126546.fb2 SIGN?LS NO KOSMOSA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

SIGN?LS NO KOSMOSA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

Taču man atausa atmiņā medicīnas virs- padomnieka doktora Finka kunga starojošā seja un majora rezervētais, bet nepārprota­mais apmierinājums. Ka viņus šācls atrisi­nājums apmierina, to es vēl sapratu. Bet kāpēc viņi par to tā priecājās? Sis jautā­jums mani nodarbina visu laiku, kamēr at­rodos šajā iestādē. Atbilde bija ilgi jāgaida, taču beidzot, liekas, ir pienācis piemērots brīdis. Šovakar pajautāšu profesoram. Var­būt viņš varēs to izskaidrot.

13*

195

Šīs noslēguma rindas es rakstu mazajā, piekvēpušajā lokālā netālu no stacijas. Esrnu šeit vienīgais apmeklētājs. Samiegojusies ofi­ciante atnesa man tasi kafijas, iekasēja naudu un vairs nelikās par mani ne zinis. Tā nu es sēžu stūrī nolietoto galdu un krēslu mēmajā un mazliet nožēlojamajā sabiedrība un netraucēts varu nobeigt savas piezīmes. Gribu tās pa pastu nosūtīt savam vecajam skolotājam, jo pie manis tās laikam nebūs īsti drošībā. Varbūt izdosies sameklēt Krī-

ģeru. Tad es šis lapas iedošu viņam atmiņai par mūsu kopā pavadito laiku. Esmu viņam parādā gandarījumu un nelielu prieku. Lai viņš dara ar tām, ko grib.

Tātad vakar ap pulksten deviņpadsmitiem profesors ienāca manā istabā. Kā jau biju paredzējis — viens pats.

Jau pēc sasveicināšanās toņa es sapratu, ka viņš vēlas man teikt kaut ko sevišķu. Uz­acis saraucis, rokas uz muguras sakrustojis un galvu domīgi noliecis, viņš pāris reižu pagājās pa istabu turp un atpakaļ, acīmre­dzot meklēdams vārdus.

—   Jūs man kaut ko gribat pateikt, profe­sora kungs? — es gāju viņam talkā. — Vai drīkstu jums pirms tam kaut ko pajautāt?

—   Jā, lūdzu, pats par sevi saprotams, — viņš pamāja ar galvu.

—    Mani interesētu, kādā nolūkā bija tik svarīgi mani… nu, teiksim… padarīt par jūsu iestādes viesi? — es jautāju, tīrīdams briļļu stiklus.

Profesora lūpas ironiski savilkās, bet viņš vēl vilcinājās.

—   Nu labi, — viņš beidzot teica, — es uz­skatu, ka šī saruna paliks starp mums. Cik man zināms, tad kāds no jūsu draugiem vai paziņām viņpus robežas ir sacēlis lielu trok­sni. Kaut arī pie mums izliekas, it kā par to nevienam nebūtu nekādas daļas un neviens neko nav dzirdējis, tomēr klusībā no skan­dāla šeit laikam gribētu izvairīties. īpaši ārzemju zinātnieku priekšā. Ir daži šādi gadī­jumi, pat tādi, kur iejaukti ministri .. . Bet tad lieta zaudētu asumu. Man negribas par to runāt, jūs pats saprotat…

Es sapratu. «Tas laikam ir Krīgera no­pelns,» man ienāca prātā, un es jutu gan klusas sāpes, gan prieku.

—   Mīļo doktor Vulfa kungs, — profesors tagad sacīja, nepārtraukdams soļot, mazliet bezpersoniski lietišķi un tomēr diezgan svi­nīgi, — mīļo doktor Vulfa kungs, pirms kā­das nedēļas es ierosināju, lai jūs visu šo lietu atsaucat. Jūs nebijāt ar mieru, un es respektēju jūsu lēmumu. Tāpēc es negribu sākt visu atkal no jauna. Bet kaut kas mums tomēr ir jānolemj.

—   Vai jūs runājat par medicīnisko rezul­tātu? Dakters Benders ir ļoti nopūlējies, lai izpatiktu priekšniecībai, — es kodīgi iestar­pināju.

Profesors apspieda smaidu, kas, pēc viņa uzskatiem, nesaskanētu ar viņa autoritāti.

—   Nu, — viņš teica sarkastiski, — cik es sapratu, lasīdams jūsu manuskriptu, tad jums … kā lai es to saku … nu, teiksim … tāds nepārvarams respekts attiecībā uz val­sti un priekšniecību arī nav visai svešs.

Sī kritika bija trāpīga, un es nokaunējies iekodu lūpā, bet profesors arvien vēl pētīja grīdu, soļodams pa istabu turp un atpakaļ, un mazliet citādā, tomēr lietišķā tonī turpi­nāja:

—   Ir divas iespējas izbeigt jūsu lietu.

Viņš apklusa, tāpēc es pajautāju:

—  Un proti?

Profesors pacēla kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, lai vēlreiz uzskatāmi parādītu abas iespējas.

—  Pirmais variants būtu tāds, — viņš teica un saņēma ar labās rokas pirkstiem kreisās īkšķi. — Palieciet labprātīgi vēl kādu laiku, teiksim, nedēļas četras vai sešas, pie mums, kamēr viss šis notikums būs apaudzis ar zāli. Pēc tam es jūs izrakstīšu, uzstādot dia­gnozi, ka jūs esat pārcietis slimīgu nervu uz­budinājumu un jūsu rīcība nav jānovērtē ar parasto stingrību. Es diagnozi formulēšu tā, lai jums turpmāk nebūtu nekādu pārāk lielu grūtību un lai jums neko nevajadzētu nedz atsaukt, nedz citādi pazemoties. Esmu gan­drīz pārliecināts, ka tad jums liks mieru. Ar jūsu principālu profesoru fon Jēgeru es ru­nāšu personīgi. Vai es šajā vissmagākajā punktā spēšu kaut ko panākt, to es, pjrotams, nevaru jums apsolīt. Katrā ziņā es jums ļoti ieteiktu izmantot šo iespēju. Šis variants, bez šaubām, būtu jums vispiemērotākais.

Es klusēju, un profesors pūlējās piedāvā­jumu padarīt vēl pievilcīgāku.

—    Es varētu jums sagādāt tik daudz at­vieglojumu, cik vien to pieļauj šeit noteiktā īpašā kārtība. Ja jums šī istaba nepatīk, jūs eventuāli varētu iekārtoties manā privātklī- nikā … par materiālo pusi mēs kaut kā vie­notos.

Ja jūs mūsu klīnikas bibliotēkā neatradī­siet nekā interesanta, tad varat apskatīt ma­nas grāmatas, starp kurām jūs droši vien atradīsiet kaut ko sev noderīgu. Ja jūs gri­bētu strādāt, lai notiek. Es pat varētu nodot jūsu rīcībā savu otru rakstāmmašīnu. Jūs varētu apciemot divreiz nedēļā, un, ja jūs ļoti gribēsiet smēķēt, nu, tad arī uz to va­rētu skatīties caur pirkstiem. Ja jums būtu īpašas vēlēšanās attiecībā uz režīmu, tad iespējamības robežās tās varētu īstenot. Var­būt varētu pat vienoties par pāris pastaigas stundām, ja jūs vēlētos iegādāties dažas spe­ciālas grāmatas vai kaut ko citu. Tātad ko jūs teiktu par vēl dažām nedēļām lētā sana­torijā?

Es klusēju un arvien vēl pētīju gultas segu. Biju pie šīs istabas jau tā pieradis, ka jutos te gandrīz vai mājīgi. Un vēl jauni at­vieglinājumi! Praktiski es varētu darīt to, ko vēlētos. Te es biju pilnīgā drošībā un man nebūtu nekādu rūpju. Es varētu mierīgi strā­dāt, lasīt un rakstīt. Te tiešām būtu sanato­rija, kura pēc visiem šiem uztraukumiem būtu gaužam vajadzīga. Piedāvājums bija vilinošs.

—   Bet kur tad paliek mans pienākums un sirdsapziņa? — es mazliet patētiski nomur­mināju pie sevis.

Taču profesors laikam bija dzirdējis. Var­būt viņš manas domas bija vienkārši uzmi­nējis, jo runāja tā, it kā runātu ar citu, aiz loga stāvošu cilvēku:

—       Par ētiskiem momentiem es, protams, nerunāju. Tādas lietas katram jāizšķir pa­šam. Tomēr es jums ļoti sirsnīgi ieteiktu…

—   Un kā būtu ar otro variantu? — es klusi jautāju.

Profesors kjuva vēl lietišķāks un skarbāks un, saņēmis kreisās rokas rādītājpirkstu, pa­skaidroja:

—  Otrais variants nozīmētu jūsu atlaišanu, apliecinot, ka garīgi esat pilnīgi vesels. Sa­protiet mani pareizi! Tādā gadījumā es ne­rakstīšu, it kā mēs būtu jūs izārstējuši, ne­runājot jau par to, ka es personīgi uzskatītu to par aplamību. Tik īsā laikā tas vienkārši nebūtu iespējams. Man būs jāpaskaidro, ka nekad nav pastāvējis ne mazāko šaubu par jūsu psihisko veselību, kas jums dod iespēju neierobežoti atbildēt par visu savu rīcību, par visu, ko esat darījis un teicis. Cerams, ka esat pilnīgā skaidrībā par to, kādas sekas tam varētu būt un kas jūs sagaidītu aiz mūsu klīnikas vārtiem. Tādā gadījumā es nekā jūsu labā nevarētu darīt. Jūs būtu pamests sava likteņa varā.

Es pacēlu roku, bet profesors nelaida mani pie vārda.

—   Nē, pagaidām vēl neizšķirieties! Pārdo­mājiet visu mierīgi. Līdz rītdienai, pat līdz parītdienai vēl ir laiks, — viņš teica un iz­gāja ārā, it kā baidītos, ka es, viņa klātbūt­nes steidzināts, varētu pieņemt nepārdomā­tus lēmumus un padarīt viņu līdzvainīgu.

Es domājujlgi. Vēlu naktī, kad gultā vairs nebija izturams, es piecēlos un uzvilku aiz- virtņus — to visu tagad varēju atļauties. Pāri kailajiem parka kokiem debesīs stei­dzīgi aizpeldēja mākoņu driskas. Melnajā, tumšajā caurumā, ko tie atsedza, sudrabaini mirdzēja mēness rags. Pāris zvaigžņu izsta­roja saltu, zilganu gaismu.. Es ilgi skatījos tajās. Vai es drīkstēju nodot to vēsti?

Beidzot ap pusnakti es izlēmu.

«Par maz ir tikai saprast. Cilvēkam jābūt gatavam cīnīties un ciest par saprātu.»

Es it kā ieklausījos šajos vārdos, taču sevī atkal baidījos no nedrošības un šaubām. Nē, man šis brīdis jāizmanto, es nedrīkstu at­likt!

Es pieskrēju pie gultas un saku no visa spēka spiest zvana pogu. Pēc piecām minū­tēm atskrēja dežūrmāsa un ieslēdza gaismu.

—   Kas noticis?

—  Vai profesors vēl ir klīnikā? — es gri­bēju zināt.

—   Šķiet, viņš vēl strādā savā istabā. Bet kāpēc… — viņa jautāja izbrīnījusies.

—   Lūdzu, tūlīt piezvaniet viņam un pasa­kiet, ka es lūdzu viņu atnākt pie manis, —■ es enerģiski teicu.

Viņa vispirms paskatījās manī lielām acīm un tad sadusmojās.

—  Kas jums nāk prātā! Vai jūs esat… — viņa labprāt būtu teikusi vārdu «traks», bet savlaicīgi norija vārdu, ko šajā mājā slim­nieku klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt, un me­tās man virsū. — Ne prātā nenāk to darīt! Es tā dabūtu no viņa! Ja jums nav labi, es atsaukšu kādu dežūrārstu. Manis pēc kaut vai virsārstu. Bet profesoru! Tagad, nakts vidū! Mans kungs, kas jums ienācis prātā?

Es pārtraucu viņas dusmu plūdus, piedrau­dēdams:

—   Labi, tad es nepārtraukti zvanīšu un, ja arī tas nelīdzēs, inscenēšu tādu skandālu, kadu jūs vēl nebīisiet redzējusi. Es jums vēl­reiz saku, piezvaniet profesoram!

Galu galā, nikni paskatījusies uz mani, viņa noteica:

Labi, varu jau pamēģināt, bet jūs kaut ko piedzīvosiet!