību, jo Anglijā kādu laiku jau tika veikti ievērības cienīgi, tomēr neveiksmīgi eksperimenti, lai nodibinātu sakarus ar citām planētām; bez tam Anglijā vajadzēja būt aparatūrai un tādām iekārtām, kuru pārbūve nesagādātu pārāk lielas grūtības. Vislielākās cerības Krīgers — tāpat kā es, kaut es to neizteicu, — lika uz Padomju Savienības palīdzību. Šī milzu zeme ar savām kolosālajām, neizsmeļamajām iespējām kosmosa pētīšanā un apgūšanā ir aizsteigusies tālu priekšā citām zemēm. Zinātniskie institūti, novērošanas stacijas, dienu no dienas augoši pieredzējušu un aizrautīgu jaunu zinātnieku kadri … un visam tam bija nekur citur neredzēts vēriens. Varbūt manu uztveršanas iekārtu varētu iebūvēt kādā no kosmiskajām raķetēm? Ņemot vērā kolosālās kravas, ko šīs raķetes spēja nest līdzi, — ASV tām ne tuvu netika klāt — tas nebūtu grūti. Un tieši Padomju Savienībā zinātniekus ]oti interesēja jautājums par dzīvības eksistenci uz citām planētām.
Tas viss bija ļoti skaisti, taču 16. novembrī parādījās pirmās drūmās ēnas.
Mēģināju bēniņus, cik vien tas bija iespējams, uzpost svētkiem. Kaktā aiz aparātiem blakus vecajam dīvānam bija nolikts mazs, ar baltu galdautu pārklāts galdiņš. Vectēva krēslu bijām pārklājuši ar segu, lai no pol- sterējuma nesprauktos laukā jūras zāles. Liela bļoda ar sagatavotām sviestmaizēm atradās pie rokas, bet spainī ar aukstu ūdeni gulēja trīs Mozeles vīna pudeles, kuras es, var teikt, biju «nospēris» Nīdermeijeram. Tas viss izskatījās kā omulīga maza sala vecās stāvlampas dzeltenajā gaismas lokā, kamēr zirnekļu tīkliem klātās sijas visapkārt bija ienirušas puskrēslā. Man šķita, ka viss iekārtots ļoti mājīgi.
Mēs gribējām sākt pulksten divdesmitos. Krīgers atnāca desmit minūtes ātrāk. Punk- tualitāte bija viena no viņa labajām īpašībām. Viņam mugurā bija tumšs uzvalks ar mazliet paīsām piedurknēm un balts krekls ar pelēku kaklasaiti, liekas, draudzenes dāvināts. Tas bija Krīgera goda uzvalks, kurā viņš mēdza ierasties uz eksāmeniem. Mati viņam bija rūpīgi sasukāti, un ienākdams viņš vēlreiz zagšus ielūkojās kabatas spogulītī.
— Jūs izskatāties ļoti iespaidīgi, Krīger! — es no bēniņtelpas dziļumiem uzsaucu.
Viņš mulsi pasmaidīja un uzmanīgi apsēdās uz dīvāna, rūpīgi pavelkot bikses. Visa viņa izturēšanās bija pastīva, gandrīz aizkustinoši svinīga, it kā šodien būtu kāda īpaša svētku diena. Mēs mazliet papļāpājām, gaidīdami Janeku.
Es baidījos, ka Janeks vispār neatnāks. Kad es viņu sameklēju sabrukušajā kalvē, viņš acīmredzot bija vēl sliktākā garastāvoklī nekā parasti.
— Kas jums gribēt no manis, doktor? — viņš jautāja un paskatījās manī tā, it kā es būtu viņa nelaimes vēstnesis.
— Neko citu kā ielūgt jūs uz glāzi vīna, Janek. Bēniņos, kur mēs toreiz uzstādījām antenu. Parīt vakarā, ja vien tas jums ir ērti.
Viņš bija ļoti izbrīnījies. Sādi ielūgumi viņam, kā redzams, nekad nebija gadījušies, un viņa drūmajā olīvkrāsas sejā bija nepārprotami lasāmas aizdomas.
— Kāpēc? •— viņš gribēja zināt.
— Nu tāpēc, ka jūs, Janek, man tik laipni palīdzējāt, — es teicu, iedrošinoši smaidīdams.
— Labi, es nākt, — viņš beidzot piekrita ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņu lūgtu ierasties uz tiesas sēdi, tā ka es gandrīz vai nožēloju savu ideju.
Divdesmitos trīsdesmit mēs uz kāpnēm izdzirdējām viņa soļus. Tādiem nedrošiem, gandrīz vai zaglīgiem soļiem iet cilvēks,, kas jauš briesmas un tāpēc piesargās. Bija pavisam savādi dzirdēt cilvēku tā zogamies, un es neviļus aizturēju elpu. Pamanīju, ka Krīgers jūtas tieši tāpat, jo viņš teikuma vidū apstājās un uzmanīgi ieklausījās. Beidzot Janeks iznira no jumta siju tumsas.
— Labvakar, — viņš teica īdzīgi un aši paskatījās uz Krīgeru, kuru vēl nepazina.
Janeks kā vienmēr bija ģērbies savās salāpītajās biksēs un gadalaikam nepiemērotā plānā, novalkātā žaketē. Tā kā viņam acīmredzot ļoti sala, tad ap kaklu tam bija aptīts vecs vilnas kaklauts. Janeka tumšā seja bija iedzeltena.
— Apsēdieties, Janeka kungs! Šeit uz dīvāna vai krēslā, kā gribat, — es jautri uzsaucu, lai neļautu viņam samulst.
Pēc nelielas vilcināšanās Janeks apsēdās Krīgeram blakus uz dīvāna un atkal, šoreiz no sāniem, nopētīja jauno cilvēku. Krīgers atbildēja ar tādu pašu skatienu un sakārtoja kaklasaiti, it kā kaunētos par savu vienkāršo eleganci šī trūcīgi ģērbtā cilvēka priekšā. Tad viņš mulsi, jauneklīgi pasmaidīja — tas tuvina cilvēkus.
— Ko jūs labāk gribat, desu vai šķiņķa maizīti, Janeka kungs? Es parasti ēdu desu, jo tā ir lētāka, bet šoreiz pagaršosim šķiņķi. Tāpēc ņemiet, lūdzu, no šīs puses.
Janeks vēlreiz paskatījās uz Krīgeru un pēkšņi pasmaidīja.
— Paldies. Man arī garšo šķiņķ.
Šķita, ka starp viņu un Krīgeru no pirmā acu uzmetiena radušās simpātijas.
Janeks noēda trīs maizītes, likās — tikai aiz pieklājības vien, bez izsalkuma, taču, spriežot pēc viņa skatiena un stipro zobu kampiena, varēja manīt, ka īstenībā viņš alkst pēc šiem gardumiem. Kas zina, kad viņš pēdējo reizi bija kaut ko nopelnījis un kārtīgi paēdis. Tad viņš atkal sēdēja kluss, sasvēries mazliet uz priekšu, rokas starp ceļiem iespiedis. Dziļās krunkas viņa olīvkrāsas sejā šķita kā iecirstas, tikai tumšo acu skatiens slepeni un aizdomīgi pētīja bēniņus un aparātus. Savāds un mazliet baigs vīrs. Viņš līdzinājās glūnošam zvēram, kas varēja kļūt bīstams, ja to sakaitināja.
— Redziet, Janeka kungs, tur ir jūsu antena. Tā mums ļoti noderēja. Liels paldies par jūsu labo darbu, — es teicu un ielēju viņam vīnu.
— Tātad uz tālāko veiksmi! Dzeriet, Janeka kungs, prozīt! — Krīgers uzsauca un pacēla savu glāzi. Šķita, ka Janeks sāk viņam patikt arvien vairāk.
— Prozīt, jaunais cilvēk! — Janeks viņam pateicās, un tikko manāms smaids atkal pārslīdēja pār viņa seju. Tad, atliecis galvu tā, ka no kalsnējā kakla šķautnaini izspiedās ādamābols, viņš bez trokšņa ietecināja vīnu rīklē. Viņš dzēra samērā izsmalcināti. Acīmredzot viņam bija pieredze vīna dzeršanā.
Krīgers jautāja, kā viņam garšojot vīns, un Janeks teica, ka tas esot mazliet paskābs. Viņa dzimtenē vīns esot maigāks.
— Vai drīkstētu jautāt, kur ir jūsu dzimtene? — Krīgers gribēja zināt.
Janeks kādu brīdi klusēja un stīvi raudzījās uz priekšu, it kā šis jautājums būtu atkal padarījis viņu aizdomīgu, bet tad lēnām, it kā klausīdamies atmiņu balsī, sāka stāstīt par Triestu, par zilo Adrijas jūru un Opci- nas kalnu.
— Stāstīt, ka skatiens no augšas ir astotais pasaules brīnums. Tur es bijis mājā. Saule tur silts, tik silts … — viņš apklusa un atmeta ar roku, it kā tas viss būtu sen izsapņots.
Es negribēju tālāk jautāt, un Krīgers atkal dzēra uz Janeka veselību:
— Uz jūsu dzimteni, Janeka kungs!
— Man ne ir nekāda dzimtene vairs, — Janeks atbildēja cietā balsī.
Pēc otrās pudeles Krīgers kļuva arvien jautrāks. Pēkšņi viņš norāva savu skaisto, pelēko kaklasaiti, atpogāja svārkus un virskrekla augšējo pogu.