Vēl šobaltdien es nezinu, ar ko Kindelis bija izpelnījies šīs dāmas dusmas. Kad es viņu, šo parasti tik cēlo Kindeli, kas ar lūgšanu grāmatu rokā svētulīgi soļoja uz Grīnbahas baznīcu, ieraudzīju ar saplēstu apkakli, ar alu aplietu, ar lūpu krāsas pēdām uz sejas un kaklasaites mezglu zem labās auss, man pēkšņi uznāca skaļi, gandrīz histēriski smiekli. Tā laikam bija manu nervu
reakcija uz šīsdienas pārdzīvojumiem — bija atsprādzis ventilis, pa kuru izgāzās viss manī sakrājies rūgtums.
— Bet Kindeļa kungs! Kaut kas neredzēts! — es elsoju un gandrīz vai nespēju samierināties.
Es apklusu tikai tad, kad ieskatījos Kindeļa plaši atplestajās un mazliet uz āru izspiedušajās acīs. To stiklainajā apaļumā, kurā atspoguļojās gāzes laternas zaļganā gaisma, es pamanīju tādu apslēptu necilvēciska, drausmīga naida izteiksmi, ka pārbijos. Tādu es Kindeli vēl nebiju pazinis, un es gandrīz vai nožēloju savus smieklus.
Neliešu bars. Visi jūs esat neliešu bars! — viņš nomurmināja paskaidrojuma vietā un streipuļoja uz savu mašīnu. Tad viņš man rupji noprasīja, vai es protot vadīt mašīnu. Man, diemžēl, vajadzēja atbildēt noliedzoši. Kindelis paskatījās uz mani tā, it kā gribētu teikt: «Pat to ne.»
— Nu, kaut kā jau galā tiksim. Kāpiet taču iekšā, pie velna! — viņš norūca.
Visu brauciena laiku Kindelis klusēdams sēdēja pie stūres. Starmešu gaisma izgrauza tumsā šauru lenti, un es skatījos uz koku un kilometru stabu ēnām, kas spocīgi slīdēja garām. Biju pārāk noguris, lai domātu, bet manā zemapziņā laikam gruzdēja nemiers — mani mocīja tāda sajūta, it kā es bezmērķīgi un uz _ neatgriešanos iejoņotu bezgalīgā tumsā. īsts elles brauciens.
Pusceļā notika būtībā mazsvarīgs, gandrīz vai smieklīgs starpgadījums, kas dīvainā kārtā man dziļi iespiedies atmiņā.
Pēkšņi es ieraudzīju gaismas kūlī tālu priekšā zaķi. Tas nekustīgi sēdēja ceļa vidū, stīvi uzslējis ausis, un acis tam zaļgandzel- teni spīgoja. Piepeši mani pārņēma bailes un līdzjūtība. Man likās, ka šis zaķis, kas sēž vientuļš tumsā, esmu es pats.
— Uzmanieties, Kindel! — es iekliedzos.
Bet dzīvnieks jau leca, taču uz nepareizo
pusi. Sekoja viegls trieciens pret priekšējo kreiso riteni, un mēs bijām jau garām. Šausmās es pagriezos atpakaļ. Pakaļējā logā neko citu, izņemot tumsu, vairs nevarēja saskatīt.
— Kāpēc jūs to sabraucāt? — es kliedzu gluži neprātīgā izmisumā.
Kindelis kā pārakmeņojies sēdējā pie stūres. No stūres puses krītošā gaisma apspīdēja viņa galvu ar «ezītī» apgrieztajiem matiem, un man pēkšņi šķita, ka viņa sejas pantos ir kaut kas sātanisks.
— Vai tad man zaķa dēļ bija jāiebrauc grāvī, lai lauztu sprandu? Tas jau būtu par traku, — viņš izsmejoši teica.
Viņam, protams, bija taisnība, un es nokaunējies apklusu.
Kādus piecdesmit kilometrus pirms Grīnbahas Kindelis vēlreiz pieturēja un saveda kārtībā savu apģērbu un seju, cik vien tas bija iespējams. Tagad viņš atkal bija pilnīgi skaidrā, un viņa seja blāvajā rītausmā izskatījās ļoti bāla.
— Tas viss paliek starp mutns, vai ne? — viņš teica, pirms mēs braucām tālāk. šie vārdi skanēja gandrīz draudoši, bet nu man par to vairs nav jāklusē.
Kad es no viņa atvadījos, provizors pētījoši paskatījās manī, un es sapratu, ka Kindelis nekad neaizmirsīs manus smieklus un to, ka esmu bijis viņa pazemojuma liecinieks. No tā brīža viņš bija mans ienaidnieks, kaut arī toreiz es tam vēl nepievērsu uzmanību.
4
Šodien ciemos atnāca mana sieva. Pirms viņas kā svinīgā procesijā ieradās virsārsts Benders, māsiņa un mazliet tālāk — divi sanitāri. Doktors Benders tonī, kas liecināja par viņa attieksmi pret šo faktu, paziņoja, ka ieradusies mana sieva..
— Es ceru, — viņš teica, — ka tas jums nekaitēs, un gribētu lūgt jūs izvairīties no jebkādām domstarpībām, kas varētu radīt uztraukumu. Esmu jūsu sievu attiecīgi instruējis. Ilgāk par piecpadsmit minūtēm jūsu sieva šeit nevarēs palikt.
Tad viņš pamāja māsiņai. Uz paplātes, ko viņa nesa tikpat svinīgi kā pāži senos laikos spilvenu ar valsts scepteri un kroni, blakus slimības lapām un kādam termometram atradās manas brilles.
— Liels paldies, virsārsta kungs, — teicu es iepriecināts un tūlīt uzliku brilles. Tā kā man ļoti ilgi bija vajadzējis iztikt bez tam, sākumā acu priekšā pletās miglas plīvurs, kamēr tās atkal pierada pie acenēm. Kad pēc pusstundas ieradās sieva, man šķita, ka ■ es lietas vēl nekad nebūtu redzējis tik skaidri un asi.
Sieva bija tumšā kleitā, it kā es būtu jau miris un viņa būtu atnākusi uz manām bē- 1 rēm.
— Ak Robert, — viņa teica klusi, apsēdās < pie manas gultas un nervozi burzīja kabatas 3 lakatiņu. Likās, ka viņa lūkoja vārdus, kuru viņai pietrūka, izspiest no šīs drānas.
— Nu, kā jums pa šo laiku gājis? — es jautāju uzsvērti jautri. — Kā redzi, man klājas ciešami.
Viņa neuztvēra manu toni.
— Vai tiešām visam tā bija jānotiek? Tas taču ir drausmīgi, — viņa izdvesa un sāka raudāt. Par laimi profesora atļauja sniedzās tik tālu, ka es drīkstēju runāt ar sievu vienatnē, un tāpēc doktors Benders nedabūja zināt, ka jau pašā sākumā viņa norādījumi netika ievēroti. Kas attiecas uz mani, viņš varēja būt mierīgs — es neuztraucos, biju tikai apmulsis un mazliet noskumis. Ar savu tagad tik saasināto skatienu es redzēju katru krunciņu sievas sejā, sejā, kas bija gan jau noziedējusi, taču nekādā ziņā nebija neglīta un kurā vēl stiprāk nekā agrāk bija samanāma kāda bezgalīga izbrīna izteiksme. Šķita, ka viņa nepārtraukti jautā cilvēcei: «Ja, bei kāpēc? Kas notiek ap mani? Tas taču nav iespējams.»
Mēs bijām precējušies pirms vairākiem gadiem, drīz pēc tam, kad es sāku strādāt universitātes institūtā. Un, tā kā es neesmu vīrietis, kas var iekvēlināt lielu kaisli, tad starp mums dominēja mierīgas, daļēji saprāta, daļēji abpusējas cieņas izraisītas simpātijas. Viņas tēvs bija parasts ierēdnis, kas turpināja ģimenes tradīciju — paaudzēm ilgi apgādāt valsti ar ierindas ierēdņiem, darbvežiem, pasta priekšniekiem, pilsētas sekretāriem un kanceleju priekšniekiem. Ģimene klusībā lepojās ar rezerves kapteini, kuru
izars bija apbalvojis ar zelta medaļu par drosmi un kas bija kritis pirmajā pasaules karā pie Vcrdcnas. Viņa portrets karājās virs bufetes manas sievas viesistabā. Tas tomēr, var teikt, nebija šai ģimenei raksturīgi.
Saskaņā ar ģimenes tradīcijām katram vajadzēja nodrošināt sev tādus apstākļus, lai dzīves ritms līdzinātos taisnam, vienmuļam ceļam, kur algas paaugstinājumi līdzīgi kilometru stabiem un pensija ir kārotais mērķis. Vienkārši aiz bailēm apdraudēt šo mērķi šie cilvēki acīmredzot apzvērēja itin visu jebkurai priekšniecībai, lieca muguras jebkura likuma priekšā, un tāpēc arī tiem bija izdevies izturēt visdrausmīgākajos apvērsumos.
Es atceros to svinīgo mirkli, kad es no savas sievas vecākiem saņēmu piekrišanu laulībai. Kamēr mana nākamā sievasmāte norausa šādos gadījumos nepieciešamās asaras, tēvs, cienījams darbvedis, nenomurmi- nāja kaut ko līdzīgu «dariet manu bērnu laimīgu» vai «mīliet mūsu meitu». Nē, viņš teica: «Centieties nodrošināt mūsu bērnam nākotni.»
It kā cilvēks nedzīvotu skaistuma, cīņas un sāpju dēļ, bet visu mūžu censtos nodrošināt sev pensiju. Bet toreiz es to vēl nesapratu.
Kaut arī es nākamajos gaclos visai mocoši vilkos pa savu vienmuļo dzīves ceļu, kurā vienīgais kilometru stabs bija kāds algas paaugstinājums par veselām četrdesmit piecām markām, kas sen jau bija palicis aizmugurē, un kaut arī cēlais mērķis saņemt pensiju slēpās vēl pilnīgi miglainā tālē, varbūt viss būtu beidzies labi un mēs visumā būtu dzīvojuši saticīgi par spīti tam, ka manu sievu pa laikam nomāca klapatas ar dzīvokli, kā viņa mēdza teikt —r nepieciešamība mūžīgi taupīt un atteikties no jebkuras ārējās greznības. Viņa prata paciest.
Viss kļuva citādi, kad pēkšņi viņai nesaprotamu iemeslu dēļ es pametu iemīto taku, gandrīz vai iemetos krūmos, lai pazustu biezoknī, kas gan bija pilns apslēpta skaistuma, bet kur-cilvēkam uzglūnēja arī briesmas. Jo smagāk sieva to izjuta tāpēc, ka es viņai par saviem darbiem maz ko biju stāstījis. Sieva varēja tikai nojaust, ka ar mani notiek kaut kas noslēpumains un draudīgs. Es vēl atceros, ar kādu mēmu pārmetumu viņa rādīja
man lielo strāvas pārtēriņa rēķinu, kas bija cēlies sakarā ar to, ka es pusi nakšu pavadīju bēniņtelpā. Izskaidrot viņai, kāpēc man tas viss bija jādara, kāpēc atpakaļceļa vairs nav, būtu gandrīz vai neiespējami.
Un tāpēc nebija ko brīnīties, ka, izņemot doktoru Benderu, neviens nebija vairāk par manu sievu klusībā pārliecināts, ka es tiešām esmu sajucis prātā. Iespējams, ka viņa pat bija par to vēl vairāk pārliecināta nekā doktors Benders. Protams, viņa to neizteica, bet sēdēja pie manas gultas un slaucīja mitrās acis. Sieva sacīja:
— Robert, kas nu būs? Ko tu tagad darīsi?
— Vēl nogaidīšu, — es klusi paskaidroju un mēģināju pasmaidīt.
Tad man kaut kas ienāca prātā.
— Varbūt Krīgers ir parādījis kādu dzīvības zīmi? — es ar cerībām jautāju. — Varbūt tev ir kādas ziņas no viņa?
Sieva papurināja galvu.
— Nē, nav, — viņa to teica tādā balsī, kas pati par sevi runāja: «Par laimi nē!»
Es pagriezu galvu un skatījos logā, pa kuru istabā iespīdēja blāvs saules stars. Man šķita, ka manu briļļu stikli pēkšņi kļuvuši nespodri. Es noņēmu brilles un neveikli notīrīju lēcas palaga stūrī. Nekā!
Mana sieva stāstīja, ka bēniņi , esot aizslēgti un viņai veļa bijusi jāizkar dārzā. Bet es nemaz neklausījos viņā.
— Kā jūtas māte? — es beidzot jautāju.
— Ar veselību acīmredzot ir labāk nekā jebkad, — sieva paskaidroja nedaudz sarūgtināta, it kā šajos apstākļos būtu gandrīz nepieklājīgi, ka ģimenē kādam klājas labi. — Es tikpat kā neizeju, bet viņa gandrīz katru dienu atstāj istabu un visiem Grīnbahā stāsta, ka ietupināt viņas dēlu cietumā esot vienkārši nelietība, jo viņa studiju nauda tiekot regulāri samaksāta un dēla sekmes esot pilnīgā kārtībā. Ja kāds viņas dēlu vainojot krāpšanā un dzīvošanā pāri saviem līdzekļiem, tas esot vai nu skaudīgs muļķis, vai vazaņķis. Tu jau zini, viņa visu jauc. Cerēsim, ka viņas dēļ nebūs vēl vairāk nepatikšanu. Ja mēģinu māti nomierināt, viņa man uzkliedz: «Tu to nesaproti!» Māte jau nekad nav ļāvusi sev kaut ko iestāstīt.
Mazliet nomierinājies, es pie sevis nosmējos.
Tad ienāca māsiņa un paziņoja: