— Redziet, — paskaidroja profesors, — jūsu gadījums ir pasmags. Varbūt ne tik- daudz no medicīniskās puses, cik no citiem viedokļiem. Jūs mani saprotat… — viņš izdarīja pa daļai dusmu, pa daļai nepatikas pilnu žestu, — bet, diemžēl, pilnīgi neievērot šos apstākļus es nevaru. Vārdu sakot, es varētu jūs ar attiecīgu pamatojumu drīz vien atkal izlaist. Pieņemsim, ka jūs vienkārši esat sasirdzis ar kādu īslaicīgu psihozi, kam par iemeslu bijusi pārstrādāšanās, jūsu nervu sistēmas pārpūle. Šādā stāvoklī bieži parādās slimīga iztēle, kas, nomierinoties un ar vēsu prātu visu pārdomājot, atkal pazūd. Es pat varētu parūpēties, lai disciplinārlieta, kas ievadīta darbā pret jums, tiktu apmainīta pret ilgāku slimības atvaļinājumu, kamēr ar laiku viss aizmirstos.
Es klusēju un smaidīju.
Profesors mazliet nervozi mainīja savu kāju stāvokli un atsāka:
— Jums jāpiekrīt, Vulfa kungs, ka arī zinātnieki maldās, iestrēgdami kļūdās kā mušas līmes podā. Neviens to nezina labāk par mani. Vai tas nevarētu būt noticis arī ar jums? Es vakar ieskatījos vairākās jums konfiscētajās piezīmēs, enerģiski pastāvēdams uz to medicīnisku apsvērumu dēļ. Tas viss ir interesanti, kaut arī mazliet fantastiski, gandrīz vai neticami. Neesmu speciālists, lai spriestu par fiziku, bet ticiet, man tiešām žēl, ka esmu spiests jūs te aizturēt. Bet vai tomēr nav iespējams, ka jūs savos eksperimentos esat kritis par upuri pašapmānam?
— Tātad jūs gribat mani pierunāt, lai es visu atsauktu un pazemīgi paskaidrotu, ka vienkārši esmu bijis sajucis? Par tādu cenu mani ātrāk atbrīvotu? — es jautāju.
— Ja jūs to gribat formulēt tik tieši…— Profesors jutās acīmredzot neērti.
— Labi, — es pamāju ar galvu, — profesora kungs, atļaujiet jums paskaidrot: kas attiecas uz tīri zinātnisko pusi, es atzītu kļūdas, ja tādas būtu. Iespējams, ka esmu kaut kur kļūdījies un kritis par upuri mistifikācijai vai pašapmānam, kaut arī pats tam ne visai ticu. Bet es neatsaukšu to sava darba daļu, kurā ir, ja tā var teikt, ētiski secinājumi. Nē, saprātu es nenodošu, to es nedarīšu nekad.
Profesors palūkojās pulkstenī, piecēlās un veltīja man tādu skatienu, kas apstiprināja manas nojautas: visumā mēs esam garīgi radniecīgi.
— Jā, esmu devis rīkojumu, — iedams ārā no istabas, viņš izmeta, — lai jūsu sievai rīt ļauj jūs apciemot.
— Vai es varētu palūgt, lai man atdotu arī brilles? — es nosaucu viņam pakaļ.
Atceroties dienas pēc toreizējā 28. septembra, man šķiet, ka esmu līdzinājies skudrai, kas čakli gādā materiālus savai celtnei. Signālus ilgi vairs nevarēja sadzirdēt, bet 2. oktobrī es tos atkal uztvēru. Tiesa, arī šoreiz tikai neilgi — kādas desmit minūtes. Par jaunas kosmiskās raķetes palaišanu nekas nebija dzirdams (pēdējā amerikāņu raķete bija eksplodējusi trīsdesmit sekundes pēc starta), un līdz ar to signāli kļuva arvien mīklaināki. Es apsvēru visas iespējas. Varbūt kāda no tām padomju raķetēm, kuras vienmēr lido pa savām trajektorijām mūsu Saules sistēmā, negaidīti atsākusi pārraides, jo raidīšanas aparatūra daļēji saņēma enerģiju no gaismas baterijām, kuras uzreiz nevarēja pilnīgi izslēgt. Tas nu gan bija maz ticams, katrā ziņā manas uztveršanas aparatūras darbības rādiuss un jutīgums tādā gadījumā bija fenomenāls. Es domāju arī par to, ka te varēja būt darīšana ar signāliem, kurus pa laikam raidīja uz Mēnesi un kuri pēc tam atgriezās uz Zemes. Tas bija sen pazīstams līdzeklis, lai ar īsviļņu palīdzību pārvarētu Zemes liekto virsmu. Bet uztverto signālu frekvence un virziens nesakrita ar tiem, ko parasti lietoja šādiem eksperimentiem. Kad es šos signālus dzirdēju otrreiz, Mēness atradās tālu zem apvāršņa. Pēc ilgām pārdomām un aplēsēm es pilnīgi droši varēju izslēgt vismaz vienu iespējamību: signāli nenāca no Zemes!
Pagaidām es vairāk priecājos par aparatūras teicamo darbu, nekā lauzīju galvu par šīm dīvainībām. Izmantotais princips pavēra manai aparatūrai zināmas perspektīvas, kaut gan tai, protams, bija arī savi trūkumi. Aparatūras uztveršanas iespējas ne tuvu nebija vēl izsmeltas. Ja, piemēram, manā rīcībā būtu augstāks spriegums un labāks stabilizators, tad … vārdu sakot, man vajadzēja izšķirties, kāds būs manu pētījumu mērķis. Tie bija aizgājuši tik tālu, ka vienam cilvēkam, kuram turklāt trūka līdzekļu, vairs nebija iespējams tikt galā ar visu.
Visvienkāršāk un arī loģiskāk būtu turpmākos eksperimentus pārnest uz universitātes laboratoriju. Man tikai vajadzētu aiziet pie ordinariusa profesora fon Jēgera un visu izstāstīt. Nav šaubu, ka viņš mani ar slepenu prieku atbalstītu. Reiz, kad bijām apsprieduši darba jautājumus, es jau gribēju par to aprunāties. Bet, zagšus paskatījies uz šo kungu, kas sēdēja man pretim savā tronī, es pazaudēju jebkuru patiku. Iespējams, ka es nodarīju viņam pāri, bet no šī vīra ar lielo rētu uz kreisā vaiga sirsnību un cilvēcisku siltumu nebija ko gaidīt. Viņa uzsvērti elegantais apģērbs, pelēkzaļo acu vēsais skatiens, rūpīgi koptās, bet šķietami nežēlīgās rokas un turklāt viņa aprautā valoda… arī tad, kad viņš sacīja «labrīt, kolēģa kungs», viņa tonī nepārprotami bija dzirdams šefs. Pat lūpas viņš savilka tā, it kā viņam būtu grūti pārvērst savu bālo seju, kas šķita kā spoguļa priekšā izveidota, akmenī sastingusi… Nē, es vienkārši nespēju tikt tam visam pāri un viņam uzticēties.
Klīda valodas, ka profesors fon Jēgers savā postenī ticis ne tikdaudz par zinātniskajiem sasniegumiem, cik par piederību zināmām iespaidīgām aprindām. Un šīs baumas tikai pastiprināja tas, ka viņš izmantoja katru gadījumu, lai atklātās runās vai rakstos asi uzbruktu daudz ievērojamākiem kolēģiem, tiklīdz tie ziņoja kaut ko par Hiro- simas sekām vai brīdināja par baismīgām nākotnes perspektīvām. No viņa paša zinātniskajiem darbiem es līdz šim biju lasījis tikai «Fizikas gadagrāmatā» publicēto darbu «Dažādu modernu sintētisko vielu siltumva- dītspēja». Es uzskatīju, ka tas ir sauss un garlaicīgs datu savirknējums.
Taču manu bargo kritiku viegli var saistīt ar konkurences cīņu par augstāku posteni, labāku vietu zinātnē un katedrā, par karjeru. Šī slepenā cīņa mūsu drūmajā institūtā risinājās ne mazāk spraigi kā citur. Un jo zemāk kāds atradās, jo vairāk tam draudēja briesmas visu mūžu būt klāt tikai pie šautenes pielādēšanas, bet pašam ne reizes ne* izšaut, un šā iemesla dēļ cilvēks kļūst arvien ļaunāks un aizdomu pilnāks. Es tieši ieņēmu visai nenozīmīgu vietu. Uzticēdamies profesoram fon Jēgeram, es viegli varēju nonākt tik tālu, ka viņš piesavinātos manu ideju, tad arvien vairāk un vairāk nobīdītu mani sāņus, kamēr kādu dienu parādītos zinātnisks darbs ar apmēram šādu virsrakstu: «Modernās metodes visaugstākā jutīguma sasniegšanai, uztverot elektromagnētiskos viļņus tādā frekvenču joslā, kas derīga ziņu pārraidījumiem». Autors — profesors fon Jēgers, universitātes X fizikas ordi- nariuss. Labākajā gadījumā kaut kur ar maziem burtiem būtu iespiesta piebilde «Darbs uzrakstīts ar asistenta Dr. Vulfa laipno līdzdalību».
Vēlāk, iespējams, manu ideju izmantotu rūpnieki un fon Jēgers saņemtu tādu summu, par kuru domājot vien jau grieztos galva… To pašu galu galā arī es pats varētu mēģināt tiešā ceļā. Grūtības sagādāja tikai tas, ka man nebija nekādu kontaktu ar rūpnieku aprindām, un es par tām zināju tikai tik daudz, ka to finansiālās iespējas atšķiras no mūsu institūta iespējām tikpat krasi kā leijerkastnieka finanses no fantastiski bagāta Indijas radžas finansēm.
No manas Grīnbahas perspektīvas raugoties, Nīdermeijers šķita vīrs ar plašu pazīšanos. Kad viņš nākamreiz ieradās ciemos pie manis, es aizmirsu iepriekšējo apņemšanos, liku galdā trīs pudeles Mozeles vīna un, zobus sakodis, pacietu parasto sarunu, netraucējot to kā iepriekšējo reizi ar savām piezīmēm. Diezgan ātri viņš jau bija tik labā omā, ka uzsāka savu dziesmu «Par vecajiem biedriem». Tad es viņam it kā starp citu pajautāju:
— Sakiet, lūdzu, Nīdermeijera kungs, — vai jūs nejauši nepazīstat kādu no elektriskās rūpniecības aprindām? Jums taču iznāk daudz darīšanu ar visiem.
Cigārs, kas atradās Nīdermeijera mutes kaktiņā, nosvērās uz leju, viņš piemiedza vienu aci un apskatīja mani kā cilvēku, kurā pēkšņi atklājis kaut ko pārsteidzošu.
— Khm, khm, khm, doktoriņ … paskaties tikai, — viņš brīnījās, — jūs, šķiet, sākat saprast, kur naudiņa šķind. Protams, man ir pazīšanās. Kā, piemēram, jurns patiktu «Anilīna AS»? Viņi maksā divi simti desmit!
— Bet tās taču ir ķīmiskās fabrikas, — es iestarpināju.
— Jā, tā gan. Man likās, ka tas ir vienalga. Tad varbūt «Vispārējo Elektro AS»?-— Nīdermeijers iedzēra malku vīna un, manai sievai ar Šausmu pilnām acīm noskatoties, nobirdināja uz paklāja cigāra pelnus.
— Labi, tā kā jūs esat tāds paklausīgs, doktoriņ, — viņš paskaidroja ar plašu žestu,
— tad es jums teikšu, ka manā personā jūs neesat kļūdījies. Tā, starp mums runājot, arī «Elektro AS» man ir neliela teikšana, jo man ir pāris akciju. Jānodrošinās jau ir. Ko, ko tu saki, Trudhen? — Viņš kā apstiprinā- dalfls papliķēja pa sievas resno, sārto pakausi un atkal uzrunāja mani: — Dodieties tūlīt pie direktora, doktoriņ, vai, vēl labāk, pie ģenerāldirektora un sakiet, ka jūs sūta Nīdermeijera kungs. Tikai neielaidieties ar tiem kantora ēzeļiem, visi šie sīkmaņi neko nezina un nav nekas vairāk kā mēsli. Taisnā ceļā uz direkciju! Jūs redzēsiet, ko šie ļaudis jums piedāvās, tiklīdz būs uzzinājuši, ka nākat manis rekomendēts. Tātad jūs drīz vien pārcelsieties uz Frankfurti, ko? Mazliet žēl omulīgo vakaru, bet cilvēka laimei jau nedrīkst stāties ceļā …
Es nepārtraucu viņa runu un atstāju viņu šajā pārliecībā. Viņa rekomendāciju es gan nolēmu izmantot.
Sajā vakarā man veicās, jo Nīdermeijers pēkšņi uzsauca provizoram Kindeļa kungam, kas arī bija ielūgts:
— Ei, vai jūs nākamo piektdienu ar savu tarataiku nebrauksiet uz Frankfurti iepirkt kaut ko savai indes bodei? Jūs varētu arī mūsu doktoriņu paņemt līdzi. Tā viņš ietaupīs ceļanaudu.
Norādījums uz maniem materiālajiem apstākļiem bija nekaunīgi tiešs, bet varbūt es biju kļuvis pārāk jūtīgs un domāts bija labi. Vai no tāda Nīdermeijera es varēju sagaidīt īpašu smalkjūtību!
Provizors Kindelis pastīvi pamāja ar galvu. Viņš nešķita sevišķi iepriecināts, bet ko citu viņš galu galā varēja darīt?
—Liekas, ka vīns pirmo reizi būs atmaksājies, — es teicu sievai, kad ciemiņi bija aizgājuši.
Šis brauciens uz Frankfurti allaž paliks man atmiņā kā piedzīvojums, no kura es daudz mācījos. Institūtā es paņēmu divas brīvdienas, kuras man jau sen bija iekrātas. Profesoram fon Jēgeram šāds nodoms acīmredzami nepatika, bet tas man galu galā bija pilnīgi vienalga. Piektdien mēs ar Kindeļa kungu izbraucām jau pirms rītausmas viņa vieglajā automašīnā, ko provizors bija pircis lietotu un ar kuru braukāja visai reti.
Sākumā Kindeļa kungs bija ļoti mazrunīgs. Pelēkajā, krēslaini miglainajā rītausmā viņš sēdēja pie stūres kā pie moku staba — bāls, ar tumšiem lokiem zem acīm un sakniebtām bezasiņu lūpām. Es neuzdrošinājos viņu traucēt. Astoņdesmit kilometrus aiz Grīnbahas viņš pirmo reizi pavēra muti, lai piezīmētu, ka ļoti priecājoties, jo šodien viņa šefam beidzot pašam jāpaliekot aptiekā. Šajā sakarībā Kindelis necienīgi murmināja kaut ko par veco āzi, kam galu galā drīz apnikšot mīlināties uz pagrabiņa kāpnēm ar restorāna «Pie lāčiem» oficianti. Sakumā man šķita, ka esmu kļūdījies, bet, jo vairāk mēs attālinājāmies no Grīnbahas, jo biežāk Kindeļa kungs izgrūda caur sakostiem zobiem šādus vārdus. Man pat likās, ka viņa naids pret Grīnbahu un tās iedzīvotājiem pieaug tieši proporcionāli attāluma kvadrātam. Viņš, piemēram, izteica cerību, ka gan jau Nīdermeijers reiz ta sapīšoties savās smirdīgajās zarnās, ka iekritīšot ar degunu sūdos. Attiecībā uz Nīdermeijera kundzi Kindelis dalījās visai necienīgās aizdomās, ka arī daži citi vīri tur nepaliekot bešā — vārdu sakot, es Kindeli ieraudzīju no man gluži nepazīstamas puses. Acīmredzot zem viņa šķietami miermīlīgā un ticīgā dvēseles apvalka slēpās ne vien liels naids, bet arī plašas zināšanas par daudzu Grīnbahas pilsoņu pikanto privāto dzīvi, kas vienam otram no viņiem zināmos apstākļos varēja kļūt visai bīstami. Es klausījos pa daļai pārsteigts, pa daļai uzjautrināts un tikai vienreiz izbailēs viņu pārtraucu:
— Uzmanieties, priekšā smagā mašīna!
Kindelis strauji nobremzēja un tīri paprasti noņurdēja kaut ko par «nolādēto pakaļu». Kad tuvojāmies Frankfurtei, viņš šķita savu atklatību nožēlojam un kļuva atkal korekts un mazrunīgs.
— Tas viss taču paliks starp mums, doktora kungs? — viņš teica, pašķielējis uz manu pusi.
Es viņam, protams, apgalvoju:
— Pats par sevi saprotams! Tas paliek pilnīgi starp mums, Kindeļa kungs.
Diena bija kļuvusi saulaina. Frankfurtes torņi un jumti gandrīz baismīgi skaudri iezīmējās rudenīgi vēsajā debesu zilgmē. Tālē, pāri pakalniem kā bāli ziedi pie apvāršņa cēlās dūmakaini vāli, un ielu troksni palaikam pārspēja reaktīvā iznīcinātāja dārdoņa augstu debesīs.
Milzīgas jaunas augstceltnes, hromā mirdzoši dārgi automobiļi, kas brauca kolonās pa trīs un pa četri, greznas vitrīnas un satiksmes virpulis ielās… Visi šie iespaidi mani tā kā mulsināja, un es jutos pat mazliet nomākts. Gadiem ilgi nebiju Frankfurti redzējis, un, salīdzinot ar to, X pilsēta ar visu savu universitāti bija tikai miestiņš. Es biju kļuvis par īstu provincieti. Kā sapnī vēros pa logu, kamēr Kindelis vadīja mašīnu caur pilsētas centru. Kāda plaša laukuma malā pacēlās monumentāla betona un stikla ēka. Par spīti tās baltajam greznumam ēkas kontūrās es izjutu kaut ko nepatīkami vēsu, gandrīz pretcilvēcisku — es tomēr biju grīn- bahietis. Augstā tornī es ieraudzīju no milzīgiem burtiem izveidotu uzrakstu «Vispārējā Elektro AS».
— Te tā ir! Ļaujiet man, lūdzu, izkāpt, — es iesaucos, no pārdomām iztraucēts.
Kindelis tikai kratīja galvu un brauca gar stāvvietu, kur parkoja vairākas lielas, greznas vieglās mašīnas.
— Ja kāds skatīsies pa logu tieši tajā brīdī, kad jūs kāpsiet laukā no šīs ķerras, tad jums jau pašā sākumā būs uz pusi mazāk izredžu, — viņš mani pamācīja, un, vērojot visu šo greznību, es viņam piekritu. Mašīnas tumšā krāsa jau bija zaudējusi spīdumu, un turklāt arī tās forma šķita vecmodīga — Kindeļa vieglā mašīna patiešām līdzinājās noplukušai mēslu vabolei
Kindelis apstājās nākamajā krustojumā un
deva man padomu atpakaļ braukt taksī, it kā mana mašīna būtu remontā. Iedzimtā taupības izjūta gan saslējās pret to, un es kautri ieminējos, ka šo mazo gabaliņu varētu noiet arī kājām, bet Kindelis ironiski smaidīja par manu muļķību:
— Ja jūs ieradīsieties kājām, jūs tālāk par šveicaru nelaidīs. Šādā veidā te ierodas tikai mācekļi un apkopējas. Protams, tā ir jūsu darīšana.
Mēs norunājām satikties kādā ielu krustojumā.
— Bet ne ātrāk par divdesmit diviem. Vai, teiksim, labāk divdesmit divos trīsdesmit. Ardievu, un labu veiksmi.
Mašīnas logā pavīdēja viņa noslēpumainais smaids ap plānajām lūpām, tad mašīna pazuda ielu drūzmā un es paliku viens.
Apsvēris stāvokli, paklausīju Kindeļa padomam un piebraucu taksometrā pie portāla durvīm. Tomēr šveicars aizdomīgi vaicāja: