Sīvers paraustīja plecus.
— Viņi jau ievilkuši antenu.
Tomēr ari viņš steigšus ielīda Brega pasniegtajā skafandrā. Pilots aiz nepacietības dīdījās kā rikšotājs hipodromā. No stacijas abi izskrēja tajā brīdī, kad kuģis ar navigācijas ugunīm signālizēja: «Uzmanību… Uzmanību … Uzmanību!…» Bregs spēji apstājās, ķerdamies pie klints bluķiem, lai noturētos kājās.
— Skaties! — viņš neskanīgi teica.
Amortizatoru saliektie posmi sāka lēnām iztaisnoties, it kā no dziļa pietupiena kuģis gribētu izslieties pilnā augumā un līdzīgi balerīnai pacelties pirkstgalos. Gludi nošķeltais korpuss cēlās arvien augstāk, bet ne viss — pati platākā daļa joprojām palika no kosmodroma virsmas atrauto amortizatoru papēžu līmenī; šīs konstrukcijas, acīm redzot, bija nesaraujami saistītas, bet viss korpuss tikmēr cēlās augstāk un augstāk… Bregs nometās ceļos un sāka apskatīt kuģi no apakšas. Drīz vien rūdas vedēja priekšgals jau bija aizsniedzis «Lādogas» virsotni un pacēlies vēl krietni augstāk.
Bregs, liekas, bija ieraudzījis to, ko gribēja, jo strauji pielēca kājās un parāva Sīveru aiz pleca.
— Nekavējoties atpakaļ! — viņš kliedza. — Uz staciju! Ātrāk!
Sīvers iebilda:
— Labāk paskatīsimies no šejienes, es nekad neesmu redzējis…
— Un arī neredzēsi, kretīn! — Bregs rēca, stumdams Sīveru uz durvīm.
Stacijā viņi, nenovilkuši skafandrus, tūlīt metās pie monitora. Kuģis tagad stāvēja nekustīgi. Bregs noliecās pār pulti un sāka drudžaini grozīt vadības kloķus. Drīz ārējo kameru objektīvi bija notēmēti tā, lai kuģi varētu redzēt tuvplānā no apakšas.
Sīvers paskatījās uz ekrānu, uz Bregu, atkal uz ekrānu; objektīvi it kā pievilka klāt kuģa lejasdaļu un ielūkojās tajā slīpi uz augšu, un Sīveram likās, ka viņš ieraudzījis ezeru ar smagu, mierīgu ūdeni, kura virsma slēpj bezdibeņa dzīles.
— Saprati? — iekliedzās Bregs.
Sīvers nepaspēja atbildēt. Klintis nodrebēja. Sīvers pieķērās pie galda. Planēta sašūpojās. Miljoni violetu bultu ietriecās klintīs. Pašķīda akmens šķēpeles. Sīvers īdēdams purināja galvu. Kuģis, iztaisnojies un stalts, lēnām cēlās augšup Japeta melnajās debesīs. Violetā gaisma dzisa, izplēnēja, kļuva vāra un spokaina, bet «Lādogas» vīri skaidri iztēlojās, kāds gamma kvantu viesulis tagad plosās aiz stacijas sienām.
— Manas kameras! — iebrēcās Sīvers. — Velns parāvis!
Viņš strauji nospieda vairākus slēdžus. Pirmā kamera bija kļuvusi akla, pāri tai joprojām gāzās šķembu lietus. Sīvers atkal ieslēdza otro. Kuģis bija jau augstu, tas zaigoja kā maza, bet tuva planēta^
— Skaisti, — Sīvers drūmi norūca. — Nav vārdam vietas. Viss bija labi, tikai beigās ņēma un sasita kameru.
— Ko tu iesāktu tagad ar kameru?
Sīvers pašķielēja uz pilotu.
— Kas varēja paredzēt, ka rūdas vedējam ir fotonu vilkme?
— Kāpēc rūdas vedējam? — īgni jautāja Bregs. — Kas tev teica, ka tas ir rūdas vedējs?
Dažas sekundes viņi klusēja, skatīdamies viens otram acīs.
— Ek, liecies mierā! — Sīvers sacīja. — Tas nevar būt.
— Še, — teica Bregs.
Viņš pagrūda resno urbi, un tas dārdēdams aizripoja pa galdu.
Sīvers paņēma urbi un izlasīja tajā iekalto uzrakstu «Zilais Putns». Un nākošajā rindā — «Saules sistēma».
— Tādi bija pirmie starpzvaigžņu kuģi, — teica Bregs. — Nolaidušies tie sabīdījās, pie tam korpuss gandrīz uzgūlās spogulim. Ja uz planētas ir blīva atmosfēra un viesuļvētras, nav iespējams citādi noturēties. Vajadzēja rēķināties ar to, ka tādas planētas būs. Cilvēki lepojās, ka pirmoreiz izlauzušies ārpus Saules sistēmas robežām. Uzraksts zem kuģa nosaukuma ir šī lepnuma izpausme. Tas, saprotams, nebija domāts tiem, kurus astronauti būtu varējuši satikt, svešas civilizācijas pārstāvji uzrakstu tik uji tā diez vai spētu atšifrēt. Tas bija rakstīts sev. Tiem, kas aizlidoja, un tiem, kas palika. Saules sistēma! Cik gan mīļākas kļūst pašu mājas, kad uz tām skatās no malas!
— Aha, — neizteiksmīgi piekrita Sīvers.
Viņš sēdēja pie galda un lūkojās sienā, kur bija uzgleznota Zemes ainava. Ūdens vēl arvien burbuļoja renē — Japeta vienīgajā strautā. Sīvers piecēlās un aizvēra krānu.
Bregs izslēdza kameras, tad sāka atvienot kabeli.
— Pagaidi, — sacīja Sīvers.
Bregs paraustīja plecus.
— Kāda jēga gaidīt? Vairāk nekā nebūs. — Viņš uzmauca kabelim izolācijas uzgali un to rūpīgi pieskrūvēja.
— Nu jā, — Sīvers atkārtoja. — Vairāk nekā nebūs.
— Ko darīsim ar kabeli? — jautāja Bregs.
— Atstāsim, — Sīvers sacīja. — Gan kādam noderēs… Tikai ne man… Bet kāpēc viņi neteica? Man neienāca prātā… Tas ir, nākt jau nāca, es tikai neapjēdzu. Tiešām, esmu muļķis!
Bregs sacīja:
— Droši vien. Bet nekas, tu vēl esi jauns un šie nav pēdējie varoņi ne uz Zemes, ne kosmosā.
— Nerunāsim par to, — Sīvers lūdza.
— Labi, es klusēju…
Viņi izgāja no stacijas un aizvilkās atpakaļ uz savu kuģi. Sīvers jautāja:
— Un tomēr — kāpēc? …
Bregs atbildēja:
— Droši vien viņiem derdzās leģendas. Viņi gribēja izgulēties vai pasēdēt, iemērkuši kājas ūdenī. Viņu kuģī taču nav strauta.
Nostiprinājuši kravu, abi uzkāpa augšā un novilka skafandrus.
— Jā, — sacīja Sīvers. — Uz Japeta viņi atrada strautu. Bet ainava bija draņķīga.
— Tas viņiem nebija svarīgi, — iebilda Bregs. — Viņiem bija vajadzīga Zeme. Bet tagad pievērsīsimies darba terapijai: apmaini šos automāta blokus.
— Labs ir, — Sīvers steidzīgi piekrita, izņēma blokus un sāka to vietā iemontēt jaunus. Nometis uz grīdas kārtējo nosvilināto detaļu, viņš pēkšņi iesaucās: — Nē, tas nevar būt! Tie nebija viņi. Tur nebija cilvēka ar uzvārdu Krajs. Noteikti nebija! Vari pārbaudīt rokasgrāmatā! — No atvilktnes, kurā glabājās instrukcijas un tehniskās pases, viņš izvilka biezu sējumu un pasniedza Bregam. — Še, skaties!
— Kāpēc? — Bregs atbildēja. — Es arī tāpat tev ticu.