Puisis baltajā svārkā sēdēja uz sava vezuma un izklaidīgi nolūkojās pūlī, kas dobji šalkoja visapkārt. Rītu un pusdienu mierīgi kvēlojusi, tagad saule atvadījās no pasaules un, dzidri un valdzinādama sārtojās dziestošā diena. Žilbinādami mirgoja būdu un telšu baltie jumti, tikko jaušamas liesmoti rožainas gaismas apņemti. Kaudzēs sakrautās stikla rūtis zaigoja; zaļās krūkas un vērpeles uz krodzinieku galdiem bija kā no uguns; ķirbju, arbuzu un meloņu kalni likās kā zelta vai tumša vara. Aizvien šķidrākas un klusākas k]uva valodas, un uzpircēju, laucinieku un čigānu mēles locījās aizvien gausāk. Sur tur jau iemirgojās ugun- • tiņa, un līdz ar garaiņiem pa aprimstošajām ielām sāka pludot patīkama verdošu ķiļķēnu smarža. «Ko nokāris galvu, Gricko?» iesaucās tumšs, plecīgs čigāns, uzsizdams mūsu puisim ar delnu pa plecu. «Nu, kas ir, atlaid vēršus par divdesmit!»
«Tev tikai vērši un vērši. Jūsu dzimumam tikai iedzīvošanās prātā; tikai apvest, piemānīt godīgus cilvēkus.»
«Tfu, velns! tu jau ne pa jokam ķerts. Vai tad tālab' saskaities, ka pats sev brūti uzkāri kaklā?»
«Nē. Tas nav manā dabā; es turu doto vārdu; ko reiz norunājis, tam tā arī palikt uz visu. mūžu. Bet šim vecajam sakārnim Čerevikam, redzams, nav sirdsapziņas ne par pus grasi: savu vārdu ņem… Nu, ko tur viņu pieminēt: viņš — praula gabals un cauri. Bet to visu izgudrojusi vecā ragana, kuru mēs ar puikām šodien uz tilta pamatīgi izlamājām! Ech, būtu es cars vai ievērojams pans, tad vispirms liktu pakārt visus tos lempjus, kas ļaujas sievām sevi apseglot…»
«Ja piespiedīšu Čereviku atdot tev Parasku, vai tad atlaidīsi vēršus par divdesmit?»
Gricko apmulsis paskatījās čigānā. Tumšajos vaibstos bija kaut kas ļauns, dzēlīgs, viltīgs, bet arī augstprātīgs: cilvēkam, kas tajos ielūkojās, vajadzēja atzīt, ka šajā dīvainajā radījumā
verd varenas īpašības, kuras šai zemē var atsvērt tikai ar vienu maksu — karātavām. Vienmēr dzēlīgi smaidošā mute gluži pazuda starp degunu un smailo zodu, šaurajās, bet kā uguns spožajās acīs un sejas vaibstos nepārtraukti šaudījās izdomu un viltību zibeņi — tas viss it kā vēlējās tikpat dīvaina, pavisam neparasta apģērba, kas arī šim patiesi bija mugurā. Tumši brūnais kamzolis izskatījās tāds, kas šķita, ja tam pieskartos, viņš sairtu putekļos; garas, pāri pleciem nokārušās matu pinkas; zābaku driskas, uzvilktas uz basām kājām — tā vien likās saaugam ar viņu vienā, īpatā radījumā.
«Ne tikai divdesmit, par piecpadsmit atdošu, ja tu nesamelo!» attrauca puisis, nenovērsdams no čigana pētītāju skatienu.
«Par piecpadsmit? Oi, labi! Tad tikai neaizmirsti, ka par piecpadsmit! Se tev piecnieks uz rokas!»
«Bet ja piekrāpsi?»
«Piekrāpšu — rokas nauda tava!»
«Labi! Nu, tad sit saujā!»
«Lai notiek!»
Vai, posts! Un taisni šinī bi-īdi nāk Romāns, lai sadotu tā, ka iekšas apgriežas; nu arī jums, pan Homo, nebūs vis pa jokam,
No mazkrievu komēdijas.
«Nāciet šurp, Afanasij Ivanovič! Te, lūk, žogs tāds pazemāks. Celiet vien droši kāju, nebaidieties: mans stulbenis un arī svainis aizgāja pa nakti pārgulēt zem vezumiem, lai mos- kaļi kaut ko nenočieptu.» Tā Cerevika bargā dzīves biedrene mīlīgi drošināja priestera dēlu, kas pabailīgi knibinājās aiz žoga. Nu šis saņēmās, uzrausās uz riķiem un it kā baiga, izstīdzējusi parādība rēgojās tur labu laiku, acīm meklēdams vietu, kur drošāka nolēkšana, un beidzot ar lielu troksni iegāzās garajā zālē.
«Ai nelaime! Vai tikai kaut ko nesagrūdāt, nenolauzāt, pasargi dievs, sev kakla?» uztraukusies bažījās Chivra.
«Kuš! Nekas, nekas, mīļā Chavronja Ņikiforovna,» caur sāpēm čukstēja priestera fiēls, kājās sliedamies: «protams, gan jāatskaita sadzeldinājumi, kas nākuši no nātrēm — no viņas, čūskveidigās zāles, — kā par šo jauno augu mēdza izsacīties nelaiķis virspriestera tēvs.»
«Iesim nu istabā; tur nav neviena. Bet es, Afanasij Ivano- vič, jau sāku domāt, ka jums bakas vai vēdergraizes piesitušās: nav un atkal nav. Kā tad nu dzīvojat? Dzirdēju, ka tagad tēva kungam ne mazums visādu labu mantu pieveduši!»
«Tīrie nieki, Chavronja Ņikiforovna: par saviem pūliņiem tētiņš saņēma vasarāja maisu piecpadsmit, prosas četri maisi; tā ap simt kukulīšu, bet vistas, ja sāks skaitīt, tad ne piecdesmit gabalu nesanāks; un olas pa lielākai tiesai jau sapuvušas. Bet patiesi saldenas dāvanas, lai sacītu par piemēru, gaidām saņemt vienīgi no jums, Chavronja Ņikiforovna!» turpināja priestera dēls, viņu glaimīgi aplūkodams un pievirzīdamies tai tuvāk.
«Te, lūk, jums būs dāvana, Afanasij Ivanovič: biezpiena bumbulīši, kviešu ķiļķeni, rausīši ar magonēm,» viņa sacīja, celdama galdā bļodas un valšķīgi aizmetinādama savu it kā nejauši atpogājušos jaku.
«Varu saderēt, ka to visu pagatavojušas pašas viltīgākās Ievas dzimuma rociņas,» noteica priestera dēls, sākdams iebaudīt boršču, kurā peldēja brangas zivju gaļas klimpas, ar otru plaukstu biezpiena bumbuļus tuvāk virzīdams. «Un tomēr, Chavronja Ņikiforovna, mana sirds alkst no jums ēdiena, kas būtu saldāks par visiem ķiļķeniem.»
«Tad jau nemaz vairs nezinu, kāda ēdiena jums vēl gribētos, Afanasij Ivanovič!» izlikdamās nesaprotam, atbildēja miesās pilnīgā daiļava.
«Saprotams, jūsu mīlestības, nesalīdzināmā Chavronja Ņikiforovna!» čukstus izdvesa priestera dēls, vienā rokā vēl turēdams biezpiena bumbuli, bet ar otru apķerdams viņas plato augumu.
«Dievs zina, ko tik jūs izgudrosiet, Afanasij Ivanovič,» Chivra it kā kautrīgi nolieca galvu. Nupat, tā vien liekas, sāksiet vēl bučoties!»
«Kas uz to attiecas, tad teikšu jums kaut vai par sevi pašu,» atsāka priestera dēls: «manā iedabā, lai sacītu par piemēru, jau, kad biju vēl bursā, kā šodien atceros. . .» Sinī brīdī sētā sacēlās liels tracis: rēja suņi, un kāds vālēja vārtus. Chivra izmetās pa durvīm, bet tūliņ bija atpakaļ, pagalam nobālusi. «Afanasij Ivanovič, nu abi esam postā: pie vārtiem graujas vesels bars, un tā vien liekas, ka arī svaiņa balss …» Priestera dēlam biezpienā bumbulis iesprūda kaklā … Acu āboli izvēlās uz āru, it kā nupat tam ar savu parādīšanos būtu atklājies kāds viņas pasaules nepieņemtais. «Lieniet te augšā!» dvesa pārbijusies Chivra, norādīdama uz dēliem, kas bija piekabināti gandrīz pie pašiem griestiem un apmētāti dažādām saimniecības grabažām. Briesmu tuvums atmodināja mūsu varoņa drosmi. Kaut cik atjēdzies, viņš atspērās pret lāvu un no turienes uzmanīgi novietojās uz dēliem. Bet Chivra cik spēdama steidzās pie vārtiem, jo graušanās kļuva aizvien bargāka un nepacietīgāka.
Bet te jau notiek brīnumu lieta!
No mazkrievu komēdijas.
Tirgū bija gadījies kaut ķas neizprotams: visās malās sāka runāt, ka kaut kur starp mantām esot parādījies sarkanais kamzolis. Vecajai baranku pārdevējai rēgojies tāds kā pats nelabais — cūkas izskatā; viņš nemitēdamies locījies ap vezumiem, kā ko meklēdams. Par to drīz vien dzirdēja jau visos aprimušās nometnes kaktos un tam neticēt būtu tīfais noziegums, kaut arī baranku pārdevēja, kuras pārvietojamā bodīte atradās līdzās krodzinieces teltij, jau visu dienu locījās bez kādas jēgas un ar kājām atdarināja savas našķu preces veidojumu. Sīm valodām vēl pievienojās pārspīlētas runas par brīnumu, ko pagasta rakstvedis redzējis sagruvušajā šķūnī, tāpēc, naktij iestājoties, visi spiedās viens otram tuvāk; miers bija pagalam, un bailes nejāva nevienam acis aizvērt; bet tie, kas nevarēja skaitīties pie visai drošsirdīgiem, ja vien bija iespējams atrast patvērumu zem jumta, uzmeklēja paziņu istabas. Starp pēdējiem bija arī Cereviks ar savu svaini un meitu, un tie nu līdz ar daudziem citiem, kas iūdzās, lai atjauj pārnakšņot istabā, tagad bija sacēluši spēcīgo brīkšķi un tik Joti sabaidījuši mūsu Chivru. Svainis jau likās krietni iereibis. To skaidri pierādīja viņa apbraukšana divas reizes apkārt sētai, kamēr beidzot atrada savu māju. Arī viesi likās esam pilnā, jo tie bez kautrēšanās iebrāžas istabā, saimniekam pa priekšu. Un, kad šie sāka čamdīties pa visiem istabas kaktiem, Čerevika laulene sēdēja kā uz adatām. «Klau, svai- niene!» ienācis iesaucās svainis. «Vai tevi joprojām drudzis krata?» «Jā, nejūtos visai labi,» atteica Chivra un uzmeta nemierīgu skatienu dēļiem, kas karājās pie pašiem griestiem. «Dzi', vecen, ej, paņem no vezuma vērpeli!» svainis uzsauca savai sievai, kas arī bija atbraukusi reizē ar citiem. «Iedzersim kopā ar labiem ļaudīm, teikt, tās sasodītās tenkas mūs tā sabiedējušas, ka kauns atzīties. Mēs, taču, brāli, dievs sodi, par niekiem vien šurp esam atbraukuši!» viņš turpināja, iekampis no māla krūzes. «Es dodu ķīlām jauno cepuri, ja sievas nav mūs vienkārši izsmējušas. Un ja arī patiesi bijis pats velns, — kas tad īsti ir velns? Uzspļaut viņam uz čupras! Un ja kaut šai brīdī viņam iepatiktos ierasties, lūk, šai vietā, teikt, manā priekšā — lai tad mani sauc par suņa dēlu, ja es nepagrūstu viņam pigu zem deguna!» «Kāpēc tad tu uzreiz nobālēji pār visu ģīmi?» iesaucās tas viesis, kas bija galvas tiesu lielāks par citiem un vienmēr centās pierādīt savu drosmi. «Es? … dievs, tēvs! Vai tu sapņo?» Viesi sāka smieties. Runīgā drosmaņa sejā atplaiksnījās apmierinājuma smaids. «Ko viņam tagad bālēt,» atsāka kāds cits: «vaigi tam izplaukuši kā magone; tagad viņš vairs nav Cibulja, bet biete, vai vēl labāk — pats sarkanais kamzolis, kas tik briesmīgi sabaidīja ļaudis.» Vērpele apvirzījās galdam apkārt, un viesi kļuva arvien jautrāki. Tad mūsu Cereviks, ko jau sen vajāja sarkanā kamzoļa jautājums, nedodams viņa ziņkārajam garam ne mirkli miera, piestāja svainim. «Esi tik laipns, svaini, pasaki tu man; es te lūdzos un nevaru izlūgties, kas tur īsti ir ar to nolādēto kamzoli?»
«Ech, svaini! Par to nemaz nederētu nakts laikā stāstīt; bet tikai tādēļ, lai izdarītu tev un labajiem ļaudīm (te viņš vērsās pie viesiem) pa prātam — jo, man liekas, jums visiem to īpaši gribētos dabūt zināt — nu, tad lai notiek! Klausieties ar!» Viņš pakasīja padusēs, noslaucījās ar strēbeli, uzlika abas rokas uz galda un iesāka:
«Kādreiz, — kas un par ko, to es, dieva vārds, nezinu, — tika viens velns izdzīts no elles…»
«Kā tad, svaini,» Cereviks viņu pārtrauca, «kā tad tas iespējams, ka velnu izdzen no elles?»
«Ko lai dara, svaini! izdzinuši un izdzinuši, tāpat kā zemnieks, kad izdzen suni no istabas. Varbūt šim nākusi prātā doma izdarīt kādu labu darbu: nu, tad arī parādījuši durvis. Un tā nu nabaga velns sācis skumt pēc elles, tā sacīt skumt, ka gandrīz vai cilpa jāmet ap kaklu. Ko lai dara? Aiz bēdām sācis žūpot. Ieperinājies tanī pašā šķūnī, kuru tu redzēji piekalnē sagruvušu un kuram tagad neviens lāga cilvēks vairs garām neiet, iekāms nav krustu priekšā aizmetis; un velns nu izvērties par tādu plītētāju, kāda puišu barā ne domāt: no pat rīta līdz vakaram krogū vien sēdējis.. .»
Te atkal mūsu nepiejāvīgais Cereviks stāstītāju pārtrauca: «Dievs to zina, ko tu te runā, svaini! Kā tas var gadīties, ka velnu kāds ielaistu krogū? Viņam taču, paldies dievam, ir nagi pie ķepām un ragi pierē!»
«Bet tā jau ir tā lieta, ka viņš uzlicis cepuri galvā un rokās uzvilcis cimdus. Kas viņu lai pazīst? Žūpojis, žūpojis, — beidzot nogājis tik tālu, ka nodzēris visu, kas tam bijis. Krodzinieks labu laiku devis uz krīta, bet tad izbeidzis. Velnam vajadzējis ieķīlāt savu sarkano kamzoli žīdam, kas toreiz kro- ģējis Soročincu tirgū, gandrīz par trešu daļu viņa vērtības; ieķīlājis un pateicis: «klausies, žīd, kamzoli no tevis saņemt ieradīšos taisni pēc viena gada, sargi viņu!» un iekritis kā ūdenī. Zīds sācis kamzoli pamatīgi aplūkot: tāda vadmala, kādas pat Mirgorodā neatrast! bet sarkanā krāsa liesmo kā uguns, tā, ka ne acu novērst. Un žīdam licies par ilgu gaidīt līdz termiņam. Pakasījis peizakus un no kāda caurbraucēja pana noplēsis turpat piecus červoncus. Par termiņu pavisam aizmirsis. Bet, tad kādreiz, tā pret vakaru, iegriežas kaut kāds cilvēks: «nu, žīd, atdod manu kamzoli!» Zīds sākumā nemaz nepazinis, bet, kad atcerējies, sācis izlikties, it kā nekad tāda nebūtu redzējis: «kādu kamzoli? man nav nekāda kamzoļa! par tavu kamzoli nekad neko neesmu dzirdējis!» Tas, palūk vien! tā arī aizgājis, bet vakarā, kad žīds aizslēdzis savu būdu, saskaitījis un sabēris naudu lādēs, uzrāvis palagu pār acīm un sācis pa žīdiski pātarus skaitīt — sadzirdis čaukstēšanu. . . Sis skatīsies: — visos logos cūku pumi iegrūdušies …»
Tanī brīdī patiesi tika sadzirdama kāda neskaidra skaņa, visai līdzīga cūkas urkšķēšanai. Klausītāji nobālēja .. . Stāstītāja seju pārklāja sviedri.
«Kas?» bailēs iestenējās Cereviks.
«Nekas!. ..» atbildēja svainis, drebēdams pie visas miesas
«Nu!» ierunājās kāds no viesiem.
«Tu teici . »
«Nē!»
«Kas tad urkšķēja?»
«Dievs viņu zina, ko mēs uztraucamies! Nekā jau nav!»
Ļaudis bailīgi apskatījās visapkārt un sāka apčamdīt kaktus. Chivra jutās ne dzīva, ne mirusi.
«Ech jūs, sievu plukatas,» viņa iesaucās skaļi: «ne jums kazakot, ne īstiem vīriem būt! Jums tikai iespraust vārpsti rokā un nosēdināt pie sukām. Kādam varbūt, tāpat vien, dievs lai piedod, pasprucis; varbūt sols kaut kā iečīkstējies, un visi jau salecas kā negudri!» Sie vārdi mūsu varoņus sakaunināja, un viņi centās iedūšoties. Svainis iekampa malku no vērpeles un sāka stāstīt tālāk:
«Zīds pamira: bet cūkas garām, tādām kā koka kājām, ielīda pa logiem iekšā un tūliņ to atdzīvināja ar grodi vītām trejmetu pātagām, likdamas viņam lēkt turpat vai līdz griestiem. Zids nokrita uz ceļiem, atzinās pilnīgi un galīgi… Bet kamzoli tik drīz nebija iespējams atdabūt. Pa ceļam panu bija apzadzis kāds čigāns un pārdevis kamzoli tālāk — uzpircējai. Tā viņu atkal atveda Soročincu tirgū, bet no tās reizes neviens pie viņas nekā vairs nepirka. Uzpircēja brīnījās, brīnījās, kamēr beidzot atskārta: pie visa vainojams sarkanais kamzolis; tāpēc jau arī, kad to uzģērba, tā vien likās, ka kāds žņaugtu. Ilgi negudrojusi, iemeta to ugunī — bet negantais apģērbs nedega vis! Echē, tā jau ir paša sātana dāvana! Un uzpircēja ieprātojās to nogrūst vezumā kādam lauciniekam, kas bija uzbraucis ar sviestu tirgoties. Sis vientiesis bijis visai priecīgs; tikai sviesta neviens vairs i prasīt neprasījis. Ech, būs netīras rokas kamzolī iegrūdušās! Zemnieks paķēris cirvi un sacirtis apģērbu gabalu gabalos; bet, rau, — viens gabals lien pie otra un kamzolis atkal vesels! Pārmetis krustu, sakapājis vēlreiz gabalos, izmētājis gabalus pa visu tirgus laukumu un aizbraucis. Bet no tā laika katru gadu un taisni tad, kad atkal tirgus, velns ar cūkas ģīmi apstaigā laukumu, urkšķina un meklē sava sarkanā kamzoļa gabalus. Tagad, stāsta, šim trūkstot vairs tikai vienīgi kreisās piedurknes gals. Nonākuši tanī vietā, ļaudis steiguši krustu pārmest, un pagājis jau gadu divdesmit, kopš tur nav ierādīts tirgus laukums … Bet taisni šoreiz piesēdētājs, kā apburts, at. ..» Vārda otra puse sasala uz stāstītāja lūpām.
Ar lielu troksni iebruka logs; rūtis džinkstēdamas izsprāga no rāmja, un tur parādījās drausmīgs cūkas ģīmis, acis bolīdams tas it kā jautāja: bet ko tad jūs te darāt, labie ļautiņi?
… Tam kāju starpā aste sprūda Viņš trīcēja kā suns, kā Kains; Un tabaka no snīpja plūda.
Kotļarevski.i. Aineida.