SOROČlNAS GADA TIRGUS
Sētā dzīvot netīk man. Oi, ved jele prom no mājas. Tur, kur trači neapstājas. Tur, kur jautras meitas lec. Brašu puišu barus redz.
No vecas leģendas.
Cik krāšņa, cik valdzinoša ir vasaras diena Mazkrievijā! Cik gurdinoši karstas tās stundas, kad klusumā un tveicē vizmo dienasvids un kā bezgalīg.-;, gaiši zils okeāns izplētis zemei pāri savu kairīgo kupolu, šķiet, aizmidzis, maigumā iegrimis it kā apkampis, iekļāvis skaistuli savos gaisīgos skāvienos! Neredz neviena mākoņa. Laukos nedzird runas. Viss ka miris; tikai augšā, debesu dzijumā, trīsuļo cīrulis, un sudrabainas plūst dziesmas pa g&isu kāpnēm uz iemīlējušos zemi, un tikai paretam stepē izskan kaijas kliedziens, vai griezes spalgā balss. Laiski, bez domām, kā rāmi klaiņotāji, slij augstie ozoli, un apžilbinātāji stari iekur liesmas gleznaino lapotņu masās, bet citur uzmet ēnu, tumšu kā nakts, un tikai spēcīgs vējš, pāri brāzdams, tur uzlej staru zelta šalti. Gaisīgu kukaiņu smaragdi, topazi, safiri birst pār raibajiem, staltu saules puķu apēnotajiem sakņu dārziem. Pelēko siena kaudžu, zeltaino rudzu statu nometne piepilda lauku bezgalību. Augļu smaguma liekti, līkst ķiršu, plūmju, ābeļu un bumbieru kuplie zari; debess, viņas rāmais spogulis — upe zaļās lapotnes lepnajā rāmī… cik aizgrābtības un maiguma pilna ir Mazkrievijas vasara!
Tādā krāšņumā zaigoja kāda karsta augusta diena tūkstoš «stoņi simti… astoņi simti… jā, būs jau pagājis gadu trīsdesmit kopš tā laika, kad pa ceļu, pat desmit verstu tālumā no Soročinas miestiņa, virmoja ļaužu bari, kas no visām apkārtnes malām un tālām sādžām steidzās uz gada tirgu. No rīta vēl bezgalīgā virknē važoja kulbas ar sāli un zivīm. Podu kalni, ievīkstīti salmos, kustējās lēnām, it kā tie skumtu par savu nebrīvību un tumsu; un tikai daža spilgti izkrāsota bļoda, vai augstais osainis pa kādu salmu gubas spraugu lielīgi rādījās skaistuma cienītāju skatieniem. Daudzi gājēji ar skaudību noskatījās šo dārgumu īpašniekā, plecīgā podniekā, kas lēnā gaitā soļoja aiz precēm, saudzīgi ievīkstīdams savus šķelmjus un draiskules viņu tik ļoti ienīstajā sienā.
Savrup, nokusušu vēršu vilkts, kustējās kāds maisiem, kaņepēm, audeklu baķiem un dažādu citu mājās ražotu mantu piekrauts vezums, aiz kura, tīrā kreklā un nosmulētās audekla biksēs ģērbies, kātoja viņa saimnieks. Laisku roku viņš atrausa sviedrus, kas aumaļām plūda pāri brūnajai sejai un pat pilēja no viņa garajām ūsām, kuras bija nopūderējis tas nepielūdzamais frizieris, kas ierodas nesaukts kā pie skaistules, tā pie izdzimuma un jau vairāk tūkstoš gadu patvarīgi pūderē visu cilvēku dzimumu. Viņam līdzās gāja pie vezuma piesietā ķēve, kuras pazemīgais izskats norādīja uz tās lielo vecumu. Daudzi sastaptie, it īpaši jaunie puiši, nokļuvuši līdzās mūsu zemniekam, tvēra pie cepures. Bet tās nebija sirmās ūsas, nedz arī cienīgā gaita, kas viņus spieda tā darīt; pietika vērst skatienu mazliet augstāk, lai ieraudzītu šīs padevības cēloni: uz vezuma sēdēja viņa meita — skaistule, apaļu sejiņu, melnām, līganos lokos brūnajām acīm pāri izliektām uzacīm, sārtām, jautri smaidīgām lūpiņām un matiem pāri sietām sarkanām un zilām lentēm, kuras kopā ar kuplajām bizēm un lauku puķu pušķi uz viņas apburošās galviņas dusēja kā grezns vainags. Likās, viss viņu valdzināja; viss tai bija apbrīnojams, jauns … un skaistās acis nerimdamas steidzās no viena priekšmeta uz otru. Kā gan neapmulst! pirmo reizi tirgū! Astoņpadsmit gadu meitene pirmo reizi tirgū! … Bet neviens starp gājējiem un braucējiem nezināja, cik daudz sūru pūliņu tai prasīja tēva pielūgšana, lai viņu ņem līdzi; tēvs jau gan to darītu labprāt, kaut nebijusi ļaunā pamāte, kas iemācījusies tēvu turēt rokās tikpat cieši, kā viņš turējis savas vecās ķēves grožus, tās pašas ķēves, kura nu, pēc ilgas kalpības, velkas uz pārdošanu. Neuzveicamā dzīves biedrene … Bet mēs pavisam piemirsām, ka tepat augšā uz vezuma sēdēja arī viņa pati, ģērbusies greznā, zaļā vilnas jakā, kurai, tāpat kā karaliskām sermu- liņu ādām, bija piešūtas astītes, tikai sarkanā krāsā, — dārgā, kā šacha dēlis raibā plachtā un krāsainā katūna galvas seģenē, kas piešķīra sevišķu svarīgumu viņas sarkanajai, tuklajai sejai, kurā glūnēja kaut kas tik nepatīkams un rupjš, ka ikviens, to nejauši uzlūkojis, steidza novērst savu skatienu uz jautro jaunavas sejiņu.
Mūsa ceļotāju acīm nu sāka atklāties Psjola; jau pa gabalu dvesmoja spirgtums, kas pēc postītāja, mocītāja karstuma šķita jo patīkams. Starp pļavā izklaidus augošo papeļu, bērzu un vītolu gaiši un tumši zaigajām lapām ugunīgi iezaigojās svaiguma apņemtas dzirkstis, un skaistule-upe mirgodama atsedza sidrabaino krūti, pār kuru krāšņi krita lapotņu zaļās cirtas. Patvaļīga, kāda tā mēdz būt tanīs dzejiskajās stundās, kad nemainīgais spogulis tik apskaužami iekļauj sevī viņas lepnības un žilbinātāja mirdzuma pilno vaigu, lilijām līdzīgos plecus un marmora kaklu, kuru pa laikam aizēno lēni slīdošais rūsganais vilnis, — stundās, kad viņas kaprisēm nav gala, kad tā nicinādama aizmet savas rotas, lai viņu vietā izvēlētos atkal citas; viņa cenšas gandrīz ikgadus mainīt savu apkārtni, atrazdama aizvien jaunus ceļus, pavērdama aizvien savādākas ainavas. Dzirnavu rindas ar varenajiem ratiem cēla augšup platas ūdens šaltis un smagi nosvieda tās — sadragāja putekļos, kas pildīja visu apkārtni ar šalkoņu un šļakatām. Sai laikā vezums ar mums pazīstamajiem braucējiem uzvirzījās uz tilta, un priekšā nu kā milzīgs spogulis visā savā daiļumā un varenībā atsedzās upe. Debesis, zaļie un zilganie meži, cilvēki, podu vezumi, dzirnavas — viss pagriezās otrādi, stāvēja un kustējās ar kājām uz augšu, bet nekrita skaistajā, gaiši zilajā bezdibenī. Vērodama krāšņās ainavas, mūsu skaistule iegrima pārdomās, tā ka pat aizmirsa lobīt saules puķu sēklas, ap kurām bija cītīgi darbojusies visu braukšanas laiku. Te pēkšņi viņu iztraucēja skaļi teikti vārdi: «redz', kur meitenīte!» Atskatījusies, viņa ieraudzīja uz tilta stāvam jaunu puišu baru, un viens no tiem, kas bija par citiem iznesīgāk ģērbies — baltā svārkā un pelēkā jērenīcā — rokas sānos iespiedis, braši aplūkoja braucējus. Skaistulei nebija iespējams neievērot viņa nodegušo, bet ļoti patīkamo seju un spridzīgās acis, kuras, likās, gribēja viņai ^ ai cauri redzēt, un, iedomādamās, ka varbūt viņš bija tas, kas teica skaļos vārdus, viņa kautrīgi nolieca galvu.
♦Brīnišķīga meitene!» atkārtoja puisis baltajā svārkā, skatīdamies viņā jo ciešāk. «Es nežēlotu visu savu saimniecību, kaut tikai viņu nomutējis. Bet, lūk, priekšā sēž pats velns!» Visapkārt atskanēja smiekli. Bet izpušķotajai gausā vīra laulenei šāds apsveikums ne sevišķi glaimoja, viņas sarkanie vaigi kļuva gluži kā uguns, un pār mutīgā puiša galvu gāzās ū>ta izmeklētu vārdu brāzma.
«Kaut tu aizrītos, draņķīgais vazaņķi! Kaut tavam tēvam kāds iezveltu ar podu pa galvu! Kaut viņš, nolādētais antikrists, uz ledus pakluptu! Kaut viņā pasaulē tam velns bārdu nosvilinātu!»
«Ai, kā gānās!» teica puisis, tai pretī acis bolīdams, it kā šis negaidītais brāziens to būtu pagalam apmulsinājis: «un mēle šai simtgadīgajai raganai nemaz neizmežģījās, tādus vārdus izrunājot!»
«Simtgadējai!» uztvēra novītusī daiļava. «Bezgodi! ej labāk nomazgā muti! Nelietīgais klaidoni! Tavu māti neesmu redzējusi, bet zinu, ka draņķis. Un tēvs draņķis un krustmāte draņķis! Simtgadīgajai!… kad pašam vēl piens aiz ausīm …» Tanī brīdī vezums sāka ripot no tilta lejā, un pēdējos vārdus vairs nevarēja sadzirdēt; bet puisis, liekas, ar to vien nebija apmierināts: ilgi nedomādams, viņš paķēra dub]u piku un laida to sievai pakaļ. Trāpījums bija labāks nekā varēja cerēt: dubļi pašķīda pa visu jauno katūna galvas seģeni, un brašo nebēdņu bara smiekli atjaunojās ar divkāršu sparu. Padzīvojusī šķelme vai vārījās aiz dusmām. Bet nu vezums bija jau aizvirzījies diezgan patālu, un viņas dusmas vērsās pret nevainīgo pameitu un gauso vīrieša pārstāvi, kas, šādām parādībām jau sen pieradis, joprojām noņēmies klusēja un mierīgu prātu noklausījās sakaitinātās dzīves biedrenes dumpīgajā valodā. Un tomēr, kā spītēdama tam visam, viņas mēle kuļājās un trinās pa muti tik ilgi, kamēr rati iebrauca svaiņa, kazaka Cibuļa, nojumē. Ilgi neredzējušos svaiņu sastapšanās lika aizmirst nepatīkamo piedzīvojumu, novirzīja mūsu ceļinieku sarunas uz tirgus lietām, un tad, pēc garā brauciena, vajadzēja arī mazliet atpūsties.
Ai dievs kungs, tu mans žēlīgais!
kas viss gan tādā tirgū dabūjams! Riteņi, spieķi, darva, stikli, siksnas, sīpoli, visādi krāmi… tā ka, ja tev kaut vai trīsdesmit rubļu makā būtu, i tad tu visu tirgu nenopirksi.
No mazkrievu komēdijas.
Jūs, droši vien, būsiet kaut kur dzirdējuši patālu, šalcošu ūdens kritumu, kad visa apkārtne satraukta un dobias dūkšanas pilna, un ap jums virmo kā viesulis brīnišķīgu, neskaidru skaņu chaoss. Vai nav tiesa, ka tādas pašas sajūtas jūs pārņem arī miestiņa gada tirgus viesulī, kad visa sapulcējušos ļaužu drūzma pārvēršas vienā varenā milzenī, kas laukumā un pa šaurajām ielām kustas ar visu sava ķermeņa masu, kliedz, auro, dārd? Troksnis, lamas, māvieni, blējieni, zviedzieni — viss saplūst vienā bezveidīgā murdēšanā. Vērši, maisi, siens, čigāni, podi, sievas, audekli, cepures — viss spilgts, raibs, mistrots — kaudzēm jaucas un trinas acu priekšā. Visdažādāko balsu runas nogremdē viena otru, un neviens vārds nespēj glābties šais valodu plūdos, un skaidri nav sadzirdams neviens kliedziens. Tikai roku saciršanās, derības noslēdzot, atbalsojas no visām malu malām. Tur lūst rati, džingst dzelzs, no vezuma mestie dēļi grauj kā pērkons, un apskurbusi galva nezina vairs, kur patvērumu rast. Mūsu atbraucējs zemnieks ar savu brūnacaino meitu jau labi sen mujās pa ļaužu drūzmu. Piestāja vienam vezumam, aptaustīja otru, apklaušinājās par cenām; bet pa to laiku viņa domas nerimdamas griezās ap desmit kviešu maisiem un veco ķēvi, ko bija atvedis pārdošanai. No meitas sejiņas varēja noskārst, ka viņai ne visai patika suinīties gar miltu un kviešu vezumiem. Labprātāk tā būtu tur, kur zem audekla nojumēm kairinādamas karājās sarkanas lentes, cakas, sprādzes, alvas un vara krustiņi un dukāti. Taču ari te viņa sastapa daudz aplūkojamu priekšmetu: viņu ārkārtīgi smīdināja, kad čigāns un zemnieks tik spēcīgi cirta viens otram plaukstā, ka abi iebļāvās aiz sāpēm; kad piedzēris žīds kādai sievai deva ķīseli [1] , kad sastrīdējušās uzpircējas līdzi lamu vārdiem apmētāja viena otru ar vēžiem; kad moskalis ar vienu roku glaudīja savu kazas bārzdeli, bet ar otru… Un, tad viņa pēkšņi manīja, ka kāds to parausta aiz izšūtās krekla piedurknes. Atskatījās — puisis baltajā svārkā, tas, ar spožajām acīm, stāvēja viņas priekšā. Visas dzīsliņas nodrebēja, un sirds tā sāka klauvēt, kā vēl nekad vislielākajos priekos, visdziļākajās bēdās nebija klauvējusi: tik brīnišķi, tik dīvaini tas likās, un pati nevarēja vairs saprast, kas ar viņu notiek. «Nebaidies, sirsniņ, neuztraucies!» viņš tai sacīja paklusām, kad jau bija satvēris viņas roku: «es tev neteikšu neko ļaunu!» — «Varbūt, ka tas taisnība, ka tu neteiksi neko ļaunu,» domāja pie sevis skaistule: «bet man tik savādi… il kā pats nelabais! Liekas, zināt zini, ka neklājas tā … bet nav spēka atraut no viņa savu roku.» — Zemnieks pagriezās, Īsi kaut ko teiktu meitai, bet tanī brīdī turpat līdzās atskanēja vārds: kvieši. Šis maģiskais vārds uzreiz aizrāva viņu, un tas piestāja diviem skaļi tērzējošiem tirgoņiem, un uzmanību, ar kādu tas nu sāka klausīties, nekas nespēja salauzt. Un, lūk, tā runāja tirgoņi par kviešiem:
Ko gvelz, kā nesapratis lāgu?
Vēl pasaule ir tādu daudz,
Kas sīvo lok tikpat kā brāgu!
Kolļarevskis. Aineicla.
«Tad tu, pušelniek, domā, ka mūsu kvieši lāgā neies?» teica cilvēks, pēc izskata līdzīgs pilsētniekam iebraucējam, • kaut kāda miestiņa pilsonis: viņa apnēsātās, rūtainās b'kses bija notrieptas ar darvu. Otrs bija zilā, vietumis jau pielāpītā kamzolī, ar milzīgu punu pierē.
«Te nav ko domāt; esmu gatavs uzmest sev cilpu kaklā un tirināties kā desa skurstenī priekš Ziemassvētkiem, ja mēs pārdodam kaut vienu pašu mēru.»
«Ko tu gvelz, pušelniek? Pieveduma jau tik vien ir, cik mūsējais,» iebilda vīrs raibajās platbiksēs. — «Jā, runājiet vien, ko gribiet, bet man pašam arī vezumā desmit maisu,» pe sevis domāja mūsu skaistules tēvs, kas no tirgoņu sarunas nebija palaidis neviena vārda.
«Tas jau ir tas. ja kur iejaucas velna pesteļas, tad tik vien labuma vari gaidīt, cik no badmiru moskļiem,» nozīmīgi sacīja cilvēks ar punu pierē.
- Kādas velna pesteļas?» ieinteresējās vīrs raibajās platbiksēs.
«Vai tad neesi dzirdējis, ko ļaudis runā?» turpināja otrs, ar punu, drūmi pašķielēdams jautātājā.
«Nu?»
«Nu, tas jau ir, kad — nu! Piesēdētājs, kaut viņš, pēc panu plūmeņa dzeršanas nevarētu vairs pats sev ūsas noslaucīt, ierādījis tirgum nolādētu vietu, kurā, kaut tu vai gabalos saplīsti, neviena grauda no rokas neizlaidīsi. Vai redzi to šķūņa graustu, kas, arē, tur, pakalnē?» (Ziņkārības vilināts, mūsu skaistules tēvs šinī brīdī pārvērtās vai pašā uzmanībā un pievirzījās tuvāk.) «Tanī šķūnī jau arī mājo tās velna pesteļas, un neviens tirgus šinī vietā nav beidzies bez nelaimes. Vakar vēlu vakarā tur gājis garām pagasta skrī- velis un — kā tad! — pa lūku ārā izgrūdies cūkas šņukurs un tā nourkšējies, ka šim drebuļi caur kauliem izskrējuši. Pielūko vien, ka atkal neierodas sarkanais kamzolis/»
«Kas tad tas par sarkano kamzoli?»
Tagad mūsu uzmanīgajam klausītājam sāka mati slieties stāvu; baiļu sagrābts, viņš atskatījās un ieraudzīja, ka apkampušies, pilnīgi aizmirsuši visas pasaules kamzoļus, viens otram kaut kādas mīlestības pasakas pūzdami, tur stāvēja viņa meita un mutīgais puisis. Tas izkliedēja viņa bailes un lāva atgūt iepriekšējo bezbēdību.
«Ai, ai, ai, pušelniek! redzu, esi varen lokans apkampties! Bet es tikai ceturtā dienā pēc kāzām iemācījos apķert savu nelaiķi Hvesku, un par to pašu paldies sābrim: būdams par brūtgānā brāli, mani iemācīja.»
Puisis uzreiz noģida, ka viņa izredzētās tēvs nav nepie- ietams un domās jau sāka gudrot, kā viņu ievilkt šai lietā sev par labu.
«Tu, lāga vīrs, mani, protams, nepazīsti, bet es tevi uzreiz pazinu.v
«Varbūt arī pazini.»
«Ja gribi, pateikšu i vārdu, i palamu, i visu ko: tevi sauc Solopijs Cereviks.»
«Protams, Solopijs Čereviks.»
«Bet ieskaties krietnāk: vai nevari mani sazīmēt?»
«Nē, nepazīstu. Lai tu neņemtu ļaunā: man mūžā gadījies tik daudz dažādu purnu redzēt, ka velns viņus visus var atcerēties!»
«2ēl gan, ka Pliknabaiņa dēla neatceries!» «Vai tad tu būtu Ochrimova dēls?» «Kas cits? Vai gan pats rudais sātans, ja ne viņš.» Tagad abi tvēra pie cepurēm un pēc tam samutējās; bet mūsu Pliknabaiņa dēls, lai nezaudētu laika, apņēmās jau tūliņ uz vietas savu jauno paziņu atsēdināt kā pienākas. «Nu, Solopij, kā redzi, es un tava meita esam viens otru iemīlējuši, ka vai visu mūžu konā dzīvot.» «Klau, Paraska,» pagriezies pret meitu, smiedamies teica Cereviks: «varbūt arī patiesi kopā un to visu citu… kā saka, lai ganās vienā maurā! Ko? sit saujā? Bet tad nu, jsunņemtais znot, maksā magaričas!» — un visi trīs iegriezās tuvējā tirgus restorānā — žīdenes teltī, kas bija piekrauta visādu veidu un augumu vērpelēm, krūkām un nūdelēm. «Ai, lielībnieks! bet tas man patīk!» jau drusku iesilis, teica Cereviks, kad viņa nākošais znots, piepildījis kausu pus- kvarta lielumā, ne acis nepamirkšķinādams, to iztukšoja līdz dibenam un tad trieca klonā tā, ka tas sašķīda sīkās drumstalās. — «Ko tu sacīsi, Paraska? Kādu vīru tev atradu! Skat, skat, kā prot putoto ievilkt! . ..» un, smiedamies un līgodamies, viņš ar meitu sāka virzīties atpakaļ pie sava vezuma. Bet mūsu puisis aizgāja, kur tirgotāju būdās redzēja skaistas preces, kas atvestas pat no Hadjačas un Mireorodas — abām ievērojamām Poltavas guberņas pilsētām. Viņš gribēja izmeklēt kādu īsti labu koka pīpi ar vara apkalumiem, sarkanu, puķotu lakatu un cepuri — kāzu dāvanas sievas tēvam un citiem, kam pienākas.
Kaut vīram diez kā nepatiktu. Bet, dzirdot sievas runu piktu, Vislabāk paklausīt…
Kotlarevskis
«Klau. sievel! bet es atradu meitai precinieku!»
«Kā tad, nu ir īstais laiks preciniekus meklēt! Stulbeni, stulbeni! Redzams, ka tev nagla pakausī un tur viņa paliks uz visu mūžu. Kur to esi redzējis, kur dzirdējis, ka prātīgs cilvēks šādā brīdī skraidīs preciniekus meklēdams? Būtu jel
apjēdzis padomāt, kā dabūs kviešus 110 rokas prom. Un tad jau arī labo būsi atradis! Droši vien beidzamais no visiem plukatām.»
«Netrāpīji vis, netrāpīji! Labāk paskatījusies, kas par puisi! Svārki vien vairāk vērti nekā tava zaļā jaka un sarkanie zābaki kopā. Un sīvo kā prot ievilkt… Lai mani velns parauj līdz ar tevi, ja es savā mūžā būtu redzējis vēl otru lādu puisi, kas vienā ņēmienā iztukšo puskvartas un pat nesaviebjas.»
«Nu, jā: dzērājs un plencis, tāds jau tev pašā laikā. Es varu saderēt, ka tas būs tas pats vazaņķis, kas mums piesējās uz tilta. Žēl, ka līdz šim brīdim viņš nav trāpījies man pa rokai: es viņam gan parādītu.»
«Paklau, Chivra, kaut arī būtu tas pats; par ko viņš vazaņķis? »
«Kā tad! Par ko vazaņķis! Ak tu auna galva! Paklausies tikai! Par ko šis vazaņķis? Kur tad biji paslēpis savas stul- « beņa acis, kad braucām gar dzirnavām? Tev jau kaut vai ar tabaku piesērējušā snīpja galā bezgodīgi apvainotu paša sievu — arī tad ne ausu nepakustināsi.»
«Tomēr, kaut arī tā, es tur neredzu neko ļaunu; puisis — liec vai ugunī' Tikvien, kā uz brīdi aizsmērēja tavu mūli ar mēsliem.»
«Aha! tu jau, kā redzu, neļausi man vārda iebilst! Ko tas lai nozīmē? Kad g^p tas piedzīvots? Skaidra lieta — nu esi atkal pieri jies, pirms vēl paguvis kaut ko pārdot…»
Tagad arī Cereviks pats atskārta, ka aizrunājies par tālu un acumirklī apklāja galvu plaukstām, jo nebija šaubu, ka sakaitinātā dzīves biedrene nekavēsies iegremdēt savus nagus viņa matos. «Tad pie velna! Te tev nu ir kāzas!» viņš sevī nodomāja, vairīdamies no vecenes, kas jau sāka uzmākties. «Vajadzēs vēl ne par šo, ne to atteikt tik labam cilvēkam. Ak tu kungs un dievs! par ko man, grēcīgajam, uzlikta tāda sodība? Jau tā pasaulē visādu mēslu diezgan, bet tu vēl esi sievas savairojis!»
Nebēdājies, papelīte. Savu zaļu lapu; Nenoskumsti, kazaciņi, Savu jaunu mūžu!