Pulksten divpadsmitos es gribēju beigt, bet Krīgers atmeta ar roku:
— Kas attiecas uz mani, es varētu vēl turpināt. Rīt es varu izgulēties. Vai jūs nedomājat, doktora kungs, ka šie vadi piecpadsmit amperiem ir par vājiem? Es izvilkšu jaunus. Vai jums ir stieple?
Krīgers bija iekaisis, un viņa aizraušanās neapsīka arī visu nākamo vakaru, tā ka 16. oktobrī praktiski viss bija pabeigts.
— Rīt mēs šo iekārtu izmēģināsim, — es teicu, kad jau krietni pāri pusnaktij uzdzērām uz labiem panākumiem.
— Rīt… rīt es, diemžēl, nevaru, —
Krīgers izgrūda apmulsis, un šķita pat, ka mazliet piesarcis.
— Lai paliek, — es saprotoši un mazliet skaudīgi pasmaidīju, — izklaidējieties vien. Es tad pats noturēšu šo ģenerālmēģinājumu.
Šķita, ka viņš tomēr nožēlo, ka ir aizņemts.
— Patlaban taču nekādas raķetes nav palaistas, — viņš mēģināja sevi attaisnot.
— Nē, raķešu nav, — es viņam piekritu.
Ja es tagad, naktī, psihiatriskās slimnīcas
istabā, pa pusei paslēpies zem segas, uz nozagta papīra, spuldzes vietā izmantojot vāju, delnas lieluma gaismas aplīti, mēģinātu atcerēties, kura bijusi mana mūža skaistākā diena, es nosauktu 17. oktobri. Man tā nozīmē to pašu, ko, piemēram, Robertam Ko- ham diena, kad viņš beidzot atklāja tuberkulozes bacili, vai Rentgenam, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja savas rokas skeletu, vai Ein- šteinam, kad saules aptumsums apstiprināja viņa teoriju …
Domājot par to, ka tās dienas atklājums vēlāk, var teikt, nogrims dzīves dūksnājā un es neizmantoju visu savu enerģiju, lai šo atklājumu nosargātu, bet noraudzījos uz to visu, bezspēcīgi plātīdams rokas, mani pārņem bezgalīgs kauns un dziļas skumjas. Es gan izpratu sava atklājuma nozīmi, taču bez drosmes un apņēmības tas vēl neko nedeva. Es nebiju savu ideju cienīgs. Taču nav vērts tērēt laiku žēlabām, jāmēģina glābt, kas glābjams. Es gan baidos, ka maz ko varēs saglābt. Katrā ziņā 17. oktobris bija mana lielā diena. Šī vārda tiešā nozīmē — zvaigžņu diena.
Pēc šīs — jāatzīst, mazliet žēlabainās — atkāpes es mēģināšu pastāstīt par tās dienas vai, pareizāk sakot, tās nakts notikumiem pēc iespējas lietišķāk.
Tātad ap pulksten divdesmitiem es kāpu uz bēniņiem. Iespējams, ka man tas tikai patlaban liekas, bet tajā vakarā bija savāda, pat baisma nojauta, ka jānotiek kaut kam. sevišķam, ka šī nakts atklās kādu noslēpumu. Katrā ziņā es labi atceros, ka, aparātus ieslēdzot, roka man viegli drebēja. Kāda stunda pagāja, pārbaudot sistēmu un saskaņojot atsevišķus ķēdes posmus. Viss funkcionēja lieliski, mēs ar Krīgeru bijām strādājuši precīzi. Tā kā es varēju iedomāties, kā lejā, gaitenī, joņo skaitītājs, tad taupīšanas nolūkā izslēdzu vismaz simtvatīgo spuldzi. Bēniņi iegrima tumsā, putekļainās, ar zirnekļu tīkliem klātās pažobeļu sijas šķita pazudušas, bet aparatūras kontrolspul- dzītes, kas starp kondensatoriem un spolēm gailēja kā mazas acis, deva pietiekamu gaisinu, lai rīkotos ar slēdžiem. Lai nejustos ieslodzīts un lai labāk noteiktu virzienu, es atvēru lūku. Arī šajā vakarā laiks bija skaidrs, zvaigznes zilgoja izplatījuma tumšajās dzīlēs.
Pulksten divdesmit vienos piecpadsmit es paņēmu austiņas un sāku grozīt slēdžu pogas. Sākumā es nedzirdēju nekā cita kā atmosfēras šņākoņu un sprakšķus. Šoreiz viss skanēja skaļāk, jo es biju pierīkojis spēcīgu pastiprinātāju. Kontrolspuldzīšu vājajā dzeltenajā gaismā es salīdzināju savu iepriekšējo shēmu ar no jauna pieslēgtajiem elementiem, grozīju antenu un lēnām mainīju frekvenci.
Pēkšņi es atkal sadzirdēju pazīstamo aprauto dūkoņu. Sākumā tā bija tikko dzirdama. Izklausījās, it kā dūkoņa plivinātos aiz viļņojoša blakus trokšņu plīvura bezgalīgā talē. Uzmanīgi, sasprindzinājumā sakniebis lūpas, grozot slēdžus un mainot antenas virzienu, es dūkoņu tuvināju. Pēc kādas pusstundas es jau biju ticis tik tālu, ka tā vairs neizzuda. Tā arvien vēl bija ļoti klusa, pa retam mainīja savu spēku, te pieauga, te samazinājās, bet vairs nezuda, palika!
Tātad aprēķini bijuši pareizi! Es dziļi uzelpoju un ar ironisku triumfu iedomājos Frankfurtes rūpniecības pilī sēdošos kungus, kas mani tik apvainojoši bija izmetuši. Protams, viņiem nekas nebija zināms par manu tagadējo veiksmi — un tā viņus droši vien arī nespētu satraukt, — tomēr tas nebojāja manu labo jutoņu. Bet pēc minūtēm piecām tas bija vienalga arī man, jo daudz svarīgāka likās signālu mīkla.
Kaut es pēdējo reizi biju tos dzirdējis tikai dažas minūtes, man šķita, ka šoreiz kārtība ir cita. Novietoju papīru un zīmuli kontrolspuldzīšu vājajā gaismā un sāku mehāniski pierakstīt. Vienā un tai pašā skaņas augstumā sekoja dažāda skaita un vienāda garuma signāli. Tad nāca īss pārtraukums un signāli turpinājās. Sekoja garāki starpbrīži, pēc tam lielāks skaits signālu. Uz papīra tas
izskatījās šādi:-
- un tā
tālāk. Ja saskaitītu kopā atsevišķu grupu signālus, iznāktu šādi skaitļi:
2—4 3—7 4—9 5—11 6—12 Tā tas turpinājās, bet temps un signālu skaits starp garākiem un īsākiem pārtraukumiem arvien pieauga. Drīz vien es vairs nespēju tiem sekot. Paguvu vēl uzrakstīt 84 — 210, taču pēc tam mani pirksti bija tā savilkti krampjos, ka vairs nespēju pierakstīt, kaut gan dūkoņa turpinājās. Beigās man arī līdzskaitīšana sagādāja pūles. Zīmju skaits jau pārsniedza 200. Kad biju pārāk satraukts, lai paturētu prātā precīzu skaitli, signāli pēkšņi apklusa. Klusums ieilga, un es jau domāju, ka šai naktī pārsteigumu vairs nebūs, kad dūkoņa sākās atkal. Šķita, ka nepazīstamais signalizētājs mazliet atvilcis elpu, lai sāktu no gala. Vispirms es atkal uztvēru mazāku skaitu signālu ar garākiem starpbrīžiem, taču šoreiz citā secībā:
1—2 1—3 2—4 Tad sekoja stiepta dūkoņa, kas pieņēmās spēkā un saplaka un kurai piemita kaut kas gandrīz draudošs. Tā tas turpinājās veselu stundu, kamēr biju pierakstījis desmit lapiņas.
Es nolaidu zīmuli un, dīvaini satraukts, stīvi raudzījos uz priekšu.
Kas tas varēja būt? No kurienes nāca signāli? Ko tie nozīmēja? Tā nevarēja būt nejaušība, nevarēja būt haoss, signāli bija pārāk sistemātiski. Kad es šo zīmju secību vēlreiz apskatīju uz papīra, es pakratīju galvu. Nē, tur nu es netiku gudrs. Ar pazīstamajām morzes zīmēm, kuras es, kaut arī ne visai labi, pārvaldīju, tam nebija nekā kopīga. No pirmā acu uzmetiena tas likās bezjēdzīgi, šifrētas zīmes? Bet no kurienes? Un kam tās domātas?
Es piecēlos un skatījos tumšajās, zvaigžņotajās debesīs, it kā meklētu tajās atbildi. Nakts vēsumā sāka salt. Varbūt es drebēju aiz satraukuma, ko bija izraisījusi šī mīkla? Bet tad virsroku guva mana zinātniskā un metodiskā domāšana. Es apsēdos un kontrol- spuldzīšu gaismā sāku rēķināt. Es biju pārāk aizrāvies, un man neienāca prātā ieslēgt simtvatīgo spuldzi, lai būtu ērtāk strādāt.
Kāds bija manas antenas virziens? Kāda frekvence? Un kāds pastiprinājums? Es rēķināju kādu pusstundu. Grīnbahas baznīcas pulkstenis nosita pusnakti, un, kad aprēķini bija pabeigti, es mulsumā paraustīju plecus un vēlreiz pārlaidu zīmuli skaitļu rindām. Viss saskanēja. Vai tiešām tas būtu iespējams?… Pēkšņi es nojautu patiesību. Plaši iepletis acis, es pa lūku raudzījos naktī, un man pār muguru pārskrēja šermuļi. Bija tāda sajūta, it kā man pakausī saslietos
mati. Signāli nenāca no Zemes. Tos neraidīja arī neviena no Zemes izšauta raķete. Šie signāli nāca … no zvaigznēm!
Spriežot pēc manas uztveršanas sistēmas, ko es izmantoju, un pastiprinājuma, raidītājam, kura jauda būtu desmit vatu, vajadzētu atrasties deviņsimt miljonu kilometru tālu. Tātad vēl aiz Jupitera trajektorijas, bet tik tālu nebija ticis ne cilvēks, ne cilvēka būvēta raķete.
To secinājis, es vairs nebiju spējīgs domāt. Pārsteigts par to, cik dižam atklājumam esmu nācis uz pēdām, un pilns iekšēja, vēl neapzināta lepnuma par savu uztveršanas iekārtu, kurai varēja pateikties par šo atklājumu, es pārdzīvoju vienu no visskaistākajiem mirkļiem, kādi lemti zinātniekam. Es biju paveicis kaut ko līdz šim vēl nepaveiktu, zināju kaut ko tādu, ko pirms manis vēl neviens nebija zinājis. Arī tad, kad pirmais satraukums bija garām, es vēl nespēju nomierināties un kā apburts ilgi skatījos bezgalīgajā zvaigžņu telpā, kamēr beidzot aizgāju gulēt.
Nav nekāds brīnums, ka es trijās līdz rītausmai atlikušajās stundās neaizvēru acis. Es dzirdēju man blakām klusi elpojam sievu. Varbūt man vajadzēja viņu pamodināt un jūsmīgi pastāstīt par savu atklājumu? Es daudz būtu devis, ja varētu dalīties ar kādu savā priekā, un jau izstiepu roku, lai pieskartos sievas plecam, bet tad, dīvainas kautrības pārņemts, to nedarīju. «Nē,» es mazliet skumji nodomāju, «viņa varbūt neizprastu atklājuma būtību, varbūt sāktu jautāt, kur es esmu ņēmis naudu aparatūrai. Nē, labāk jau nē.»
Tā nu es gulēju vienatnē ar sevi un sāku atkal sistemātiski un zinātniski pārdomāt. Vai šie signāli dzimuši kosmosa milzīgajos fizikālajos procesos? Jau ilgāku laiku dažādās observatorijās tika reģistrēti attiecīgi viļņi. Bet kā tad cēlusies šī acīmredzami pēc kaut kādas sistēmas sakārtotā, kaut arī pilnīgi neizprotamā zīmju secība. Pie tam vēl līdz šim no izplatījuma uztverto radioviļņu garums pastāvīgi bija cits. Vai tās bija dzīvas un domājošas būtnes, kas raidīja šīs zīmes? Jau bija sākti mēģinājumi, piemēram, Anglijā, uztvert tādus izplatījuma signālus, bet līdz šim veltīgi. Visi apgalvojumi un hipotēzes šajā jautājumā bija tikai tīrā utopija. Ja tagad es sāktu apgalvot, ka man izdevies nodibināt sakarus ar būtnēm no zvaigznēm, tad neviens cilvēks tik vienkārši tam nenoticētu. Man vajadzēja atrast nopietnākus pierādījumus nekā pāris švīku uz papīra. «Ja jau līdz šim esmu strādājis vienatnē,» es domāju ar zināmu spītu, «tad arī turpmāk nemeklēšu palīdzību, kamēr man rokās nebūs pilnīgi neapgāžami pierādījumi, lai vienā rāvienā, kā es iztēlojos, iekarotu pelnītu slavu.»
Mans stāvoklis nākamajās dienās ir grūti aprakstāms. Tīri fiziski es, dabiski, biju tā noguris, ka trīcēja rokas, bet smadzenēs
domas par atklajumu virmoja tik spraigi, ka neļāva just ne mazāko nogurumu. Laikam es izskatījos bāls un neizgulējies, ar sasarkušiem plakstiņiem, dziļām krunkām sejā, izspūrušiem matiem, kā cilvēks, kas naktīs nodevies uzdzīvei vai ir slims. Katrā ziņā es vēl tagad atceros sievas raižpilnās acis pie brokastu galda. Kad es nesasukājies un ne- noskuvies jau gribēju braukt prom, sieva neizturēja:
— Debesu tēvs, kas ar tevi notiek? Tu taču atkal esi aizmirsis žaketi! Vai tādā laikā var braukt vienā kreklā! — Viņa notvēra mani vēl gaitenī, un tagad viņas balsī jau skanēja neslēptas šausmas.
Arī institūtā es devu studentiem vielu jautrībai un izsmejošiem žestiem, jo biju tik tālu no sava darba, ka, piemēram, nepamanīju, ka ne visai apķērīgais Millers pārcen- ties jutīgā galvanometra spoli pievienojis tieši strāvas kontaktam. Tikai milzīgā uguņošana ar īssavienojumu un dūmu vērpete, kas pacēlās no instrumenta nožēlojamām paliekām, liecināja par manu neuzmanību. Lieki teikt, ka šis neizdevies eksperiments Millera komiltoņos izraisīja rēcošu jautrību, kuru viņa muļķīgi pārbiedētā sejas izteiksme vēl pastiprināja. Man tas sagādāja, protams, ne tikai jautrību, jo vajadzēja par šo vienīgo galvanometru, kas atradās manā rīcībā, uzrakstīt ziņojumu, un nebija grūti iztēloties, kā reaģēs profesors fon Jēgers, kad es viņam to nolikšu priekšā. Protams,
arī Krīgers, mans palīgs, smējās pilnā kaklā. Bet, kad viņš kādā starpbrīdī pienāca klāt un, arvien vēl smaidīdams, jautāja, vai mana aparatūra funkcionējot, viņa skatienā varēja lasīt izbrīnu.
— Funkcionē, Krīger! Funkcionē lieliski,— es apgalvoju, pamādams ar galvu.
— Un vai jūs esat kaut ko dzirdējis? — viņš gribēja izdibināt tālāk, bet es daudznozīmīgi atbildēju:
— Jā, esmu gan.
Vairāk neko negribējās teikt, un mana noslēpumainība'bija tā sakāpinājusi viņa ziņkāri, ka viņš beidzot vilcinādamies jautāja, vai drīkstot šovakar atbraukt. Šī apņemšanās viņam acīmredzot nenāca viegli, jo viņš izskatījās šodien tāds kā noguris, kaut gan viņa nogurumam bija citi iemesli nekā manējam.
— Drīkstat, Krīger. Iespējams, ka būs visai interesanti, — es teicu, — bet tagad esiet tik labs un mazliet pieskatiet savus komilto- ņus, lai nenotiktu vēl kaut kas tamlīdzīgs. Man šodien galvā pavisam kas cits.
— Labprāt, doktora kungs, — viņš paskaidroja, acīmredzot gandarīts par iecelšanu mana vietnieka amatā. Un, kad es apsēdos kaktā, lai nodotos savām aplēsēm un skicēm, es jau dzirdēju, kā viņš pamācošā tonī sabar lielīgo, augsti stāvošā valsts ierēdņa atvasi:
— Tā nedrīkst darīt, idiots tāds! Vai tu neredzi, ka šis ir plus, bet tas tur mīnus pols? Citādi tas viss trieksies pret tavu galvu. Tu nudien esi īsts ragulops!
5
Man, droši vien pateicoties profesora gādībai, piešķīra dažus atvieglinājumus. Šodien mani aizveda uz bibliotēku, un tur es drīkstēju daktera Bendera uzraudzībā izvēlēties kādu grāmatu. Izvēlēties bija grūti, jo klīnikas bibliotēka sastāvēja galvenokārt no romāniem, kuriem vajadzēja būt humora pilniem, bet kas būtībā bija visai primitīvi, jo tajos darbība risinās tā, it kā dzīve nebūtu nekas cits kā zināmā secībā sakārtoti pa- stulbi notikumi ar cilvēkiem, kas dzīvo pārticībā un lielākoties uzturas Rivjērā. Pārējās grāmatas — stāsti, kas domāti, lai atgrieztu cilvēku ticībā, un leģendas par svētajiem — acīmredzot atradās klīnikas garīdznieka pārziņā.
Beidzot es uz labu laimi paņēmu kādu sējumu. Tas saucās «… Un viņa mīlēja savu direktora kungu!». Tā bija problēma, kas mani skāra Joti maz, un, protams, man nenāca ne prātā šo romānu lasīt. Jau pēc pāris pirmajām lappusēm es žāvājos aiz garlaicības, bet es biju paņēmis šo grāmatu, lai izmantotu jebkuru atvieglinājumu, turklāt uz tās naktī varēja ērti rakstīt.
Katrā ziņā fakts, ka es drīkstēju izvēlēties grāmatu, liecināja par to, ka dakters Benders vairs necenšas par katru cenu uzstādīt manas slimības diagnozi. Nejutos vainīgs, ka, nespēdams to izdarīt, viņš kļuvis īgns un acīmredzot apzinās savu medicīnisko ne- pilnvērtību, tomēr bija žēl viņa. Pat nomierināšanas terapija vairs nedeva viņam īstu prieku, un varbūt viņš drīz izdomās kaut ko jaunu.
— Jūsu pašu labā ieteicu jums būt pret mani mazliet piekāpīgākam un ne tik ietiepīgi noslēgtam, — viņš šodienas vizītē gandrīz draudoši pateica. Bet kā lai es nabaga zēnam palīdzu? Varbūt atzīt savu garīgo ne- pilnvērtību vai noliegt savu atklājumu? Ja jau profesors nepierunāja mani tā rīkoties, tad daktera Bendera labā man pat ne prātā nenāk to darīt.