— Uz direkciju. Rekomendācija no Nīdermeijera kunga, •— es izteiksmīgi pamāju, drudžaini cenzdamies nepadoties nomāktībai, kas uznāca man, ieraugot šo ēku.
Laipnais vīrs tiešām ļāvās sevi apmānīt. Pirmkārt, tāpēc, ka acīmredzot nemanīja aiz manas uzsvērti drošās uzstāšanās bailes, otrkārt — viņš nepazīstamo vārdu «Nīdermei- jers» uzskatīja par kāda deputāta vārdu. Viņš tagad pamēģināja izsaukt direkciju. Man par laimi telefons bija aizņemts. Pēc neilgām pārdomām šveicars nosūtīja mani uz trešo stāvu. Viņš gan nedomājot, ka mani tagad pieņemšot.
Uztraukumā es nebraucu ar liftu, bet soļoju pa kāpnēm. Saules stari ieslīpi urbās cauri stikla sienām, un grīdu marmors mirdzēja kā ledus. Pie direkcijas telpas durvīm dežurēja kāds kungs, ar kuru man bija daudz lielākas grūtības kā ar šveicaru. Viņš sarauca uzacis un jautāja: «Uz kurieni?» tādā balsī, it kā es būtu pārģērbies diversants. Mana atbilde «uz direkciju» izvilināja viņa sejā tikai līdzjūtīgu smaidu. Varēja domāt, ka es esmu kāds pasaku bērns, kas vēlas tikt pie ķeizara. Kungi esot apspriedē un šodien vispār nebūšot runājami, viņš pateica ar tādu rokas kustību, it kā gribētu pagriezt mani atpakaļ uz kāpņu pusi. Turklāt viņš tā noskatīja mani no galvas līdz kājām.Kā tad, mans uzvalks bija nemoderns un jau mazliet apvalkāts, ar viņa apģērbu to pat salīdzināt nevarēja, bet es noskaitos.
— Paklausieties, — es teicu, asi akcentējot katru balsienu, lai neuzkristu mana traucējošā svepstēšana, — mani sauc doktors Vulfs. Es nāku ļoti svarīgā lietā un uzturēšos Frankfurtē tikai vienu dienu. Bez tam man ir Nīdermeijera kunga rekomendācijas.
— Ja jūs gribat strādāt par uzņēmuma ārstu, kadru daļa ir pirmajā stāvā, — skanēja viņa atbilde.
— Esmu nevis ārsts, bet fiziķis, zinātnieks, saprotiet jel! — es to gandrīz izklie
dzu un, izvilcis no portfeļa tīri uzrakstītu savu ideju kopsavilkumu, vicināju to viņam gar degunu. — Lūk, tas te ir ļoti svarīgi!
Tagad viņš sāka svārstīties.
— Es to ziņošu kungiem. Atstājiet savu adresi, pēc četrpadsmit dienām jums tiks dota atbilde.
Bet es vairs neatlaidos.
— Nē, to nevar atlikt! Man jātiek tūlīt iekšā! — Beidzot es biju piedabūjis viņu tiktāl, ka viņš, pikti paskatījies uz mani, ar manuskriptu rokā pazuda aiz polsterētajām durvīm. Kad viņš atgriezās, seja tam staroja ļaunā priekā:
— Sēde ilgs vēl vismaz kādas divas stundas.
— Nekas, es gaidīšu, — es īgni atbildēju.
Sēde ilga nevis divas, bet gan trīs un trīs
ceturtdaļstundas. Kā pamests es sēdēju uz krēsla zāles kaktā, un man šķita, it kā es dzirdētu milzīgu pulksteni laiski un reizē mocoši neatgūstami pilinām sekundes. Kungs izlikās mani vairs neredzam. Ja viņa skatiens arī pārslīdēja manam kaktam, tad tā, it kā viņš nekā, izņemot gaisu, nemanītu.
Ap pulksten diviem mani beidzot ielaida.
Es iegāju zālei līdzīgā telpā. Lai gan iekārta bija grezna, no tās dvesa lietišķs vēsums. Pat gaisma, kas spiedās iekšā pa logiem, šķita ledaina. Šajā telpā nebija vietas ilūzijām. Zaļā galda otrā pusē sēdēja trīs kungi un viena sekretāre; trīs kungi, kuru lielo īsteno varu bija iespējams tikai no
jaust. Vidū sēdošais turēja šo varu milzīgās, gaļīgās rokās. Viņa plikais, apaļais, ķermenim pārāk mazais galvaskauss spīdēja kā ietaukots, pakausis, zods un vaigi sastāvēja no sīkiem desveida uztūkumiem, it kā vēl neapstrādātiem plastilīna gabaliņiem. Kad viņš savās zilgani sarkanajās, biezajās lūpās turēja cigāru un, īkšķus grozīdams, ar sapņainu smaidu vēroja savu vēderu, it kā priecātos par tā kolosālo apaļumu, viņu varēja uzskatīt par kaut ko līdzīgu priecīgam Budam. Bet kad viņš paskatījās uz augšu un cilvēkā ieurbās zem smagajiem, laiskajiem plakstiņiem paslēpto mazo ačteļu skatiens, varēja nojaust, ka šis iespaids bijis tikai šķietams. Ūdeņaini gaišajās acīs nekustīgi un ne lielākas par kniepadatas galviņām gulēja zīlītes. Viņam bija slepkavas acis.
Pa labi no viņa sēdējā eleganti ģērbies kungs ar rūpīgi sasukātiem matiem un iedomīgu seju. Viņa kaklasaite šķita tik akurāti sasieta, it kā būtu veidota no ģipša. Viņš varētu droši tāds, kā ir, stāties telekameras priekšā, lai noturētu runu, un aplausi — īpaši no pretējā dzimuma publikas — būtu viņam nodrošināti. Kamēr es atrados zālē, viņš visu laiku turēja manikirēto mazo pirkstiņu priekšā sejai, it kā apskatītu sevi pašu sava gredzena zeltā, lai pārliecinātos, ka nedz viņa frizūra, nedz kaklasaites mezgls nav jāpalabo.
Kungam pa kreisi no resnā bija mugurā vecmodīgs, svinīgi melns uzvalks. Viņa seja izskatījās bāla, ar smailu degunu un sakniebtām lūpām. Viņam bija īgna barguma izteiksme sejā, kā cilvēkiem, kas sirgst ar kuņģa čūlu. Visraksturīgākais viņā izrādījās, bez šaubām, tā galvaskauss. Plikais torņveida galvaskauss ar slimīgu bālumu līdzinājās miroņa galvaskausam.
Es nevaru noliegt, ka šo cilvēku, šīs svešās un acīmredzot nežēlīgās bagātības un varas pasaules priekšā mani sagrāba bailes un pamestības sajūta. Es tikai brīnījos — vēl šodien man tas nav pilnīgi skaidrs, — kāpēc mani vispār ielaida iekšā un neaizsūtīja uz zemākām instancēm. Nīdermeijera dēļ nekādā ziņā, jo, kad es biju pateicis: «Mani sauc doktors Vulfs. Es nāku ar Nīdermeijera kunga rekomendāciju,» — kungi jautājoši saskatījās.
— Vai jūs domājat Nīdermeijeru no Dort- mundas metalurģiskajiem uzņēmumiem? Maijers ar «ai»? — beidzot pajautāja resnais.
— Nē, ar «ei». No Grīnbahas, — es izgrūdu gandrīz nokaunējies. Par zarnām un ādām es tālredzīgi noklusēju, jo, dzirdot vārdu «Grīnbaha», sekretāre, blondi nokrāsota, lel- līgi skaista būtne, jau nolieca galvu, lai slēptu smaidu.
— Vai jūs tādu pazīstat? — resnais jautāja elegantajam, kas af- savas manikirētās rokas kustību vien aizslaucīja Nīdermeijeru līdz ar Grīnbahu nebūtībā. Viņa balsī dzirdēja saīgumu:
— Laikam kāds no mazajiem akcionāriem. Vai tad visus šos cilvēkus var pazīt!
Nīdermeijera prestižs manās acīs noslīdēja līdz nullei. Te bija citi mērogi nekā Grīnbahā.
Resnais tomēr vēlīgi norādīja uz kādu krēslu.
— Lūdzu, sēdieties. Jūs vēlaties nodot kāxlu priekšlikumu, kādu izgudrojumu vai ko tamlīdzīgu? — Viņa balsī jautās apmierinātības pieskaņa. Viņš pat piedāvāja man cigāru.
Acīmredzot starp šiem kungiem bija notikusi slēgta konference, un es tiku ielaists tikai tāpēc, ka no manis, ietiepīgā apmeklētāja, sagaidīja kaut ko līdzīgu patīkamam pārtraukumam, kaut ko līdzīgu humoristiskam priekšnesumam starpbrīdī. Katrā ziņā elegantā ironiskais skatiens, ar kuru viņš nomērīja manu necilo personību, lika manīt kaut ko tādu. Tikai vīram ar miroņgalvu acīmredzot nebija humora izjūtas, un viņš sēdēja, seju skābi stingrā grimasē savilcis.
Kamēr elegantais pētīja manu manuskriptu tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka no turienes varētu izlēkt blusas, es sāku nelielu priekšnesumu, kuru resnais pārtrauca ar jautājumu, vai es strādāju X universitātē par profesoru. Pēc manas kaunīgās atzīšanās, ka strādāju tur tikai par asistentu, interese par mani acīmredzot noslīdēja vēl zemāk, un beidzot šķita,, ka manī neviens vairs neklausās. Bija skaidrs, ka kungiem par visām šīm
lietām nav ne jausmas un viņi kārtojuši koncerna tīri veikalnieciskos darījumus.
Uz galda iezvanījās kāds no ziloņkaula krāsas telefoniem. Sekretāre noņēma klausuli un ar vārdiem «Jā, lūdzu, tūlīt» paklanījās tai personai, kas tikko bija runājusi ar viņu pa telefonu, un, izdvesdama «ministrijas sekretāra kungs», pasniedza klausuli, resnajam, kas, laiski krēslā atzvēlies, ar cigāru mutē kādu brīdi turēja klausuli pie auss, it kā no tālienes klausītos skanīgu melodiju. Laiku pa laikam viņš īsi pamāja ar galvu vai noteica:
— Khm … tā … tā … zināmos apstākļos varēsim.
Abi pārējie kungi sasprindzināti klausījās. Es acīmredzot biju pilnīgi piemirsts un slepeni aplūkoju telpu, kurā atrados. Beidzot mans skatiens apstājās pie kāda liela sienas spoguļa zelta rāmī. Es tajā skaidri varēju saredzēt savu sasprindzināto, aiz liela uztraukuma bālo seju un smieklīgi lielās acis aiz briļļu stikliem. Kur nu vēl mana sīkā, apvalkātajā uzvalkā ievīstītā figūra! Cigārs, kuru es ar nevērīgu žestu biju sācis smēķēt, šķita par stipru. Vieglā reibonī es atgāžos krēslā, un spogulī izskatījās tā, it kā es ieslīdētu bezdibenī.
Resnais savu sarunu bija beidzis un, tikko samanāmi saraucis uzacis, informēja abus pārējos, ka risinās kaut kas ļoti svarīgs. Man kļuva skaidrs, ka šī apstākļa dēļ es tagad kļūstu tikai par nastu. Tas nepārprotami izrietēja no precīzajiem, nepacietīgi lakoniskajiem jautājumiem, kurus man tagad uzdeva, acīmredzot, lai šo nu jau apnikušo starpspēli izbeigtu.
— Vai jums ir vēl kaut kādas rekomendācijas? — vīrs ar miroņgalvu apjautājās. Bet man nebija nekā.
Es to nevarēju apgalvot, bet sevis attaisnošanai paskaidroju, ka sākumā neatmaksājas arī radiopārraides vai televīzijas programma, bet ka vēlāk …
Elegantais ar gandrīz niknu rokas kustību pārtrauca mani un tikai aiz pieklājības ne- piebilda: «Kāpēc tad jūs laupāt mums tik dārgo laiku?»
Kungi apspriedās, apmainoties tikai ar skatieniem. Resnais, kas sēdēja savā tronī vidū, gandrīz nemanāmi nolaida un pacēla savus smagos plakstiņus virs slepkavas acīm, pie tam ne par matu nemainījās ne viņa seja, ne poza. Tas izšķīra manu likteni.
Tad vīrs ar miroņgalvu mēģināja vēl pēdējo reizi:
— Varbūt jūsu izgudrojums derētu aizsardzības tehniskajām vajadzībām? Kaut vai ienaidnieka lidmašīnu vai raķešu atrašanās vietas noteikšanai?
Man bija jāatzīst, ka es par to neesmu vēl domājis.
— Dariet to, doktora kungs, dariet to un tad nāciet atkal! — resnais teica tagad neslēptā nepacietībā.
Elegantais man klīrīgi pasniedza manuskriptu.
— Ja gribat, varat nodot savu darbu pārbaudei — tehniskajā birojā, pirmajā stāvā.
Es to nedarīju, jo, ja manuskripts būtu pazudis pārvaldes biroja papīru plūdos, man būtu jāsargās tāpat kā institūtā no profesora fon Jēgera.
Par tās dienas tālākajiem notikumiem nav daudz ko stāstīt. Laikam es kādā kafejnīcā paēdu pusdienas. Atceros tikai blāvas vakarīgas debesis uz augstceltņu fona, kad devos prom, lai sagaidītu provizoru Kindeli.
Provizors bija nosaucis kādu ielu krustojumu netālu no stacijas. Tur, kā viņš man paskaidroja, dzīvojot viņa radi. Apkārt stacijai melnoja māju fasādu ietvertas aizas. Šur tur bija vāji apgaismoti logi — atnākusī nakts radīja skumīgu ainu. Kad es mazliet nepacietīgi kādu gabaliņu pagāju vienā no šaurajām ielām, es pamanīju pirmajos stāvos vilinošas izkārtnes ar sarkanām un zaļām spuldzēm virs uzrakstiem «Havaja», «Sanfrancisko», «Honolulu bārs». Mazliet nožēlojams mēģinājums uzburt Klusā okeāna piekrasti kādā no Frankfurtes ielas renstelēm. Aiz rūpīgi aizvērtiem aizkariem skanēja spiedzīga mūzika un rēca piedzērušie. Pie stūriem, atslējušies pret sienām, stāvēja dun- griņos ģērbušies aizdomīgi puiši, kuriem bija ar briljantīnu pie galvaskausiem pielai- zīti mati un šķībi mutes kaktiņos iekārtas cigaretes. Grezni saģērbušās un spilgti nokrāsojušās meitenes tipināja turp un atpaka] un ceribu pilnas skatījās uz kādu milzīgu ielu kreiseri, no kura izvēlās grupa rēcošu amerikāņu kareivju. Dziļā nepatikā es atgriezos tai vietā, kur bija norunāta tikšanās, taču Kindelis nenāca. Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit vienpadsmit, tad vienpadsmit. Kindeļa kungs nebija manāms.
Pusdivpadsmitos šī lieta jau kļuva nelāga, un es pagājos tālāk pa kādu ielu, vairs nelolodams cerības kaut kur atrast Kindeli. Viņa mašīna tiešām stāvēja šeit. Tieši tad, kad es jau biju izlēmis pameklēt Kindeli vienā no apkārtējiem lokāliem, metrus desmit tālāk atsprāga «Sarkanās panteras» durvis, šķērsām pār bruģi nokrita dzeltenīgas gaismas kūlis, un es, it kā aiz kulisēm stāvot, ieraudzīju, ka Kindelis, saņēmis no kāda milzīga tēvaiņa kājas spērienu pa dibenu, varen ātri izsprāgst pa durvīm, kamēr kāda blonda dāma ar pusatsegtām pilnīgām krūtīm (viņa radiniece?) neganti lamājās: