— Ne jau paši pirmie. — Bregs, šķiet, taisījās pasmaidīt, bet tad, acīm redzot, pārdomāja. -
— Paši pirmie neatgriezās, — Sīvers iebilda. — Tāpēc pirmie ir šie, un mēs viņus sagaidīsim gods godam, vari nešaubīties! Man ir nojauta, ka šoreiz laimēsies — reportāža būs augstā līmenī…
— Tā, — pēc brītiņa sacīja Bregs, — tagad varam kāpt laukā.
3
' Viņi nostiprināja sēdekļus, kā tas pieņemts pēc nolaišanās, un nesteidzīgi saposa kabīni, ar labpatiku izbaudīdami viegluma, gandrīz vai gaisīguma sajūtu, kāda pārņem cilvēkus uz planetoīda, kur gravitācija ir bezmaz tūkstošreiz vājāka nekā uz Zemes. Sīvers paņēma ceļa somu un lēni, ar plaukstām piegludinādams, salika tajā pidžamu, rītasvārkus un bārdas dzenamo. Bregs mēģināja ar kurpes purngalu izklaudzināt uz grīdas kaut ko līdzīgu melodijai.
— Pidžamas tur ir, — viņš teica.
— Tās mani nesajūsmina, — atbildēja Sīvers, aizvilk- dams somas rāvējslēdzi.
Lifts nolaida viņus uz kravas klāja, kas šķita piekrauts līdz malām, kaut gan Sīvera aparāti un kārbas ar medikamentiem un vitamīniem neaizņēma daudz vietas. Sīvers ilgi pārbaudīja aparatūru, tad, pārliecinājies, ka viss ir kārtībā, vienu kameru iedeva Bregam, bet otru paņēma pats.
Viņi iegāja slūžu priekštelpā. Palīdzēdami viens otram, uzvilka skafandrus un izmēģināja radiosakarus. Lūka atvērās lēni un negribīgi, it kā lidojuma laikā būtu atradinājusies no šīs darbības.
Dažas sekundes vēlāk kosmonautu zoles jau skāra Jāpēta melnos akmeņus. Skaņas atbalsojās skafandru iekšienē, tāpēc vīriem likās, ka viņi dzird ar kājām kā sienāži. Abi iededza ķiveru prožektorus. Bregs sāka metodiski klanīt galvu, tādējādi apgaismodams kaimiņu kuģi, kas laukumā bija ieņēmis labāko — centrālo vietu. Kuģis izskatījās kādas pusotras reizes īsāks par «Lādogu», bet krietni platāks. Nokvēpušais korpusa apvalks saplūda ar apkārtnes tumšo fonu; amortizatori — nevis teleskopiski kā «Lādogai», bet šarnīrveidīgi — bija izpletušies kā sānos iespiestas rokas un nemodināja sevišķu uzticību: daudzās vietās redzamie paresninājumi liecināja, ka tie ne vienu reizi vien ir metināti. Sīvers pakratīja galvu: skats bija bēdīgs.
— Jā, — viņš teica, — rūdas vedējs. No tiem, kurus sauc _«Ardievu, māmiņ!». Ko viņi dara šajos platuma grādos? A, laikam ved no tās puses transurānus uz pārējām Jupitera — Saturna grupas stacijām. Pareizi?
— Nu, nu, erudīt, klāj tik vaļā! — Bregs norūca.
— Tā ir kauna lieta, — Sīvers aizsvilās, — ka staciju enerģētika atkarīga no tādiem zārkiem… Starp citu — ko viņš te vispār dara? Raktuves taču atrodas Japeta pretējā puslodē.
— Droši vien tehniskā apkope… Rūdas vedējiem atļauts nolaisties stacijās, ja tie nevienu tur netraucē.
— Netraucē?! — Sīvers īgni iesaucās. — Baidos, ka «Zilajam Putnam» nebūs kur nosēsties.
— Ja vien tas vispār šeit iegriezīsies… Viņi Varēja mainīt maršrutu …
— Patiešām, — Sīvers domīgi sacīja, — viņiem šeit nebūs vietas. Viņu «Putns» noteikti ir kādas pāris reizes lielāks par mūsējo. Bet šis iepleties tā, ka viens pats aizņem vai visu laukumu…
Viņi vēlreiz atskatījās, ar ķiveru prožektoriem apgaismodami kuģa drukno korpusu. Pašā augšgalā pa tā iz- burbušajām bruņām rāpoja vabolei līdzīgs pulēšanas automāts, kas aiz sevis atstāja blāvi vizošu svītru. Tā, acīm redzot, bija skaistumkopšanas procedūra, par kuru rūdas vedēja komandai jau sen derēja padomāt.
— Ir gan agregātiņš, — Sīvers ņirgājās. — Nolaists līdz pēdējam. Bet šajā zonā, ja nemaldos, vajag būt inspektoram. Varu derēt, ka viņš tup uz Titāna un nekur tālāk savu degunu nebāž… Tāpēc jau viņi nolaidušies automātiskā stacijā, kur nav cilvēku un neviens viņiem nepiesiesies.
Viņš apklusa un, iedams Brega pēdās, apmeta līkumu klints bluķim, kura asās šķautnes varētu ieskrambāt skafandru.
— Vispār kosmodromu vajadzēja ierīkot tādā vietā, kur mazāk akmeņu.
— Akmeņi šeit parādījās tikai tad, kad ierīkoja kosmodromu, — Bregs paskaidroja. — Toreiz spridzināja klintis. Pēc tam ik nolaišanās un starts akmeņu skaitu pavairoja, klintis plaisā no dzinēju liesmām. Citās vietās uz Japeta akmeņu nemaz nav: nav taču ne atmosfēras, ne temperatūras svārstību…
— Tik un tā vajadzēja celt gludajā pusē.
— Fons, — Bregs iebilda. — Tur ir urāns un citas radioaktīvas vielas. Pat šis kuģītis te paaugstinājis fonu. Redzi? — Viņš parādīja Sīveram savu dozimetru.
— Kas tur par brīnumu, ja rūdas vedējs līdz malām piekrauts ar transurāniem? Bet tagad tu, liekas, mēģini žilbināt …
— Labi, labi, — Bregs norūca, — es vismaz neesmu to uzzinājis no grāmatām …
Viņi apstājās pie mazām, cieši aizvērtām durvīm, kas veda uz klintī izcirstajām stacijas telpām.
— Iešu, iekārtošos, — sacīja Sīvers, — bet tu tikmēr atnes pārējās mantas. — Un, pēc brīža attapies, piebilda: — Protams, ja tas tevi neapgrūtinātu.
— Nē, — Bregs atbildēja, — kāds gan te var būt apgrūtinājums.
4
Paprāvā istaba — stacijas kopkajīte bija vāji apgaismota, tās kakti tāpēc šķita iecirsti dziļi klintī. Automāti, kā parasti, taupīja strāvu. Sīvers sameklēja slēdžus, ar saimnieka žestu iededza lielos gaismekļus un palūkojās apkārt.
Trīs vīri no rūdas vedēja sēdēja gara galda galā. Viņu priekšā stāvēja alumīnija kausi ar salmiņiem. Primitīvie trauki Sīveru gandrīz aizkustināja — it kā viņš būtu nokļuvis muzejā vai senlietu veikalā. Pie letes automātiskais bārmens dūkdams un šķindēdams kūla kādu maisījumu. Sīvers paskatījās uz vīriem pie galda un iekšēji pasmīnēja: grūti būtu iedomāties cilvēkus, kas vairāk atbilstu savam kuģim. Visi trīs bija apģērbti kā pagadās, no kārtīgiem formas tērpiem nebija ne vēsts. Viens gulēja, nolicis galvu uz dūrēm, divi pusbalsī sarunājās.
— Tas riekstkodis tupēja nevis tur, bet kilometru tālāk, — sacīja trešais no Sīvera, — un droši vien pamanīja uzliesmojumu. Tā ka jebkurā gadījumā būtu bijis vakars…
— Viņi pa-ārslogojās un šļūca uz vēdera, — sirdīgi iebilda otrais, — cita izskaidrojuma nav.
Spilgtajā gaismā viņš piemiedza acis, tad pagriezās un vērīgi palūkojās uz ienācēju. Sīvers viņam pamirkšķināja un ar galvas mājienu norādīja uz guļošo.
— Gatavs?
— Ne-ē, — uzrunātais lēni, it kā domīgi atbildēja. — Vienkārši noguris.
Vārdi, nākdami pār viņa lūpām, jocīgi stiepās garumā, un Sīvers tikko noturējās, lai neiespurgtos.
— Jū-ūs no tālienes? (
— Jā, no Zemes, — Sīvers nevērīgi izmeta. — Nupat nolaidāmies.
— Vai sen aizlidojāt?
— Pirms trim nedēļām.
— Nu, kas tur jauns uz Zemes?
— Viss kārtībā, — teica Sīvers. — Kā jau uz Zemes. Pats pēdējais jaunums: «Zilais Putns» atgriežas.
Stostiķis piekrītoši pamāja.
— Viņus uzskatīja par bojā gājušiem, — Sīvers paskaidroja, — bet viņi atgriežas! «Zilais Putns»! Zvaigžņu kūģis, kas devies uz Ligantu, atcerieties to dīvaino debess ķermeni — vai nu pundurzvaigzni, vai milzu planētu, ko graviastronomi atklājuši pusceļā uz Centaura Alfas sistēmu! — Viņš pacēla balsi, sašutis par vienaldzību, ar kādu tika uzņemts šis jaunums. — Pirmais kuģis, kas bija aizlidojis uz turieni, pazuda. Visi domāja, ka arī «Putns» …
— Tā-ātad par agru, — stostiķis teica. — Par agru domāja … Vai šo Ligantu viņi atrada?
— Liecies mierā, — norūca trešais.
— Laikam taču! — Sīvers īgni atcirta. — Un, jādomā, arī aplidoja ne vienu reizi vien. Aplidoja tik ilgi, kamēr visu izpētīja. Vai gan citādi viņi būtu aizkavējušies par veselu gadu?