Raksts turpinājās tādā pašā garā. Kad es nolaidu lapu, jutos kā cilvēks, kuram šķiet, ka viņš sapņo. Janeks sēdēja šķietami pilnīgi vienaldzīgi, it kā tas uz viņu neattiektos.
— Izlasiet pats, — es teicu, smagi nopūzdamies, un pasniedzu Krīgeram avīzi.
Mocošajā klusumā es neviļus ieskatījos viņa sejā. Kad viņš sāka lasīt, tā vispirms nobālēja, tad līdz pierei sakāpa drudžains sārtums, sāka trīcēt nāsis, līdz beidzot viņš atkal nobālēja.
Beidzot ar riebuma izteiksmi sejā viņš nolika lapu uz galda un bezpalīdzīgi skatījās apkārt.
— Ak tu maita! — Krīgers klusi murmināja, sažņaugdams labās rokas pirkstus, it kā gribētu kaut ko saspiest. — Ak tu nelietis tāds!
Redzot viņa mulsumu, es sāku kaut ko saprast.
— Varbūt jūs šai sakarā kaut ko zināt? — es asi jautāju, iekšēji drebot dusmās un kaut kādās nenoteiktās bailēs.
Krīgers nodūra galvu.
— Domāju, ka zinu gan, — viņš stomījās un centās izvairīties no mana skatiena.
— Klājiet vaļā, runājiet! — es gandrīz kliedzu.
Un Krīgers sāka stāstīt, sākumā stostīdamies, ar piepūli, bet tad arvien ātrāk un niknāk.
Kādā pagājušās nedējas vakarā, kad mēs savu darbu bijām pabeiguši ātrāk nekā parasti, viņš aizgājis uz Grīnbahas Doma pagrabu mazliet ieēst. Lokāls bijis gandrīz vai tukšs, viņš tur redzējis kādus trīs vai četrus apmeklētājus. Spriežot pēc Krīgera apraksta, viens no tiem nav bijis neviens cits kā provizors Kindelis. Viņš ar kādu kungu sēdējis zāles stūrī, un abi klusi sarunājušies, bet drīz viens no kungiem — tas varēja būt provizors Kindelis — aizgājis. Otrs iepriekš apjautājies, vai viņš drīkst nākt pie Krīgera galda, jo vienam sēdēt esot garlaicīgi, un galu galā tā arī izdarījis.
— Tas bija tāds lipīgs, sīks vīrelis ar pa- drūmu seju un zelta brillēm. Savā melnajā uzvalkā viņš izskatījās pēc līķu vedēja. Sākumā man nemaz nepatika, bet viņš runāja kā no grāmatas, — Krīgers teica.
— Un tomēr jūs ar viņu sarunājāties! — es sarkastiski iestarpināju.
10*
147
Apkaunējies Krīgers pamāja ar galvu. Jā, beigās viņi esot patērzējuši tīri omulīgi. Starp citu, šis kungs ieminējies, ka viņš esot preses pārstāvis un meklējot sensācijas. Bet tad viņš iesmējies, ka Grīnbahā gan neko tamlīdzīgu atrast nevarēšot. Kad Krīgers teicis, ka viņš ir students, šis kungs izmaksājis
kausu alus un tad vēl vienu vai divus. Tā pamazām valodas risinājušās arvien raitāk.
Es labi varēju stādīties priekšā, kā viegli iereibušais Krīgers sākumā tikai pieminēja, ka Grīnbahā, lūk, notiek interesantas lietas, bet tad sāka stāstīt arvien konkrētāk, līdz beidzot savā entuziasmā bija izpļāpājis visu. Vispirms laikam pats savas idejas par nepazīstamās planētas būtņu apbrīnojamo taisnīgumu un sabiedrisko iekārtu.
— Ak šis nelietīgais plānā galdiņa urbējs! Es viņam tagad tā gāztu pa purnu! — Krīgers nevarīgi nobeidza.
— Kā tad, — es viņam pārmetu, — aizmirsis solījumu klusēt, jūs sākumā visu izpļāpājāt savai draudzenei, tad tēvam un beidzot vēl šim reportierim. Labu putru jūs man te esat ievārījis! — es nerimos.
Es sāku kliegt. Mans mulsums un bailes izgāzās bezjēdzīgās dusmās uz Krīgeru.
— Ja es būtu zinājis, cik maz uz jums var paļauties! Varbūt jūs tagad pateiksiet, ko lai iesāk? Vai jūs savā vieglprātībā kaut mirkli esat padomājis par sekām, ko? Ak tu debess, Krīger, ko jūs esat ievārījis! — es viņu apbēru ar pārmetumiem un, kratīdams dūres, ; kā prātā jucis skraidīju turp un atpakaļ pa ! šaurajiem bēniņiem.
Galvu noliecis, Krīgers kā nelaimes čupiņa \ čurnēja manā priekšā, un viņa seja te pie- .; sarka, te nobālēja.
— Piedodiet, bet es jau gribēju tikai labu… labu vien… Es iedomājos, ka varbūt ar preses starpniecību… — viņš beidzot izstomīja, bet es neļāvu viņam pateikt ne vārda.
— Te, lūk, ir jūsu prese! — es kliedzu tālāk. — Tas taču ir pārāk muļķīgi…
Bet Janeks sēdēja vienā mierā, rokas sakrustojis. Viņš bija avīzes lapu pievilcis sev tuvāk un ātri izlasījis rakstu. Viņa sejā nesakustējās ne muskulītis, tikai uz lūpām bija samanāms ironisks smaids, it kā viņu šī vakara bēdīgās beigas nebūtu pārsteigušas, it kā viņš to visu būtu jau paredzējis.
Redzot Janeku, šo salauzto cilvēku, stīvi skatāmies uz priekšu, it kā viņš vērtos neizmērojamos bezdibeņos, un vērojot jumta siju veidoto draudīgi melno ornamentu aiz viņa, šis cilvēks man izlikās gandrīz vai simbolisks.
7
Jo ilgāk es uzturos šajā klīnikā, jo biežāk pieķeru sevi pie domām, ka pamazām sāku pierast un justies šeit tīri ciešami. Es tagad drīkstu lasīt un rakstīt, man sagādātas vēl dažas iespējas. Es pat drīkstu brīvi rīkoties ar tām astoņpadsmit markām un septiņdesmit pieciem feniņiem, kas vēl atradās manā kabatas portfelī. Šodien sanitārs, kuru es uz- pirku ar vienu marku dzeramnaudas, slepeni izņēma no manas kabatas un atnesa pīpi un tabakmaku. Ieslēdzies tualetes telpā, es tur mierīgi smēķēju, kamēr sanitārs stāvēja pie durvīm sardzē.
Lejā, kur atrodas nemierīgo slimnieku palātas, dzirdami kliedzieni. Esmu jau pieradis gan pie drausmīgajiem dzīvnieciskajiem trakojošo slimnieku kliedzieniem palātās, gan pie skatieniem, ar kuriem viņi manī noraugās, pārvērtuši sejas. Virsārsts doktors Benders, šķiet, pilnīgi atmetis visas cerības mani izārstēt. Liekas, ka viņš vārda pilnā nozīmē pametis mani savam liktenim. Ienākot vizītes laikā manā palātā, viņš izskatās tik drūms, ka man viņa vienkārši kļūst žēl. Visi mani liek mierā, un cits nekas arī nav vajadzīgs. Man dara rūpes vienīgi fakts, ka astoņpadsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi — pagaidiet, nē, tagad jau tikai sešpadsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi, drīz būs cauri un es vairs nevarēšu cerēt uz papildu ērtībām. Vispār — pagaidām esmu šeit drošībā, un neviens man nekā nevar padarīt. Es baudu pilnīgu mieru, par ko nebija ne runas dienās, pirms mani atveda šurp.
Laikposms pēc neveiksmīgā svētku vakara bēniņtelpā manā atmiņā saglabājies kā ļauns sapnis, kur neredzami dēmoni mani arvien vairāk un vairāk dzina izmisumā. Nevaru sev piedot, ka neesmu pietiekami aktīvi aizstāvējies, ka esmu kā paralizēts visu vērojis no malas. Mani mēģinājumi protestēt līdzinājās dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām.
Sākumā pēc šī vakara es nedarīju neko aplamā cerībā, ka runa ir tikai par kāda reportiera smērējumu, kuram neviens nekādu vērību nepiegriezīs. Es piespiedu sevi tā domāt, kaut arī iekšēji baidījos no katastrofas, un saprāta balss sacīja, ka es rūgti maldos.
Pēc tam dažādi notikumi sekoja cits citam tik strauji, ka to secību es šodien vairs precīzi neatceros. Tā kā man hronoloģisko kārtību ieturēt ir grūti, es vienkārši pierakstu visu tā, kā tas man tagad ienāk prātā.
Šīs bēdu lugas īstos režisorus es vēl šodien varu tikai iedomāties. Būtu nepareizi apvainot, piemēram, tikai provizoru Kindeli, kaut gan viņš, bez šaubām, ir pielicis pirkstu. Būtībā arī viņš bija tikai ierocis. Kāds zirneklis, paslēpies tumsā, auda neredzamo pavedienu tīklu, kamēr es, kā miglā taustīdamies, arvien vairāk sapinos tajā.
Svētdienā, kas sekoja svētku vakaram, mana sieva atgriezās no piena veikala pilnīgi satriekta. Kāda kaimiņiene viņai ļaunā priekā bija pastāstījusi, ka mācītājs rīta mesē Grīnbahas baznīcā teicis sprediķi, kas acīmredzot attiecies uz mani.
Šis mācītājs, augsti cienījams kungs ar rozā vaidziņiem un cēlu sejas izteiksmi, mani diez vai visai labi ieredzēja. No vienas puses, tāpēc, ka es piederēju pie citas ticības nekā vairums grīnbahiešu un tāpēc biju viņam svešs. Otrkārt, tāpēc, ka viņš turēja mani aizdomās, ka jebkura ticība man vispār gluži vienaldzīga. Dabaszinātniekam iegūt šādu slavu ir ļoti viegli. Lai nu būtu kā būdams, taču torlt gaiši mirdzošajā, baroka stilā celtajā, skaistajā, vecajā Grīnbahas baznīcā mācītājs bija noturējis sprediķi, kurā runājis par antikristu, par bezdievjiem un ķeceriem, kas slepeni darbojoties ticīgo draudzē, par izaicinājumu debesīm, kas runājot pretim svēto rakstu garam un kuram varētu sekot tikai nelaime.
Ļoti iespējams, ka šis augsti cienījamais kungs pat nebija domājis aizskart mani personīgi, bet vairāki grīnbahieši laikam arī bija izlasījuši «Mainas Merkuru» un gādājuši par šī raksta izplatīšanu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka šo sprediķi par antikristu attiecināja uz mani.
Kad es kādu stundu vēlāk, spītēdams tenkām, gāju cauri Grīnbahai, es pēc alkatīgi ziņkārajiem skatieniem, ar kādiem mani pavadīja, un pēc galvām, kas čukstot sabāzās kopā, nopratu, cik ātri jaunā ziņa bija izplatījusies. Par nelaimi es satiku vēl arī provizoru Kindeli, kas ar lūgšanu grāmatu rokās nāca lejup pa baznīcas kāpnēm. Svētdienās viņš mēdza lūgšanas krietni paildzināt. Dabiski, ka Kindelis izlikās mani neredzam un nepazīstam. Svinīgi, kā melns kovārnis viņš pagāja man garām, un es iedomājos, kāds ironisks gandarījuma smaids pārslīdēja pār viņa plānajām lūpām. Ar lielu prieku es būtu viņam uzkliedzis: «Ak jūs, glūnīgais muļķi!»
Visvairāk nākamajās dienās, protams, vajadzēja ciest manai nabaga sievai. Kad viņa gāja iepirkties, cilvēki no viņas vairījās kā no spitālīgās. Bodnieks strupi pieprasīja,, lai tūlīt samaksā atlikušo parādu — divdesmit deviņas markas, daži viņu vairs nesveicināja. Atgriežoties mājās, nabadzīte bija katru reizi gluži slima.
Protams, tas viss mani nebaidīja, bet likās vienkārši nepatīkami un smieklīgi. Daudz stiprāk mani saviļņoja vēsts, kuru atnesa Krīgers kādā no nākamajiem vakariem: bija arestēts Janeks.
Pēc tā vakara Krīgers bija loti pārvērties. Bāls, ar tumšiem lokiem zem acīm viņš grozījās ap mani un laiku pa laikam vērās manī ar padevīgi lūdzošu skatienu. Viņš acīmredzot gaidīja, lai es beidzot piedodu viņa nelaimīgo pļāpību. Bet es arvien vēl biju nikns uz viņu. Parasti, pretstatā agrākajai bezbēdībai, viņš bija ļoti mazrunīgs un sevī noslēdzies, lūpas tam arvien bija savilktas spītīgā grimasē, it kā viņš nepārtraukti kaut ko saspringti pārdomātu.
— Kaut kas taču jādara! — viņš dažreiz negaidot izgrūda. Bet es īgni atmetu ar roku.
— Jūs jau pārāk daudz esat izdarījis.
Acīmredzot viņš, mierinājumu meklēdams,
slepeni bija aizgājis uz kalvi un tagad ieskrēja bēniņtelpā galīgi satraukts:
— Mums kaut kas jādara Janeka labā! Varbūt viņam var palīdzēt. Viņš vēl atrodoties miestiņa cietumā. Viņš arestēts priekšpusdienā.
Pēc neilgas svārstīšanās es devos ceļā.
Krīgeru es neņēmu līdzi, jo baidījos, ka viņš ar savu straujumu sagādās vēl vairāk nepatikšanu. Nakts bija vētraina, un Grīnbahas ielas gulēja zem drūmajām debesīm kā izmirušas. Policijas iecirkņa istabā dežurēja vecais Birģers — lēnīgs, labsirdīgs vīrs ar sirmu galvu, kurš nu jau daudzus gadus bija miestiņa policists un ar kura dienestu visi likās apmierināti. Viņš sūca pīpi, un priekšā uz galda tam stāvēja glāze alus.
— Labvakar, doktora kungs, •— viņš cienīgi sasveicinājās ar mani. Šim vīram acīmredzot šķita pilnīgi vienalga, ko par mani tenko, vai arī viņš vēl nebija par to painteresējies.