126546.fb2
Tas viss man nebija nekas jauns, bet šodienas noguruma dēļ sāka man sagādat gandrīz vai fiziskas sāpes. Klusēdams es stīvi raudzījos uz priekšu, vērojot, kā cigāru dūmi apņem cilvēku galvas līdzīgi miglas vāliem. Bet, tā kā es vairs neuztvēru atsevišķus vārdus, man pēkšņi radās iespaids, ka pie galda sēž lelles, kas virina mutes, bet ārā nāk tikai kurkstošas skaņas. Man bija tāda sajūta, it kā es atrastos spokainā pasaulē starp automātiem un tikai tumsa aiz loga četrstūra būtu tā reālā pasaule, no kurienes ik mirkli varētu atskanēt briesmīgi pērkondārdi, kas visu līdz ar mani pārvērstu dūmos un nebūtībā.
— Priekā, dakterīt! Ko jūs par to sakat? — es izdzirdēju it kā no liela attāluma.
Es neatbildēju — ko gan es varēju teikt, ja nebiju nekā dzirdējis — un izspiedu aiz briļļu stikliem mazu smaidu.
«Kāpēc šie Nīdermeijeri vispār nāk pie mums?» es nodomāju ar zināmu sarūgtinājumu. «Tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi? Varbūt Nīdermeijeram imponē mans doktora grāds un viņš jūtas glaimots, stāstot citiem, ka apgrozās arī zinātnieku aprindās?» Bez tam šie apciemojumi kā smags slogs gūlās uz mūsu saimniecības kasi, un es bieži kļuvu nikns tāpēc, ka šo apciemojumu dēļ pirkumus, kas man šķita vajadzīgāki — kaut vai grāmatas — vajadzēja atlikt. Taču sieva tādās reizēs pamatoti pārmeta man, ka nedrīkstot sadusmot Nīdermeijeru, jo, pirmkārt, viņam pieder šī māja, otrkārt, viņš skaitās mūsu miestiņa zvaigzne un, treškārt, klīst baumas, ka viņš tuvākajā laikā tikšot ievēlēts municipalitātē. Viņa saimnieciskā augšupeja no tās būdas, kurā mēs dzīvojām, līdz jaunceltnei pie tirgus laukuma un veikalam, kur viņš vairumā pārdeva zarnas un ādas, uz Grīnbahas perspektīvas fona likās īsti teiksmaina. Savā dzīvoklī, jaunbūvē pie tirgus laukuma, Nīdermeijers mūs par brīnumu vēl nekad nebija ielūdzis. Dzīvokļa iekārta vēl neesot pilnīgi gatava.
Ap divdesmit vieniem, kā vienmēr stundu vēlāk, atnāca provizors Kindelis, un es atviegloti uzelpoju.
Viņš bija ģērbies tumšā uzvalkā un zemu paklanījās dāmām. Manai sievai viņš bija atnesis mazu ziedu pušķīti — provizors bija vīrietis, kurš ievēroja pieklājības ārējās formas. Es iepazinos ar Kindeļa kungu, kad aptiekā iegādājos zāles mātei. Visā visumā viņš šķita sauss, lāgā neizprotams pedants. Viņam bija stīvs, aizplīvurots skatiens, kas likās urbjamies cilvēkam cauri. Provizora iegarenā seja mazliet atgādināja aitu, turklāt vēl viņam bija īsi apcirpti mati. Pēc ārējā izskata viņu varētu noturēt par donu Kihotu, ja vien viņa plato, plāno lūpu kaktiņos palaikam neparādītos īpatns vilciens un viņa vispār miegainajās acīs uz kādu sekundes daļu neuzliesmotu kaut kas tāds, kas mani spieda būt piesardzīgam savos spriedumos. Arī viņš nebija dzimis šejienietis, bet viņu uzskatīja par ļoti apzinīgu un nenogurstošu darbinieku, kuru gandrīz jebkurā diennakts laikā varēja sastapt darbā. Viņa vadītajā aptiekā bija priekšzīmīga kārtība. Bez tam viņš bija ļoti ticīgs cilvēks, kurš — pilnīgā pretstatā man — neizlaida nevienu gājienu uz baznīcu. Kā miestiņā zināja stāstīt, viņš zobus sakodis nu jau sešus gadus velti gaidot uz aptiekas īpašnieka nāvi. īpašnieks bija jautrs, vecs kungs, kas par aptieku gandrīz vairs neinteresējās, bet visu darbu atstāja provizora ziņā, pats baznīcas vietā bieži apmeklēdams restorānus.
Kindeļa kungu es parasti ielūdzu kopā ar Nīdermeijeriem, lai radītu zināmu līdzsvaru, jo provizors galu galā bija izglītots cilvēks. Taču tajā vakarā arī viņš neattaisnoja manas cerības. Provizors bija tikko paspējis ienākt, kad Nīdermeijera kundze iesaistīja viņu aizraujošā sarunā par Persijas eksša- hienes jaunāko mīlas romānu. Vai visi jau esot izlasījuši pēdējo «Ilustrētā žurnāla» numuru? Viņa, Nīdermeijera kundze, tā uztraukusies, ka gandrīz vai nav varējusi gulēt. Starp citu, viņai, diemžēl, jāsaka Kindeļa kungam, ka miega zāļu tabletes, kuras provizors viņai nesen iedevis, maz līdzējušas. Nākamajā rītā viņa jutusies kā sasista un mocījusies ar grēmām.
Manas ciešanas sākās no jauna. Beidzot, kad Nīdermeijeri likās noguruši un sarunas uz brīdi apsīka, Kindelis, savilcis šaurās lūpas smaidā, jautāja:
— Nu, kas tad jauns zinātnē, doktora kungs?
Pateicībā par Kindeļa aizsākto tēmu es steigšus sāku runāt, izmisīgi pūlēdamies, lai sarunas neiegrieztos vecajā gultnē. Radās iespaids, ka es vaiga sviedros pūlos nolikt smagu dēli pāri bedrei ar stāvošu ūdeni, lai neļautu citiem tajā plunčāties un nebūtu jāieelpo pretīgā smaka. Drīz arī tēma bija rokā.
Padomju raķešu panākumi mani, tāpat kā laikam ikvienu zinātnieku, bija dziļi ietekmējuši. Nesen vēl pilnīgi neiespējamā izplatījuma iekarošana, kas likās utopiska, precīzā Mēneša aplidošana un uz zemi nosūtītie uzņēmumi, kuros cilvēks ieraudzīja līdz šim pilnīgi nepazīto Mēness otro pusi, un visdrosmīgākie tuvākās nākotnes projekti… manī tas viesa mazliet skaudības un skumju, īpaši vēl iedomājoties sava vientuļā darba nenozīmīgumu un salīdzinot, cik tālu nebūtībā jau aizpeldējuši mani kādreizējie sapņi par zinātnisko pētniecību. Protams, tikai lietpratējs var novērtēt uzveikto grūtību lielumu un sasniegtā nozīmīgumu, taču arī es mēģināju šo to paskaidrot un darīju to, neslēpdams sajūsmu.
Kad es biju beidzis, iestājās mulss klusums, un Nīdermeijeri skatījās uz mani kā uz cilvēku, kas omulīgo sarunu pilnīgi negaidīti pārtraucis ar nevajadzīgiem, gandrīz vai aizvainojošiem izlēcieniem. Beidzot Nīdermeijera kungs nokoda cigāram galu un vēlīgi uzsita man uz pleca:
— Nu, ir jau labi, mīļo doktor, ir jau labi. Tas viss var būt. Atklāti sakot, es par to sevišķi neinteresējos.
— Pilnīgi pareizi, Jozef, — viņa sieva pamāja un ar manāmi ļaunu pieskaņu balsī attīstīja apbrīnojamu teoriju:
— Es tikai brīnos, ka jūs visam tam ticat. Es nu gan ne. Tā ir tikai mānīšanās un propaganda!
— Ko? Kā jūs tā, Nīdermeijera kundze,— man paspruka, taču viņa iekaisa arvien vairāk. Tā esot! Viņas izpratnē tas neesot nekas cits kā mānīšanās. Mēnesi viņa esot apskatījusi ļoti uzmanīgi. Viss esot tāpat kā agrāk. Apgalvot kaut ko tādu varot jebkurš. Un tikai šī muļķīgā «pī-pl» dēļ!
— Pat vairums laikrakstu iekrita tāpat kā jūs, doktor! — Tagad viņa izspēlēja savu lielāko trumpi. Viņa esot lasījusi, ka kāds slavens amerikāņu profesors — īsts profesors, lūdzu (dūriens bija acīmredzami vērsts pret mani)! — bijis tādās pašās domās. Viss ir tikai acu apmānīšana un propaganda!
Tas manam zinātniski skolotajam saprātam bija tomēr par daudz. Un kaut arī sieva paskatījās uz mani bailīgi un brīdinoši, es iekaisis aizmirsu, ar ko runāju, un noturēju kaut ko līdzīgu kolokvijam par lielumu attiecībām, par mirdzošo nātrija mākoni, ko izlaidusi pirmā raķete, un par radiosignāliem, kurus fiksējuši visi lielākie pasaules zinātniskie institūti. No raķetēm neko daudz nesaprotu, toties signālu nosūtīšana mazliet skāra manu kādreizējo speciālo priekšmetu. Mēģināju paskaidrot, apmēram kā tas notiek, un kļuvu jau patiešām mazliet nepieklājīgs, jautādams Nīdermeijera kundzei, vai viņa patiešām iedomājas, ka viņa visur orientējas labāk nekā pasaules nopietnākie zinātnieki, no kuriem nešaubās neviens, izņemot, protams, šo pēdiņās «slaveno» amerikāņu profesoru, kura rakstu viņa lasījusi. Kā tad viņu sauc? Ak tā, nu Nīdermeijera kundze vairs nezina! Ha-ha, protams, nu gan var iedomāties, ar ko šis kungs ir slavens un kādi viņa nodomi. Es visu to izteicu tā, it kā es stāstītu studentiem, tiem sarkastiski atgādinot robus, ko viņu zināšanās cirtis slinkums.
Kad biju beidzis un atvilcis elpu, klusums palika vēl mocošāks.
— Ko jūs par to visu sakāt? — es meklēju Kindeļa kunga atbalstu.
Taču Kindeļa kungs pētīja nagus un smaidīja.
— Ja tas ir taisnība, tad man sev kā kristietim jājautā, kam tas viss vajadzīgs, — tādā veidā viņš diplomātiski izkļuva no stāvokļa, un ap viņa plānajām lūpām arvien vēl rotaļājās grūti izprotamais smaids.
Ar tādām pašām tiesībām varētu, protams, jautāt, kam bijusi vajadzīga Kopernika pasaules sistēma un Ņūtona aprēķini. Jautājums par zinātnisko atklājumu jēgu likās tik bezgala muļķīgs, ka es apklusu.
Saīdzis es sēdēju un stīvi blenzu logā, kamēr saruna atkal atgriezās pie iepriekšējām tēmām. Man atkal šķita, it kā kurkstētu lelles, taču saruna bija kļuvusi manāmi nervozāka un līdz pat vakara beigām ciemiņi nebija īsti omulīgi. Man jāatzīstas, ka es par to izjutu ļaunu gandarījumu.
Sarunā nepiedalīdamies, kā caur miglu es uztvēru, ka Kindeļa kungs mēģina iegūt Nīdermeijera kundzes labvēlību, kā nu viņš to savā stīvajā, sausajā manierē prata. Tikmēr Nīdermeijers, saraucis uzacis, kādu brīdi sēdēja savā krēslā un kaut ko pārdomāja. Pēkšņi viņš uzsita ar dūri uz galda tā, ka vīns izšļakstījās no glāzēm.
— Apbruņoties līdz zobiem, un nekādas saudzības pret graujošiem elementiem, tikai tas garantē mieru un kārtību! — kaut ko tamlīdzīgu viņš pēkšņi izkliedza bez jebkāda sakara, it kā strīdēdamies ar neredzamu cilvēku, kas viņu būtu kaitinājis. Viņš izskatījās smieklīgs. Acis tam bija jau stiklainas, jo viņš bija pārāk daudz dzēris. Par šo naudu es būtu varējis iegādāties vismaz divas grāmatas. Par laimi Nīdermeijera kungs atkal nomierinājās, nokoda nākamajam cigāram galiņu un stostīdamies pastāstīja, ka viņa paziņa veikalnieku aprindās, kas Diseldorfā uzcēlis sev brīnišķīgu māju, uzskatot, ka tagad neviens vairs nekarot pie sienas gleznu reprodukcijas. To vairs neuzskatot par smalko toni. Tagad veco un jauno meistaru oriģinālus iznomājot pret drošības naudu. Ja, jā, šis Diseldorfas paziņa esot bagāts virs. Vai derētu šajā iietā piedalīties? Viņam, Nldermeijeram, gleznas bijušas nebijušas. Ko provizors par to domājot?
Sī vakara vienīgā labā īpašība bija tā, ka ciemiņi atvadījās mazliet agrāk nekā parasti. Nīdermeijeri piedāvāja provizoram vietu automašīnā, ko līdz šim nekad nebija darījuši. Savā satrauktajā garastāvoklī es arī šeit saskatīju kaut ko līdzīgu pēkšņai solidaritātei un slepenai sazvērestībai pret mani.
Es pavadīju savus ciemiņus līdz durvīm un, kad viņi bija aizbraukuši, vel kādu brīdi pastāvēju klusajā naktī. Ar neskaitāmām zvaigznēm izrotātais izplatījums tumšs un kluss pletās pāri Grīnbahas jumtiem. Kaut kur no tālienes atskanēja dobjš sprādziens, likdams nošķindēt logu rūtīm. Kilometrus trīsdesmit tālāk notika manevri.
Nakts vēsuma un nenoteiktu baiļu pārņemts, es ciešāk sapogāju svārkus. Pēkšņi jutos tik vientuļš un pamests kā vēl nekad līdz šim. Bezmērķa ceļinieks bezgalīgajā, tumšajā tukšumā.
Mani jau bieži bija pārņēmušas tādas izjūtas, bet vēl nekad ar tādu spēku kā šajā vakarā. Varbūt tas bija sakrājies manī kā akmens krava un katra diena līdzinājās jaunam akmenim, kamēr tas viss beidzot nospieda tik neciešami, ka man bija šī krava jānomet un jābēg prom, lai tā mani neno- spiestu.
Es stāstu par savu šķietami vienmuļo un mierīgo ikdienu tik sīki tāpēc, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tā vairs nevarēja turpināties, kāpēc es vairs nevarēju ilgāk sevi krāpt. Varbūt Nīdermeijeru apciemojums bija iedarbojies līdzīgi pēdējam triecienam. Es sapratu, ka līdz šim esmu gluži vienkārši eksistējis, nevis dzīvojis, taustīdamies no vienas vienmuļas dienas otrā — «studēts cilvēks», kuru neviens neņem nopietni. Un vienīgie tuvākie paziņas man bijuši tādi ļaudis kā Nīdermeijeri!
Sieva bieži mēģinājusi daudzmaz saudzīgi pierunāt mani iestāties darbā kādā firmā, kas, piemēram, tirgojas ar televizoriem, rentgena vai medicīnisko aparatūru, vai arī censties dabūt vietu kāda labi apmaksātā rūpniecības nozarē. Iespējams, ka manam doktora grādam priekšniecības un klientūras acīs būtu zināma nozīme, taču es nekad nebūtu spējīgs pārdot kaut vienu bārdas dzenamo aparātu. Jebkurš klienta iebildums spiestu mani ātrāk atvadīties, pieklājīgi paklanoties. Kur nu vēl manas neveiklās manieres un neizteiksmīgā āriene! Ieskatoties spogulī, man bija skaidrs, cik bezcerīgs būtu tads pasākums. Es esmu sīks, kalsnējs, manas acis ir gaiši zilas un aiz aceņu biezajiem stikliem izskatās smieklīgi lielas kā varžu ikri zem palielināmā stikla. Mani bezkrāsainie, pelnu pelēkie mati stūrgalvīgi neklausa nevienai sukai, kas tos gribētu sakārtot. Turklāt vēl nedaudz samanāmā svepstē- šana, kas parādās uzbudinājuma brižos, un mana mazliet klibā gaita — stivā ceļgala dēļ… nē, nekas nebūtu iznācis!
Rūpniecības laboratorijās mani laikam labprāt būtu pieņēmuši darbā, bet zināma garīgā pārākuma apziņa bija par iemeslu tam, ka šķita manis necienīgi strādāt tīru «maizes darbu», darbu, kura vienīgais mērķis būtu palielināt uzņēmuma apgrozību, veikt dažādus mērījumus un ieviest konstruktīvus uzlabojumus. Bet nopietnākam darbam man trūka attiecīgās zinātniskās ievirzes. Ko tad es tādu līdz šim biju paveicis, lai būtu kaut vizmazākās tiesības uz šo pārākuma apziņu? Varbūt šīs tiesības deva mana sen jau arhīvu putekļos apraktā un pilnīgi aizmirstā doktora disertācija «Par elektromagnētisko viļņu izmērāmības robežām»? Smieklīgi!
Smagas melanholijas pieveikts un izmisis par savu nožēlojamo eksistenci, es mēmā jautājumā paskatījos zvaigznēs. Un pēkšņi man iešāvās prātā kāda ideja!
Sākumā tā nebija nekas vairāk kā vienkārša doma, tā sakot, izklaidēšanās, lai manai vienmuļajai eksistencei dotu kaut mazliet satura. Citi līdzīgos gadījumos krāj markas un audzē puķes. Tajā vakarā man tiešām nebija ne jausmas par tām kolosālajām, pat neticamajām sekām, kadas būs šai domai. Iespējams, ka toreiz tās būtu mani pat pārbiedējušas.
Kaut cik nomierinājies, aizvilkos uz māju, kur mana sieva nodarbojās ar ciemiņu atstāto pēdu likvidēšanu. Istaba pretīgi oda pēc atdzisušajiem cigāru dūmiem, nespodra gaisma krita uz tukšajām glāzēm un pudelēm, uz galdauta bija liels, neglīts izlietā sarkanā ķiršu liķiera traips.
— Trīs pudeles Mozeles vīna, — skumīgi konstatēja sieva, — un tad vēl man likās, ka viņi nez kāpēc apvainojušies. Tev varbūt nevajadzēja …
— Beidz, — es viņu dusmīgi pārtraucu,— nakamreiz būs labi ja viena pudele. Man tagad nauda būs vajadzīga pašam.
Šajā naktī es gulēju ļoti nemierīgi, mani mocīja smagi sapņi. Neredzamu slepkavu vajāts, es skrēju pa tumšām ielām, kur nebija neviena cilvēka, tupēju uz ceļiem priekšā kādam milzīgam Nīdermeijera kungam, kas mani izsmēja, un diedelēju vienu marku. Beidzot es attapos tiesā fizikas institūta drūmajā auditorijā, kur nezināmu iemeslu dēļ man piesprieda mūža ieslodzījumu cietumā, lis gribēju protestēt, bet melnā talārā ģērbies priekšsēdētājs, kas mazliet līdzinājās provizoram Kindelim, zvanīja un kliedza: «Apelācija nav iespējama. Tiesas sēde slēgta.»
šai brīdī es pamodos viss vienos sviedros.
— Zvanīja modinātājs. Tev jāceļas. Ir jau seši, — sacīja sieva.
Cerams, ka doktors Benders neievēros kādu ritu manas acis, kuras rakstīšana stipri pārpūlējusi, jo gaismas te maz un man atņemtas arī brilles. (Varbūt tāpēc, lai es ar briļļu stiklu lauskām nepārgrieztu artērijas? Jasmejas. Te nu gan par to priecātos.) Steigā, pa pusei zem segas aprakstīt šīs lapiņas, protams, nav viegli, un citiem laikam būs grūti tās salasīt.
Visgrūtāk un komplicētāk ir noasināt zīmuli, kas ik pēc pāris lappusēm kļūst neass. Zīmulis, diemžēl, ir ļoti mīksts. Otrais numurs. Trešais vai ceturtais numurs būtu piemērotāks, bet jāsamierinās ar to pašu. Tā kā man nav nekādu rīku — pat nagu vīlīti es drīkstu lietot tikai uzraudzībā, — man zīmuļa koksne jāapgrauž ar zobiem, kuri par laimi ir vēl visumā labā stāvoklī, bet grafīta serde jāuzasina, berzējot to pret nelīdzenām dzelzs stīpām zem gultas. Papīram un zīmulim atrastā dienas paslēptuve zem matrača sevi attaisnojusi, jo institūta personālu acīmredzot nemoca pārlieka tīrības mīlestība. Kamēr sanitārs — plikpaurains vīrs, kas atgādina miesnieku atpūtā, — stāv sardzē pie durvīm, kāda vecāka māsiņa, kas vienmēr izskatās tā, it kā būtu apvainojusies, pāris reizes pavirši pārslauka grīdu. Bet tālāk kā par dažiem centimetriem viņa zem gultas vēl nekad nebija tikusi. Daudz čak-
laks šai ziņā ir doktors Benders. Katru dienu viņš mani no jauna izklaušina, stūrgalvīgi meklē pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu tumoriem, paralīzi, delīriju un šizofrēniju, veltījot man drūmus skatienus, neizsakāmi daudz jautā — vai, bērns būdams, neesmu kritis uz galvas, vai kāds manā ģimenē nav izdarījis pašnāvību, neslimo ar krītamo kaiti, nedzer, vai nav miris psihiatriskajā slimnīcā. Diemžēl, es nekā nevaru viņam palīdzēt, kaut arī ļoti cienu viņa izmisīgos pūliņus atrast konkrētu iemeslu manam šķietami slimīgajam psihiskajam stāvoklim un tādējādi ar atpakaļejošu datumu attaisnot manu uzturēšanos šeit. Reizēm es baidos, ka pamazām novedu viņu izmisumā, taču rnan pietiek nekaunības, lai ar uzsvērti laipnu un jautru smaidu iededzinātu viņā slepenas šaubas.
Jāatzīstas, ka reizēm ir ļoti grūti izspiest šo smaidu, un tomēr mani pārņem klusas šausmas, kad es caur sienām dzirdu patiesi sajukušu cilvēku kliedzienus vai arī kad mani ved garām palātām, kur bezcerīgi slimie guļ piesprādzēti gultās un pa durvju spraugu pavīd baismīgi pārvērstas, idiotiski trulas sejas. Bet es cenšos šo nožēlojamo dabas kļūdu uzņemt iespējami mierīgi un pretstatā visam tam domāt par milzīgo harmonisko izplatījumu, par vēstīm, kas nāk no bezgalīgo telpu tumsas, par tālajām zvaigznēm, kuras es vairs neredzu un kuru aicinājumu es vairs nedrīkstu dzirdēt, kur nu vēl runāt par to, ja neskaita mana manuskripta mēmās lapas.
Līdz turpmākam rīkojumam mani neviens nedrīkst apmeklēt. Taču šodien es saņēmu vēstuli. Tā jau bija atplēsta un tās saturs laikam rūpīgi pārbaudīts. Es varu iedomāties, ka virsārsts Benders vispār nekad to nebūtu atļāvis, ja profesors nebūtu aizlicis par mani labu vārdu. Līdz šim gan es profesoru esmu redzējis tikai divas reizes — parasto vizīšu laikā, bet es instinktīvi jūtu, ka viņš ir pret mani labvēlīgi noskaņots. Atšķirībā no drūmā censoņa doktora Bendera viņš ir iespaidīgs vīrietis ar kupliem, sirmiem matiem un cēlu pieri. Viņa lielās, pelēkās acis ir cilvēcīgas un gudras, lai gan reizēm pauž nogurumu un ironiskas skumjas. Kaut arī pretstatā man bez ārsta virsvalka viņš, bez šaubām, ir eleganti ģērbies sabiedrības cilvēks ar drošu uzstāšanos, man šķiet, ka viņā ir kaut kas manam garam radniecīgs.
Kas attiecas uz vēstuli, tad pat visstingrākajam cenzoram nevarētu rasties šaubas, vai man to nodot. Rokraksts bija tikpat vienkāršs un saprotams kā pāris vārdu:
«Mans mīļais dēls! Cerams, ka tev klājas labi un tu drīz atkal būsi kopā ar mums. Tava māte.»
Tas bija viss. Un tomēr tas mani tā aizkustināja, ka es kādu brīdi ar vēstuli rokā sēdēju gultā un stīvi raudzījos uz priekšu.