— Viņš vēl tup šeit. Rīt vedīšu to prom uz X, — Birģers norādīja ar īkšķi uz to pusi, kur dienesta istabai pieslējās divas vai trīs miestiņa cietuma kameras.
— Bet par ko tad? — es gribēju zināt.
Vecais Birģers kādu brīdi šķita pārdomājam, vai izziņas sniegšana saskanētu ar viņa dienesta priekšrakstiem. Kaut arī viņam nepārprotami nebija tiesību mani informēt, es tomēr panācu, ka viņš runā. Laikam dienests tomēr nesagādāja viņam nekādu prieku un viss bija jau kļuvis vienaldzīgs.
— Man vienkārši ir kauns, — viņš sacīja, — attiecībā uz Janeku tā ir vienkārši cūcība. Bet ko es tur varēju darīt? Šodien priekšpusdienā es jau biju ar viņu pie amerikāņiem Bergdorfas kazarmā. Tie bija atvilkuši virsnieku un tulku. Taču, kad es biju beidzis stāstīt, amerikāņu virsnieks paskatījās manī tā, it kā būtu gatavs iespļaut man sejā savu košļājamo gumiju. Ar riebuma izteiksmi sejā (it kā no manis nāktu sapuvušas zivs smaka) viņš ar tulka starpniecību man sacīja, ka šī lieta jāizskatot vācu tiesai. Man patiešām bija kauns. Viņi bija gribējuši šo netīro lietu uzgrūst amerikāņiem. Neticu, ka tiesa varēs Janekam kaut ko izdarīt. Jādomā, ka tagad viņi to izraidīs.
— Bet ko tad viņš tādu nodarījis? — es mulsi jautāju. — Esot zadzis sabiedroto īpašumu. It kā mēslam, ko viņš tur paņēmis, būtu vēl kāda vērtība, — Birģers nicīgi nošņācās un iedzēra malku alus.
Pēkšņi man prātā iešāvās ideja.
— Vai es pats nevaru parunāt ar Janeku?
Tagad Birģers domīgi kasīja pakausi.
— To gan nevar, tas ir stingri aizliegts. Nē, to es nevaru atjaut.
— Tikai pāris minūtes. To neuzzinās neviens cilvēks. Jūs pa to laiku piebāziet pīpi, — centos pierunāt Birģeru, līdz beidzot viņš piekrita.
— Lai iet. Bet, ja to dabūs zināt, es izlidošu, — viņš īgni pateica. — Taču man tas ir jau viens pīpis. Tad braukšu pie brāļa uz Minheni. Viņam tur pieder ekspedīcijas kantoris, un es viņam tīri labi noderēšu. Tas viss man līdz kaklam. Bet tikai pāris minūtes, doktora kungs. Kad Krancs atgriezīsies no apgaitas, es uzsvilpšu, un tad jums tūliņ jāpazūd pa pakaļdurvīm. Krancs ir spiegs.
Atvēris sāndurvis, viņš aizveda mani uz kamerām. Aizņemta bija tikai viena. Tajā, noputējušas spuldzes nespodri apgaismots, kvernēja Janeks. Viņš sēdēja uz lāvas, galvu rokās atbalstījis. Mani ieraudzījis, viņš pielēca kājās, un uz lūpām tam parādījās tas pats daudznozīmīgais smaids, kuru es jau pazinu.
— Kāpēc jūs ietupināja? — es satriekts iesaucos, bet Janeks aiz kameras režģa mierinoši atmeta ar olīvbrūno roku.
— Jūs nevajag būt bail, doktor…
Beidzot es izdibināju, lūk, ko. Kādus piecus kilometrus no Grīnbahas, tuksnesīgā klajumā amerikāņu karaspēka dajas pirms pāris mēnešiem noturējušas mācības. Kāda sanitāra «džipa» šoferis satriecis -savu mašīnu pret laukakmeni. Es neskaidri atcerējos kādu pastaigu, kurā es šo vraku pamanīju ar zālēm apaugušu guļam mežmalā. Motoru un riteņus aizvedusi kāda transportkolona, bet ar pilnīgi sabojāto virsbūvi neviens nav gribējis noņemties un to vienkārši atstājuši guļam. No šīs kastes Janeks kādu gabalu izgriezis, un tā paliekas atrastas kalvē, kad pēc anonīma ziņojuma tur izdarīta kratīšana. «Džipam» bijusi alumīnija virsbūve, tā Janeks smīnēdams man paskaidroja.
Pēkšņi es visu sapratu. Vienā vietā uz antenas taču varēja samanīt krāsu traipus, kas bija palikuši pāri no uzraksta «US Ar- my». Tāpēc jau tas maksāja tik lēti! Šausmās es stīvi raudzījos Janekā, bet viņš tūlīt uzminēja manas domas.
— Jūs nevajaga būt bail, doktor, — viņš ironiski atkārtoja, — es nebij sacīt, un es nebūs sacīt, jūs mierīgi gulēt.
Nespēdams izturēt viņa tumšo acu nicīgo skatienu, es nodūru galvu un klusi sacīju:
— Paldies, Janek.
Kad es gāju prom, Janeks gandrīz vai nepaskatījās uz mani. Viņš drūmā mierā stāvēja, atspiedies pret kameras sienu, rokas salāpīto bikšu kabatās sabāzis.
Iespējams, ka Janeka lietai nebija nekā kopīga ar mani — vienkārši bija atrasts iemesls, lai tiktu no viņa vaļā, bet šo lietu varēja arī izmantot, lai sāktu izmeklēšanu pret mani. Kad tonakt skrēju mājup, es jutu, ka zeme deg man zem kājām. Taču es paļāvos uz Janeka klusēšanu un vienlaikus ar kaunu izjutu zināmu atvieglojumu. Sinī ziņā šaubu nebija — Janeks klusēs.
Krīgers bēniņos nepacietīgi gaidīja un, tiklīdz ieraudzīja mani parādāmies durvīs, jautāja:
— Kas ir ar Janeku?
Es tīšām pievērsos aparātiem un it kā starp citu atbildēju:
— Nekas sevišķs. Esiet pilnīgi mierīgs, ar viņu nekas briesmīgs nenotiks. Pamēģināsim šodien atkal mazliet pastrādāt. Ieslē- dziet, Krīger.
Kamēr Krīgers noņēmās ar aparātiem, es piegāju pie antenas, lai to nostādītu, taču pieķēru sevi slepeni ar skrūvgriezi kasām krāsas pēdas no alumīnija.
Katrs sapratīs, ka šajā stāvoklī es vēl intensīvāk nekā agrāk ierakos darbā, jo iestāstīju sev, ka jebkurš jauns pierādījums nostiprinās manas pozīcijas un galu galā palīdzēs gūt uzvaru pār pretiniekiem. Stundas, ko es toreiz pavadīju bēniņos, tiešām bija mans vienīgais mierinājums, kas ļāva aizmirst visu pārējo. Taču darbu, diemžēl, traucēja vesela virkne nelabvēlīgu apstākļu. Debesis arvien biežāk bija mākoņu un miglas klātas — tuvojās ziema. Zvaigznes reti kad varēja redzēt, bet bez šī orientiera un precīzām palīgierīcēm arvien grūtāk bija debesu necaurredzamajā tumsā noteikt signālu virzienu un pielāgot antenu zvaigznāju kustībai. Precīzai automātikai man nepietika naudas. Iespējams, ka bija izmainījušies atmosfēras jonizācijas lauki vai radušies citi nelabvēlīgi apstākļi, bet uztvert signālus katrā ziņā kļuva arvien grūtāk. Tie bija pieklusuši, un gadījās gari pārtraukumi, kad nevarēja sadzirdēt neko.
Nepazīstamās būtnes bija atteikušās no ārkārtīgi straujās signālu noraidīšanas sistēmas. Varbūt tās vairs neticēja, ka mūsu rīcībā ir tādi atšifrēšanai nepieciešami aparāti kā elektronu smadzenes. To vietā šīs būtnes raidīja signālu kopas, kas acīmredzot apzīmēja vienkāršas matemātiskas teorēmas, kuras uz Zemes pazina jau senajā Grieķijā. Dažas no tām bija zināmas pat ēģiptiešiem un babiloniešiem.
Tā, piemēram, signāli 3—4—5, tad 6—8— 10 nepārprotami atgādināja pazīstamo Pitagora teorēmu, saskaņā ar kuru taisnstūra trijstūrī katešu kvadrātu summa līdzīga hipotenūzas kvadrātam. Protams, arī matemātiskās teorēmas bija vienādas visā izplatījumā.
Pēc šīm skaitļu rindām, kas acīmredzot bija jāuzskata par atslēgu, nāca citas, kuras es, diemžēl, tikai daļēji varēju uztvert. 1 — 1, 2—4, 3—9, 4—16. Es tās izpratu kā vienkāršotu otrās pakāpes funkciju vienādojumu y = x2 , aicinājumu uzzīmēt koordinātu sistēmu un ievietot tajā attiecīgās vērtības. Pārliecināts, ka signāli jāizprot tieši tā, cerēju saņemt jaunu informāciju, bet, iekams es šīs līnijas steigā biju paspējis uzmest uz papīra, signāli atkal pazuda. Kad pēc trijām stundām es tos atkal saklausīju, signāli bija tikko dzirdami, un vairāk nekā puse no tiem aizgāja zudumā. Pēc manu pētījumu sākotnējās veiksmes — tik nomācošs neveiksmju recidīvs!
Lai kā es meklēju kļūmi aparātos, dzirdamība neuzlabojās. Krīgers man palīdzēja saīdzis un nerunīgs. Palaikam, kad viņš to vairs nespēja izturēt, visas sakrājušās raizes un sarūgtinājums lauzās uz āru.
•— Beidzot taču jums kaut kas jādara! — viņš kliedza uz mani gandrīz izmisīgi. Man vajagot saistīties ar zinātniekiem, kas ir opozīcijā pret valdību un pret tiem kretīniem, kas sēž «Mainas Merkurā»! Man esot jāsaistās ar ārzemju zinātniskajām biedrībām, vārdu sakot, drosmīgi jāsāk cīņa. Viņa tēvs, piemēram, esot sašutis par šo cūcību. Tas jau esot gandrīz kā viduslaikos, viņš teicis un piedāvājis, ja vien es to vēloties, aprunāties ar pāris draugiem, kurus viņš pazīstot no agrākiem laikiem. Vajagot inscenēt sabiedrisku skandālu, kura rezultātā ļautiņi no «Mainas Merkura» ielīdīšot atpakaļ savās alās. Kaut kas taču esot jādara, vismaz jāiesāk! Bet es kā vienmēr tikai atmetu ar roku.
— Tā ir mana darīšana, Krīger, un turpmāk vismaz vairs neko nepļāpājiet. Ja vajadzēs, rīkošos tā, kā uzskatīšu par nepieciešamu.
Es pats lāgā nesapratu, kāpēc es vēl joprojām negribu neko uzsākt. Vai mani traucēja iedzimtā vai ieaudzinātā kautrība un bailes no priekšniecības? Vai es kā apzinīgs pavalstnieks baidījos atklāti uzstāties pret «Mainas Merkuru» un tā aizkulisēs stāvošajiem vīriem? Jeb vienkārši biju pārāk gļēvs un bezpalīdzīgs? Lai cik es par to domāju, galu galā nolēmu vienkārši nogaidīt. Vai es tiešām biju tik naivs, ka cerēju kādu dienu sagaidīt kaut ko līdzīgu žēlsirdīgam eņģelim, kas gandarīs pārciestās netaisnības un uz-
metīs man uz pleciem goda un slavas mantiju?
Es vienīgi piekritu nosūtīt īsu ziņojumu Anglijas Karaliskajai zinātņu biedrībai Londonā ar lūgumu nodot šo ziņojumu tālāk radioobservatorijas vadītājam Džodrelbenkā netālu no Mančestras. Savā rakstā es biju gatavs savus atklājumus nodot viņu rīcībā un pret attiecīgiem noteikumiem piedalīties šīs milzīgās observatorijas pētniecības darbos. Vairāk neko es nedarīju, kaut gan Krīgers kļuva arvien drūmāks un drūmāks. Es baidījos, ka viņš agri vai vēlu var izlādēties kādā jaunā nepārdomātā rīcībā.
Diez vai pāris dienas bija pagājušas pēc raksta parādīšanās «Mainas Merkurā», kad notika tas, no kā iekšējā balss bija mani kādreiz brīdinājusi. Es bailēs centos par tādu varbūtību pat nedomāt. Kaut kas tāds gluži vienkārši nevarēja notikt!
161
Kādu rītu, kad es ģērbu mugurā virsvalku, lai sāktu ar studentu grupu praktiskos darbus, mani aizsauca uz ordinariātu pie profesora fon Jēgera. Es labi atceros to brīdi, kad es vilcinādamies atkal novilku virsvalku un mans skatiens gandrīz vai izbrīnā slīdēja pār nespodras gaismas pielieto telpu, blāvi mirdzošajiem instrumentiem skapjos, pār grāmatām un mūžīgi pilošo ūdens krānu. Man bija tāda sajūta, it kā klusumā būtu atskanējis dobjš un baigs gonga sitiens. Pat uz mani jau gaidošo stu
ti - 1195
dentu balsis blakus mazajā, drūmajā klausītavā pēkšņi likās klusinātas. Šķita, ka viņi uzskata mani par mironi vai uz nāvi notiesāto un tādēļ runā tik klusi. Vai tas varētu būt?
Vel ejot pa gaiteni uz ordinariata pusi, es lūkoju sev iestāstīt, ka mani sagaida lietišķa saruna par darbu. Kad biju iegājis, jau pirmais paviršais skatiens uz profesoru fon Jēgeru likvidēja jebkuras šaubas. Viņa vaibsti nekad nav bijuši sevišķi sirsnīgi, bet todien, kad miglainā rīta pelēkajā gaismā viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda, viņa bālā seja ar sakniebtajām lūpām izskatījās patiešām atbaidoša. Viņa pelēkzilajās acīs bija blāvs, ledains spīdums. Viņš man pat nepiedāvāja krēslu.
— Doktor Vulfa kungs, — neatņēmis manu labrītu, viņš teica tādā balsī, kas neviļus atgādināja ļoti asu nazi, — doktor Vulfa kungs, es negribētu kavēt laiku, lai pārrunātu rakstu, ar kuru jūs esat iemantojis tik bēdīgu slavu. Nebūtu vajadzības stāstīt jums par tām nepatīkamajām aizdomām un grūtībām, kurās jūs ar savu bezatbildīgo rīcību nostādāt mūsu institūtu un vispirms jau mani pašu. Mana izteikti noraidošā izturēšanās pret jums neatbrīvo mani no pārmetumiem, ka esmu jums veltījis pārāk maz uzmanības un rezultātā jūs esat aizstrādājies
tik tālu____ — apvaldīts niknums noslāpēja
tālākos vārdus. Viņa kopto, bet nežēlīgo roku smalkie pirksti uz rakstāmgalda gan
savilkās, gan atkal iztaisnojas — it kā viņš gribētu kādu nožņaugt.
Kad profesors beidzot turpināja, viņš atkal bija tas pats man pazīstamais vēsais, bezpersoniskais fon Jēgera kungs.
— Šajos apstākļos ir pats par sevi saprotams, — viņš teica prokurora tonī, — ka nevar prasīt, lai es turpinātu savu sadarbību ar jums. Esmu pret jums ievadījis discipli- nārlietu, kuras gaitā noskaidrosies, vai jūsu darbs universitātē vēl ir iespējams. Protams, jums ir visas tiesības protestēt un aizstāvēties, bet es ceru, ka jūs ievērosiet manu personīgo vēlēšanos un lietu nepadarīsiet vēl ļaunāku. Es gribētu, lai jūs līdz turpmākam uzskatītu sevi par atvaļinātu un, sākot ar šo brīdi, vairs nespertu kāju pār institūta slieksni. Paldies, tas pagaidām būtu viss.
Savu spriedumu noklausījos, kājās stāvot. Katra pretimrunāšana vai atvainošanās, ņemot vērā šo situāciju, bija lieka, tādēļ es atvadījos, mēmi paklanoties. Gaitenī man vēl ienāca prātā, ka es varēju šo to iebilst, bet pēkšņi jutos tik noguris, ka iet vēlreiz atpakaļ un turpināt disputu bija pāri maniem spēkiem. Kā sapnī es salasīju kabinetā mantas un, no studentiem neatvadījies, klusi aiz- lavījos uz mājām.