— Ju-ums tā liekas? — stostiķis neatskatīdamies jautāja.
— Viņi ieradīsies pēc divdesmit četrām stundām, ne ātrāk.
— Vai viņi paši jums to pa-aziņoja? /
— Liecies mierā! — lielmutis sāka dusmoties.
— Sistēmas robežās, — Sīvers lektora balsī sacīja, — viņi būs spiesti samazināt ātrumu: brīvā ūdeņraža koncentrācija te ir daudz augstāka nekā starpzvaigžņu telpā.
— Ze-elta vārdi, — stostiķis piekrita.
Sīvers piegāja pie galda, paņēma kameru un sāka meklēt izdevīgāko pozīciju.
— Raidījums būs uz goda! — viņš teica. — Kaut ko tādu Zeme līdz šim nav redzējusi.
— Vai mēs vēl netraucējam? — jautāja lielmutis. Varēja manīt, ka viņam grūti atkauties no miega.
— Vēl ne, — Sīvers atbildēja. — Gaismas par maz. Ieslēdziet, lūdzu, sienu apgaismojumu. Tā. Liekas, derēs. Vai jūs nevarētu nostāties šeit? Es izmēģināšu kameru.
— Kino? — lielmutis nedroši jautāja.
— Televīzija. Papozējiet mazliet! Iedomājieties, ka esat «Zilā Putna» komandieris.
— Grūti gan, — lielmutis pasmaidīja un atkal uzmeta Sīveram mulsinoši vērīgu skatienu.
— Nemaz, — Sīvers īgni atcirta. — Tas ir ļoti viegli. Septiņarpus gadus jūs esat bijuši lidojumā. Tagad atgriežaties. Vareni vīri lieliskā, visus šķēršļus pārvarējušā kuģī…
— Papozē, va-arenais vīrs! — stostiķis iesaucas. — Ko tu lauzies?
Sīvers bargi paskatījās uz ņirdzēju.
— Jūs labāk neironizējiet,' — viņš ieteica. — Tātad
pārvarētas daudzas grūtības, veikti diži varoņdarbi, un tagad, kad jums viss kārtībā…
— Sta-arta dzinēji nav kārtībā, — stostiķis, joprojām neatskatīdamies, iebilda. — I-izkliede liela.
— Ne jau par jums ir runa… Kaut gan — pieņemsim, ka starta dzinēji tiešām nebija gluži kārtībā — tā ir pat interesantāk. Redzat, fantāzija jums darbojas… Bet jūs, protams, tos salabojāt. Izplatījumā paveikts vēl viens varoņdarbs. Runājiet par to! Man jāredz, kā tas izskatīsies. Kameras novietošanai jāizvēlas labākie punkti. Tātad — jūs esat kapteinis …
Lielmutis pakratīja galvu.
— Baidos, ka neiznāks.
— Kla-ausies, — stostiķis sacīja un šoreiz atskatījās.
— Pamēģini iedomāties, ka esi otrais pilots.
— Vai otrais pilots, — piekrita Sīvers. — Vienalga.
— Nē, nē, — lielmutis skumji pakratīja galvu. — Es labāk nerunāšu.
Sīvers nopūtās.
— M-jā, — viņš izteiksmīgi novilka, tomēr savaldījās.
— Šie vīri, šķiet, ir pelnījuši, lai viņu labā jūs mazliet papūlētos.
— Vareni vīri, — nomurmināja stostiķis. — Kas ve-ei- kuši varoņdarbus. Leģenda…
Sīvers neiecietīgi paskatījās uz viņu.
— Tie ir fakti, — viņš teica.
— Plus i-izdoma, — sacīja stostiķis, kustinādams kājas ūdenī. — Plus izdoma. Viss tiek ņemts iekavās un kāpināts kvadrātā. Rodas leģenda. Mirstot kāds ir kaut ko teicis. Bet kā viņš varēja teikt, ja…
— Es palūgšu, — Sīvers noskaldīja, — neņirgāties par bojā gājušo piemiņu!
Gulētājs iztrūcies pacēla galvu.
— Kas noticis? — viņš jautāja.
— Nekas, — atsaucās lielmutis. — Guli, atpūties! Viss kārtībā…
— Ahā… — Pamodinātais izstiepa roku, taustīdamies gar krēsla malu. — Kur mēs pašlaik atrodamies?
— Stacijā… Atceries? Še, ņem!
Lielmutis ielika viņam rokā glāzi.
— Iedzer.
— Te ir skaisti?
— Ska-aisti, — stostiķis pie strauta atsaucās.
— A, — pamodinātais nopriecājās. — Tu arī esi te.
Viņš pagrieza galvu pret Sīveru, un Sīvers saprata, ka
šis cilvēks vēl nav īsti pamodies: plaksti bija cieši jo cieši sakļauti, it kā viņš baidītos, ka visniecīgākais gaismas stariņš varētu izspraukties tiem cauri un iekļūt acīs. Ar tukšo glāzi izstieptajā rokā cilvēks mēģināja sataustīt galdu, un, redzēdams, cik šī kustība ierasta, Sīvers pēkšņi apjauta, ka zem plakstiem acu vispār nav, ir tikai tukši dobumi, ko daba radījusi, lai tajos būtu acis, bet acu nebija — un plaksti tāpēc sakrunkojušies un sarukuši. Sī- veram neviļus izlauzās:
— O!…
— Te ir vēl kāds? — jautāja aklais.
— No Zemes, — lielmutis atbildēja.