163
Negribēdams padziļināt nelaimi un radīt ģimenes traģēdiju, es pastāstīju sievai, ka esmu paņēmis sev pāris nedēļu atvaļinājuma. Viņa gan brīnījās, ka esmu to izdarījis tieši šai gadalaikā, jo mēs taču taisījāmies nāka
majā vasarā braukt uz Lineburgas līdzenumu, taču galu galā uzņēma to kā vienu no maniem untumiem, kuri pēdējā laikā bija sagādājuši tik daudz raižu. Publicētais raksts un grīnbahiešu izturēšanās bija sievu tā samulsinājuši, ka viņa ne par ko citu nebija spējīga daudz domāt. Es mēģināju viņai paskaidrot gan raksta, gan visu pārējo notikumu cēloņus, tomēr viņa nemitējās pārmest:
—- Jā, bet kāpēc tu vispār darīji tādas lietas? Tev taču ir tavs darbs institūtā. Es vienmēr jutu, ka ne tavi eksperimenti, ne jaunie paziņas pie laba gala nenovedīs.
Tā kā tagad man bija daudz brīva laika, bieži, beidzis eksperimentus, pastaigājos pa Grīnbahu. Daudzi mani vairs nesveicināja, bet es pacentos ar nevainīgu smaidu ieskatīties katram sejā tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vismaz tam man pietika drosmes, kaut arī laiku pa laikam, stāvēdams vienatnē tirgus laukumā, jutos vajāts un pamests, man gribējās ietriekt kādā rūtī akmeni un, skaļi kā prātā sajukušam kliedzot, aizskriet… vārdu sakot, darīt kaut ko tādu, lai iznīcinātu lāstu, kas mani ieslēdza kā neredzamās stikla sienās.
Savu nelielo algu es pagaidām saņemšu pa pastu, kamēr turpināsies visa mana lieta, — labi, ka vismaz par to nebija jārūpējas. Par to, kā atdot Nīdermeijeram tūkstoš marku un pienākošos procentus, es galvu nelauzīju. Pirms dažām dienām es viņu satiku. Viņš patlaban kāpa ārā no automašīnas pie savas mājas tirgus laukumā. Man tuvojoties, viņš kā lapsenes dzelts palēcās gaisā, izlikās mani neredzam un ieskrēja pa durvīm tik neticamā ātrumā, kādu viņa vēdera apmēru un aizdusas dēļ pat nevarētu iedomāties. Šķita, ka viņa zarnu un ādu noliktavā izcēlies ugunsgrēks. Kaut arī man bija slikts garastāvoklis, tas mani ļoti uzjautrināja. Ja es būtu pēc dabas ļauns, es būtu uzsaucis:
«Vai jums nesāp vēders, Nīdermeijera kungs? Pasteidzieties, kamēr nav par vēlu!»
Otrā dienā pie manis atnāca kāds jauns lauku puisis, kuru es vēl nekad Grīnbahā nebiju redzējis. Viņš atnesa vēstuli, kuru drīkstēja nodot tikai man personīgi. To sūtīja Nīdermeijers.
«Doktor Vulfa kungs,» viņš rakstīja, «man ļoti žēl, bet jums jāsaprot, ka es nevaru turpināt mūsu pazīšanos. Kā zināms, jūs esat man parādā tūkstoš marku un astoņus procentus no šīs summas. Es sagaidīju, ka parāda nomaksas pirmo daļu saņemšu jau šī mēneša sākumā. Kaut arī man šī summa veikala apgrozībai ir ļoti vajadzīga, esmu ar mieru pirmo iemaksu atlikt uz nākamo, varbūt pat uz aiznākamo mēnesi, bet, dieva dēļ, nestāstiet nevienam, ka es jums vispār esmu aizdevis naudu. Izmantojot gadījumu, es gribu jūs vēl informēt, ka radušos apstākļu dēļ būšu spiests uzteikt jums īres kontraktu — gribu gruntsgabalu pārdot. Lūdzu, iznīciniet šo vēstuli tūlīt pēc tam, kad būsiet to izlasījis.» Paraksts — «Jozefs Nīdermeijers, Ādas un zarnas en gros, Grīnbahā, Rātslaukumā 7».
Kā jau sacīju, parāds man rūpēja maz — Nīdermeijers savu naudu gaidīs arī līdz aiznākamajam mēnesim. Viņa sirdī acīmredzot cīnījās bailes, labsirdība un veikalnieka gars. Būtībā viņš nebija slikts cilvēks.
Daudz nopietnāk veidojās attiecības ar Krīgeru. Vakarā pēc manas atlaišanas viņš atbrauca ar savu veco motociklu un uzdrā- zās bēniņos:
— Jūs izmeta ārā, un jūs to pieļāvāt! Kāpēc jūs viņiem nepateicāt savas domas? Tieši tagad jums bija jāpaliek …
Krīgers pastāstīja, ka viņš mēģinājis pārējos studentus sakūdīt pret tiem, kas mani atlaiduši, un, ja viņam varēja ticēt, tad daļēji tas izdevies. Tieši klausītavā viņš izpļaukājis augstā valsts ierēdņa dēlu par to, ka tas mani nosaucis par komunistu pagrīdes žurku un teicis, ka tā man vajagot. Pārējie studenti sadalījušies divās daļās. Vieni bijuši izpļaukātā, otri — Krīgera pusē, tā ka tik tikko nav izcēlies kautiņš.
— Jūs esat galīgi jucis, Krīger! — es šausmās izsaucos. — Jūs taču lietu padarāt arvien ļaunāku!
Krīgers apklusa un uzmeta man skatienu, kurā varēja lasīt izmisīgu jautājumu. Rīkoties tāpat kā es un nedarīt neko viņš acīmredzot nebija spējīgs. Ko iesākt? Puisis laikam pamazām sāka manī vilties.
Savas nesavaldības sekas Krīgers juta jau nākamajā dienā. Viņš tika izsaukts uz dekanātu, kur puisi pamatīgi nopratināja un kur tam beidzot nolasīja morāles sprediķi.
— Es nu gan pateicu viņiem visu, — viņš paziņoja drūmā triumfā. — Sis profesors fon Jēgers, starp citu, ari bija klāt. Es nekautrējos, un viņiem neizdevās piespiest mani pie sienas. Beigās viņi piedraudēja ar izslēgšanu. Lai iet, es viņiem pateicu, ja pie mums tā izprot brīvību …
Krīgers pēkšņi apklusa, ieraugot manu nosodošo izteiksmi. Nē, viņš mani galīgi vairs nesaprata.
Visu vakaru mēs strādājām klusēdami un saīguši. Pēkšņi Krīgers nometa skrūvgriezi un atrāva krekla apkaklīti.
— Te taču var noslāpt, — viņš elsoja, —te vairs nav gaisa. — Puisis noliecās man tuvāk, un viņa plaši atplestajās acīs bija savāda izteiksme. — Iesim, profesora kungs,— viņš teica, — iesim! Te vairs nevar izturēt. Atstāsim visu un iesim. Kaut kur citur sāksim no gala, bet iesim. Es drīz vairs nespēšu.
— Bet uz kurieni tad, Krīger? Tas nu nekur neder! — es centos viņu nomierināt. Iespējams, ka šie vārdi skanēja noraidošāk un pārmetošāk, nekā biju domājis. Vismaz viņš, pilnīgi salauzts, nokāra galvu un neteica vairs ne vārda. Kad puisis ap pusnakti atvadījās, viņš stingri saspieda manu roku.
— Uz redzēšanos, profesora kungs!
Man pēkšņi likās, ka puiša acis valgi iemirdzas, bet tad viņš strauji novērsās un drāzās lejā. Pēc viņa motocikla mežonīgajiem tarkšķiem es nopratu, cik neuzmanīgi ātri viņš joņo pa miglas vālu klāto ielu, tad troksnis pamazām izzuda naktī. Ne nākamajā, ne aiznākamajā vakarā viņš neatnāca.
Es viens sēdēju bēniņos un darbojos ar aparātiem. Bet arī zvaigznes arvien biežāk atstāja mani vienu pašu. Signāli bija kļuvuši tik klusi, ka pat pie vislielākā pastiprinājuma tos tikko varēja atdalīt no trokšņiem un haotiskajām skaņām, kuras radīja fizikālie procesi kosmosā. Likās, ka tie arvien vairāk pazūd šajā klusajā sfēru mūzikā. Dzirde, kas nebūtu radusi saklausīt signālus tā kā manējā, diez vai spētu atšķirt tos no šīs «mūzikas» — te nelīdzētu pat zinātnieka auss. Vai vārti uz kosmosu atkal aizkrituši ciet, vai logs atkal aizvērts? Un tieši tagad! Uzlicis austiņas, es mazdūšīgi sēdēju un raudzījos siju ēnās uz bēniņtelpas sienām. Pat aparatūras kontrolspuldzītes šķita satumstam līdzīgi nogurušām acīm. Viss arvien vairāk iegrima tumsā.
Vismaz toreiz, vientuļajās nakts stundās bēniņos, man tā šķita. Mani pamazām pārņēma bezgalīgas gurdenas skumjas, kas draudēja pieveikt. Kāpēc es jutos tik vientuļš? Vai tiešām jau pašā sākumā biju rīkojies nepareizi? Kur slēpjas kļūda?
Pēdējās dienās es bieži biju iegriezies pie mātes. Protams, arī viņa bija dzirdējusi tenkas par mani, droši vien sieva bija viņai žēlojusies. Grūti bija ticēt, ka večiņa, kuras saprāts vairs nebija gluži skaidrs, spētu izprast manu pētījumu būtību. Es pat neesmu mēģinājis viņai pastāstīt par sava atklājuma sīkākām detaļām. Bet, lai cik dīvaini tas skanētu, viņa savā ziņā izprata visu labāk par citiem, varbūt pat labāk par mani pašu.
— Ja cilvēks kaut ko grib darīt, tad tas jādara līdz galam vai nav jādara nemaz, — viņa to pateica savā vienkāršajā runas manierē. — Ja tevi par kaut ko peļ, tad vai nu tev nav taisnība, vai arī tu esi gļēvs. Tam, kas baidās, nekad nav bijusi taisnība. Es, piemēram, vairs nebaidos ne no kā, pat no nāves.
Tās, protams, bija vispārīgas, bet savā ziņā pārsteidzoši pareizas patiesības. Kamēr māte runāja, es, domās iegrimis, sēdēju viņas istabā un vēroju pa logu miglas vālus, kas pletās pār laukiem. Viņas vārdi mani vienmēr nomierināja.
Šajā vakarā, piemēram, viņa teica:
— Tu taču tik daudz esi mācījies, un tev ir tik labas atzīmes. Tev jau pašam vislabāk jāzina, kur ir patiesība. Neļaujies sevi maldināt, citādi mums ar tēvu nebija vērts laist tevi studēt.
Vai es tiešām esmu pietiekami daudz mācījies, vai neesmu aizmirsis vēl kaut ko iemācīties?
Kamēr es, bēniņos sēdēdams, visu to pārdomāju, prātā ienāca mans vecais skolotājs. Tas bija zinātnieks ar starptautisku slavu, kurš tagad ir jau ļoti vecs un klusi dzīvo kādā nelielā miestiņā pie Bodenes ezera. Savas nepiekāpības dēļ tam bija radušies ienaidnieki, un es labi atceros profesora atvadu lekciju Hamburgā. Kā dzīvu redzu viņu stāvam mazajā katedrā, cilvēku ar augstu, skaistu pieri un skaidrām, gudrām acīm. Viņš smaidīja.
«Atļaujiet man kļūt mazliet patētiskam,» viņš toreiz teica. «Parasti es nevaru to ciest, bet šis brīdis ir pārāk nozīmīgs. Visus šos gadus esmu centies sniegt jums zināšanas. Šodien gribu runāt par ētiskām problēmām, bez kurām visas zināšanas un visas atziņas nav neko vērtas. Šoreiz es domāju par zinātnieku atbildību savu atziņu un sabiedrības priekšā, viņu pienākumu pasargāt pasauli no kļūmīgas rīcības. Ja zinātnieks piekāpsies naudas, slavas vai pats savas gļēvulības priekšā un ļaus padarīt sevi par padevīgu ieroci, ko izmanto ļaunos nolūkos, tad viņš nav zinātnieka vārda cienīgs. Ar zināšanām un prātu vien nepietiek. Cilvēkam jābūt gatavam cīnīties par saprātu un nest tā dēļ upurus. Džordano Bruno tika sadedzināts, Galilejs — nomocīts, Robertu Maijeru izsmēja un Einšteinu piespieda emigrēt. Ja viņi būtu izdarījuši atklājumus, bet gļēvi klusējuši, viņu darbam nebūtu bijusi jēga, viņi pasaulei neko nebūtu devuši un būtu sen aizmirsti…»
Mans bijušais skolotājs toreiz nebija piekāpies un tādēļ zaudēja katedru. Pirms dažiem gadiem viņš neklusēja, redzot atomne- prātu, un viņu atkal nosodīja. Taču viņš netika aizmirsts. Arī es viņu šobrīd atcerējos. Zinātnes un progresa vēsturē viņa vārds mirdzēs zelta burtiem, kamēr tie, kas viņu bija nozākājuši, jau šodien ir gandrīz aizmirsti. Ja es piekāpšos, mani aizmirsīs ātrāk, nekā būs iepazinuši. Mani būs apglabājis kāds «Mainas Merkura» plānā galdiņa urbējs… Vienkārši nožēlojami!
Un es sāku saskatīt savas kļūdas. Es biju iedomājies, ka man jāinteresējas tikai par savu atklājumu. Attiecībā uz visu pārējo es biju akls, domādams, ka tikšu pats ar visu galā. Bet kā varēja kaut kas uzdīgt, ja cilvēks tai pašā laikā nepūlējās uzart zemi, kurā jāizaug ražai? Neredzams zirneklis bija mani sapinis un draudēja noslāpēt savos tīklos, jo es biju kļuvis pārāk laisks un gļēvs, lai drosmīgi sarautu tīkla pavedienus. Tagad runa bija vairs ne tikai par manu atklājumu — tā bija sekundāra lieta — bet par kaut ko pavisam citu, par eksistences iespēju un ne tikai par manu eksistenci vien. Vai tad cilvēki visā pasaulē, izņemot manu vistuvāko apkārtni, pamazām nesāka rīkoties atkal saprātīgi, līdzīgi būtnēm no tālās planētas? Bet es no savas puses nebiju darījis nekā, lai palīdzētu saprātam uzvarēt. Tagad es cietu par savu gļēvulību.
Par spīti šai rūgtajai atziņai es joprojām vilcinājos. Tad mani ķēra vissmagākais sitiens. Bija pazudis Krīgers!
Kad viņš trīs vakarus pēc kārtas neatnāca, es kļuvu nemierīgs. Vai tikai viņam nav atgadījusies nelaime ar motociklu, jo puisis parasti brauca kā traks. Varbūt viņš bija saslimis? Beidzot es saņēmos un, pārvērtis balsi, no Grīnbahas piezvanīju uz universitāti. Man teica, ka Krīgers nu jau trīs dienas nenākot uz lekcijām un istabu studentu kopmītnē esot uzteicis, līdzi paņemot visas mantas. Tajā pašā vakarā pastnieks uznesa man bēniņos telegrammu. Tā bija nosūtīta no Hanoveras, un tās saturs bija šāds: «Piedodiet. Es vairs nevarēju. Krīgers.» Vairāk nekas. Ar šo lapu rokā es kādu laiku sēdēju mēms. Tagad tumsa bija kļuvusi vēl dziļāka. Tagad es biju pilnīgi viens.
8
Varēja nojaust, ka klīnikā gaidāmas pārmaiņas — vai nu revīzija, vai izmaiņas manā liktenī. Vai man no tā kļūs labāk vai sliktāk — pagaidām grūti pateikt.
Pirms kādas pusstundas profesors daktera Bendera un māsiņas pavadībā bija šefvizītē pie manis. Pēc pārsteidzoši pamatīgas mana miesas stāvokļa apskates profesors tik lietišķā tonī, it kā lasītu oficiālu apkārtrakstu, paskaidroja:
— Kā jūs laikam zināt, doktor Vulfa kungs, katrs, kas pret savu gribu uzturas tādā slimnīcā kā mūsējā, pēc zināma laika ir vēlreiz jāpārbauda. Attiecīgo ārstu, uz kura rīkojuma pamata jūs šeit ieveda, kā arī attiecīgās iestādes es jau informēju par to, ka, pēc manām domām, šis laiks nu ir apkārt. Tieši jūsu gadījumā man negribētos pārkāpt likuma noteiktos termiņus vai arī iztulkot tos pārāk plaši.
Virsārsts dakters Benders stāvēja savam šefam blakus ar tādu seju, it kā būtu iedzēris etiķi. Es sasprindzināti gaidīju, kas būs tālāk, bet profesors pagriezās pret durvīm un sacīja:
— Diemžēl, man patlaban nav laika sīkākiem paskaidrojumiem. Šodien ievesti vairāki smagi slimnieki, par kuriem jāparūpējas. Bez tam man jānolasa lekcija. Bet šovakar, teiksim, ap sešiem vai septiņiem, es vēlreiz ienākšu pie jums.
Procesija attālinājās ierastajā kārtībā un atstāja mani vienu ar savām pārdomām. Man palika iespaids, ka profesors daktera Bendera un māsiņas klātbūtnē negribēja atklāti runāt. Es biju gandrīz vai gatavs derēt, ka šovakar viņš atnāks viens.
Jo biežāk es pārdomāju pagātni, jo skaidrāka man kļuva notikumu kopsakarība, tomēr vienā punktā man vēl trūka skaidrības. Protams, daudzu iemeslu dēļ bija ļoti ērti mani šeit iebāzt. Bet kā lai izskaidro privilēģijas, ja es pats ar savu nepārdomāto izturēšanos ne vienreiz vien biju sniedzis šiem kungiem attiecīgus argumentus? Viņu uztverē taču viss iznāca daudz labāk, nekā vispār varēja sapņot. Viņi iedabūja mani šai klīnikā tik viegli, kā, rokas plaukšķinot, kūtī iedzen tītaru — jāpieliek tikai nedaudz pacietības. Gandarījums, ko es viņiem ar to sagādāju, sanikno mani vēl šodien. Es izrādījos pilnīgi akls, jo, ja es būtu bijis kaut cik gudrāks, man vajadzēja saprast, ko viņi nodomājuši darīt ar mani. Vienīgais, ar ko es varēju attaisnoties, bija mans garastāvoklis tajā brīdī. Janeks bija arestēts, un sev par kaunu man jāatzīstas, ka par viņa likteni es nebiju vairs interesējies. Mana sieva bija galīgi izmisusi par to, ka viņu, cienījama ierēdņa meitu, Grīnbahā gandrīz neviens vairs nesveicina. Krīgers bija pazudis, un institūtā pret mani bija ievadīta disciplinār- iieta. Visjaunākais bija tas, ka mans pētniecības darbs stāvēja uz vietas, un neatlika nekas cits kā pārdomāt kļūdas un trūkumus.
Signālus tagad nemaz vairs nevarēja dzirdēt. Varbūt nepazīstamās būtnes, atbildi nesaņēmušas, bija pārtraukušas savus veltīgos mēģinājumus? Varbūt viņas bija atteikušās no cerības saprasties vai arī viņas — un tas bija visdrošākais —tagad raida signālus citā debesu telpas virzienā? Vismaz man šie signāli bija apklusuši. Kā jau teicu, nekā iepriecinoša šai situācijā nebija.
Pēc ilgām pārdomām es nolēmu glābt, kas vēl glābjams. Es vēlreiz sakārtoju visas savas piezīmes. Ar tām es gribēju aizbraukt pie sava vecā skolotāja, viņam visu pastāstīt un lūgt padomu, ko darīt tālāk. Viņam joprojām bija sakari ar visu valstu ievērojamākajiem zinātniekiem, viņš bija dažādu zinātnisko biedrību goda priekšsēdētājs … Kaut arī dažādi ļautiņi no «Mainas Mer- kura» sugas bija viņu nozākājuši, zinātnes pasaulē viņu tik ļoti cienīja, ka viņam neviens neuzdrošinātos ķerties klāt. Apriet viņu varēja, bet ne vairāk. Visus šos gadus gan nebiju par viņu interesējies, nebiju pat apsveicis astoņdesmitajā dzimšanas dienā, bet es nešaubījos, ka viņš man to neņems ļaunā, ja es ieradīšos izsūdzēt bēdas. Es zināju, ka viņš ir tikpat liels cilvēks, cik zinātnieks — ar to viņš stipri atšķīrās no manis, kā es paškritiski spriedu.
Pārsteidzoši ātri saņēmu atbildi no Anglijas Karaliskās zinātņu biedrības. Vēstuli laikam biju nosūtījis visai kļūdainā angļu valodā, un arī atbildi saņēmu angļu valodā. Vēstule bija visai pieklājīga, taču skeptiska. Pārtulkota pēc satura, tā vēstīja:
«Pateicamies par jūsu ziņojumu. Mūs tas ārkārtīgi ieinteresēja, un tajā izteiktie ierosinājumi ir, bez šaubām, nozīmīgi. Diemžēl, ziņojums neatbild uz vairākiem jautājumiem, kuri mums/šķiet ļoti svarīgi. Tāpēc mēs atļaujamies būt tajās domās, ka tikai nopietnas pārrunas ar attiecīgiem speciālistiem dotu vajadzīgo skaidrību. Ja Jūs vēiēios, mēs esam gatavi paziņot attiecīgo kungu vārdus un adreses. Bet vēl vairāk mūs iepriecinātu, ja Jūs personīgi apciemotu mūs un ar izvēlētiem mūsu biedrības locekļiem padiskutētu par savu atklājumu. Ja kaut kādu iemeslu dēļ Jums būtu grūtības ar iebraukšanu, lūdzam griezties pie mūsu konsula. Mēs tad no savas puses darīsim visu …»
Vārdu sakot, tas nozīmēja, lūk, ko. Ziņojumu viņi gan uzklausījuši, taču ticēt netic. Ņemot vērā lietišķo pieeju faktiem, kas raksturīga šai tautai, es viņu skepsi neņēmu ļaunā, it īpaši tāpēc, ka zinātniskajos pētījumos ņem vērā tikai neapgāžamus pierādījumus. Kāpēc lai viņi pēkšņi noticētu kādam viņiem pilnīgi nepazīstamam doktoram Vul- fam? Šāds cilvēks taču tiešām varēja būt prātu izdzīvojis fantasts. Būtu es pazīstams zinātnieks, tad tas viss izskatītos daudz savādāk. Varbūt arī šai ziņā mans skolotājs varēja palīdzēt? Braucienam uz Angliju man patlaban nepietiktu līdzekļu, bet līdz Bode- nes ezeram es varētu tikt. Starp citu, arī tikai tad, ja nākamajā dienā pastnieks atnestu manu algu.