Dienās, kas sekoja izmisuma pilnajam otra septembra vakaram, es tiktāl nomierinājos, ka brīžiem biju gatavs atteikties no savas idejas; mana «es» laiskā puse šķita gūstam virsroku. Lai rastu sev attaisnojumu, es visas realizācijas grūtības iztēlojos daudz lielākās, nekā tās bija. Ko teiktu mana sieva par papildizdevumiem? .. . Vārdu sakot, es taisījos atgriezties iepriekšējā trulajā dienas ritmā. Kādu vakaru, kad es sēdēju pie rakstāmgalda un domāju par visādām nepatikšanām, kas bija atgadījušās institūtā, es pēkšņi enerģijas pieplūdumā pielēcu kājās, paķēru savu kabatas bateriju un kāpu uz bēniņiem.
Mājai no dārza puses pieslienas neliels šķūnis un laikam gadu desmitiem ilgi neizmantots stallis. Tukšā staļļaugša pāriet diezgan lielā telpā, kuras sijas klāj pieputējuši zirnekļu tīkli, bet grīdu sedz sausi, izdrupuši dēļi. Sarūsējušās eņģēs karājas lūka, pa kuru agrāk padots siens vai labības kūļi. Vecas mājas ļoti bieži ir tā iekārtotas.
Bēniņtelpas kaktā stāvēja ķirmju saēsts skapis, kuram istabā nebija vairs vietas un kurā es glabāju kaudzi grāmatu, lai nepārslogotu sievu un mūsu māju ar savu paprāvo bibliotēku. Bez grāmatām te atradās arī pāris aparātu un darba rīku, stieples, caurules, spoles, kondensatori un tā tālāk. Bez skapja bēniņos atradās vēl arī citas vecas mēbeles, kuras mums* nebija vajadzīgas: ļodzīgs galds, kāda kropla kušete un vectēva
krēsls, kura polsterējurna plīsumā rēgojas jūras zāles.
Kad mēs pirms dažiem gadiem pārnācām uz šejieni dzīvot, es lielā sajūsmā par personīgo mājokli priecājos arī par šo bēniņ- telpu un uz ātru roku ievilku gaismu, jo gribēju iekārtot šeit nelielu laboratoriju fizikas eksperimentiem. Bet tad šie labie nodomi ikdienas vienmuļajā gaitā iznīka, un tagad, pēc daudziem gadiem, tas viss gulēja tajā skumjajā pamestībā, kas raksturīga telpām un jau sen vairs nelietotiem priekšmetiem. Bija tā, it kā tie nikni pretotos, lai tos neizrautu no miega un nevilktu atkal dienas gaismā.
Kabatas baterijas gaismas kūlis pārslīdēja pār putekļainajiem zirnekļu tīkliem un skapja blāvi mirdzošajām stikla durvīm, aiz kurām instrumenti jau sāka pārklāties ar zaļganu apsūbējuma kārtiņu. Dažām grāmatām peles bija apgrauzušas iesējumu … Vārdu sakot, viss izskatījās bēdīgi.
Sajā pašā vakarā es salaboju apgaismojumu un ar slotu un liekšķeri novācu lielākos netīrumus.
Kad es nākamajā vakarā spēcīgākas spuldzes gaismā aplūkoju aparātus un ierīces, skats bija jau patīkamāks. Diemžēl, tomēr izrādījās, ka manas ieceres īstenošanai daudz kā trūkst. Kad es sāku aplēst, cik tas viss apmēram varētu izmaksāt, es pat nobijos. Tas laikam izmaksātu sasodīti dārgi!
Es izvilku no skapja savas doktora disertācijas vienu eksemplāru. Papīrs bija nodzeltējis un traipu izraibināts, un, kad es pārskatīju skaitļu rindas un aprēķinus, mani pārņēma skumjas. Cik sen tas bija! Cik tālu uz priekšu aizgājusi zinātne un tehnika! Un tomēr man šķita, ka dažas domas, pat salīdzinot ar jaunākajām atziņām, arvien bijušas nozīmīgas un tām arvien vēl pievērš pārāk maz uzmanības. Tas viesa manī tādu gandarījumu un lepnumu, ka, atbalstījies pret vectēva saplīsušā krēsla atzveltni, es kā uzvarētājs sakrustoju rokas uz krūtīm. Neatzīts ģēnijs vientuļā putekļainā bēniņ- telpā! Tas izskatījās tik nožēlojami, ka vēlāk es pats par to skumji pasmaidīju.
Bet, lai cik dīvaini tas liktos, tieši šis brīdis izšķīra manas necilās idejas likteni. Ja man līdzīgs cilvēks saņēmis sevi atkal rokās, ja viņš — tā, kā lauva nogaršo asinis — tā sakot, «aplaizījis» pāris formulas un smadzenes sākušas strādāt, tad viņu pārņem spīts un viņš noved līdz galam visu, ko vien ir apņēmies, vai arī ir neglābjami pazudis. Ja, neraugoties uz visu, man šādas apņēmības vēl nebija, tad es tomēr tik ļoti nomierinājos, ka visu nakti gulēju tik cieši un labi, kā sen jau nebiju gulējis.
Protams, es savus pētījumus varētu izdarīt arī universitātes institūtā, kur manā rīcībā bija kaut novecojusies, tomēr pētījumiem piemērota iekārta. Bet, pirmkārt, atrasties pilsētas centrā, kur tik daudz traucējošu faktoru — dzelzceļu, trolejbusu, elektrisko vadu, dūmu un tvanu piesātinātu gaisa slāņu, nebija izdevīgi. Otrkārt, es neuzdrošinājos lūgt priekšniecībai vajadzīgo atļauju un tādējādi visu tūlīt karināt pie lielā zvana. Beidzot, treškārt, man vajadzēja pārnakšņot institūtā vai naktī ar divriteni doties atpakaļ uz Grīnbahu, lai pāris stundas pagulētu. Tas man likās pārāk nogurdinoši, tādēļ, visu apsvēris, nolēmu strādāt bēniņos.
Vispirms man bija vajadzīga īpaša grozāmā antena ar noteiktu izliekumu, kuras izmēri dotu iespēju to ievietot bēniņos — visplatākajā vietā starp sijām un dēļiem. Ja izmantotu lūku, pa kuru agrāk stallī mests siens, un izzāģētu vairākus dēlus, telpas apmēri būtu tīri pieklājīgi. (Man konfiscētajās piezīmēs redzams pirmās, visumā primitīvās antenas projekts.) Es izgatavoju precīzu rasējumu, bet drīz vien sapratu, ka uzbūvēt pats šādu antenu nespēju, vispirms jau darba rīku trūkuma dēļ. Pasūtīt antenu pilsētā būtu iznācis ļoti dārgi, turklāt vēl būtu jāmaksā par transportu, jo ar velosipēdu to nevarētu atvest.
Kādus simts soļus no mūsu mājām dzīvoja vīrs, par kura izcelšanos un nodarbošanos neviens nekā nezināja. Diezin vai par dzīvošanu varēja nosaukt mitināšanos bijušās kalves telpās, kuras īpašnieks jau sen bija miris. Darbnīca nebija nojaukta tikai tāpēc, ka ārzemēs dzīvojošie mantinieki pieprasīja no maģistrāta par gruntsgabalu nedzirdēti lielu kompensācijas summu un turklāt acīmredzot arvien vēl strīdējās par šīs summas sadalīšanu.
Tagadējais īrnieks par to neinteresējās. Viņš te vienkārši bija apmeties, turēja pagalmā pāris vistu un lietoja kalvē palikušos darba rīkus, jo tie viņam bija vajadzīgi. Esmu pārliecināts, ka miestiņa varas iestādes klusuciešot ļāva viņam tur dzīvot tikai tāpēc, lai sariebtu mantiniekiem, kuru dēļ bija tik daudz nepatikšanu. Jo vairāk šis īpašums izputēja, jo labāk.
Bet tā gan bija vienīgā pretimnākšana, ko varas iestādes parādīja Janekam, kuram neuzticējās, neslēpjot pat nepatiku pret to. Janeka piķa melnie mati, biezās uzacis un kalsnējās, krunkainās sejas olīvkrāsas āda piešķīra viņa izskatam kaut ko ārzemniecisku. Palaikam viņš staigāja, rokas pavirši salāpīto bikšu kabatās sabāzis. Iedams pāri ielai, viņš turēja galvu mazliet uz priekšu noliektu, it kā būtu kaut ko pazaudējis. No viņa skatiena cilvēki gandrīz vai baidījās — tik ļoti tas pauda skumjas vai niknu spītu.
«Šis tips ir īsts klaidonis. Kas zina, kas viņam aiz ādas. Viņu vajadzētu izsūtīt,» domāja Nīdermeijers. Provizors zināja stāstīt, ka Janeks esot bezpavalstnieks un it kā nākot no bijušās Austrijas monarhijas zemēm — no Serbijas vai Triestas.
Janeks pārtika no gadījuma darbiem un tika uzskatīts par ļoti veiklu amatnieku. Mūsu mājās viņš, piemēram, par nelielu atlīdzību salaboja jumtu un notekcauruli. Mazrunīgs un drūms viņš pēc tam sēdēja virtuvē un izēda zupu, ko mana sieva bija viņam piedāvājusi.
— Viņš skatās uz cilvēku, it kā gribētu to noslepkavot. Baismīgs tips! Es priecājos, kad viņš atkal bija prom, — mana sieva vēlāk teica.
Tā kā nevienu citu meistaru es nepazinu, gāju pie tā paša Janeka. Man nākot, viņš sēdēja sabrukušās kalves pagalmā uz akmens un stīvi vērās uz priekšu.
— Hallo, Janeka kungs, — es saucu uzsvērti jautri, — man būtu jums darbs. Bet tas ir ļoti sarežģīts, baidos, vai jūs to varēsiet veikt.
— Kas tas būt? — viņš īgni jautāja un nospļāvās man pie kājām.
— Paskatieties šurp. Man te vajadzīga tāda jocīga lietiņa… — es sāku skaidrot un parādīju rasējumu.
Janeks sarauca uzacis. Viņa tumšo acu izteiksmi bija grūti izprast. Es stāstīju par detaļām, vilku ar pirkstu pa rasējuma līniju, paskaidroju visu tik sīki un primitīvi, kā man likās nepieciešams sarunā ar Janeku.
— Lab ir, es viss saprot, — viņš mani pēkšņi pārtrauca nepacietīgi, pat parupji.
— Labi. Kā gribat. — Es aizvainots paraustīju plecus.
Janeks kādu brīdi raudzījās manī, un viņa kalsnajā sejā varēja samanīt kaut ko līdzīgu izsmieklam. Viņa kaulainā olīvkrāsas roka pārbrauca pāri dažiem rasējuma elementiem:
— Tas ir būt parabel. Kāds material jūs grib?
— Protams, tā ir paraboliskā līkne, — es pārsteigts stomījos. — Materiāls varētu būt alumīnijs, bet kur lai…
Janeks vienkārši izņēma rasējumu man no rokām.
— Dod šurp, kungs. Es jau to izdarīt. Es zin, kur lēt dabūt. Kad būt gatavs?
— Jo ātrāk, jo labāk.
Es Janekam iedevu naudu materiāliem, un viņš to nepārskaitījis nevērīgi iebāza savu salāpīto bikšu kabatā.
«Šis tēvainis izliekas, it kā būtu miljonārs,» es nodomāju, bet viņa uzvešanās mani tā bija apmulsinājusi, ka es aizmirsu pajautāt par samaksu un tādēļ turpmākajās dienās netiku vaļā no zināmām bažām.
Ceturtās dienas vakarā Janeks vecā ķerrā, kas laikam bija kādreiz piederējusi kalējam, atveda antenu. Viņš droši vien bija strādājis dienām un naktīm, lai to tik ātri dabūtu gatavu. Tā bija neticami precīzi nostrādāta un atbilda izmēriem.
— Tas ir vareni, tas ir lieliski, — es jūsmīgi iesaucos. Bet viņš nevērīgi atmeta ar roku un izvilka pāris saburzītu asignāciju.
— Visa nauda priekš materials neizgāj.
Es neuzdrošinājos jautāt, kur viņš šo materiālu tik lēti dabūjis. Galu galā tā nebija mana darīšana.
Janeks tagad palīdzēja man ar virvi antenas daļas no pagalma pa lūku uzdabūt bēniņos, un es brīnījos par viņa spēku un veiklību, kuru, spriežot pēc viņa parastā vienaldzīgā kūtruma, nevarēja pat sagaidīt. Augšā mēs šīs daļas samontējām, un viss saderēja lieliski. Lai antenu varētu grozīt, Janeks to bija uzrīkojis uz lodīšu gultņiem, kurus laikam bija paņēmis no kādas norakstītas smagās mašīnas. Kad antena beidzot bija gatava, tā ar savu blāvi mirdzošo metāla vairogu izskatījās pat mazliet bīstama, atgādinot milzīga kukaiņa aci. Šim ieliektajam spogulim vajadzēja līdzīgi ausij ieklausīties izplatījumā. Protams, lielajās observatorijās bija daudz varenākas acis par šo, salīdzinot ar tām, mana antena bija smieklīgi sīka. Bet es cerēju to daļēji kompensēt ar aparatūras jutīgumu.
Es jautāju Janekam, cik esmu viņam parādā.
— Cik dosit, — viņš teica vienaldzīgi un atkal nepārskaitīja naudu, ko viņam iedevu.
Ar to mūsu darījums bija galā, bet Janeks vēl vilcinājās, blenza uz aparātiem, kas stāvēja bēniņtelpā, un es pēkšņi ieraudzīju viņa vēl ļoti skaistos zobus. Tā bija pirmā reize, kad es Janeku redzēju smaidam… Tas gan bija mazliet baigs, gandrīz vai zvērisks smaids.
— Tas interesants, — viņš teica, — ļoti interesants.
Bet tad viņš atkal ieslīga savā parastajā īdzīgi mazrunīgajā noskaņojumā.
— Ja jums vēl kaut kas ir vajadzīgs, tad man sak. Ar labvakar. — Un viņš gāja prom.
Vairākas naktis noņēmies ar aprēķiniem, es sāku aparatūras montāžu. Es izmantoju vairākas idejas, kas bija fiksētas manā doktora disertācijā «Par elektromagnētisko viļņu izmēramības robežām». Sīs idejas es pielāgoju jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Ar bibliotekāra atļauju es atvedu no institūta pilnu koferi ar literatūru. Diemžēl, tā nebija visjaunākā, bet nepieciešamības brīdī ar to varēja iztikt. Principā lieta grozījās ap to, lai izmantotu svārstību parādības zināmos atomos un šo svārstību rezonansi. No vienas puses, tas dotu iespēju sasniegt ārkārtīgi augstu selektivitāti un izolētu visus traucējumus, bet, no otras, — panāktu īpašu uztveršanas jutīgumu… Bet lai to izklāstītu visos sīkumos, man nepietiktu šo pāris lapiņu, kas bija manā rīcībā. Visi attiecīgie aprēķini un līknes atrodamas 7. un 8. burtnīcā. Aparatūras uzbūves kārtība aprakstīta 12. burtnīcā.
Protams, te kļuva redzams, cik tālu uz priekšu aizgājuši pētījumi un tehnika. Tagad cilvēka rīcībā bija tāda aparatūra, kuru nevarēja salīdzināt ar to, ar kādu strādāju es, rakstīdams savu disertāciju: eksistēja tik jutīgas radiolampas ultraīsviļņiem, par kādām es toreiz nevarēju pat sapņot, kristālus ražoja tādas kvalitātes un tik stabilas frekvences … vārdu sakot, salīdzināt palīglīdzekļus, kurus tehnika piedāvāja man šodien, ar toreizējiem līdzekļiem, ir apmēram tas pats, kas salīdzināt vieglo automašīnu ar zirga iejūgu. Diemžēl, visas šīs ļoti vajadzīgās lietas nevarēja dabūt par velti.
Sievai lūgt naudu es vairs neuzdrošinājos. Viņa gan vēl nesen iedeva man nedaudz no saimniecības kases, nejautājot, kam man tā vajadzīga, bet skatiens, ar kādu viņa mani apveltīja, bija tik pārmetošs, it kā viņai būtu aizdomas, ka nauda domāta kādai slepenai mīļākajai. Tā, lūk, es iestrēgu ar savu projektu un nezināju, ko darīt tālāk.
Kādu vakaru es pilnīgi bez iepriekšēja nolūka, vismaz domāju, ka tāda man patiesi nebija, iegāju uz kādu stundiņu pie mātes.
Kā jau teicu, viņa dzīvoja pie mums un palaikam kopā ar mums ēda pusdienas, bet vispār dzīvoja atsevišķi.