— Vai jums nešķiet, profesora kungs, — viņš norādīja uz aparātiem, — ka mums vajadzētu Janeka kungam par to tur pastāstīt? Viņu tas noteikti interesētu, citādi viņš nesapratīs, kāpēc mēs viņu esam ielūguši… Nē, nē, manuprāt, viņam tas katrā ziņā jāpastāsta!
Tā pie sienas piespiests, es nevarēju pateikt «nē», neapvainojot Janeku.
— Labi, lai jums būtu mierīga sirds, Krīger, — es visai negribīgi piekritu.
Vīna un savas sajūsmas spārnots, Krīgers pieliecās tuvāk Janekam un sāka vispārējos vilcienos stāstīt par mūsu atklājumu. Krīgera acis spīdēja, viņš vicināja rokas un jutās pilnīgi savā elementā. Viņš stāstīja par noslēpumainajām zvaigžņu būtnēm un to augsto attīstību, izdarot kā parasti savu mūžīgo kļūdu, bez kuras nespēja iztikt, — runājot par šīm būtnēm tā, it kā viņas būtu līdzīgas cilvēkiem un šīs planētas valsts iekārtai, mācoties no drausmīgās pieredzes, būtu sprausts par mērķi nodrošināt taisnību un mūžīgu mieru. Viņš tīksminājās ar spilgtajām nākotnes ainām, izteica cerību, ka arī uz Zemes sabiedrībai jānonāk pie tādiem pašiem secinājumiem kā būtnēm uz tālās planētas… Krīgers acīmredzot nepanesa daudz alkohola, jutās tagad sevišķi pacilāts un ļāvās jauneklīgai sajūsmai.
Janeks klusēdams klausījās, un viņa olīvkrāsas sejā nepakustējās ne muskulis. Varēja manīt, ka vīns neatstāj uz viņu iespaidu.
Kad Krīgers triumfējoši nobeidza: — Nu, ko jūs par to teiksiet, Janeka kungs? —
Janeks kratīja galvu un atvieza zobus greizā smaidā kā vilks.
— Es neticēt, — viņš noteica skarbi, — tas tikai pasaka priekš mazi bērni.
Dzirdot tādus vārdus, man bija sajūta, it kā sejā ietriektos auksta dvesma. Krīgeram mute palika vaļā.
— Bet Janeka kungs …
— Es citādi domāt par cilvēkiem, — Janeks pārtrauca viņu gandrīz dusmīgi, — man neko nestāstīt!
Viņa seja izskatījās tagad tik nikna, pat atbaidoša. Janeks drūmi paskatījās uz mani un Krīgeru. Varēja manīt, ka viņš pārliek, vai ir vērts ar mums atkal runāt, bet tad sāka:
— Labi, es jums pastāstīt. Es parasti par to nestāstīt. Bet jūs mani ielūgt, man iedot vīnu, es klausīt pasakas. Es jums sacīt patiesību …
Mēs vienkārši apmulsām, redzēdami viņa neapvaldīto niknumu. Janeks norāva novalkātos svārkus un atvilka no pleciem kreklu. Viņa muguras un plecu olīvkrāsas āda bija dziļu švīku un rētu izķēmota.
— Te jūs redz! Tas patiesība! Karš un nāve, un cilvēks ir kā mežonīgs zvērs. Tas patiesība! — viņš kliedza.
Un tad viņš lauzītā vācu valodā pastāstīja savu dzīves stāstu jeb, pareizāk sakot, viņš to, zobus griezdams, iesvieda mums sejā.
Viņš tikko bijis iestājies kada tehniskaja skolā, kad sācies karš. Tad viņu netālu no Belgradas — viņš uzsvēra, ka esot serbs, nevis itālietis, — kopā ar daudziem citiem saņēmuši ciet un kā lopu aizdzinuši spaidu darbos uz Vāciju. Kādu laiku viņš strādājis vienā no fabrikām netālu no Berlīnes, bet tad it kā par piederību kādai pagrīdes pretestības grupai arestēts. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā nebija taisnība. Bet kurš tad toreiz būtu pūlējies sākt izmeklēšanu kaut kāda «nepilnvērtīga» spaidu darbu strādnieku dēj! Beidzot viņš nonācis kādā koncentrācijas nometnē. Drausmīgās nometnes dzīves ainas — izrēķināšanās, spīdzināšanas, nāves sodi … tas viss jau labi zināms. Viņa spēcīgais organisms to visu pārcietis, taču garīgi Janeks salūzis. Viņš nevienu un neko nav mīlējis, nekam nav ticējis un ne uz ko vairs nav cerējis. Drūma veģetēšana bijis viss, kas viņam vēl palicis. Pēc kara viņš būtu varējis atgriezties Dienvidslāvijā vai Itālijā, savā dzimtajā novadā, bet viņš ne par ko nav interesējies, palaidis garām visus termiņus, jo viss viņam bijis vienaldzīgs. Kā bezpavalstnieks viņš blandījies apkārt, ticis stumdīts no vienas' vietas uz otru un tad bez jebkāda mērķa atkal devies tālāk, kamēr beidzot sabrukušajā Grīnbahas kalvē atradis pagaidu pajumti.
— Tas patiesība, — viņš beidza, nicīgi atmezdams ar roku, un iedzēra malku vīna.
Mēs apjukuši klusējām. Krīgeram bija tāda izteiksme, it kā viņš taisītos raudāt.
Bēniņtelpg piepeši bija kļuvusi drūma, likās, ka aiz zirnekļu tīkliem klātajām sijām glūn baismīgas ēnas. Šeit gan atradās antena un aparāti, ar kuru palīdzību mēs bijām uztvēruši signālus no zvaigznēm, bet uz dīvāna sēdēja Janeks, kurš kā pekles brīdinājuma gars aicināja atgriezties uz briesmu un netaisnību pilno Zemi. Pretstats bija tik nomācošs, ka aizžņaudzās rīkle un es jutu tuvojamies nelaimi. Dīvains gadījums jau tai pašā vakarā šo nojautu apstiprināja.
— Bet, Janeka kungs, ticiet mums, mēs personiski… — es beidzot ar pūlēm izteicu.
Janeks, acis piemiedzis, nopētīja mani.
— Jūsu draugs arī viens tāds. Es pazīst tādi ļaudis, — viņš ironiski teica.
— Kāds draugs? — es neizpratnē jautāju.
— Jusu draugs no aptieka, — paskaidroja Janeks, — viņš vienmēr klaiņot apkārt. Arī šovakar es viņu redzēt, ka viņš klīst ap māju …
Visu tagad mierīgi pārdomājot, manī nostiprinās pārliecība, ka provizors Kindelis, iespējams, bijis viens no koncentrācijas nometņu bendēm, kas pēc kara paslēpies Grīnbahā, taču diez vai viņš piederējis pie toreizējās «garīgās aristokrātijas», jo citādi ar savu domubiedru palīdzību būtu ticis daudz augstākā un ienesīgākā amatā. Tādā gadījumā viņam nebūtu bijusi vajadzība strādāt par vienkāršu aptiekas provizoru, kas gaida sava šefa nāvi.
Toreiz Janeka uzbrukums mani tā pārsteidza, ka eš neko neiebildu un nepaskaidroju viņam, ka nosaukt provizoru Kindeli par manu draugu ir pārspīlējums.
Lai izklaidētu nomācošo un neveiklo iespaidu, ko bija radījis šis notikums ar Janeku, es atkal ielēju vīnu un paskaidroju, ka vakara noslēgumam uzvārīšu labu kafiju. Arī Krīgers palīdzēja uzjautrināt Janeku un uzsvērti jautri piedāvāja tam cigareti.
— Austrumu tabaka. Tādu smēķē jūsu dzimtenē.
Janeks paņēma cigareti un dziļi ievilka dūmu, it kā gribētu tādā veidā nomierināties. Viņš atkal bija tikpat mazrunīgs un neizdibināms kā parasti. Brīžiem viņš dīvaini dziļdomīgi pasmaidīja, bet vispār izturējās tā, it kā šai vakarā nekas sevišķs nebūtu noticis, it kā viņš visu vakaru neko nebūtu teicis. Es arvien vairāk ievēroju, ka Krīgers Janekam patīk daudz labāk par mani, viņš tam arī vairāk uzticējās. Beidzot Janeks atkusa tiktāl, ka sāka ar Krīgeru jautru sarunu par dienvidzemju meitenēm, tā ka galu galā vakars izvērtās visai omulīgs.
Tuvojās pusnakts, un es biju jau ieslēdzis elektrisko kafijkannu, lai pagatavotu apsolīto kafiju, kad kāpnēs izdzirdēju soļus.
— Kas tur? — Krīgers pēkšņi jautāja.
Turēdams rokās ūdens katliņu, es stāvēju
kaktā un arī ieklausījos. Janeka sejā parādījās kaut kas līdzīgs glūnošam sasprindzinājumam.
Šodien es iedomājos, ka, sadzirdējis soļus un kāpņu čīkstoņu, tūliņ nojautu nelaimi. Soļi bija citādi nekā Janeka gaita — strauji un viegli, it kā kāds ļoti steigtos vai no kaut ka bēgtu. Beidzot durvis tika atrautas, un tajās stāvēja mana sieva..
Viņa vienmēr vairījās spert kāju tajā bē- niņtelpas daļā, kurā es biju iekārtojis laboratoriju. Nakts nodarbības sievai nepatika, jo viņa bija nobažījusies par manu veselību. Bet šai nepatikai viņa ļāva vaļu tikai retumis, dažos vārdos. Pret manu asistentu Krīgeru sieva izturējās visai augstprātīgi, viņa to ne visai ieredzēja, jau tāpēc vien, ka Krīgers piedalījās eksperimentos, kuriem viņas acīs nebija nekādas vērtības. Janeku viņa ieredzēja vēl mazāk, taču to, pazīstot Janeka raksturu, viņai nevarēja pārmest.
Patlaban viņa bija ļoti satraukta. Durvju tumšajā ielokā viņas seja izskatījās pavisam bāla. Ar vienu roku viņa vilka uz krūtīm ciet steigā uzmesto rītakleitu, otrā turēja avīzi. Sievas plaši ieplestajās acīs bija lasāmas paniskas bailes.
— Ir noticis kaut kas drausmīgs, — viņa teica drebošā balsī un pasniedza man avīzi. — Še, izlasi!
Krīgeru un Janeku viņa šķita nemanām.
Es, nekā nesaprazdams, paņēmu avīzi. Tas bija «Mainas Merkurs», kāda provinces lapa, kas bija saistīta ar zināmām valdības aprindām un pazīstama ar savu klerikālo un reakcionāro tendenci.
Pirmajā lappusē bija lasāms par valdības pūliņiem aizsardzības jomā. Raksts bija izskaistināts ar parastajām garlaicīgajām, apnikušajām frāzēm. Es nesapratu, kā tas varētu attiekties uz mani.
— Mēs taču šo avīzi nepasūtām. Kur tu to dabūji? — es izbrīnījies jautāju.
— Es jau gribēju iet gulēt, kad pirms ceturtdaļstundas kāds to pabāza zem durvīm. Kad gribēju redzēt vainīgo, es tikai sadzirdēju tālumā soļus, vairāk itin neko. Izlasi! Otrā lapas pusē, ar sarkanu zīmuli pasvītrots. Ak debess, kas nu būs?
— Liecies nu gulēt. Saaukstēsies vēl. Tu taču drebi. Es noiešu lejā vēlāk, — es viņu mierināju.
— Gulēt? Es tagad nespēju gulēt, tas ir drausmīgi, — mana sieva čukstēja un, it kā tikai tagad būtu ieraudzījusi abus vīriešus, savilka rītakleitu ciešāk ap pleciem un apjukusi noskrēja lejā pa kāpnēm.
Es pagājos tuvāk gaismai un atšķīru avīzi. Anonīmais nācējs attiecīgo rakstu bija apvilcis ar sarkanu zīmuli un ļaunā priekā pievilcis klāt vēl vairākus izsaucējus. Saraucis pieri, es lasīju:
«Slikti maskējies ienaidnieks!
145
Mēs savā laikrakstā jau vairākkārt esam izteikušies par to, ka pienācis laiks darīt galu labāk vai sliktāk maskētiem valsts ienaidniekiem, kuru mērķis ir mūsu demokrātiskās iekārtas graušana. Šīs prasības ilustrācijai izmantosim jaunu piemēru, kuram tā groteskās nekaunības dēļ grūti kaut ko pielīdzināt. Kāds doktors V., kas dzīvo Grīnbahā netālu no X, apgalvo, ka viņam esot izdevies nodibināt sakarus ar domājošām būtnēm uz citām planētām. Pēc pirmā acu uzmetiena ticīgiem kristiešiem tas var izlikties vai nu zaimojoši, vai nenormāli, bet, diemžēl, aiz tā slēpjas pavisam kas cits. «Doktors» V. kungs apgalvo, ka viņa «zvaigžņu cilvēki» esot pret atombruņošanos, par mieru un sadarbību! Dzirdot tādus vārdus, pat vislielākajam muļķim nevar būt šaubu, no kurienes pūš vējš. Doktors V. kungs var, cik vien vēlas, pļāpāt par savu tā saucamo atklājumu, par savām kosmosa ausīm un frekvencēm, mūs ar savu pseidozinātnisko pļāpāšanu viņš nespēj maldināt. Cilvēki, ar kuriem viņš nodibinājis sakarus, atrodas nevis kosmosā, bet pavisam netālu no mums, Zemes austrumu puslodē. Pret atombruņošanos… mūžīgais miers… sadarbība… tas viss pietiekami skaidri liecina, kas ir viņa īstie saimnieki. Mums izdevies noskaidrot, ka šis kungs pat strādā par pedagogu. Mūsu korespondentam, diemžēl, nācās pārliecināties, cik dziļi viņa ārdošās idejas iesakņojušās viņam uzticēto jauniešu sirdīs. Vārdu sakot, tas ir viens no līdz šim visnekaunīgākajiem mēģinājumiem paralizēt mūsu jaunatnes pretestības garu, atsvešināt to no mūsu aizsardzības mērķiem, kurus mēs izvirzām ne tikai savas tautas interesēs, bet arī vadoties no svētajiem pienākumiem pret