13*
195
Šīs noslēguma rindas es rakstu mazajā, piekvēpušajā lokālā netālu no stacijas. Esrnu šeit vienīgais apmeklētājs. Samiegojusies oficiante atnesa man tasi kafijas, iekasēja naudu un vairs nelikās par mani ne zinis. Tā nu es sēžu stūrī nolietoto galdu un krēslu mēmajā un mazliet nožēlojamajā sabiedrība un netraucēts varu nobeigt savas piezīmes. Gribu tās pa pastu nosūtīt savam vecajam skolotājam, jo pie manis tās laikam nebūs īsti drošībā. Varbūt izdosies sameklēt Krī-
ģeru. Tad es šis lapas iedošu viņam atmiņai par mūsu kopā pavadito laiku. Esmu viņam parādā gandarījumu un nelielu prieku. Lai viņš dara ar tām, ko grib.
Tātad vakar ap pulksten deviņpadsmitiem profesors ienāca manā istabā. Kā jau biju paredzējis — viens pats.
Jau pēc sasveicināšanās toņa es sapratu, ka viņš vēlas man teikt kaut ko sevišķu. Uzacis saraucis, rokas uz muguras sakrustojis un galvu domīgi noliecis, viņš pāris reižu pagājās pa istabu turp un atpakaļ, acīmredzot meklēdams vārdus.
— Jūs man kaut ko gribat pateikt, profesora kungs? — es gāju viņam talkā. — Vai drīkstu jums pirms tam kaut ko pajautāt?
— Jā, lūdzu, pats par sevi saprotams, — viņš pamāja ar galvu.
— Mani interesētu, kādā nolūkā bija tik svarīgi mani… nu, teiksim… padarīt par jūsu iestādes viesi? — es jautāju, tīrīdams briļļu stiklus.
Profesora lūpas ironiski savilkās, bet viņš vēl vilcinājās.
— Nu labi, — viņš beidzot teica, — es uzskatu, ka šī saruna paliks starp mums. Cik man zināms, tad kāds no jūsu draugiem vai paziņām viņpus robežas ir sacēlis lielu troksni. Kaut arī pie mums izliekas, it kā par to nevienam nebūtu nekādas daļas un neviens neko nav dzirdējis, tomēr klusībā no skandāla šeit laikam gribētu izvairīties. īpaši ārzemju zinātnieku priekšā. Ir daži šādi gadījumi, pat tādi, kur iejaukti ministri .. . Bet tad lieta zaudētu asumu. Man negribas par to runāt, jūs pats saprotat…
Es sapratu. «Tas laikam ir Krīgera nopelns,» man ienāca prātā, un es jutu gan klusas sāpes, gan prieku.
— Mīļo doktor Vulfa kungs, — profesors tagad sacīja, nepārtraukdams soļot, mazliet bezpersoniski lietišķi un tomēr diezgan svinīgi, — mīļo doktor Vulfa kungs, pirms kādas nedēļas es ierosināju, lai jūs visu šo lietu atsaucat. Jūs nebijāt ar mieru, un es respektēju jūsu lēmumu. Tāpēc es negribu sākt visu atkal no jauna. Bet kaut kas mums tomēr ir jānolemj.
— Vai jūs runājat par medicīnisko rezultātu? Dakters Benders ir ļoti nopūlējies, lai izpatiktu priekšniecībai, — es kodīgi iestarpināju.
Profesors apspieda smaidu, kas, pēc viņa uzskatiem, nesaskanētu ar viņa autoritāti.
— Nu, — viņš teica sarkastiski, — cik es sapratu, lasīdams jūsu manuskriptu, tad jums … kā lai es to saku … nu, teiksim … tāds nepārvarams respekts attiecībā uz valsti un priekšniecību arī nav visai svešs.
Sī kritika bija trāpīga, un es nokaunējies iekodu lūpā, bet profesors arvien vēl pētīja grīdu, soļodams pa istabu turp un atpakaļ, un mazliet citādā, tomēr lietišķā tonī turpināja:
— Ir divas iespējas izbeigt jūsu lietu.
Viņš apklusa, tāpēc es pajautāju:
— Un proti?
Profesors pacēla kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, lai vēlreiz uzskatāmi parādītu abas iespējas.
— Pirmais variants būtu tāds, — viņš teica un saņēma ar labās rokas pirkstiem kreisās īkšķi. — Palieciet labprātīgi vēl kādu laiku, teiksim, nedēļas četras vai sešas, pie mums, kamēr viss šis notikums būs apaudzis ar zāli. Pēc tam es jūs izrakstīšu, uzstādot diagnozi, ka jūs esat pārcietis slimīgu nervu uzbudinājumu un jūsu rīcība nav jānovērtē ar parasto stingrību. Es diagnozi formulēšu tā, lai jums turpmāk nebūtu nekādu pārāk lielu grūtību un lai jums neko nevajadzētu nedz atsaukt, nedz citādi pazemoties. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tad jums liks mieru. Ar jūsu principālu profesoru fon Jēgeru es runāšu personīgi. Vai es šajā vissmagākajā punktā spēšu kaut ko panākt, to es, pjrotams, nevaru jums apsolīt. Katrā ziņā es jums ļoti ieteiktu izmantot šo iespēju. Šis variants, bez šaubām, būtu jums vispiemērotākais.
Es klusēju, un profesors pūlējās piedāvājumu padarīt vēl pievilcīgāku.
— Es varētu jums sagādāt tik daudz atvieglojumu, cik vien to pieļauj šeit noteiktā īpašā kārtība. Ja jums šī istaba nepatīk, jūs eventuāli varētu iekārtoties manā privātklī- nikā … par materiālo pusi mēs kaut kā vienotos.
Ja jūs mūsu klīnikas bibliotēkā neatradīsiet nekā interesanta, tad varat apskatīt manas grāmatas, starp kurām jūs droši vien atradīsiet kaut ko sev noderīgu. Ja jūs gribētu strādāt, lai notiek. Es pat varētu nodot jūsu rīcībā savu otru rakstāmmašīnu. Jūs varētu apciemot divreiz nedēļā, un, ja jūs ļoti gribēsiet smēķēt, nu, tad arī uz to varētu skatīties caur pirkstiem. Ja jums būtu īpašas vēlēšanās attiecībā uz režīmu, tad iespējamības robežās tās varētu īstenot. Varbūt varētu pat vienoties par pāris pastaigas stundām, ja jūs vēlētos iegādāties dažas speciālas grāmatas vai kaut ko citu. Tātad ko jūs teiktu par vēl dažām nedēļām lētā sanatorijā?
Es klusēju un arvien vēl pētīju gultas segu. Biju pie šīs istabas jau tā pieradis, ka jutos te gandrīz vai mājīgi. Un vēl jauni atvieglinājumi! Praktiski es varētu darīt to, ko vēlētos. Te es biju pilnīgā drošībā un man nebūtu nekādu rūpju. Es varētu mierīgi strādāt, lasīt un rakstīt. Te tiešām būtu sanatorija, kura pēc visiem šiem uztraukumiem būtu gaužam vajadzīga. Piedāvājums bija vilinošs.
— Bet kur tad paliek mans pienākums un sirdsapziņa? — es mazliet patētiski nomurmināju pie sevis.
Taču profesors laikam bija dzirdējis. Varbūt viņš manas domas bija vienkārši uzminējis, jo runāja tā, it kā runātu ar citu, aiz loga stāvošu cilvēku:
— Par ētiskiem momentiem es, protams, nerunāju. Tādas lietas katram jāizšķir pašam. Tomēr es jums ļoti sirsnīgi ieteiktu…
— Un kā būtu ar otro variantu? — es klusi jautāju.
Profesors kjuva vēl lietišķāks un skarbāks un, saņēmis kreisās rokas rādītājpirkstu, paskaidroja:
— Otrais variants nozīmētu jūsu atlaišanu, apliecinot, ka garīgi esat pilnīgi vesels. Saprotiet mani pareizi! Tādā gadījumā es nerakstīšu, it kā mēs būtu jūs izārstējuši, nerunājot jau par to, ka es personīgi uzskatītu to par aplamību. Tik īsā laikā tas vienkārši nebūtu iespējams. Man būs jāpaskaidro, ka nekad nav pastāvējis ne mazāko šaubu par jūsu psihisko veselību, kas jums dod iespēju neierobežoti atbildēt par visu savu rīcību, par visu, ko esat darījis un teicis. Cerams, ka esat pilnīgā skaidrībā par to, kādas sekas tam varētu būt un kas jūs sagaidītu aiz mūsu klīnikas vārtiem. Tādā gadījumā es nekā jūsu labā nevarētu darīt. Jūs būtu pamests sava likteņa varā.
Es pacēlu roku, bet profesors nelaida mani pie vārda.
— Nē, pagaidām vēl neizšķirieties! Pārdomājiet visu mierīgi. Līdz rītdienai, pat līdz parītdienai vēl ir laiks, — viņš teica un izgāja ārā, it kā baidītos, ka es, viņa klātbūtnes steidzināts, varētu pieņemt nepārdomātus lēmumus un padarīt viņu līdzvainīgu.
Es domājujlgi. Vēlu naktī, kad gultā vairs nebija izturams, es piecēlos un uzvilku aiz- virtņus — to visu tagad varēju atļauties. Pāri kailajiem parka kokiem debesīs steidzīgi aizpeldēja mākoņu driskas. Melnajā, tumšajā caurumā, ko tie atsedza, sudrabaini mirdzēja mēness rags. Pāris zvaigžņu izstaroja saltu, zilganu gaismu.. Es ilgi skatījos tajās. Vai es drīkstēju nodot to vēsti?
Beidzot ap pusnakti es izlēmu.
«Par maz ir tikai saprast. Cilvēkam jābūt gatavam cīnīties un ciest par saprātu.»
Es it kā ieklausījos šajos vārdos, taču sevī atkal baidījos no nedrošības un šaubām. Nē, man šis brīdis jāizmanto, es nedrīkstu atlikt!
Es pieskrēju pie gultas un saku no visa spēka spiest zvana pogu. Pēc piecām minūtēm atskrēja dežūrmāsa un ieslēdza gaismu.
— Kas noticis?
— Vai profesors vēl ir klīnikā? — es gribēju zināt.
— Šķiet, viņš vēl strādā savā istabā. Bet kāpēc… — viņa jautāja izbrīnījusies.
— Lūdzu, tūlīt piezvaniet viņam un pasakiet, ka es lūdzu viņu atnākt pie manis, —■ es enerģiski teicu.
Viņa vispirms paskatījās manī lielām acīm un tad sadusmojās.
— Kas jums nāk prātā! Vai jūs esat… — viņa labprāt būtu teikusi vārdu «traks», bet savlaicīgi norija vārdu, ko šajā mājā slimnieku klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt, un metās man virsū. — Ne prātā nenāk to darīt! Es tā dabūtu no viņa! Ja jums nav labi, es atsaukšu kādu dežūrārstu. Manis pēc kaut vai virsārstu. Bet profesoru! Tagad, nakts vidū! Mans kungs, kas jums ienācis prātā?
Es pārtraucu viņas dusmu plūdus, piedraudēdams:
— Labi, tad es nepārtraukti zvanīšu un, ja arī tas nelīdzēs, inscenēšu tādu skandālu, kadu jūs vēl nebīisiet redzējusi. Es jums vēlreiz saku, piezvaniet profesoram!
Galu galā, nikni paskatījusies uz mani, viņa noteica:
Labi, varu jau pamēģināt, bet jūs kaut ko piedzīvosiet!