— Traucēt mēs negribam, — teica trešais un, uzskatīdams, ka saruna ir galā, palūkojās pulkstenī, acīm redzot, lai noteiktu brīdi, kad būs notecējušas viņiem atvēlētās divpadsmit stundas. — Jā, lai nepiemirstos, — viņš pievērsās stostiķim, izvilka no kabatas kārbiņu ar tabletēm, iedeva vienu biedram un otru viebdamies norija pats.
— Sporamīns? — jautāja Sīvers.
— Antirads, — trešais negribīgi atbildēja. — Mašīna mazliet izstaro.
Sīvers saprotoši palocīja galvu un tūdaļ pat atcerējās, ka «Lādogas» tilpnēs ir medikamentu kārbas, tai skaitā viena ar antiradu. Dažas sekundes viņš svārstījās.
— Vai jums antirada ir daudz?
— Jums vajag?
— Vispār fons te tiešām paaugstināts …
Trešais klusēdams pasniedza Sīveram tableti. Sīvers to norija, ar atvieglojumu konstatēdams, ka «Zilā Putna» ļaudis savas zāles tagad saņems līdz pēdējai tabletei.
— Piesardzīgais vienmēr paliks sveiks, — sacīja trešais.
Viņš piecēlās dīvaini palēninātā tempā un smagnējiem soļiem, it kā nestu uz pleciem veselu planētu, piegāja pie sienas, uz kuras bija uzgleznota diezgan šabloniska Zemes ainava. Plastmasas grīda, saskaroties ar sienu, veidoja nelielu reni, kurai laikam vajadzēja iezīmēt uz sienas gleznotā strautiņa turpinājumu. «Strautiņš uz Japeta,» nodomāja Sīvers, «ir gan ideja! Aiz šīs sienas droši vien atrodas vannas istaba. Bet varbūt vannas nav, ir tikai duša…» Vīrs no rūdas vedēja ar pirkstu iebakstīja ainavā.
— Tā nekas, — viņš teica un paskatījās uz Sīveru, it kā gaidīdams apstiprinājumu.
Ainava bija šķebinoša, bet Sīvers neiebilda: viņš priecājās, ka saruna noritējusi bez sarežģījumiem; tērēt laiku šo «ormaņu» estētisko koncepciju iztirzāšanai viņam nebija ne mazākās vēlēšanās. Trešais iesmējās, un viņa lūpu kakti aizvilkās gandrīz līdz pašām ausīm, bet vērīgajā skatienā iedzirkstījās jautrība. Sīvers to pamanīja un brīnījās: vēl nupat šie cilvēki viņam likās vienādi neizteiksmīgi — laikam taču noskrandušajām drēbēm viņš bija veltījis vairāk uzmanības nekā sejām… Izdarījis šo secinājumu, Sīvers sajuta kaut ko līdzīgu pašpārmetumam, bet šajā mirklī zvans iedžinkstējās, signalizēdams, ka stacijā kāds ir ienācis. Tas varēja būt tikai Bregs ar kamerām, tāpēc Sīvers piecēlās un izgāja gaitenī sagaidīt pilotu.
5
Bregs jau bija paguvis ienest kameras un tagad, pacēlis ķiveres sejsegu, atvilka elpu. Sīvers apskatīja kameras, tad pamāja pilotam.
— Noģērbies, paēdīsim vakariņas!
— Nē, — teica Bregs. — Vispirms sameklēšu visas automātam nepieciešamās detaļas …
— Tev taisnība, — Sīvers piekrita. — Tiklīdz būsi galā, joz tūlīt šurp.
— Saprotams, — Bregs pamāja ar galvu. — Kas tie par puišiem?
Sīvers paraustīja plecus.
— Nekā interesanta. Nepazīstami…
— Tātad varoņu tur nav? — Bregs pasmīnēja.
Sīvers sarauca pieri.
— Pagaidām ne. Bet vispār tu veltīgi smejies. Arī man tāda doma bija iešāvusies prātā… Nē, tie ir vienkārši kosmosa darbarūķi. Par to nav ne mazāko šaubu. Vajag taču būt kaut kam tādam, kas ļauj varoņus atšķirt no citiem mirstīgajiem!…
— Teorija, — teica Bregs. — Joprojām žilbini?
— Nekā tamlīdzīga, — sacīja Sīvers, — es balstos uz loģiku! Viņu kuģis ir tipisks rūdas vedējs. «Zilais Putns» daudz garāks. Turklāt ar fotonu vilkmi. Tas atzīmēts visās rokasgrāmatās. Bet šis? Šim pat reflektora nav. *
Viņš pavadīja Bregu un atgriezās kopkajītē. Divi vīri no rūdas vedēja atkal sēdēja pie galda, trešais gulēdams skaļi krāca. Sīvers pasūtīja vakariņas, paņēma šķīvjus un apsēdās.
— Kur jūs esat tā nodzinuši savu mašīnu? — viņš jautāja.
— Vai tad var manīt, ko? — stostiķis, vairs pat nestiepdams vārdus, painteresējās.
— Liecies taču reiz mierā, — lielmutis viņu aprāja.
Stostiķis piecēlās. To viņš izdarīja tik strauji, ka krēsls
atsprāga pret sienu un kausi uz galda nodžinkstēja; viņš paskatījās uz lielmuti, iepleta rokas un mulsi iesmējās. Izrādījās, ka stostiķis ir negaidīti liela auguma garkājis. Piegājis pie automātiskā bārmeņa, viņš ietecināja maisījumu glāzēs, nolika tās uz galda un viegli pieskārās gulētāja plecam.
— No-ogulēsi pasaules galu!
— Lai guļ, — teica lielmutis. — Viņš savu tiesu jau dabūjis. Gan paspēs.
— Lai… — stostiķis piekrita un, kājās stāvēdams, iestrēba dažus malkus.
Sīvers saviebās. Tikai tagad viņš ievēroja, ka r bikses garkājim ir par īsām, bet viņa augumam smieklīgi mazās jakas kabatai atplīsis rāvējslēdzis. Sīvers necieta nevīžību. Stostiķis laikam sajuta nosodošo skatienu, jo tūdaļ pievērsās Sīveram un, tikko manāmi pasmaidījis, teica:
— Nav pēc fo-ormas, jā? Nekas, mēs vēl paspēsim pārģērbties.
Sīvers paraustīja plecus. Stostiķis nolika pustukšo glāzi, piegāja pie sienas, kur bija uzgleznota ainava, sāka taustīties gar slēdžu pogām un beidzot nedroši nospieda vienu no tām. Renē, klusi čalodams, ieplūda ūdens. Slēptais gaismas avots piešķīra strūkliņai siltu, zeltainu mirdzumu. Stostiķis apsēdās uz grīdas un noāva kājas. Lai apvaldītu smieklus, Sīvers sāka enerģiski kustināt žokļus. Stostiķis iemērca basās pēdas ūdenī.
— U… uff, labi, — viņš svētlaimīgi noelsās.
— Ūdens, — nomurmināja lielmutis, lēni tukšodams ' kausu.
Stostiķis pielēca kājās, atstādams uz grīdas slapjo pēdu nospiedumus, pieskrēja pie galda un paķēra kausu. Tad — apsēdies un atkal iemērcis kājas ūdenī — pacēla to pie lūpām.
— Nu ir pavisam cita lieta!
Sīvers atbīdīja šķīvi.
— Tā kā būtu laiks, — viņš domīgi teica.
Ielaidis šķīvi mazgātuves spraugā, viņš sāka metodiski virzīties gar kopkajītes sienām, lai sameklētu kādu
kontakta ligzdu. Atradis to, Sīvers izņēma no somas volt- metru un izmērīja spriegumu.
— Atkal jaunums, — viņš nomurmināja.
— Vai strāvas nav? — lielmutis līdzjūtīgi apvaicājās.
— Te ir divdesmit voltu, bet man vajag divsimt.
— Automātiskajās stacijās ir tikai zemsprieguma tīkli.