Tejs Erons nolasīja mašīnas izdarīto aprēķinu rezultātus un konstatēja, ka kuģus šķir nepilni trīs miljoni kilometru. Tātad viņu rīcībā bija apmēram septiņas stundas. Pēc nedaudzām minūtēm varēs sākt bremzēšanu, kas vēl par dažām stundām atvirzīs tikšanās brīdi. Protams, tikai tajā gadījumā, ja svešais zvaigžņu kuģis tiks bremzēts ar līdzīgu intensitāti.
Taču svešinieki nesagādāja kosmonautiem liekas rūpes. Tie sāka bremzēt pat straujāk nekā «Telūrs», bet tad, noskaidrojuši tā bremzēšanas tempu, precīzi to atdarināja. Kuģi tuvojās aizvien vairāk. «Telūra» apkalpe atkal sapulcējās vadības centrālē. Astronauti vēroja, kā lokatora melnajā spogulī gaismas punkts pamazām pārvēršas plankumā. Tad plankums sāka atgādināt mazu cilindru, ko apvija biezs gredzens (visam tam nebija ne mazākās līdzības ar «Telūru»), Vēl tuvāk — un cilindra galos parādījās kupolveidīgi izaugumi.
Zaigojošās kontūras palielinājās un izplūda, sasniedzot melnā apļa malas.
— Klausieties visi! Ieņemt vietas! Bremzējam ar astoņkārtīgu pārslodzi!
Hidrauliskie sēdekļi ieslīga amortizatoru sistēmās, cilvēkiem acis satumsa un uz pieres izspiedās lipīgi sviedri. «Telūrs» apstājās un palika karājoties tukšumā, kur nebija ne augšas, ne apakšas, ne gala, ne malas. Ledainajā kosmosa tumsā, simt divu parseku attālumā no dzimtās zvaigznes — dzeltenās Saules.
Tikko atjēgušies pēc izciestās pārslodzes, astronauti ieslēdza tiešā skatījuma ekrānus un milzīgu prožektoru. Taču, izņemot miglainu spīdumu kreisajā pusē un priekšā, viņi nekā cita neieraudzīja. Prožektors nodzisa, un tad spēcīga zila gaisma iecirtās viņiem acīs.
— Polarizatorus un gaismas filtrus! — norīkoja Muts Angs.
Polarizatori nodzēsa žilbinoši zilgano spīdumu. Tai pašā brīdī varens oranžkrāsas staru kūlis ieurbās izplatījumā, apmeta loku un beidzot apgaismoja svešo zvaigžņu kuģi.
Svešinieks atradās tikai dažu kilometru attālumā. Tāda precizitāte darīja godu tiklab Zemes, kā arī svešajiem astronautiem. Svešā kuģa lielumu pagaidām bija grūti noteikt. Taču piepeši no tā izšāvās oranžkrāsas gaisma, kuras viļņu garums precīzi atbilda «Telūra» raidītajam staram. Oranžais stars parādījās, pazuda, tad radās no jauna un beidzot sastinga, it kā norādīdams ar savu smaili uz nepazīstamiem zvaigznājiem Piena Ceļa malā.
Muts Angs paberzēja pieri, ko mēdza allaž darīt spraigu pārdomu brīžos.
— Tas droši vien ir signāls, — Tejs Erons piesardzīgi teica.
— Bez šaubām. Un es saprastu šo signālu tā: nekustīgais gaismas stars nozīmē — «palieciet uz vietas! Manevrēšu pats». Pamēģināsim atbildēt.
«Telūrs» nodzēsa savu prožektoru, pārslēdza filtrus uz svešinieka zilo gaismu un pavērsa staru pret sevi. Tai pašā mirklī oranžā gaisma svešajā kuģī nodzisa.
Astronauti, aizturējuši elpu, gaidīja. Tagad svešo zvaigžņu kuģi varēja labi saskatīt. Tas visvairāk atgādināja milzu spoli: divus ar virsotnēm savienotus konusus. Viena, acīm redzot, priekšējā, konusa pamatni sedza kupols, bet pakaļējais vērās telpā kā plata piltuve. Kuģa vidusdaļā vāji mirgoja nenosakāmu apveidu gredzens. Cauri tam varēja saskatīt cilindru, kas savienoja abus konusus. Pēkšņi gredzens it kā sabiezēja, kļuva necaurspīdīgs un sagriezās ap zvaigžņu kuģa vidu kā turbīnas rats. Svešais kuģis sāka strauji palielināties un pēc dažām sekundēm jau aizņēma visu ekrāna redzes lauku. Zemes cilvēki saprata, ka tas ir krietni lielāks par «Telūru».
— Afra, Jas un Kari, nekavējoties uz slūžu kameru! Tejs paliks vadības centrālē. Izslēgt planetāros prožektorus! — komandieris strupi pavēlēja.
Drudžainā steigā astronauti uzvilka vieglos skafandrus, ko izmantoja, pētījot planētas vai atstājot kuģi kosmiskajā telpā tālu no zvaigžņu nāvējošās radiācijas.
Muts Angs kritiski aplūkoja visus, pārbaudīja skafandru hermētiskumu un iedarbināja sūkņus. Tie acumirklī izrāva gaisu no slūžu kameras. Tikko vakuuma rādītājs sasniedza zaļo svītru, komandieris pagrieza citu pēc cita trīs rokturus. Nedzirdami, tāpat kā viss, kas notiek kosmosā, aizslīdēja sāņus bruņu plates, izolācijas kārta un gaisa aizvars. Atsprāga izejas lūkas apaļais vāks, un tūdaļ hidrauliskais celtnis izspieda uz āru slūžu kameras grīdu. Četri astronauti atradās vairākus metrus virs «Telūra» priekšgala uz apaļas, margām norobežotas platformas, tā dēvētā augšējā skatu laukuma.
Zilā oreolā tītais zvaigžņu kuģis patiesībā izrādījās pilnīgi balts. Atšķirībā no «Telūra» tā virsma bija nevis spoži metāliskā, bet gan matēta un reizē tomēr žilbinoša kā vistīrākais kalnu sniegs. Tikai centrālais gredzens joprojām izstaroja vāju, zilganu mirdzumu.
Milzenis pakāpeniski tuvojās. Kosmiskajā telpā, tālu no jebkuriem gravitācijas laukiem, abi zvaigžņu kuģi jūtami pievilka viens otru, un tā bija droša ķīla, ka svešās pasaules kuģis nav no antivielas. «Telūra» kreisajā bortā atvērās vairākas lūkas, pa kurām tika izbīdītas atsperīgas teleskopiskas caurules, kam bija jākļūst par gigantiskiem piestātnes balstiem. Balstu galus sedza elastīgi plastmasas spilventiņi ar īpašu aizsargslāni gadījumam, ja kosmosā nāktos saskarties ar kaut ko tādu, kas veidots no antivielas.
Tikmēr svešā kuģa kupolveidīgajā priekšgalā pavērās melna sprauga un no tās izvirzījās tieviem stabiņiem nožogots balkons. Melnajā rīklē sakustējās kaut kas balts. Afrai izlauzās nopūta. Uz zvaigžņu kuģa platformas parādījās pieci nedabiski bāli ērmi, augumā apmēram līdzīgi Zemes cilvēkiem, taču krietni resnāki un ar kuprainām mugurām. Zemes iemītnieku apaļo, caurspīdīgo ķiveru vietā uz svešinieku augšup izliektajiem pleciem pacēlās gliemežvākam līdzīgs veidojums. Tā priekšpusē rēgojās izvērsti vēdekļveidīgi radziņi. Bet zem šo radziņu nojumes necaurredzamā tumsā varēja nojaust melnu stiklu.
«Telūra» skatu laukumā sapulcējušos astronautu ķiverēs atskanēja komandiera klusie smiekli.
— Es gribu nomierināt jūs visus un pirmkārt Afru, — teica Muts Angs. — Iedomājieties, kā mēs izskatāmies no malas! Uzburbušas lelles ar milzīgām, apaļām galvām, kuru trīs ceturtdaļas ir… tukšas!
Afra skaņi iesmējās.
— Izšķirošais ir skafandru saturs. To izskatam nav sevišķas nozīmes!
— Roku un kāju viņiem ir tikpat daudz, cik mums, — iesāka Kari.
Šai brīdī no svešā kuģa izbīdītais metala karkass pārklājās ar baltu, krokainu apvalku, kas pastiepās «Telūra» virzienā. Balta figūra, kurā Muts Angs nojauta pēc ranga sev līdzīgu komandieri, norādīja ar roku uz «Telūru» un tad uz otru kuģi. Tas bija nepārprotams žests.
Cilvēki nelika sevi ilgi gaidīt un izvirzīja no «Telūra» lejas daļas savienojošu galeriju, kuras uzdevums bija nodrošināt satiksmi starp kuģiem izplatījumā. Zemes tehniķi ātri izgatavoja no koka pārejas rāmi, kas, pateicoties molekulārās struktūras izmaiņām kosmiskajā salā, kļuva izturīgāks par tēraudu.
Tikmēr uz svešā kuģa izciļņa parādījās sarkana metala kubs ar melnu priekšējo sienu — ekrānu. Ģivas baltas figūras noliecās pār to, izslējās un atkāpās sānis. Mirkli vēlāk astronauti ieraudzīja uz ekrāna stipri vienkāršotu cilvēka attēlu, kura augšējā daļa ritmiski paplašinājās un sašaurinājās. Tikpat ritmiski mazas bultiņas iešāvās šajā attēlā un atkal izlidoja no tā.
— Ģeniāli! Tā taču ir elpošana! — iesaucās Afra. — Viņi, acīm redzot, parādīs mums savas atmosfēras sastāvu, bet kā?
Atbildes vietā elpojošais modelis uz ekrāna pazuda, un to aizstāja jauna figūra — melns punkts pelēkā gredzenveida mākonī. Tas neapšaubāmi bija atoma kodols, ko aptvēra spīguļojošu punktiņu — elektronu orbītas. Mutam Angam likās, ka viņam iesprūdis kamols kaklā. Viņš nespēja teikt ne vārda. Tikām uz ekrāna jau bija izveidojušās četras figūras: divas ar treknu, baltu svītru saistītas — centrā un divas ar melnām bultām savienotas — gar malām.
Neparasta uzbudinājuma pārņemti, Zemes cilvēki skaitīja elektronus. Apakšējais, acīm redzot, okeāna galvenais elements: kodols un tikai viens elektrons, tātad — ūdeņradis. Augšējais — acīm redzot, atmosfēras galvenais elements: kodols un deviņi elektroni, tātad — fluors!
— Ai! — Afra Devi žēli iesaucās. — Fluors!..
— Skaitiet, — viņu pārtrauca komandieris, — pa kreisi: seši elektroni, tātad — ogleklis. Pa labi: septiņi, tātad — slāpeklis. Skaidrs! Lai kuģī nekavējoties izgatavo mūsu atmosfēras un vielu maiņas tabulu. Tā atšķirsies no redzētās vienīgi ar to, ka augšējā centrālā elementa — fluora vietā mēs iezīmēsim skābekli — kodolu un astoņus elektronus. 2ēl, briesmīgi žēl!
Kad Zemes pārstāvji izvirzīja savu tabulu, astronauti pamanīja, ka priekšējā baltā figūra uz svešā kuģa tiltiņa sagrīļojas un ar roku satver skafandra gliemežvāku. Šo žestu «Telūra» ļaudis labi saprata. Svešā kuģa komandieris šobrīd laikam izjuta gluži to pašu, ko viņi.
Taču mirkli vēlāk baltā figūra pārliecās pāri tiltiņa margām un strauji pamāja, it kā pārcērtot kaut ko tukšumā. Pēc tam svešinieks pacēla abas rokas un zināmā atstatumā vienu no otras nolaida tās uz leju, iezīmējot telpā divas paralēlas plāksnes.
Muts Angs atkārtoja šo žestu. Tad balto svešinieku komandieris mēmā sveicienā pacēla roku, pagriezās un pazuda sava kuģa tumšajā rīklē. Viņam sekoja arī pārējie.
— Iesim! — teica Muts Angs, nospiežot lifta sviru.
Šoreiz Afra pat nepaspēja apbrīnot lielisko zvaigžņu mirgu kosmosa melnajā tukšumā, kas allaž izraisīja viņā īpaši jūsmīgu noskaņu. Lūka aizvērās, slūžu kamerā iedegās gaisma, kļuva dzirdama sūkņa šņākšana — pirmā pazīme, ka gaiss sasniedzis Zemes cilvēkiem ierasto blīvumu.
— Būvēsim starpsienas, lai pēc tam savienotu galerijas? — jautāja kapteinim Jass Tins.
— Jā. Tieši to laikam gribējis teikt baltā kuģa komandieris. Kāda nelaimē: viņu planētas dzīvības gāze — fluors mums ir nāvējoša! Bet viņiem tikpat nāvējošs — skābeklis! Daudzi mūsu materiāli — krāsas un rnetali, kas ļoti izturīgi skābekļa atmosfērā, var sairt no viņu elpas. Odens vietā viņiem ir tā pati fluorūdeņražskābe, kas pie mums saēd stiklu un gandrīz visus minerālus, kuru sastāvā ietilpst fluorūdeņradī viegli šķīstošais silīcijs. Lūk, kāpēc mums nāksies uzstādīt caurspīdīgu starpsienu, kas izturīga pret skābekli, bet viņi uzstādīs savu, no vielām, ko nesaēd fluors. Bet tagad iesim! Mums jāsteidzas. Apspriesties pagūsim, kamēr izgatavos šīs starpsienas.
Vibrāciju dzēšanas kamera, kas atdalīja dzīvojamās telpas no «Telūra» dzinējiem, uz laiku pārvērtās ķīmiskā laboratorijā. Speciāli izlieto kristāldzidrās plastmasas loksni tagad lēni cementēja, karsējot ar apkurināšanas paklājiem.
«Telūra» bibliotēkā kūsāja darbs. Apkalpes locekļi pārbaudīja stereofilmas un fotomagnētiskos ierakstus; izvēlējās labāko mākslas darbu reprodukcijas; steidzīgi gatavoja diagramas un matemātisko funkciju rasējumus, Saules sistēmā visvairāk izplatīto vielu kristāliskās struktūras shēmas. Vienlaicīgi tika pārregulēts lielais stereoekrāns un pret fluoru izturīgā apvalkā iebūvēts virstoņu reproduktors, kas spēj precīzi atveidot cilvēka balsi.
Īsajos pārtraukumos astronauti sprieda par svešinieku dzimtās planētas neparasto atmosfēru.
Vielu cirkulācijai, kas balstās uz spīdekļa staru enerģiju un dod iespēju pastāvēt dzīvībai, arī uz šīs planētas visumā jābūt tādai pašai kā uz Zemes. Brīva, aktīva gāze — vai nu skābeklis, vai fluors, vai arī kāda cita — varēja uzkrāties atmosfērā tikai augos notiekošo procesu rezultātā. Dzīvnieki un cilvēks patērē skābekli — vai šai gadījumā fluoru, — saistot to ar oglekli — galveno elementu, no kura sastāv tiklab augu, kā dzīvnieku ķermeņi.
Uz svešās planētas tātad jābūt fluorūdeņraža okeānam. Ar sava spīdekļa staru enerģijas palīdzību sadalot fluorūdeņradi tāpat kā pie mums ūdeni (t. i., skābekļa un ūdeņraža savienojumu), šīs planētas augi uzkrāj ogļhidrātus un izdala brīvu fluoru, ko maisījumā ar slāpekli savukārt ieelpo cilvēki un dzīvnieki. Ogļhidrātiem sadegot fluorā, tie iegūst dzīvības norisei nepieciešamo enerģiju un pēc tam izelpo fluoroglekli un fluorūdeņradi.
Šāda vielu maiņa dod pusotras reizes vairāk enerģijas nekā mūsējā, kuras pamatā ir skābeklis. Tāpēc nav brīnums, ka tā sekmējusi dzīvības augstāko formu attīstību.
Taču fluora lielākās aktivitātes izmantošanai organiskajā dabā nepieciešams spīdeklis ar daudz spēcīgāku radiāciju. Lai augu fotosintēzes gaitā staru enerģija spētu saskaldīt fluorūdeņraža molekulu, nepietiek ar dzeltenajiem un zaļajiem stariem, bet vajadzīgi zilie un violetie. Svešinieku planētas spīdeklis, acīm redzot, ir zila, ļoti augstas temperatūras zvaigzne.
— Pretrunai — pēkšņi iestarpināja Tejs Erons. — Fluorūdeņradis taču viegli pārvēršas gāzē.
— Jā, pie plus divdesmit grādiem, — palūkojies rokasgrāmatā, atbildēja Kari.