— Liecies miera, — trešais norūca vēlreiz.
— Tieši tāpēc pirmais kuģis arī neatgriezās, — Sīvers pamācoši iebilda, — ka tā apkalpe sadomāja tur nosēsties. Par šo lēmumu viņi informēja Zemi ar sakaru raķetes palīdzību. Vairāk diemžēl nekas nav zināms. Kā redzat, «Zilais Putns» tur nosēsties nekādi nevarēja.
— Va-ai tad «Putns» neziņoja Zemei par ekspedīcijas rezultātiem?
— No pirmajiem ziņojumiem izdevās atšifrēt labi ja trīsdesmit procentus teksta. Drausmīgi traucējumi, — paskaidroja Sīvers. — Lai panāktu puslīdz ciešamu raidījuma kvalitāti, būtu vajadzīgs tāds kuģis kā manējais. Tas ir lidojošs pastiprinātājs, kurā knapi pietiek vietas diviem cilvēkiem; viss pārējais — elektronika un enerģētika. «Putnam» tādu ierīču nav. Tomēr pēdējā laikā viņi droši vien vēl kaut ko raidīja …
— Dro-oši vien, — stostiķis piekrita un, turēdams salmiņu pirkstos, sāka lēnītēm tukšot kausu.
— Pagaidām izdevies tikai saprast, ka viņi atgriežas. Kaut kādā sakarā bija runa par trim cilvēkiem, šie trīs, — Sīvers pazemināja balsi, — jādomā, gājuši bojā. Pavisam viņu bija vienpadsmit.
Stostiķis pacēla acis uz Sīveru, bet trešais aizsteidzās viņam priekšā.
— Liecies mierā, — viņš atkal sacīja.
— Es jau ne-ko, — stostiķis nomurmināja. — Man ja-au arī tā likās. Tas nemaz nav slikti. Lielākā daļa tomēr nokļūs mājās…
— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gājuši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapratīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Būtībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.
— Labi izdomāts, — teica trešais. — Bet kas vēl atlidoja? Vai daudzi?
— Es un pilots, ar to, cerams, pietiks… Bet nu pāriesim pie lietas. Ja nemaldos, tā ir jūsu mašīna? — Viņš izstiepa roku kaut kur sānis.
— Tā-ā izskatās, — teica stostiķis.
— Nopietns remonts?
— N-nē, nekā sevišķa.
— Tātad drīz lidosiet projām.
Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis kā jautājums.
— Gribējām kādu diennakti atpūsties, — trešais sacīja.
Sīvers vēlīgi pasmaidīja, ar plašu vezienu atbīdīja krēslu un apsēdās galda pretējā galā.
— Diennakti, — viņš jautri teica. — Bet ja nu drusku mazāk?
— Ma-azāk? — jautāja stostiķis, izlaizdams no pirkstiem salmiņu.
— Teiksim, divpadsmit stundas. Pulēšanai pietiks, bet pa jūsu kravas telpām inspektors neložņās, — viņš pamirkšķināja un iesmējās, likdams noprast, ka transport- nieku mazās viltības viņam ir zināmas un ka principā viņš pret tām neiebilst.
Pēc brīža atskanēja jautājums:
— Mēs tra-aucējam?
Sīvera smaids kļuva vēl platāks.
— Tā iznāk. «Zilais Putns» nolaidīsies uz pāris dieniņām, lai pirms iebraukšanas gala stacijā šeit mazliet uzspodrinātos un sapostos. Saprotiet taču! Atgriežas varoņi, kas ilgus gadus nav bijuši dzimtajā pusē…
— Nu jā, — teica trešais, — un mēs tātad traucējam.
— Nē, nē, vecie zēni, lūdzu nepārprotiet, — Sīvers centās ievērot visas diplomātiskā takta prasības. — Savā nozarē arī jūs droši vien esat varoņi. Un tomēr zināma starpība ir. Viņi pirmie izlauzās ārpus Saules sistēmas robežām! Bet jūs te esat tā iepletušies, ka «Putnam» nebūs kur nosēsties. Vai jums maz ir priekšstats, kas tas par milzeni? Bez tam, neņemiet ļaunā, es teikšu atklāti — ieraudzījuši tādu zārku, viņi tūlīt nodomās: «Re, kā pateicīgā cilvēce mūs sagaida — ar sarūsējušu dzelzs lādi un komandu, kurai pat nav formas tērpu.» Starp citu, esmu atlidojis tāpēc, lai no šejienes organizētu tiešu pārraidi. Reportāžu. Un šai svinīgajā reportāžā jūs, patiesību sakot, neiederaties… Tāpēc vēlreiz lūdzu jūs — neņemiet ļaunā! Bet saprotiet — katram jādara savs darbs, un nevajag citiem radīt liekus sarežģījumus…
Divi uzmanīgi klausījās, viens, paslēpis seju plaukstās, joprojām gulēja. Pēc brītiņa trešais sacīja:
— Tātad liels kuģis?
— Vai jūs nekad to neesat redzējuši? — Sīvers jautāja.
— Un jūs?
— Kad viņi startēja, es vēl mācījos… Bet man ir fotogrāfija no mūsu arhīva. Diemžēl rakurss nav visai izdevīgs. — Viņš izvilka no kabatas fotogrāfiju un nolika to uz galda.
Stostiķis apskatīja attēlņ, teica:
Jā… — Un atdeva kartiņu trešajam.
Arī tas apskatīja attēlu un nomurmināja: — Jā…
— Un vēl, — Sīvers turpināja, — viņu apkalpē astoņi vīri. Bet šeit ir tikai desmit istabas. Astoņi no «Zilā Putna», es un mans pilots …
— Kā sauc jūsu pilotu?
— Bregs, — sacīja Sīvers. — Tāds pavecāks vīrs.
— Pa-azīsti?
— Nē, — trešais atbildēja. — Varbūt kādreiz ir dzirdēts. Neatceros. Tātad jūs esat divi? Bet kur tuvinieki un draugi?
— Es taču pirmīt jums paskaidroju: īstā sagaidīšana notiks uz Zemes. Tur būs visi. Mans uzdevums — tikai pārraidīt reportāžu.
— Tādā gadījumā, — skatīdamies uz stostiķi, teica .trešais, — varbūt tiešām pasteigsimies?
— Tu vie-ienmēr steidzies… — stostiķis pa pusei pārmetoši ieminējās.
— Nu, kā tad būs? — Sīvers jautāja.
— Labi, — trešais sacīja. — Mēģināsim iekļauties jūsu termiņos. Ja jau tā sagadījies …
— Pareizi, vecie zēni, — teica Sīvers. — Vēl pagūsiet izgulēties. Lai gan, es skatos, jūsu kolēģis arī te veltīgi nezaudē laiku. — Viņš pamāja ar galvu uz gulētāja pusi. — Starp citu, kā viņu sauc?
Jautājums nebija uzdots nejauši: cilvēkus, kas paši neuzskata par vajadzīgu stādīties priekšā, pēc vārda parasti netaujāja, bet gulētājs stādīties priekšā, saprotams, nevarēja, tāpēc pieklājība neliedza apjautāties.
— Viņu? Krajs, — mirkli pavilcinājies, atbildēja trešais. Viņš tagad runāja ļoti klusi, lai gulētājs, izdzirdis savu vārdu, nepamostos, kā tas mēdz notikt ar cilvēkiem, kas pieraduši pie pēkšņas modināšanas.