Nebija pagajusi ne ceturtdaļstunda, kad profesors ienāca manā istabā. Viņš šķita mazliet izbrīnījies un saīdzis.
— Jūs katrā ziņā gribējāt ar mani runāt? Ta kā par vēlu. Es nupat gribēju braukt uz mājām. Bija ļoti smaga diena.
— Piedodiet, — es teicu, — bet lieta patiesi ir steidzama. Es gribētu jūs palūgt atlaist mani jau rīt no rīta. Vai tas ir iespējams?
Profesors pārsteigumā sarāvās. Acīmredzot viņš tūlīt mani saprata, jo neteica vairs ne vārda par to, kāpēc man ienācis prātā paziņot šo vēsti tieši tagad, nakts vidū. Kaut arī mūsu āriene un stāvoklis bija dažādi, viņa gars bija radniecīgs manam.
— Labi, — viņš lietišķi vēsi noteica, — es par to informēšu pārvaldi. Rit priekšpusdienā jūs varēsiet iet.
Viņš pat necentās mani atrunāt, neko vairs nekomentēja. Viņam viss bija skaidrs.
Pēkšņi viņš pagriezās pret mani un sniedza roku:
— Doktor Vulfa kungs, es jums novēlu visu labu! Dzīvojiet laimīgs!
Negribēdams samulst vai kļūt sentimentāls, viņš ātri atstāja istabu.
Nākamajā rītā pagāja vairāk nekā stunda, kamēr tika nokārtotas visas formalitātes. Beidzot ap desmitiem es ar mazo čemodānu rokā Izgāju pa vārtiem.
Bija vēsa, miglaina diena. Parkā no kailajiem koku zariem pilēja, bet man šķita, ka zeme mazliet jau smaržo pēc pavasara. Klīnika atradās ārpus pilsētas — tālumā cauri miglai vīdēja torņi un jumti, pelēki un mēmi. Tie izskatījās drūmi, pat draudoši un nemīlīgi, taču virs galvas uz pāris mirkļiem izlauzās saules stari, un es priecājos par zel- taino gaismu, kas lieliem, slīpiem kūļiem krita uz trotuāra.
Mirkli es pastāvēju šajā gaismā kā uz mazas, laipnas salas. Taču palikt šeit mūžīgi es nevarēju.
Cīnīties par saprātu .. .
Es dziļi uzelpoju un stingra solī devos tieši miglā, pretim drūmajai pilsētai.
PĒCVĀRDS
Saprātīgas būtnes citos izplatījuma rajonos, citās Saules sistēmās… Cik vilinoši būtu nodibināt sakarus ar- to civilizācijām! Cik strauji paātrinātos Zemes attīstības solis zinātnē un tehnikā, ja cilvēki varētu izmantot svešās civilizācijas pieredzi un it īpaši tādas, kas, salīdzinot ar mūsējo, aizsteigusies tālu priekšā!
Loģiski būtu domāt, ka arī šīs tālās civilizācijas cenšas nodibināt sakarus ar saprātīgām būtnēm citās pasaules malās, izmantojot šim nolūkam visdažādākās signalizācijas sistēmas, tai skaitā radiosignālus. Uzdevums uztvert šo saprātīgo būtņu aicinājumu nodibināt kontaktus iekļauts mūsdienu zinātnisko_ pētījumu programmās, ko tagad jau īsteno daudzās zemēs.
ASV radioastronomi nu jau vairākus gadus pūlas uztvert apzinīgi. raidītus signālus viļņu garumos, kurus izstaro kosmiskais ūdeņradis. Amerikāņu zinātnieki Kokoni un Marisons izteikuši domu, ka jebkura civilizācija, sasniegusi noteiktu attīstības pakāpi, saks pētīt starpzvaigžņu matēriju un vispirms šīs matērijas radioizstarojumus. Bet, tā kā šī starpzvaigžņu viela galvenokārt ir ūdeņradis, kas apkārtējo zvaigžņu izstarojumu ietekmē savukārt raida uz visām pusēm radioviļņus, kuru garums ir 21 cm, tad tīri loģiski būtu iedomāties, ka attiecīgās planētas iedzīvotāji centīsies sakaru nodibināšanai izmantot tieši šo viļņu garumu.
Līdz šim amerikāņiem tomēr nav veicies — saprātīgo būtņu signāli nav uztverti. Rezultātus nav •devuši ari angļu zinātnieku pētījumi.
Interesantas ir padomju astronoma N. Kardašova domas šajā jautājumā. Viņš nepiekrīt amerikāņu zinātniekiem un uzskata, ka saprātīgas būtnes diez vai izmantos sakaru nodibināšanai tieši tādu viļņu diapazonu, kurā ir visvairāk traucējumu. Tieši 21 cm garajos viļņos taču «trokšņo» viss starpzvaigžņu telpas ūdeņradis! Kardašovs uzskata, ka saprātīgas civilizācijas kontaktu nodibināšanai neizmantos arī noteiktā virzienā orientētus radiosignālus. Acīmredzot tās vērsīsies pie visiem kosmosa iedzīvotājiem, kas tehniski jau attīstījušies tiktāl, lai uztvertu to signālu.
Tiesa, tādu sakaru nodibināšanai būtu vajadzīgi kolosāli enerģijas daudzumi. Šie daudzumi pat pārsniegtu enerģiju, ko izplatījumā izstaro mūsu Saule. Bet attīstībai nav robežu. Reiz sākusies, tā turpinās nepārtraukti un neapturami. Tāpēc nav izslēgts, ka citas civilizācijas spēj izmantot pat vidēja lieluma zvaigznes enerģiju, lai nodibinātu sakarus ar jaunākajiem brāļiem un māsām, kas savā attīstībā vēl nav sasnieguši tādas virsotnes.
Zinātniekā hipotēze, zinātnieka doma vienmēr stāvējusi pie zinātniskās fantastikas šūpuļa, tāpēc nav jābrīnās, ka visas pasaules fantasti atkal un atkal pievēršas šai bezgala interesantajai problēmai, kā nodibināt kontaktus ar citām saprātīgām būtnēm.
Kurta Zandnera darbs «Signāls no kosmosa» tieši veltīts šai problēmai.
Kurts Zandners — viens no Rietumvācijas progresīvajiem rakstniekiem — pievēršas ļoti svarīgai, pat vissvarīgākajai problēmai uz Zemes — miera saglabāšanas problēmai, risinot to zinātniskās fantastikas plānā. Vācijas Federatīvajā Republikā talantīgs zinātnieks sākumā apstākļu un savas neuzņēmības dēļ kļuvis par mietpilsoni un zinātnei praktiski atmetis ar roku, bet tad pats par saviem līdzekļiem uzbūvē ļoti atjautīgu iekārtu, kas dod iespēju uztvert saprātīgu butņu signālus no izplatījuma tālēm.
Kurts Zandners izvēlas tādu sižetisko gājienu, kas romānu it kā noņem no zinātniskās fantastikas plaukta. Zinātniekam, doktoram Vulfam, rodas konflikts ar varas iestādēm, kurām nepatīk, ka kaut kur izplatījumā eksistē saprātīgas būtnes, kas brīdina no atomkara briesmām. Un šajā brīdī «Signāls no kosmosa» kļūst par Rietumvācijas ikdienai veltītu laikmetīgu stāstu.
Doktora Vulfa sensacionālais atklājums nav pa prātam Rietumvācijas valdošajiem politiķiem, un viņi cenšas zinātnieku ja ne iznīcināt, tad vismaz izolēt, ievietojot… psihiatriskajā slimnīcā.
}Kurta Zandnera darbs «Signāls no kosmosa» ir īpatnēja literāra polemika ar tiem Rietumvācijas poli tiķiem, kas rotaļājas ar atomkaru. Tajā pašā laik;i «Signāls no kosmosa» ir zinātniski fantastisks ro māns, kas valdzina ar spraigo sižeta risinājumu.4
R. Blūms
JA ESAT ZINĀTNISKĀS FANTASTIKAS CIENĪTĀJS,
pārdomājiet atbildes uz šiem jautājumiem, izticiet tās vēstulei, bet vēstuli nosūtiet izdevniecības «Zinātne» Grāmatu redakcijai Rīga, Turgeņeva ielā 19.
1. Kādēļ Jus interese fantastiska literatūra?
2. Kas Jums taja patīk visvairāk — aizrauts sižets, spilgti tēli, aktualas problēmas ii ierosinošas pārdomas?
3. Kādas problēmas Jūs gribētu atrast šā mra darbos — filozofiskas, zinātniskas, ociālas vai politiskas?
4. Kura no šīs sērijas grāmatām Jums patika vislabāk?
5. Kuri ir Jūsu iemīļotākie padomju un ārzemju zinātniskās fantastikas autori?
6. Kādi darbi, pēc Jūsu domām, būtu jāizdod latviešu valodā?
Neaizmirstiet minēt arī savu vardu, uzvārdu, vecumu, izglītību un nodarbošanos*
Kurts Zandners SIGNĀLS NO KOSMOSA Mākslinieks Gunārs Kļava.
Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore E. Poča. Korektore /. Ozola.
Nodota salikšanai 1967. s. 21. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 15. novembrī. Papīra formāts 70X90/32. Tip. papīra Nr. 2. 6,5 fiz. iespiedi.; 7.61 uzsk. iespiedi.; 7,53 izdevn. 1. Aleticns 45 000 eks. Maksā 40 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā. Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr. 1195. A (Vācu)
[1] teicami (lat.). — red. piez.
[2] galvenokārt (fr.). Seit — vārda tiešākajā nozīmē. Red. piez.