Es redzēju visu, es sapratu visu: miljoniem gadu pagājuši vientuļās gaidās — kad, kad- atgriezīsies tas, kurš nekādi negrib atgriezties? Miljoniem gadu ilga vientulība jūras dzelmeņos, bezgala daudzi gadsimti Bezdibeni, pie debesīm vairs nav lidojošo zvīņnešu, kontinentos purvi izžuvuši, le- muri un zobenzobu tīģeri nodzīvojuši savu mūžu un iestrēguši asfalta lāmās, pakalnos kā baltas skudras rosās cilvēki.
Sirēnas rēciens.
— Pērngad, — Makdans sacīja, — šis nezvērs visu nakti peldēja pa jūru, apli aiz apļa, apli aiz apļa. Tuvāk nerādījās — laikam šaubījās. Varbūt baidījās. Un dusmojās: tas nav nekāds joks tik tālu atpeldēt! Otrā rītā migla pēkšņi izklīda, uzlēca spoža saule, debess bija zila kā uz bildes. Briesmonis devās projām no siltuma un klusuma, aizpeldēja un neatgriezās. Man šķiet — visu gadu šis dzīvnieks tikai domājis, lauzījis galvu …
Briesmonis atradās tikai savus simt jardus no mums, tas rēca, un rēca arī Sirēna. Kad bākas gaismas strēle skāra dzīvnieka acis, ieplaiksnījās uguns — ledus, uguns — ledus.
— Tāda ir dzīve, — Makdans sacīja. — Mūžam tas pats: viens gaida otru, bet otra nav un nav. Vienmēr kāds mīl vairāk, nekā mīl viņu. Un pienāk brīdis, kad gribas iznīcināt to, kuru mīl, lai viņš vairs ilgāk nemocītu.
Briesmonis drāzās uz bāku.
Sirēna rēca.
— Redzēsim, kas tagad notiks, — Makdans sacīja.
Viņš izslēdza Sirēnu.
Iestājās klusums, tik liels klusums, ka savā stikla būrī dzirdējām pukstam mūsu sirdis, dzirdējām, kā, lēni slīdēdams, griežas bākas starmetis.
Briesmonis apstājās, sastinga. Viņa milzīgās, prožektoriem līdzīgās acis vērās ciet un vaļā. Nejaukā mute atpletās un krāca kā vulkāns. Briesmonis pagrieza galvu uz vienu pusi, uz otru pusi, it kā meklētu miglā pazudušo Sirēnas balsi. Dzīvnieks paskatījās uz bāku. Atkal ierēcās. Pēkšņi acu redzokļi sāka zaigot. Nezvērs paslējās augšup, kuldams ar asti ūdeni, gāzās virsū bākai, un viņa milzīgajās acīs zvīļoja niknums un mokas.
— Makdan! — es iesaucos. — Iedarbini Sirēnu!
Makdans satvēra svirslēdzi. Tanī pašā mirklī, kad viņš
to ieslēdza, nezvērs vēlreiz izslējās no jūras. Pazibēja varenās ķetnas un spožais zivs ādas raksts starp pirkstveida izaugumiem, kas grābstījās gar torni. Ciešanu saviebtā purna labajā pusē gailēja milzīga acs gluži kā katls, kurā var noslīkt, aizrijoties pašam ar savu kliedzienu. Tornis sagrīļojās. Sirēna rēca; nezvērs rēca. Tas aptvēra torni un gar stiklu nošņirkstēja zvīņneša zobi; uz mums bira stikla drumslas.
Makdans steigšus sakampa manu roku.
— Lejā! Veicīgāk!
Tornis salīgojās un svērās sāņus. Sirēna un nezvērs rēca. Klupdami krizdami nodrāzāmies lejup pa kāpnēm.
— Ātrāk!
Mēs paspējām — ielīdam pagrabiņā zem kāpnēm tobrīd, kad bāka virs mūsu galvām sāka irt. Tūkstošiem triecienu, lejup bruka akmeņi, Sirēna apklusa. Briesmonis uzgāzās virsū tornim. Tas sadrupa. Stāvējām, neteikdami ne vārda, stāvējām Makdans un es, klausīdamies, kā bojā iet mūsu pasaule.
Pagalam. Tikai melna tumsa, un krāc bangas, sašķīzda- mas pret bākas drupām.
Un vēl…
— Paklausies, — Makdans klusi sacīja. — Paklausies.
Aizritēja īss mirklis, un es kaut ko sadzirdēju. Vispirms
ieelpojamā gaisa švīkstoņu, pēc tam milzīgā dzīvnieka žēlabas, jutu viņa apjukumu, vientulību; šis nezvērs bez spēka gulēja virs mums, mūs šķīra tikai ķieģeļu velve, un briesmoņa miesas izplatīja riebīgu, šķebinošu dvaku. Nezvērs brēca rīstīdamies. Torņa vairs nebija. Gaismas vairs nebija. Balss, kura viņu aicinājusi pāri gadu miljoniem, vairs nebija. Un briesmonis, muti atplētis, rēca, rēca spēcīgās Sirēnas balsī. Kuģu apkalpes, kas tonakt brauca garām, kaut arī neredzēja bākas gaismu, neredzēja itin neko, bet toties dzirdēja rēkoņu un domāja: «Ahā, tā ir Lounsambejas Sirēnas vientujā balss! Viss kārtībā. Esam garam zemes ragam.»
Tā tas turpinājās līdz rītam.
Karsta, dzeltena saules ripa jau slīdēja uz rietumiem, kad glābšanas komanda novāca no pagraba ieejas akmeņu kaudzes.
— Bāka sabruka, tas ir viss, — Makdans drūmi stāstīja glābējiem. — Viļņu bangās tā sāka grīļoties un saira.
Viņš ieknieba man rokā.
Nekādu pēdu. Klusa jūra, zila debess. Tikai sīva ūdensaugu smaka plūda no zaļas žurgas starp torņa drupām un krasta klintīm. Sīca mušas. Tukšā okeāna klaja viļņi plīkšķēdami skalojās gar bākas pamatiem.
Nākamajā gadā uzcēla jaunu bāku, bet es tolaik jau biju iekārtojies darbā pilsētiņā, apprecējies un dzīvoju patīkamā, siltā mājiņā, kuras logi zeltaini spīguļo rudens vakaros, kad durvis aizslēgtas un no skursteņa kūp dūmu strūkla. Mak-
dans kļuvis par uzraugu jaunajā bākā, kura pēc viņa norādījumiem celta no dzelzsbetona.
— Drošs paliek drošs, — viņš man skaidroja.
Jauno bāku beidza būvēt novembrī. Reiz vēlā vakarā viens pats aizbraucu krastā, apturēju mašīnu, raudzījos uz pelēkajiem viļņiem, klausījos jaunās Sirēnas balsī: viens… divi… trīs,.. četras reizes minūtē, tālu jūrā, pavisam vientuļa…
Bet briesmonis?
Tas vairs neesot atgriezies.
— Pazudis, — Makdans teica. — Pazudis Bezdibenī. Sapratis, ka šinī pasaulē nedrīkst pārāk stipri mīlēt. Pazudis dzelmenī, Bezdibenī, lai gaidītu vēl miljons gadu. Nelaimīgais! Tikai gaidīt, gaidīt un atkal gaidīt… Gaidīt.
Sēdēju mašīnā un klausījos. Neredzēju ne torni, ne gaismas strēli virs Lounsambejas zemes raga. Tikai klausījos Sirēnā, Sirēnā un vēlreiz Sirēnā. Šķita, ka tur rēc nezvērs.
/
Man gribējās kaut ko sacīt, bet ko?