Tikai pēc kāda brīža, kad sieva jau bija aizgājusi un es mierīgi visu pārdomājis, man kļuva viņas žēl. Viņai droši vien bija ļoti grūti tajā laikā, kad es, neko nepanācis, atgriezos no Frankfurtes, jo neviens no maniem tuviniekiem nevarēja nepamanīt izmaiņas, kas bija notikušas kā manā dzīvesveidā, tā arī raksturā.
Varētu domāt, ka tagad, kad mans nodoms
saņemt rūpniecības atbalstu nav attaisnojies, esmu atmetis visus plānus un nolaidis rokas. Ja tā būtu noticis, man nebūtu tiesību saukties par zinātnieku. Bez šaubām, es neveiksmi pārdzīvoju, bet padoties nedomāju. Tieši otrādi, mani arvien vairāk pārņēma spīts. Man gribējās gan pierādīt, cik daudz zaudējuši tie, kas nav mani pietiekami novērtējuši, gan urdīja pētnieka nemiers. Mūžīgās rūpes un raizes par visu padarīja mani ļoti ātri sakaitināmu un nervozu. Vienu vai divas reizes es tā uzkliedzu sievai, ka mūsu kopdzīves gados nekad nebiju darījis. Taču es savos pētījumos jau biju nonācis tik tālu, ka praktiski nojautu lielu noslēpumu, liela atklājuma tuvumu. Cik liels tas bija, to es, protams, nevarēju zināt. Taču nekad es šo, it kā mocošo dzīvi — kā tas, no malas vērojot, varētu likties — nebūtu mainījis pret savu agrāko, vienmuļo, kluso eksistēšanu. Ja tā varētu izteikties, es skrēju savu amoka skrējienu.
Vispirms bija jāizdomā, kur ņemt naudu. Tā kā ar savām un savu paziņu finansēm esmu lasītāju jau iepazīstinājis, tad visi sapratīs, ka vienīgā izeja palika Nīdermeijers. Ar ļaunu humoru es atkal atcerējos, kā kādreiz sapnī biju kritis viņa priekšā uz ceļiem un lūdzis aizdot vienu marku. Kādu priekšpusdienu es apmeklēju Nīdermeijeru viņa kantorī, attaisnojies institūtā ar svarīgām darīšanām un mēli izkāris nobraucis ar divriteni sešpadsmit kilometru līdz Grīnbahai.
Man laimējās: tieši šajā dienā Nīdermeijers strādāja kantorī. Viņa uzņēmums atradās jaunajā namā pie tirgus laukuma. Viņš gribēja būt moderns un tai pašā laikā parādīt savu nevainojamo lojalitāti. Tāpēc Nīdermeijers virs mazliet komiskajām tēraudcau- ruļu mēbelēm bija uzkāris kādu svētbildi un piestiprinājis pie tapetēm kanclera portretu dabiskā lielumā. Viņa kantorī bija samanāma puvuma smaka, kas atgādināja maitu. Tā laikam iespiedās caur gaiteņa durvīm no noliktavas telpām, kas atradās pagalmā. Nīdermeijers glabāja tur zarnas un ādas — savas labklājības avotu. Kad es iegāju, viņš gan bija pārsteigts, taču labā, jautrā garastāvoklī.
— Nu, doktoriņ, tas tik ir pārsteigums! Vai neiedzersim maziņo?
Viņš pārvērtās tikai tad, kad es izstāstīju sava nāciena iemeslu.
—- Kādam nolūkam jums īsti vajadzīga nauda? — jautāja tagad ļoti nopietnais un lietišķais Nīdermeijers, kura pieri vagoja dziļa krunka, saraucis uzacis un sūkdams mūžīgo cigāru.
— Dažādi iepirkumi, Nīdermeijera kungs. Būtu ļoti laipni no jūsu puses … — es paskaidroju.
— Varbūt jūs gribat pārvākties uz Frankfurti? — viņš pētīja. Biju spiests sagādāt viņam vilšanos.
— Nē, pagaidām no tā nekas neiznāk.
Starp citu, «Vispārējā Elektro AS» jūs neatcerējās, — es pateicu mazliet ļaunā priekā.
— Tā? Es lāgā nesaprotu …
Es izmantoju viņa apjukumu, lai atkārtotu savu mēģinājumu aizņemties.
— Cik tad? — viņš jautāja, ne visai iepriecināts par manu iespītēšanos.
— Tūkstoš marku, —• es izgrūdu un pats pārbijos par šīs summas lielumu. Bet, kad es pamanīju viņa acīmredzamo atvieglojuma sajūtu, man kļuva žēl, ka nebiju prasījis divus tūkstošus. Viņš laikam bija rēķinājies ar lielāku summu, jo tūkstoš marku viņam neko nenozīmēja.
— Labi, — viņš pamāja ar galvu, — jums es aizdošu, kaut arī to nedaru. Principā. Kādu garantiju jūs varat man dot? — viņš tagad bija tikai lietišķs veikalnieks. Gribot negribot man bija viņam jāsaka, cik es nopelnu, un, to uzzinājis, viņš gandrīz sašutis paskaidroja, ka vajadzības gadījumā no algas gan maz ko varēšot dabūt, jo tā nesniedzoties daudz pāri eksistences līmenim. Es viņam ķīlai piedāvāju dzīvokļa iekārtu, bet arī te viņam bija savi apsvērumi. Nīdermeijers painteresējās, vai man esot vēl kādi parādi. Es viņu ar tīru sirdsapziņu varēju nomierināt — izņemot trīsdesmit divas markas pie bodnieka un pēdējo iemaksu par jaunajiem krēsliem, parādu man nebija. No mātes aizņemtās četrsimt piecdesmit markas es uzskatīju par ģimenes iekšējo lietu.
Krist viņa priekšā uz ceļiem kā toreiz sapnī par laimi nevajadzēja — galu galā viņš naudu man aizdeva. Parādu vajadzēja atmaksāt pēc viena gada, pierēķinot astoņus procentus. Tas nebija daudz. Kā šīs tūkstoš markas atdot, to es gan pagaidām nevarēju izdomāt, taču toreiz mani šis jautājums neuztrauca. Kad es, iekšēji triumfēdams, jau devos prom, Nīdermeijers mani durvīs vēlreiz apturēja.
— Paklausieties, doktor, — viņš čukstēja, bailīgi pavēries gaitenī, kur pretīgi oda pēc zarnām, — kad mēs jūs nākamreiz apciemosim, tad nesakiet par to nekā manai sievai. Jūs jau zināt — sievietes bieži vien ir tik savādas.
— Tas paliks starp mums. Pat mana sieva nekā neuzzinās, — es viņam apsolīju. Būtībā Nīdermeijers bija lāga zēns, tikai pārāk ātri ticis pie naudas.
Neviens rūķīšu ķēniņš no pasakām vai teikām nevar savas slepenās dārglietas apskatīt ar lielāku gandarījumu, kā es aiznākamajā vakarā visas tās tehniskās detaļas, kuras biju pārnesis divos čemodānos no pilsētas un tagad bēniņtelpā, spuldzes gaismā vēlreiz pārkravāju. Transformatori un kondensatori — zelta un sudraba stieņu vietā, kristāli un elektrolampiņas — dārgakmeņu vietā — kas par bagātību!
— Vai tu nenāksi beidzot ēst? Viss atdziest! — mana sieva pārmetoši sauca apakšā pie kāpnēm.
Es biju pa īstam izbrīnījies. Vai tad es nebiju jau paēdis?
Ar rasējumiem un aprēķiniem es tikmēr jau biju ticis galā. Komplicētās aparatūras pārbūve prasītu zināmu laiku. Es biju nepacietīgs, tāpēc nolēmu meklēt palīgspēkus. Janeks šim nolūkam diezin vai derēja. Bija nepieciešams cilvēks, kas orientējās šajos jautājumos.
Kad es nākamajā priekšpusdienā institūta drūmajās telpās vadīju praktikumu un centos kādai studentu grupai ieskaidrot, kā strādāt ar Vatstona tiltu, es pārlaidu skatienu klātesošo sejām. Tur stāvēja Šmits un Tren- kens, divi puiši, kas iedomājās sevi par ievērojamiem vīriem, jo bija jau kāvušies ar rapieriem. Par viņiem nevarēja būt runas, jo viņiem bija citas darīšanas. Garmatainais, uzpūstais zeņķis blakus — viņš nēsāja dimanta gredzenu uz mazā pirkstiņa, kuru vienmēr ākstīgi turēja atliektu, tiklīdz kaut ko satvēra, — bija kāda augsta ierēdņa dēls. Viņam kaut ko tādu piedāvāt nedrīkstēja. Mazā Gerbere viņam blakus bija ļoti jauka un gudra meitene, bet manas sievas un cilvēku dēļ viņa arī nederēja. Ar Milleru es varbūt varētu strādāt, un viņš laikam būtu juties visai pagodināts. Ja viņam kaut kas bija jādara, viņa tuklā, sakarsusī seja allaž svīda aiz neveiklas centības. Ar panākumiem studijās viņš neizcēlās, taču tēvs, kas pēdējos gados bija izsities uz augšu, šķita noņēmies savu atvasi par katru cenu un neatkāpjoties nekādu finansiālu grūtību priekšā izdabūt cauri universitātei,
Beidzot es apstājos pie Krīgera. Atšķirībā no manis viņš bija apskaužami glīts zēns — ar brūniem matiem, lielām, tumšām acīm un mazliet ironiskām pilnīgām lūpām. Salīdzinot ar citiem, viņš laikam bija visgudrākais un talantīgākais, kas visus uzdevumus veica it kā starp citu, gandrīz vai garlaikodamies un atvainodamies, ka tie tik vienkārši. Savā laiskajā, mazliet nevērīgajā manierē viņš man reiz paskaidroja, ka svārstoties, vai studēt tālāk medicīnu vai pievērsties tikai fizikai, kas viņam tomēr esot tuvāka. Vai tur esot iespējas ātrāk izvirzīties? Viņa apģērbs bija tīrs, kaut arī ļoti vienkāršs, un es zināju, ka daļu mācību naudas viņš piepelna ar gadījuma darbiem. Ņemot vērā viņa atbilstošo ārieni, es šaubījos, vai viņš savu brīvo laiku negribēs labāk ziedot meitenēm.
Kad praktikums bija beidzies, es viņu aizturēju.
— Paklausieties, Krīger, vai jums negribētos kādā privātā darbā man mazliet palīdzēt? Daudz es, diemžēl, jums par to nevaru maksāt…
— Labi, doktora kungs, ja jūs tā vēlaties, — šais vārdos neskanēja sajūsma. Acīmredzot viņš baidījās man strupi atteikt, jo negribēja sanīsties. It īpaši tāpēc, ka es pēdējā laikā arī praktiskajos darbos biju visai nervozs un jo bieži ar morāles sprediķiem, sarkastiskām piezīmēm un attiecīgieņļ mājieniem par gaidāmajiem eksāmeniem savu garastāvokli izgāzu uz studentiem.
— Bet tas notiks pie manis mājās. Es dzīvoju Grīnbahā — sešpadsmit kilometru no šejienes, — es liku viņam pārdomāt.
— Tas nav nekas. Man ir motocikls, — paskaidroja viņš ne bez lepnuma.
— Vai jūs varētu atbraukt jau šovakar? Teiksim, astoņos.
Viņš mazliet vilcinājās.
— Labi, ja jūs tā vēlaties, doktora kungs,— viņš beidzot ar nedzirdamu iekšēju nopūtu padevās savam liktenim.
Bez piecām minūtēm astoņos viņš atkratījās uz kāda neiedomājami veca braucamā rīka, kuru laikam bija nopircis no kāda lūžņu savācēja un pats savedis kārtībā. Es viņu uzvedu bēniņtelpā, kur viņš, rokas kabatās sabāzis, kādu brīdi pārsteigts un mazliet uzjautrināts apskatīja manis uzstādīto antenu un aparatūru, ar kuru es tā lepojos.
—< Baigs instruments, Kam tad tāds domāts, doktora kungs? — viņš pateica to ar zināmu līdzjūtīgu pārākumu, kā cilvēks, kas no visa tā neko lielu negaida, bet negrib samaitāt otram prieku.
Es saraucu pieri un, lai mazliet atspēlētos, atbildes vietā sākumā tikai skopos vārdos izklāstīju iecerētā pastiprinātāja un izlīdzināšanas sistēmas shēmu.
— Pamēģiniet Šos instrumentus sakārtot tā, kā jūs redzat zīmējumā- Vai būs pa spēkam? - .
— Domāju gan, — viņš teica un mazliet aizvainots paskatījās uz mani iesānis. Kaut arī bēniņos bija diezgan vēss, viņš novilka žaketi un sāka strādāt — kā es pārliecinājos — ļoti ātri un daudz veiklāk, nekā es to būtu darījis. Izteikts eksperimentētāja talants.
Pusstundu pastrādājis, viņš jautāja, vai sistēmu varot jau saslēgt.
— Ja jūs ar to tiktu galā, labprāt, — es atbildēju pasmaidīdams.
Veiksmes iepriecināts, es kļuvu runīgāks.
— Es gribu ar šo iekārtu uztvert kosmisko raķešu signālus, — es atbildēju uz viņa pirmītējo jautājumu. Par noslēpumainajiem signāliem es, protams, neteicu.
Viņam iemirdzējās acis, un no skatiena, kuru viņš man veltīja, es sapratu, ka esmu viņa acīs izaudzis.
— Tas kolosāli interesētu manu senci, — viņš teica, — viņš izraksta visus žurnālus par šiem jautājumiem. Galīgi ar to saslimis! Puika, puika, tas nu gan ir ko vērts, tēvs vienmēr saka.
— Kas ir jūsu tēvs? — es jautāju.
— Lokomotīves vadītājs, — viņš gandrīz' draudīgā balsī izgrūda tā, it kā turētu mani aizdomās par slepenām antipātijām pret lokomotīvju vadītājiem.
— Smags un atbildīgs amats, — es teicu nopietni.
Jā gan! Viņa tēvs, stāstīja Krīgers, kas pamazām sāka atraisīties, viņa tēvs vadījis jau «Austrumu ekspresi» un jau divreiz viņam bijis jāiedarbina avārijas bremzes. Vienreiz tāpēc, ka pāri sliedēm pārskrējis govju bars, un otrreiz nobrukuma dēļ. Abas reizes viss beidzies labi, tikai otro reizi mašīna — jaunākās sērijas smagā elektriskā lokomotīve — gan noskrējusi no sliedēm, bet ar pasažieriem nekas neesot noticis.