Kaut gan urbis bija manāmi notrulināts, darbs tagad veicās ātrāk. Pēc stundas kanāls zem stacijas durvīm bija izurbts, kabelis ievilkts un Bregs to noblīvēja ar vakuumā ātri sacietējošu masu. Sīvers atviegloti uzelpoja.
— Esam nopelnījuši pa kokteilim, — viņš iesaucās.
— Neatteikšos, — piekrita Bregs.
— Atnes. Vispār mums, liekas, nāksies mobilizēt «Lādogas» resursus: astronauti diezin vai gribēs dzesēt slāpes ar tādu suslu, kādu dzēruši tie trīs no «Saules». " v
— Kāpēc no «Šaules»?
— Tā laikam sauc viņu kasti. — Sīvers iesmējās un sāka pārcilāt kabeļa neskaitāmās dzīslas.
Viņš pieslēdza telekameru tālvades pulti, tad monitoru, pašas kameras un jau ķērās pie «Lādogas» raidstacijas tālvades pults, kad beidzot Bregs atnesa glāzes ar dzesēto sulu maisījumu.
— Vai bārmens bija sabojājies? — jautāja Sīvers, ņemdams glāzi.
— Nē, — Bregs sacīja. — Es ilgi lauzīju galvu, bet šo nosaukumu nevaru atcerēties. «Saule» — nē, tādu noteikti nekur neesmu sastapis.
— Un tomēr «Saule». Tā tur bija rakstīts. Dziestoša saule. Vai vēl labāk: Saules aptumsums. Korpuss tā apsvilināts, ka baidījos uzsist pa bortu — likās, urbis tam varētu izskriet cauri. Tiesa, tur, kur bija strādājis pulētājs, metāls atkal sācis spīdēt. Tāpēc šoreiz viņi, acīm redzot, vēl aizvilksies sveikā līdz Titānam, bet nākošajā reisā, varu derēt, inspektors viņus nelaidīs. — Sīvers apskatīja radiostacijas fidera dakšu. — Mazliet izļodzījusies. Tūlīt nostiprināšu, bet tu tikmēr atpūties, jo vajadzēs vēl uzstādīt kameras ārpusē. Vai arī labāk uzstādi kameras un pēc tam atpūties, — Sīvers veicīgi rīkojās ar skrūvgriezi. — Kameras uzstādīt tu taču proti?
— Ne jau pirmo gadu lidoju ar telereportieriem, — atrūca Bregs un kārtējo reizi devās uzvilkt skafandru.
Sīvers palīdzēja viņam apģērbties un atkal ķērās pie darba. Bregs paņēma divas kameras un nozuda tamburā.
Sīvers izolēja salaiduma vietu un vēroja, kā mīkstā lenta salīp, veidojot cietu apvalku. Tad ieslēdza radiostacijas tālvades pulti un kā pēdējo pievienoja monitoru strāvai un antenas kabelim. «Nu viss ir kārtībā,» viņš nopriecājās, saberzēja rokas un iedarbināja monitoru. Bregs tikmēr bija paspējis uzstādīt kameras un tagad, noņēmis ķiveri, atgriezās ģērbtuvē.
— Tā, nu varam atpūsties, — teica Sīvers.
— Ja neesmu vajadzīgs, labāk iešu samontēt jauno automātu.
— Pagaidi, — Sīvers iebilda, — tūlīt sarīkosim ģenerālmēģinājumu, tajd varēsi iet. Iedzer vēl kādu kokteili un atnes arī man pie reizes.
Viņš iedarbināja «Lādogas» radiostaciju. Telpu piepildīja vienmuļš troksnis. Bija ieslēgts diapazons, kurā raidīja «Zilais Putns».
— Tūdaļ pārbaudi beigšu un izsaukšu Zemi. Paziņosim, ka viss ir kārtībā, — Sīvers teica un paskatījās uz indikatora bultiņu, kura viegli svārstījās. Pēkšņi viņš nodrebēja: caur traucējumu sprakšķiem izlauzās vārds. Balss bija skaļa, taču stipri aizsmakusi un ļoti neskaidra.
— Attālums… — Sīvers pačukstēja.
Vēlreiz atskanēja skaļa čērkstoņa, bet Sīvers jau bija ieslēdzis noskaņošanās automātiku. «… Nolaidīsimies,» sēcošā balsī teica skaļrunis. «Apstiprinājumu negaidu, seanss pēc divām stundām, sveicam jūs, Zeme, mīļie, stop.» Čērkstoņa spēji pieauga, tad noplaka.
Bregs pieskrēja, izšļakstīdams no glāzēm dzērienu. Sīvers sajūsmā paskatījās uz viņu un klusi sacīja:
— Tie ir viņi.
— Liekas, ļoti tuvu.
— Pēc divām stundām droši vien būs klāt! Re, kā steidzas! Nākamo sakaru seansu viņi grib rīkot šeit. Bet mēs to izdarīsim viņu vietā! — Sīvers nepacietīgi samīņājās, it kā grasītos tūlīt kaut kur skriet. — Bet rūdas vedējs vēl ir te? Nu gan viņiem būtu laiks aizvākties.
Sīvers ieslēdza monitoru un pagrieza kameras rūdas vedēja virzienā. Kuģa apvalks tagad bija tīrā, lūka aizvērta. Augšā lēni rotēja paraboliskais antenas režģis. Pēkšņi iedegās un atkal nodzisa navigācijas ugunis, tad iedegās vēlreiz un vairs netika nodzēstas.
— Skaties, — sacīja Sīvers, — rūdas vedējs, liekas, startē. Arī viņi, acīm redzot, uztvēruši raidījumu. Tātad steidzināt nevajadzēs. — Viņš pat sāka just kaut ko līdzīgu simpātijām pret šiem vīriem, kas visu bija tik labi sapratuši. — Izsaucu Zemi!
Viņš noliecās pār pulti, taču Bregs viņu atturēja:
— Pagaidi. Starta laikā traucējumi būs tādi, ka mūs tik un tā nedzirdēs.
— Re, vēl tīri smuks kuģītis, ja kārtīgi noberž! — iesaucās Sīvers. — Vai zini, kļūst gandrīz žēl, ka tam vairs nav lemts lidot.
— Par to mēs nevaram spriest.
— Esmu pārliecināts, ka savu laiku tas sen jau nokalpojis.
— Tūlīt paskatīsimies, — sacīja Bregs.
Viņš piegāja pie bibliotēkas skapīša, kas viesmīlīgi atvēra durvis, un, parakņājies starp Saltikova un Stendāla sējumiem, atrada Kosmiskā reģistra rokasgrāmatu. Izšķirstījis to, Bregs paraustīja plecus un teica:
— Tāda nosaukuma tomēr nav. Neviena, kurā būtu minēta Saule. Kaut gan, pagaidi… — viņš atkal sāka pētīt rokasgrāmatu.
Sīvers apsēdās ērtāk un sāka pārbīdīt pulti, cenzdamies to novietot pēc iespējas parocīgi.
— Vēl vajadzētu pārbaudīt apgaismojumu, — viņš nomurmināja un pagrieza slēdzi. «Lādogas» spēcīgie prožektori izvirda gaismas straumes.
Mazliet padomājis, Sīvers ieslēdza arī galveno prožektoru, kura grozāmā aploce bija piestiprināta kuģa priekšgalā. Tai pašā mirklī rūdas vedēja apvalks uzliesmoja, it kā luminiscējošā šķidrumā iemērkts.
— Paskat, — sacīja Sīvers, — tieši tas, kas vajadzīgs! Bet, pag, ko tad viņi? Skaties!…
Bregs paskatījās uz monitora ekrānu un ieraudzīja, ka rūdas vedējs signalizē ar navigācijas ugunīm.
— Pateicos, — viņš skaļi nolasīja.
Sīvers pasmīnēja:
— Acīm redzot, domā, ka šī iluminācija rīkota viņiem par godu.
Ugunis vēl arvien mirkšķināja.
— Laimīgu palikšanu, — izlasīja Bregs un piebilda: — Klausies, viņi tiešām startē! Laika vēl atliku likām, bet viņi startē!
—N Jo labāk, — teica Sīvers.
— Tu atdevi instrumentu?
— Nē, aizmirsu.
— Slikti, — sacīja Bregs. — Tā neklājas.
Viņš steidzīgi sameklēja somā urbi, nokasīja no tā sabiezējušo, ar putekļiem sajaukto eļļu, tad strupi nolamājās. Sīvers neizpratnē iepleta acis. Sekundi vēlāk viņš panāca Bregu ģērbtuvē. Pilots izmisīgi centās atraut no spailēm skafandru. _