Parasti viņa klusi sēdēja savā istabiņā ar adīkli, kuru droši vien nekad nepabeigs, un skatījās pa logu, it kā tālē redzētu Linebur- gas viršu klajumu un māju, kurā mēs kādreiz bijām dzīvojuši, — mazrunīga, lauci- nieciska, no vecuma izplūdusi večiņa. Viņas sirmie mati bija allaž mazliet izspūruši, raupjās rokas vienmēr sastrādātas un ģikts sakropļotas. Gadiem ilgi viņa mocījās ar tūsku kājās, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņa nekad neatstāja savu istabu. Mūsu svinībās ar Nīdermeijeru un provizoru viņa nekad nepiedalījās, un mēs viņu arī nespiedām to darīt. Slepeni mēs pat priecājāmies par šādu mātes rīcību, kaut gan atklāti to nekad nebūtu atzinuši. Grīnbahas sabiedrībā, kur tik lielu vērību piešķīra ārišķībām, es ar māti nevarēju lepoties. Viņa un Nīdermeijeri, nē, to pat nevarēja iedomāties. Jā, pilnīgi atklāti sakot, mēs mazliet kaunējāmies par māti.
Iegājis viņas istabā, es jautāju, kā jūtas kājas. Kādu brīdi viņa neatbildēja, bet tad pēkšņi paskatījās uz mani — tas bija vecuma apmiglots, jau gandrīz viņpasaulei piederošs, tomēr saprātīgs skatiens — un teica:
— Tu pēdējā laikā esi bāls.
— Man tagad neiznāk vairs pa īstam pabūt saulē. Rītos un vakaros, kad braucu ar velosipēdu cauri pilsētai, ap šo gadalaiku saule vēl nesilda pietiekami, — es smaidīdams atbildēju.
Bet viņa neļāva sevi pārtraukt.
— Nē, tu esi bāls, — viņa vecu ļaužu ietiepībā palika pie sava, — Hamburgas migla tev nenāk par labu.
— Bet, māt, te jau nav Hamburga! — es izsaucos.
Reizēm viņa jauca pagātni ar tagadni. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs nevedām viņu sabiedrībā.
— Ak tā… Jā, pareizi, — viņa atcerējās un nolieca galvu, it kā klausīdamās atmiņu balsī.
— Tad tevi māc rūpes. Varbūt tev vajadzīga nauda studijām? — viņa tad jautāja.
Šo jautājumu viņa uzdeva bieži. Iespējams, ka arī te laiks bija apstājies tajos gados, kad es mācījos Hamburgā.
Kā parasts, es arī tagad to noliedzu.
— Ko nu … Naudas man pietiek.
Iespējams, ka šoreiz tas neskanēja pārliecinoši vai arī viņa zināmā gaišredzībā kaut ko nojauta. Ar veciem cilvēkiem kādreiz ir gaužam dīvaini. Vismaz viņa gandrīz vai pikti pastāvēja uz to, lai es aizietu pie skapja un izvilktu drēbēs paslēpto naudas maku, uz kura ar stikla pērlēm bija izšūta roze. Viņa atvēra to ar drebošiem pirkstiem — viņai klēpī iekrita granātu broša, nodzeltējusi, sīki salocīta vēstule un medaljons ar manu bērnu dienu attēlu. Naudas makā bija deviņas naudas zīmes par piecdesmit markām katra.
— Še, ņem! Vispār tā bija domāta manai apglabāšanai, lai jums nebūtu lieku izdevumu. Bet varbūt es tik drīz nemiršu. Tu jau varēsi man to kādreiz atdot atpakaļ, — viņa uzmundrinoši noteica.
Nedaudz vilcinājies, es naudu paņēmu, cieši apņēmies atdot to pēc iespējas ātrāk. Es paskatījos uz sava tēva palielinātu fotoattēlu, kas karājās pie sienas blakus logam, un man palika iespaids, it kā bārdainais vīrs mežsarga formā paskatītos uz mani
stingri un nosodoši. Taču mani plāni nu bija glābti.
Nākamajā vakarā es pārnesu pilnu portfeli ar kondensatoriem un īpašām vajadzībām domātu elektronu spuldzi. Dažas detaļas nekur nevarēja nopirkt, pret attiecīgu samaksu tās slepeni izgatavoja institūta stikla pūtējs, ļoti veikls amatnieks. Divas naktis es gandrīz nepārtraukti strādāju ar knaiblēm un lodāmuru, kamēr viss bija gatavs.
Visās manās piezīmēs 28. septembris un visi šīs dienas vakarā izdarītie pieraksti pasvītroti ar sarkanu zīmuli. To gan es izdarīju vēlāk, jo 28. septembrī man nebija ne jausmas par šī vakara sekām. Taču es atceros visu tik labi, it kā šie notikumi būtu risinājušies vakar.
Pēc vakariņām, ap pulksten divdesmitiem, es uzkāpu bēniņos. Sievai es pateicu, ka gribu mazliet pastrādāt. Viņa savukārt gribēja ātrāk likties gultā, jo, mazgādama veļu, bija nogurusi.
Es vēlreiz pārbaudīju montāžas shēmu un tad ieslēdzu aparatūru, lai kontrolētu, kā viss darbojas. Es saodu deguma smaku vienā no pretestībām, kuras uzdevums bija izlīdzināt strāvu, bet tā izturēja. Es izdarīju vēl dažus mērījumus. Pēc maniem apsvērumiem aparatūrai vajadzēja būt kārtībā, un man gribējās joka pēc sarīkot ģenerālmēģinājumu, kaut arī šajā vakarā nekas sevišķs nebija sagaidāms. Lai izvēdinātu no bēniņ- telpām deguma smaku un noteiktu virzienu — tajā bridi man nebija attiecīga rīka, kas rādītu leņķa grādus, — es atgrūdu lūku.
Caur lūku rāmi mirgoja zvaigžņotās debesis. Kādu brīdi raudzījos mirdzošajos punktos samtaini melnajās izplatījuma dzīlēs, un manas fantāzijas smeldzošās ilgas klejoja pa bezgalīgo telpu, kur viss bija noslēpumains, bet uz kurieni biju jau pavēris vārtus. Un atkal es vienlaikus ir apbrīnoju, ir apskaudu tos zinātniekus, kas pētī šīs problēmas, kamēr es nožēlojami rāpoju putekļos.
Mans nodoms bija ar savu aparatūru uztvert un reģistrēt padomju raķešu signālus. Es gribēju kļūt par tā saucamo kluso līdzdalībnieku, par neredzamo līdzvērotāju vislielākajā zinātniskajā notikumā cilvēces vēsturē. Kaut arī daudz es ar to nebūtu panācis, tomēr izdošanās gadījumā es varētu Nīdermeijeriem ar ļaunu prieku sacīt: «Te jums ir tā saucamā mānīšanās! Vai nu jūs dzirdat šo jūsu ausīm nenozīmīgo «pī-pī- pī»?»
Slepenībā man, protams, bija daudz drosmīgāki sapņi. To pašu ko es pētīja gan arī neskaitāmi citi amatieri visās pasaules valstīs, nerunājot jau par lielajām observatorijām, kas uzceltas speciāli šim nolūkam. Bet varēja tomēr būt iespējams, ka mani vērojumi, pateicoties savdabīgajai uztveršanas sistēmai, dotu savu ieguldījumu zinātnē, lai cik mazs tas būtu. Galu galā es pat varētu nosūtīt ziņojumu Maskavas Zinātņu akadē
mijai, uzsākt sarakstīšanos… Bet, kā jau teikts, tie visi bija tikai sapņi.
Es atkal vēros zvaigžņotajās debesīs. Viens no ziemeļpuses rajoniem pletās manā priekšā sevišķi dzidrs. Dzirdēt gan nekā nevarēja, jo pašreiz neviena jauna raķete nebija palaista. Pēdējā padomju raķete savus raidījumus jau bija pārtraukusi. Amerikāņi gan bija vairākas reizes mēģinājuši palaist raķeti, bet tas pa lielākai daļai beidzās neveiksmīgi. Viens no viņu pavadoņiem gan apriņķoja Zemi, bet tas bija tik sīks, tā raidītājs tik vājš, turklāt trajektorija tik neizdevīga attiecībā pret manu novērošanas vietu, ka nebija nekādu izredžu uztvert šā pavadoņa signālus.
Es tomēr uzliku austiņas, lai pārbaudītu, vai man izdevies izslēgt atmosfēras traucējumus. Kā jau bija sagaidāms, es dzirdēju tikai vāju šalkoņu un palaikam atsevišķus sprakšķus. Tad varēja sadzirdēt tās mainīgās skaņas, kas dzimst izplatījuma atomā- rajos procesos, zvaigžņu eksplozijās un kosmiskajos gāzu mākoņos — kaut ko līdzīgu sfēru mūzikai. Es grozīju slēdžus, kamēr beidzot visi trokšņi pilnīgi pazuda un nekas, izņemot dobju klusumu, nepalika pāri. Varēju būt apmierināts: man bija izdevies izdalīt pavisam šauru frekvenču joslu, un mana uztveršanas sistēma šķita attaisnojamies. Rotaļādamies es lēnām grozīju antenu tā, it kā es iztaustītu debesu velvi. Gribēju jau noņemt austiņas, kad pēkšņi uz kādu sekundes daļu kļuva dzirdama dīvaina dziedoša skaņa. Tā bija tikko samanāma, un izklausījās, it kā milzīgi tālu sīktu ods. Pēc kāda brīža šī skaņa atkārtojās, bet šoreiz tas vilkās ilgāk, pēc tam iestājās ilgs klusums.
Sākumā es šaubījos, vai es vispār esmu pareizi dzirdējis un vai vainīga nav bijusi mana fantāzija. Ar pacietību, kas tādos gadījumos piemīt manas specialitātes ļaudīm, es atkal ļoti uzmanīgi mainīju frekvenci un antenas stāvokli. Gandrīz veselu stundu es to darīju bez panākumiem.
Beidzot — bija jau ap pusnakti — es atkal sadzirdēju skaņas. Šoreiz kaut kas it kā sanēja un te īsāk, te garāk dūca, dažkārt mainījās toņkārta. Nē, lai cik vājas būtu šīs skaņas, tās varēja būt tikai signāli!
Pilnīgi mehāniski es paņēmu zīmuli, reģistrēju laiku, frekvenci, varbūtējo virzienu, no kurienes šie signāli varēja nākt, un, vadoties no skaņām, zīmēju uz papīra svītriņas un punktiņus. Pēc apmēram piecām minūtēm skaņas izzuda un šoreiz galīgi. Kaut kāds troksnis iespraucās starpā, sākās traucējumi, it kā spraugā, pa kuru es klausījos izplatījumu, iespiestos ūdens un noskalotu tālo dūkoņu. Acīmredzot šonakt nebija vairs nozīmes strādāt.
Noņēmis austiņas, es brīdi nekustīgi sēdēju un raudzījos uz aparātiem, veco skapi, jumta siju ēnām un uz četrstūraino zvaig
žņotās debess izgriezumu lūkā. Kā jau teikts, es toreiz nekā nesapratu, bet tagad šķiet, ka man bija savāda nojauta, it kā mani būtu skārusi dīvaina vēsma. Kas tas varēja būt?
Visvienkāršākais izskaidrojums bija tāds, ka Padomju Savienība atkal palaidusi kādu raķeti, varbūt lai izpētītu Marsu vai arī Venēru. Šie starti parasti notiek bez skaļiem pieteikumiem, atšķirībā no amerikāņiem, kuriem jau iepriekšējā reklāma krietni vien pārsniedz vēlāk gūtos panākumus. Nē, amerikāņu raķete tā nevarēja būt, — pēc avīžu ziņām spriežot, ASV raķetes nākamais starts notiks tikai pēc kādas nedēļas.
Ar tām pāris svītriņām un punktiem, ko biju uzmetis uz papīra, neko lielu nevarēja iesākt. Raķetes parasti raidīja šifrētus signālus, kurus izdevās izlasīt tikai ar īpašu atšifrēšanas aparatūru. Vai es nebūšu nejauši uztrāpījis vienu no tiem savādajiem izplatījuma «logiem», par kuriem rakstīja padomju profesors Sedovs un kas izraisīja nedzirdētu sensāciju speciālistu vidū? Pateicoties šiem kanāliem, kuros radioviļņi gandrīz netraucēti izplatās milzīgos attālumos, toreiz bija izdevies ar divarpus vatu lielu jaudu pārraidīt fotouzņēmumus piecsimt tūkstoš kilometru lielā attālumā. Ar zināmu lepnumu es tomēr konstatēju, ka radiotrau- cējumi, ko rada elektriskie lādiņi atmosfērā, un dažādi citi iemesli manu uztveršanas sistēmu daudz netraucē. Dzirdēto skaņu frek
vence atradās īsviļņu diapazona, kas izplatās lielos attālumos.
Tā prātodams, es pēkšņi sajutu nakts vēsumu, kas pa lūku bija iespiedies bēniņtelpā. Es salīgi nodrebinājos, izslēdzu aparātus un aiztaisīju lūku. Bija jau krietni pāri pusnaktij.
Otrā rītā pie brokastu galda teicu sievai, lai viņa ieslēdz radio, jo es gribētu noklausīties ziņas. Parasti es to nedarīju, jo brokastis ēdu klusumā.
Diktors nolasīja garumgaru valdības paskaidrojumu, kādēļ jāpalielina aizsardzības izdevumi. Arī par raķešu šāviņiem tur bija runa, bet tikai par kaujas raķetēm. Par padomju pētījumiem kosmosā netika bilsts neviens vārds. Es pārslēdzos uz Lcipcigu. Arī no turienes neko neziņoja. Tas bija savādi.
— Kas ar tevi notiek? Ko tu dari? — iesaucās mana sieva, un es pieķēru sevi, ka nupat esmu grasījies ar magoņmaizīti apmaisīt tēju.
— Nekas sevišķs, — es teicu un nošķaudījos.
— Tu esi saaukstējies un saķēris iesnas,— sieva bārās.
— Laikam gan, — es pamāju ar galvu, arvien vēl domās iegrimis, noņēmu brilles un ar kabatas lakatiņu izslaucīju piesarkušās, asarojošās acis.
Šodien pievakarē, kad es jau gulēju, virs- ārsta Bendera un kādas māsas pavadībā negaidot vizītē ieradās profesors.
Viņš pavirši apskatīja pilnīgi normālo temperatūras līkni un pārējos ierakstus manā slimības vēsturē, kuru viņam pasniedza māsa. Tad viņš aptaustīja manu pulsu, apskatīja plakstiņus un uzstādīja pāris jautājumu man un doktoram Benderam. Visu to viņš veica tik ātri un mehāniski, ka es tūliņ pamanīju viņu darām to tikai kārtības labad, bez cerībām vai nolūka atrast kaut ko īpašu.
Pēc piecām minūtēm viņš ar visu bija galā un māsa jau devās uz nākamo palātu. Bet profesors vilcinājās un paskatījās uz mani tā, it kā vēlētos kaut ko jautāt. Es saviebu seju un tikko manāmi pamāju uz doktoru Benderu, kurš, lūpas savilcis, kaut ko rakstīja savā piezīmju grāmatiņā, it kā būtu neapmierināts ar apskates iznākumu. Iespējams, ka man tikai likās, taču instinktīvi es nojautu, ka profesors mani uzreiz sapratis.
— Kolēģa kungs, — pagriezies pret doktoru Benderu, viņš it kā starp citu, bet tādā tonī, kas necieta iebildumus, teica: — Parūpējieties, lūdzu, lai trakojošais maniaks no desmitās zāles tiktu sagatavots šokam. Es šoreiz gribu pats būt klāt.
Virsārsts aizgāja, jautājoši, gandrīz pārmetoši paskatījies uz šefu, it kā iekšēji nebūtu mierā ar to, ka profesors grib palikt divatā ar slimnieku. Profesors aizslēdza durvis. Tas šeit nebija pieņemts un liecināja, ka profesors nekādā ziņā neuzskata mani par bīstamu.
Sakrustojis rokas uz muguras, profesors so)oja pa istabu, it kā meklētu vārdus. Pēkšņi viņš apsēdās uz manas gultas malas, sakrustoja kājas un, aplūkodams nospodrināto kurpju purngalus, teica:
— Mīļo doktor Vulf! Gribu pavisam īsi kaut ko ar jums pārrunāt.