SUŅA SIRDS
MIHAILS BULGAKOVS
Tulkojusi ANDRA NEIBURGA
U-u-u-u-u-hu-hu-huū! 0, paraugieties uz mani, es mirstu. Putenis pavārtē rēc man aizlūgumu, un es kaucu Iīdzi. Pagalam es esmu, pagalam. Nelietis netīrā micē — Tautas Saimniecības Centrālās Padomes normālās barošanas ēdnīcas pavārs — uzgāza verdošu ūdeni un nobrucināja man kreiso sānu. Kids derglis, un vēl proletārietis skaitās. Kungs Dievs, kā sāp! Līdz kauliņiem miesu izēda. Tagad nu gaudoju, gaudoju, tak vai ar gaudošanu līdzēsi.
Ar ko es vinam traucēju? Vai es Tautas Saimniecības Padomi izrišu, mēslu bedrē parakādamies? Skopais preteklis. Jūs paverieties kādreiz uz viņa mūli, — platāks par garu. Sarkanviepļainais zaglis. Ak, laudis, laudis. Pusdienlaikā mice mani ar verdošu ūdeni pacienāja, bet nu jau satumsis, apmēram četri pēc pusdienas, spriežot pēc sīpolu smaržas, kas no Prečisteņkas ugunsdzēsēju bāzes plūst. Ugunsdzēsēji kā jums zināms, putru ēd vakariņās. Bet par putru, tāpat kā sēnēm, nav nekā sliktāka. Starp citu, pazistami suņi no Prečisteņkas stāstīja, ka IVeglinnajas restorānā «Bārs» dežūrēdienu rijot — sēnes, mērce «pikan» — 3 rbl. 75 kap. porcijā. Nu, tā ir gaumes lieta — tiklab kā galošu laizīt
Sāns smeldz neciešami, un savas karjeras galu es redzu pilnīgi skaidri: rīt parādīsies čūlas, un, sakiet lūdzu, ar ko es tās ārstēšu? Vasarā var uz Sokolņikiem aizdiegt, tur aug tāda īpaša, ļoti laba zālite. Bez tam vēl desu galus pa brīvu pierīsies, taukainus papirus pilsoņi piemētājuši — nenolaizities. Un ja vēl kāda grezele mēness gaismā uz estrādes ripas tā nedziedātu «mīļā Aīda», ka sirds krūtīs pamirst, būtu pavisam lieliski. Bet kur tagad dēsies? Ar zābaku pa pakalu neesat spārdits? Esat. Ar ķieģeli pa ribām dabūjuši? Gana baudits. Visu esmu piedzīvojis, ar savu likteni samierinos un, ja tagad raudu, tad tikai no fiziskām sāpēm un aukstuma, un tādēļ, ka mans gars vēl nav izdzisis . . . Dzīvelīgs ir suņa gars.
Bet, lūk, mans ķermenis ir novārdzināts, sadauzīts, laudis gana to smējuši. Gaivenais — kā laida viņš ar vārošo ūdeni, karstums visu spalvu noēda, tātad aizsardzibas kreisajam sānam nekādas. Es ļoti viegli varu dabūt plaušu karsoni, bet, to dabūjis, es, pilsoņi, badā nosprāgšu. Ar plaušu karsoni pienākas parādes ejā, zem trepēm gulēt, bet kurš manā, guļoša neprecēta suņa.vietā skraidīs pa miskastēm barību meklēt? Sabeigsies plaušas, sākšu uz vēdera līst, pavārgšu, un jebkurš spečuks mani ar koku beigtu nodauzīs. Un sētnieki pagrābs aiz kājām un savos vākos Ielidinās . . .
No visiem proletāriešiem visneķītrākie draņķi ir sētnieki. Cilvēces pabiras — viszemākā kategorija. Pavāri gadās visādi. Piemēram, nelaiķis Vlass no Prečistevkas. Cik dzīvību nav izglābis. Tāpēc, ka slimības Iaikā pats galvenais — kādu kumosiņu nokampt. Un gadās, lūk, vecie suņi stāsta, Vlass pamet kaulu, bet pie kaula vēl krietna strēmele gaļas. Lal viņam debesu valstiba par to, ka īsta personība bij, grāfu Toļstihu mājas pavārs, nevis no Normālās Barošanas padomes. Suņa prātam nav aptverams - kā viņi tai normāļajā barošanā izdarās. Viņi tak, nelieši, kāpostus ar smirdošu sālītu gaļu vāra, bet tie, nabadziņi, neko i nejauš. Skrien, rij, strebj.
Daža mašīnrakstītājiņa pēc IX kategorijas četrarpus červoncus saņem, tiesa, mīļākais viņai fildepersa zeķes uzdāvina. Bet kāda ņirgāšanās viņai par šo fildepersu nav jāizcieš. Viņš tak viņu ne kādā nebūt parastā veidā, viņš viņu franču mīlai pakļauj. Maitas tie franči, starp mums runājot. Kaut lepsē bagātīgi, un visu ar sarkano vīnu. Jā . . . Atskrien mašīnrakstītājiņa, par četrarpus červonciem uz «bāru» neaiziesi. Viņai pat kinematogrāfam nepietiek, bet kinematogrāfs sievietei dzīvē vienīgais mierinājums. Dreb, viebjas, bet vico iekšā . . . Padomājiet vien: 40 kapeikas par diviem ēdieniem, bet tie abi, tie ēdieni, ne 15 kapeikas nemaksā, tāpēc ka pārējās 25 zavhozs* ievilcis. Vai tad viņai tāda ēdināšana vajadzīga? Viņai gan labās plaušas galotne skārta, gan sieviešu slimība uz franču pamata, un dienestā viņai no algas atskaitīts, un ēdnīcā ar sasmakušu gaļu piebarota, re, viņa, lūk, viņa . . . Skrien uz pavārti mīlnieka zeķēs. Kājas aukstas, vēderā pūš, tāpēc ka spalva viņai Iīdzīga manējai, bet biksites valkā plānas, tādu špicainu šķietamību. Kankari milniekam. Uzģērbtu viņa flaneļa, pamēģinātu, šis kā ieaurosies: ak, cik tu gan nesmalka! Apnikusi man mana Matrjona, gana esmu ar flanela biksēm nomocījies, nu mans laiciņš ir pienācis. Es tagadiņ esmu priekšsēdētājs, un, cik vien sazagšu, visu par sievietes miesu, par vēžu kakli- ņiem, par Abrau-Djurso izdošu. Tāpēc ka jaunībā esmu pilnam izbadojies, pietiks, bet aizkapa dzīves tik un tā nav.
Žēl man viņas, žēl! Bet pašam sevis man vēl vairāk žēl. Ne jau dēļ egoisma tā saku, o, nē, bet gan tādēl, ka mūsu apstākļi patiešām nav vienlīdzīgi. Viņai kaut mājās silti, nu bet man, man . . . Kur Iikšos? U-u-u-u-ū! . . .
— Suk, suk, suk! Šarik, eu Šarik! Ko smilksti, nabadziņ? Kas nodarijis tev pāri? Uh . . .
Sniega vētra, sausnējā ragana, nodārdināja vārtus un ar slotu nobrauca jaunkundzei par ģīmi. Uzsita bruncišus Iidz celgaliem, atklāja krēmkrāsas zeķites un slikti izmazgātas mežģiņu veļas maliņu, apslāpēja vārdus un noslēpa, aizputināja suni.
Ak dievs . . . Kas par laiku . . . Uh . . . Un vēders ari sāp. Tā gaļa, tā sālītā gaļa! Un kad reiz tas beigsies?
Galvu noliekusi, jaunkundze metās uzbrukumā, izlauzās caur vārtiem, uz ielas putenis viņu sagrāba, grieza, mētāja, lerāva sniega virpulī, un viņa pazuda.
Bet suns palika pavārtē un, ciezdams sāpes sakroplotajā sānā , piespiedās aukstajai sienai, aizkusa un cleši izlēma, ka nekur vairs no šejienes prom neies, tepat pavārtē ari nosprāgs. Ap sirdi bija tik rūgti un sāpīgi, tik vientuļi un baigi, ka sīciņas suņa asaras kā pērlītes sāka riesties no acīm, uz vietas nožūdamas. Samaitātais sāns novēlies sasalušiem pinkuļiem, starp kuriem biedinoši rēgojās sarkani apdeguma plankumi. Cik gan stulbi, truli, vienaldzigi ir pavāri. Par Šariku» viņa to nosauca . . . Kāds viņš, pie velna. Šariks? Šariks» nozīmē — apaļš, nobarots, dumjš, auzu biezputru rij, dižciltīgu vecāku dēls, bet viņš ir pinkains. kārns un noplucis, izmērējis vazaņķis, bezpajumtnieks suns. Nu ko, paldies par labu vārdu.
Pāri ielai spoži apgaismotajā veikalā noklaudzēja durvis, un tajās parādījās pilsonis. Tieši pilsonis, un nevis biedrs. Visticamāk pat — kungs. Tuvāk — skaidrāk — kungs. Domājat, es pēc mēteļa spriežu? Nieki. Mēteļus tagad nēsā arī proletārieši. Tiesa, apkakles nav tādas, ko tur runāt, tomēr pa gabalu var sajaukt. Bet, Iūk, pēc acīm — ne pa gabalu, ne tuvumā nesajauksi. 0, nozīmīga lieta — acis. Kā barometrs. Viss redzams — kam tuksnesīgas skumjas dvēselē, kurš ne par šo, ne par to ar zābaku ribās iebliezīs, kurš pats no visa baidās. Lьk, tādu pēdīgo roklaižu taisni patīkami pie potītes nogrābt. Baidies — nu tad saņem. Ja baidies — esi pelnījis . . . r-r-r . . . vau-vau . . .
Kungs sniegputeņa virpulī droši šķērsoja ielu un devās uz pavārti. Jā, jā, šim viss kā uz delnas. Šis sasmakušu gaļu vis nelepsēs, avīzēm uzrakstīs: mani, Filipu Filipoviču, ar draņķi piebarojuši.
Lьk, viņš, tuvāk un tuvāk. Šis ēd bagātīgi un nezog, ar kāju nespers un arī pats neviena nebaidās. Viņš ir garīga darba kundziņš, ar spicbārdiņu un sirmām ūsām, mīkstām un brašām kā franču bruņiniekam, tikai smaku putenis no viņa nes nelāgu — pēc slimnīcas. Un cigāriem.
Kāds jods viņu, jāprasa, uz Centrhoza kooperatīvu atnesis? Lьk, viņš, blakus . . . Ko meklē? U-u-ū . . . Ko viņš varēja pirkt tik draņķīgā bodītē, viņam ar Ohotnij Rjadu nepietiek? Ko-o? Desu?. Kungs, būtu jūs redzējis, no kā taisa to desu, jūs veikalam i tuvu neietu. Atdodiet viņu man.
Suns saņēma visus atlikušos spēkus un neprātā izlīda no pavārtes uz trotuāra. Putenis virs galvas izšāva kā no plintes, pasvieda gaisā milzīgos audekla plakāta burtus — «Vai iespējama atjaunināšanās?».
Skaidrs, ka iespējama. Smarža atjaunināja mani, uzslēja kājās, dedzinošiem viļņiem sažņaudza jau divas diennaktis tukšo kuņģi, slimnīcu uzvarējušā smarža, dievišķā maltas desas smarža ar ķiplokiem un pipariem! Jūtu, zinu —desa viņam ir kažoka labās puses kabatā. Viņš ir virs manis. 0, manu pavēlniek! Paskaties uz mani. Es mirstu. Verga dvēsele mana, neģēlīgais liktenis!
Pārplūzdams asarām, suns līda uz vēdera kā čūska. Pievērsiet uzmanību pavāra darbiņam. Bet jūs jau ne par ko nedosiet. Oh, loti labi es pazīstu bagātos ļaudis. Bet būtībā — kam jums viņa? Kam jums sapuvis zirgs? Nekur citur kā Mosseļpromā tādu nāvēkli nedabьsiet. Bet jūs, pateicoties vīriešu dzimumdziedzeriem, šodien esat brokastojis, jūs, pasaules nozīmes spīdekli. U-u-u-ū-ū . . . Kas gan negadās pasaulē? Redzams, par agru man mirt, bet izmisumā krist — nudien grēks. Rokas viņam laizīt, cits nekas neatliek. ,
Noslēpumainais kungs noliecās pie suņa, nozibsnīja zelta briļļu rāmīšiem un izvilka no labās kabatas baltu iegarenu vīstoklīti. Brūnos cimdus nenovilcis, attina papīru, ko tūdaļ sagrāba putenis, un nolauza gabalu desas, tā sauktās «Krakovas sevišķās». Un sunim šo gabalu.
0, nesavtīgā persona! U-u-!
— Fuit, fuit! — kungs uzsvilpa un piebilda stingrā balsī: — Nem! Šarik, Šarik!
Atkal Šariks. Nokrustījuši. Tak — sauciet, kā gribat. Par tādu ārkārtēju jūsu rīcību.
Suns acumirklī norāva desai ādu, šņukstēdams iegrauzās krakovietē un aprija to viens divi. Pie tam līdz asarām aizrijās ar desu un sniegu, jo negausībā gandrīz norija striķīti. VēI, vēl laizu jums roku. Bikšu staras skūpstu, mans labdari!
— Nu, pagaidām pietiks . . . — kungs runāja aprauti, kā komandējot. Viņš noliecās pie Šarika, vērīgi ielūkojās tam acīs un negaidot intīmi un maigi pārvilka ar roku Šarika vēderam.
— A-hā, — viņš daudznozīmigi teica, — kakla siksnas nav, nu burvīgi, tieši tu man esi vajadzīgs. Nāc līdzi. — Viņš paklikšķināja pirkstus. — Fuit, fuit!
Jums līdzi iet? Kaut uz pasaules galu. Spārdiet mani saviem filca zābaciņiem, ne vārdiņa nebildīšu.
Visā Prečisteņkas garumā mirdzēja lukturi. Sāns sāpēja neciešami, taču Šariks to brīžam pat aizmirsa, vienas nīgras domas pārņemts — kā nepazaudēt burzmā brīnumaino parādību kažokā, kā izpaust viņam savu mīlestību padevību. Un reizes septiņas ceļā no Prečistevkas līdz Obuhova šķērsielai viņš to izpauda. Botīti noskūpstīja; Mirušo šķērsielas, ceļu atbrivodams, ar mežonīgu gaudošanu tik ļoti pārbiedēja kādu dāmu, ka tā apsēdās uz ceļa stabiņa; pāris reižu ieķilkstējās, lai uzturētu līdzjūtību pret sevi.
Kaut kāds maita kaķis, sibīrietim pakaļ darināts klaidonis iznira no ūdens notekcaurules un, neraugoties uz sniegputeni, saoda krakovieti. Šarikam tumšs sametās acīs no mas, ka bagātais dīvainis, kurš pavārtē pievāc ievainotus suņus, kazi, arī šito zagli paķers līdzi un nāksies dalīties Mosseļproma izstrādājumos. Tālab viņš uz kaķi tā noklabināja zobus, ka tas, šņākdams kā caura šļūtene, uzšāvās pa cauruli Iīdz otrajam stāvam. — F-r-r-r . . . vau! Š Priekš katra Prečisteņkā klaiņojoša plukatas ar Mosseļpromu neapgādāsies.
Kungs padevību novērtēja un pie pašas ugunsdzēsēju bāzes, pa kuras logu plūda patīkama mežraga rūkoņa apbalvoja suni ar otru gabaliņu, mazāku, tā ap zolotņikiem pieciem. '
Eh, dīvainis. Pievilina mani. Neuztraucieties! Es tāpat nekur nepazudīšu. Vilkšos aiz jums, kur vien pavēlēsiet
— Fuit, fuit, fuit! Šurp!
Uz Obuhovu? Esiet tik laipni. Mums šī šķērsiela ļoti labi pazīstama.
— Fuit, fuit! Šurp? Ar lielāko . . . E-ē, nē, atvainojos Nē. Tur ir šveicars. Bet par šveicaru pasaulē nekā sliktāka nav. Daudzkārt bīstamāks par sētnieku. Pilnīgi neciešama suga. Par kaķiem pretīgāki. Tresotie rīkļurāvēji.
— Tak nebaidies, nāc.
— Esiet sveicināts, Filip Filipovič!
— Sveiks, Fjodor.
Tā tik ir personiba. Dievs miļais, ko gan tu esi m piespēlējis, suņa likten mans! Kas tā par personu, kas ielas krančus garām šveicariem var ievest dzīvokļu pārvaldes mājā? Skat, šitas nelietis — ne čiku, ne grabu! Tiesa skatiens šim apmācies, taču visumā vienaldzīgs zem zelttresotās cepures malas. It kā tā arī pienāktos. Ciena kungu ai, kā ciena! Nu ko, es kopā ar viņu, es viņam līdzi. Ko, nepatīk? Kod mēlē. Eh, ieķert tavā varžacainajā proletārieša kājā. Par visu to ņirgāšanos, kas mūsējiem jāpiedzīvo Cik reižu man neesi purnu ar slotu kropļojis, ko?
— Nāc, nāc.
Saprotam, saprotam, esiet tik laipni, neuztraucieties Kurp jūs, turp arī mēs. Jūs tik celiņu norādiet, bet es jau neatpalikšu, neraugoties uz manu briesmīgo sānu.
No trepēm uz leju:
— Vēstuļu, Fjodor, man nav bijis?
No lejas godbijīgi:
— Nekādi ne, Filip Filipovič (tin intīmā balsī nopakaļus), — bet tŗešajā numurā dzīvokļa biedrus iemitinājuši
Cienījamais suņu labdaris strauji apsviedās uz pakāpiena un, pār margām noliecies, šausmās izsaucās:
— Nu-ū!
Viņa acis kļuva apaļas un ūsas sacēlās stāvus gaisā. Šveicars apakšā atlieca atpakaļ galvu un, plaukstiņu lūpām pielāgojis, apstiprināja:
— Tieši tā, veselus četrus gabalus.
— Ak dievs! Varu iedomāties, kas tagad notiks dzīvoklī Nu, un ko viņi?
— Ta neko.
— Un Fjodors Pavlovičs?
— Pēc aizslietņiem aizbraukuši un pēc ķieģeļiem. Starpsienas būvēšot.
— Velns viņu zina, kas notiek!
— Visos dzīvokļos, Filip Filipovič, mitināšot, izņemot jūsējo. Nupatās sapulce bija, jaunu pārvaldi izvēlēja, vecajai pa kaklu un ārā.
— Kas notiek. Ai-ai-ai . . . Fuit-fuit.
Eju jau, traucos. Sāns, vai ziniet, liek sevi manīt. Atlaujiet zābaciņu nolaizīt.
Šveicara treses izzuda lejā. Marmora kāpņu laukumiņā uzvēdīja radiatoru siltums, vēl pagrieziens, un, lūk, — beletāža.
Nav nekādas jēgas mācīties lasīt, jo gaļa tāpat smaržo pa gabalu. Un tomēr, ja jūs dzīvojat Maskavā un jums ir kaut kripatiņa smadzevu paurī, gribot negribot ielauzīsieties ābecē, un bez jebkādu kursu palīdzības. No četrdesmit tūkstošiem Maskavas suņu varbūt tikai kāds pilnīgs idiots nesaliks no burtiem vārdu «desa».
Šariks sāka mācīties pēc krāsām. Viņš tikko kluva četrus mēnešus vecs, kad visā Maskavā parādījās zilzalas izkārtnes ar uzrakstu MC1TO — gaļas tirdzniecība. Atkārtošu, ka jēgas tam visam nekādas, jo gala tāpat pa gabalu dzirdama. Un reiz gadījās klūme: vadoties pēc indīgi zilganās krāsas, Šariks, kura ožu uz mirkli bija notrulinājis benzīna dūmu smārds, galas veikala vietā iespērās brālu Golubizneru elektrisko piederumu veikalā Mjasņicka ielā. Tur pie brāliem viņš nobaudīja izolētu stiepli, kas izrādījās nepatīkamāka par važoņa pātagu. Šis ievērojamais mirklis tad arī jāuz- skata par Šarika izglītības sākumu. Jau tūdal uz trotuāra Šariks sāka aptvert, ka «zils» ne vienmēr nozīmē «gaļa», un, no dedzinošajām sāpēm miegdams asti starp pakalkā- jām un kaukdams, atcerējās, ka virs visām gaļas bodītēm pirmais no kreisās stāv ragaviņām Iīdzīgs zelta vai rūsgans kleinkājis ķeburs.
Tālāk vedās vēl labāk. «A» viņš iemācījās «Glavribā uz Mohovajas stūra, un pēc tam arī «B» — tuvoties viņam bija ērtāk no vārda astes gala, jo vārda sākumā stāvēja milicis.
Apdarinātie keramikas kvadrātiņi uz Maskavas stūru namiem vienmēr un neizbēgami nozīmēja «S-i-e-r-s». Vārdu ievadošais melnais patvāra krāns apzīmēja bijušo saimnieku Čičkinu, Holandes sarkanā siera grēdas, zvērus komijus, kuri neieredz suņus, zāģu skaidas uz grīdas un pretīgo, šebi smirdošo bakšteinu.
Ja spēlēja ermoņikas, kas nebija daudz Iabāk par «mīlo Aīdu», un smaržoja pēc cīsiņiem, baltu plakātu pirmie burti ārkārtīgi ērti kārtojās vārdā «nepiekl …», kas nozīmēja «nepieklājīgus izteicienus nelietot un dzeramnaudu nedot». Šeit reizēm kā atvari sagriezās kautini, cilvēkus dauzīja ar dūrēm pa purnu, tiesa, retos gadījumos; suņus sita pastāvīgi — ar salvetēm vai zābakiem.
Ja logos karājās apkaltuši šķiņķa gabali un mētājās man- darīni . . . vau-vau . . . va . . . ga . . . stronomija. Ja tumšas pudeles ar draņķigu šķidrumu . . . Vē-ī-vī-en-ī-vini . . . Bi- jušie brāli Jelisejevi.
Nezināmais pie sava beletāžas dzivokla durvim suni atve- dušais kungs piezvanīja, bet suns tostarp pacēla acis uz prāvo, melno, zelta burtiem aprakstīto plāksnīti, kas karājās platu, ar rožainu vilņotu stiklu iestiklotu durvju malā. Pir- mās trīs zimes viņš saburtoja uzreiz — «Pē-er-o — Pro». Bet tālāk nāca nezin ko nozimējošs ragains ķeksis. «Vai tiešām proletārietis?» — pārsteigts nodomāja Šariks . . . «Tas gan nevar būt.» Viņš pacēla degunu, vēlrelz apostīja kažoku un pārliecinājās: «Nē, no proletārieša ne smakas. Smalks vārds, dievs vien zina, ko nozimē.»
Alz rožainā stikla uzliesmoja negaidita un prieciga gaisma, vēl vairāk izceldama melno plāksniti. Durvis pilnigi bez trokšņa atvērās, un jauna, skaista sieviete baltā priekš- autiņā un mežkiņu galvasrotā nostājās suņa un viņa saim- nieka priekšā. Pirmo no viņiem apņēma dievišķigs siltums, un sievietes svārku mala lesmaržojās kā kreimene.
«Nu tas ir gan, to es saprotu,» suns nodomāJa.
— Eslet tik laipni, ienāciet, Šarika kungs, — saimnieks ironiski uzaicināja, un Šariks, dzijā godbijibā asti luncinā- dams, bija tik laipns un ienāca.
Bagātajā priekšnamā blīvējās milzigs daudzums mantu. Tūdal uzmanibu piesaistīja spogulis lidz pašai grīdai, kurš
nekavējoties atspoguloja otru nošņunkušu un sapluinītu Šariku, briesmīgi brieža ragi kaut kur augstu gaisā, n skaitāmi kažoki un galošas un elektriska opālkrāsas tulpe pie griestiem.
— Kur tad jūs tādu ņēmāt, Filip Filipovič? — smaidot jautāja sieviete un palīdzēja novilkt zilgi dzirkstošo, smago sudrablapsas kažoku. — Ak tu tētīt, cik kraupjains!
— Niekus plāpā. Kur kraupjains? — stingri un aprauti vaicāja kungs.
Novilcis kažoku, viņš stāvēja melnā anglu vadmalas uz valkā, uz vēdera līksmi un nespodri iemirdzējās zelta ķēde
— Nu pagaidi, negrozies, fuit . . . Tak negrozies, dumi ķīt. Hm! . . . Tas nav kraup . . . tak stāvi, tu, veins . . . H A-hā. Tas ir apdegums. Kāds neģēlis tevi applaucējis. Ko? Tak stāvi tu mierīgs! . . .
«Pavārs — bezgodis, pavārs!» — žēlabainām acīm pauda suns un vieglītiņām iesmilkstējās.
— Zina, — kungs pavēlēja, — uz apskates istabu viņu, un man tūdal halātu.
Sieviete uzsvilpa, paknikšķināja pirkstus, un suns, mirkli vilcinājies, viņai sekoja. Abi nonāca šaurā, vāji apgaismotā koridorā, pagāja garām lakotām durvīm, sasniedza gal nogriezās pa kreisi un nokluva tumšā kambarītī; kurš suni tūdal neiepatikās biedinošās smakas dēl . Tumsa noklakšķē ja un pārvērtās žilbinošā dienā, visas malās sāka mirgo laistities un balsnit.
«Ē, nē . . . — domās iegaudojās suns, — piedošanu, bet rokā nedošos! Saprotu, oh, velns viņus rāvis ar visu viņa desu. Suņu klīnikā mani ievilinājuši . . . Tūliņ piespiedīs rīcinellu rīt un visu sānu ar nazīšiem sagraizīs, bet sā nam jau tā piedurties nevar!»
— Ei, nē, kurp?! — ieblāvās tā, kuru sauca par Zinu.
Suns izlocijās, saspringa kā atspere un ar veselo sānu pēkšni tā triecās durvīs, ka nolīgojās viss dzīvoklis. Pēc tam atsprāga atpakaļ un sāka griezties uz vietas kā vilciņš. turklāt apgāzdams spaini, no kura uz visām pusēm izkai- sījās vates pinkuli. Griežoties viņam apkārt žibinājās sienas ar mirdzošu instrumentu skapjiem, lēkāja baltais priekšautiņš un satraukumā izķēmota sievietes seja.
— Kur tu, sātans pinkainais? . . . — izmisigi kliedza Zina, — ak tu, nolāpītais!
«Kur viņiem sētas trepes? . . .» — mēģināja apjēgt suns. Viņš atspērās un, savilcies kamolā, uz labu laimi metās stiklā, cerēdams, ka tās ir otrās durvis. Dzinkstot un grabot nobira lausku krusa, no skapja iziēca vēderaina burka ar rūsganu draņķi, kas acumirklī izplūda pa grīdu un sāka smirdēt. Atsprāga īstās durvis.
— Stāvi, I-lops, — kliedza kungs, lēkājot pa pusei uz- vilktā halātā un ķerstīdams suni aiz kājām. — Zina, grāb viņu aiz čupra, drapķi tādu!
— Tē . . . Tētiņ, ir gan suns!
Vēl plašāk atvērās durvis, un iedrāzās vēl viena vīriešu kārtas persona halātā. Šķaidot sasistos stiklus, viņa metās nevis pie suņa, bet pie skapja, atvēra to, un visu istabu piepildīja salda, šķebīga smaka. Pēc tam persona ar vēde- ru uzgāzās sunim virsū, un suns ar sajūsmu iekampa viņam kājā virs zābakšņorēm. Persona iekunkstējās, bet neapjuka. Šķebinošais šķidrums aizsita sunim elpu un galvā viss sagriezās, pēc tam sāka limt kšjas, un viņš aizmeimuroja kaut kur greizi sāņš. «Paldies, cauri ir, — viņš sapņaini domāja, gāžoties tieši asajos stiklos: — Ardievu, Maskava Neredzēt man vairs Čičkinu un proletāriešus, un Krakovas desu. Dodos debesu valstibā par savu suņa pacietibu. Brāļi, rīkļurāvēji, par ko gan jūs mani?»
Tad viņš apvēlās uz sāniem un izlaida garu.
Kad suns augšāmcēlās, viņam vieglitēm reiba galva un kuņģi drusku spieda nelabums, taču sāna it kā nemaz nebija, sāns saldi klusēja. Suns gurdi pacēla labo plakstu un ar acs kaktiņu ieraudzija, ka sāni un vēders viņam cieši nosaitēti. «Apstrādājuši tomēr, kuces bērni, — neskaidri pavīdēja doma, — bet veikli gan, tiesa kas tiesa.»
— No Seviļas līdz Granadai . . . klusajā nakts krēslā, —virs viņa galvas izklaidīgi un nepareizi iedziedājās kāda balss.
Suns izbrīnījās, atvēra abas acis un divu soļu attālumā no sevis uz baltas taburetes ieraudzīja vīrieša kāju. Bikšu stara un apakšbikses bija sarautas uz augšu, un kailais, dzeltenīgais liels notriepts ar sakaltušām asinīm un jodu.
«Liški tādi! — nodomāja suns, — jādomā, es vinam iekampu. Mans darbiņš. Nu gan ādiņu ģērēs!
— Šķind zobeni un ser-renādes skan! Kāpēc tu, vazaņki, dakteri sakodi? M? Kāpēc stiklus sadauzīji? Ko?
— U-u-ū! — suns žēli iesmilkstējās.
— Nu, labi, labi, esi atjēdzies, un guli, stulbiķi.
— Kā gan jums, Filip Filipovič, tik nervozu suni izdevās pievilināt? — apvaicājās patikama vīrieša balss, un triko apakšbikses noslidēja pa lielu uz leju. Sāka smaržot pēc tabakas, un skapi ietinkškējās stikla trauki.
— Ar maigumu. Vienigais iespējamais veids, kā apieties ar dzīvu būtni. Ar teroru no dzīvnieka neko nepanāksi, lai kādā attistibas stadijā vinš atrastos. Vienmēr esmu to ap- galvojis un apgalvošu an turpmāk. Veltt vini iedomājas, ka terors tiem līdzēs. Nē, nē, nelīdzēs, lai kāds arī būdams — balts, sarkans, vai pat brūns! Terors pilnīgi paralizē nervu sistēmu. Zina! Es šitam neģēlim Krakovas desu par rubli četrdesmit esmu nopircis. Papūlies pabarot, kad šim nela- bums pāries.
Zem slotas iečirkstējās stikli, un sievietes balss koķeti iebilda:
— Krakovas! Pasaulīt, vinam tak vajadzēja galas bodē atgriezumus par kapeikām divdesmit nopirkt. Krakovas desu es pati labprāt apēdīšu.
— Pamēģini tik! Es tev apēdīšu! Tā ir inde cilvēka kunģim. Pieaugusi meitene, bet giuži kā bērns, visādu dranķību bāž mutē. Neiedrošināties! Brīdinu: ne es, ne dakteris Bor- mentāls neiesim ar tevi nonemties, kad kunģi sabojāsi . . . (Ja kāds apgalvos, ka cita līdzināties var ar tevi . . .»
Visā dzīvoklī pa to laiku dzinkstēja sīki, maigi zvaniņa treļļi, no priekšnama ik brīdi skanēja attālinātas balsis. leskanējās telefons. Zina nozuda.
Filips Filipovičs iemeta izsmēķi spainī, aizpogāja halātu, spoguļa priekšā sakārtoja pūkainās ūsas un uzsauca sunim:
— Fuit, fuit. Nu, nekas, nekas, ejam pieņemt.
Suns uzslējās vārgajās kājās, pašūpojās un padrebēja, bet ātri sanēmās un sekoja Filipa Filipoviča plīvojošajam halāta stūrim. Atkal šķērsoja šauro koridoru un ieraudzīja, ka tagad tas no augšas spoži apgaismots. Un, kad atvērās lakotās durvis, vinš kopā ar Filipu Filipoviču iegāja kabi- netā, kura iekārtojums suni giuži vai apžiibināja. Pirmkārt jau viss laistījās gaismā: tā dega zem cilnotajiem griestiem, dega uz galda, dega pie sienas, skapju stiklos. Gaisma lēja spozmi pār milzumu priekšmetu, no kuriem visinteresan- tākā izrādījās pie sienas uz zara sēdoša milzīga pūce.
— Gulies, — Filips Filipovičs pavēlēja.
Atvērās pretējās, griezumiem rotātās durvis, un ienāca sakostais, spilgtajā gaismā izrādidamies skaists, jauns, spi- cu bārdinu; pasniedza papīra lapu un izmeta:
— Bijušais . . .
Tūdal klusi pazuda, bet Filips Filipovičs, halāta stūrus ieplētis, apsēdās pie milzīga rakstāmgalda un uzreiz kluva neparasti dižens un cienīgs.
«Nē, nebūs vis klīnika, kaut kādā citā vietā esmu nokluvis, — mulsi nodomāja suns un novēlās uz paklāja rakstiem •pie smaga ādas dīvāna, — bet to pūci mēs vēl papētīsim . . .»
Maigi pavērās durvis, un ienāca kāds, kura izskats suni tā satrieca, ka vinš gan ierējās, taču ļoti bikli.
— Klusēt! Ba-bā, jūs taču ne pazīt nevar, mīlumin! lenākušais ļoti godbijigi un kautri paklanījās Filipam Filipovičam.
— Hi-hi! Burvis un brīnumdaris jūs esat, profesor, — vinš muisi bilda.
— ģērbiet nost bikses, mīlumiņ! — Filips Filipovičs no- komandēja un piecēlās.
«Kungs Jēzu, — nodomāja suns, — tas tik ir eksemplārs!»
Eksemplāram uz galvas auga pilnigi zaļi mati, kas pa‑
kausī lāsoja rūsganas tabakas krāsā, eksemplāra seja bija grumbu izvagota, bet sejas krāsa rozā kā zīdainim. Kreisā kāja bija stīva, to nācās vilkt pa paklāju, toties labā Iēkāja kā bērnu ampelmanim. Pie lieliskās žaketes atloka kā acs mirgoja dārgakmens.
No ieinteresētības sunim pat izzuda nelabums.
— Kau, kau! . . . — vinš viegiinām ievankškējās.
— Klusēt! Kā guļat, mīļumiņ?
— He-he. Mēs esam vieni, profesor? Tas ir neaprakstā- mi, — kautrīgi sāka bērt apmeklētājs, — Parol D'onner - 25 gadus nekā tamlīdzīga, — subjekts piekērās bikšu pogai,
— Jūs neticēsiet, profesor, katru nakti jaunas meitenes strīpām vien. Esmu pilnīgā sajūsmā. Jūs esat — mags.
— Hm, — Filips Filipovičs raižpilni nokrekškinājās, ie- Iūkodamies viesa acu zilitēs.
Tips, beidzot ticis galā ar pogām, novilka svītrainās bikses. Zem tām parādījās pilnīgi neiedomājamas apakš- bikses krēma krāsā, izšūtas melniem zīda kaķiem un stipri iesmaržinātas.
Suns neizturēja kaķus un ierējās tā, ka subjekts palēcās gaisā.
— Ai!
— Es tev rādišu! Nebaidieties, vinš nekož.
Es nekožu?» — pabrinijās suns.
No bikšu kabatas ienākušajam izkrita maza aploksnīte, uz kuras bija attēlota skaistule izlaistiem matiem. Subjekts palēcās, noliecās, pacēla skaistuli un koši pietvīka.
— Jūs tomēr man skatieties, — brīdinoši un drūmi teica Filips Filipovičs, pirkstu pakratīdams, — skatieties tomēr; nepārspīlējiet!
— Es nepār . . . — subjekts kaunīgi sāka murmināt, tur- pinādams izģērbties, — es, dārgo profesor, tikai izmēģinā- juma kārtā.
— Nu, un kā? Kādi rezultāti? — stingri noprasīja Filips Filipovičs.
Subjekts ekstāzē atmeta ar roku.
— Dieva vārds, profesor, 25 gadus nekā tam līdzīga. Pēdējo reizi 1899. gadā, uz rjū de la Pē, ziniet . . .
— Un kāpēc jūs esat kluvis zalš?
Atnācēja seja sadrūma.
— Nolādētā «Žirkostj»*! Jūs nevarat iedomāties, profesor, ko tie dīkdieņi man krāsas vietā iesmērējuši. jūs tikai paskatieties, — subjekts purpināja, ar acīm meklēdams spoguli. — Pa purnu tādiem! — klūdams nikns, vinš piemetināja. — Ko gan man tagad darīt, profesor? — vinš raudulīgi apvaicājās.
— Hm, nodzeniet uz nullīti.
— Profesor, — apmeklētājs žēlabaini iesaucās, — bet tak atkal sirmi izaugs. Bez tam es vairs nevarēšu parādīties darbā, es jau tā trešo dienu kā nebraucu. Eh, profesor, ja jūs atrastu kādu metodi, kā arī matus atjaunināt!
— Ne uzreiz, dārgais, ne uzreiz, — ducināja Filips Filipovičs.
Noliecies vinš, acīm mirdzot, izmeklēja pacienta pliko vēderu.
— Nu ko, brīnišķīgi, viss pilnīgā kārtibā. Taisnibu sakot, tādu rezultātu es pat negaidīju . . «Daudz asinu, un dzies- mu daudz . . .» Ģērbieties, dārgumiņ!
«Es esmu tā, kas dailāka par visām . . .» — metāliski plerkšķošā balsī piedziedāja pacients un starodams sāka ģērbties. Savedis sevi kārtībā, vinš palēkdamies un izplatidams smaržu mākonus, noskaitija Filipam Filipovičam pacinu baltu naudaszīmju Un ilgi un maigi spieda vinam abas rokas.
— Divas nedēļas varat nerādities, — teica Filips Filipovičs, — bet tomēr Iūdzu jūs: esiet uzmanīgs.
— Profesor! — otrpus durvīm ekstāzē atsaucās balss,
— varat būt pilnīgi mierīgs, — vinš saldkairi ieķiķinājās un pagaisa.
Dzīvokli piebirdināja zvanina skanas, lakotās durvis atvērās, ienāca sakostais, pasniedza Filipam Filipovičam lapu un ziņoja:
«Žirkostj» — kosmētisko līdzeklu izgatavošanas artelis. (Red.)
— Gadi nav pareizi uzrakstīti. Jādomā, — 54-55. Sirds toņi neskaidri.
Viņš nozuda, un parādījās čaukstoša dāma uz vienas auss braši piešķiebtā cepurē, ar mirdzošu koljē uz apvītušā un krumpainā kakla. Zem acīm viņai nokarājās šausmīgi melni maisi, bet vaigi ziedēja sārti kā lellei. Viņa stipri uztraucās.
— Cienītā! Cik jums gadu? — ļoti dzedri viņai jautāja Filips Filipovičs.
Dāma izbijās un pat nobālēja zem krāšlu garozas.
— Es, profesor, zvēru, ja vien jūs zinātu, kāda man drāma!
— Gadu cik jums, cienītā? — vēl dzedrāk atkārtoja Filips Filipovičs.
— Goda vārds . . . Nu, četrdesmit pieci . . .
— Cienītā, — ieaurojās Filips Filipovičs, — mani gaida! Neaizkavējiet, lūdzu, jūs taču neesat viena!
Dāmas krūtis vētraini cilājās.
— Es jums vienīgajam, kā zinātnes spīdeklim. Bet, zvēru, tās ir tādas šausmas . . .
— Cik jums gadu? — loti nikni un spiedzīgi prasīja Filips Filipovičs, un viņa brilles nozibsnīja.
— Piecdesmit viens, — raustīdamās bailēs, atbildēja dāma.
— Noģērbiet bikses, cienītā, — atviegloti izmeta Filips Filipovičs un norādīja uz augstu, baltu ešafotu istabas stūrī.
— Zvēru, profesor, — murmināja dāma, drebošiem pirkstiem taustidamās ap kaut kādām pogām jostas vietā, — šis Morics . . . Es jums atzīstos kā pie bikts . . .
— «No Sevilas līdz Granadai . . .» — izklaidīgi iedziedājās Filips Filipovičs un nospieda marmora mazgājamās ierīces pedāli. iešalcās ūdens.
— Zvēru pie Dieva! — runāja dāma, un viņas vaigu mākslīgajam sārtumam izlauzās cauri dabīgi sarkani plankumi, — es zinu, tā ir mana pēdējā kaislība. Viņš taču ir tāds neģēlis! O, profesor! Viņš ir kāršu šūlers, to zina visa Maskava. Viņš nespēj palaist garām nevienu draņķīgu modisti! Viņš taču ir tik velnišķīgi jauns, — dāma murmināja un iz- meta no čaukstošo svārku apakšas samurcītu mežģīņu mu- džekli.
Suņa prāts bija pilnīgi apmiglojies, un galvā viņam viss sagriezās kājām gaisā.
«Piķis jūs visus rāvis, — viņš neskaidri nodomāja, galvu uz ķepām nolicis un no kauna aizsnaudies, — i necentīšos saprast, ko tas viss nozīmē, — tik un tā nesapratīšu.»
Viņš pamodās no šķindoņas un ieraudzija, ka Filips Fili- povičs nevērīgi iesviež izlietnē kaut kādas mirdzošas tru- biņas.
Plankumainā dāma, rokas pie krūtīm spiezdama, cerīgi raudzījās uz Filipu Filipoviču. Tas cienīgi sarauca pieri un, pie galda apsēdies, kaut ko pierakstīja.
— Es jums, cienītā, pērtiķa olnīcas pārstādīšu, — viņš paziņoja un bargi paraudzījās.
— Ak, profesor, vai tiešām pērtiķa?
— Jā, — nepielūdzami atbildēja Filips Filipovičs.
— Un kad operācija? — nobālot vārgā balsī pavaicāja dāma.
— «No Sevilas lidz Granadai . . .» Mmm . . . pirmdien. Klīnikā liksieties no rīta. Mans asistents jūs sagatavos.
— Ak, es negribu klīnikā. Vai nevarētu pie jums, profesor?
— Redziet, pie sevis es operācijas taisu tikai izņēmuma gadījumos. Tas maksās loti dārgi — 50 červoncus.
— Esmu ar mieru, profesor!
Atkal nodārdēja ūdens, salīgojās cepure ar spalvām, pēc tam parādījās kaila kā šķīvis galva un apkampa Filipu Filipoviču. Suns snauda, nelabums bija izzudis, suns tīksminājās par aprimušo sānu un siltumu, pat iekrācās un pagu- va noskatīties gabaliņu patīkama sapņa: it kā viņš būtu izrāvis pūcei veselu būkšķi spalvu no astes . . . pēc tam virs galvas ievankšķējās satraukta balss:
— Es esmu pārāk pazīstams Maskavā, profesor. Ko gan man darīt?
— Kungi, — sašutis kliedza Filips Filipovičs, — tā taču nevar! Vajag apvaldīt sevi. Cik viņai gadu?
— Četrpadsmit, profesor . . . Jūs saprotat, es esmu paga- lam, ja viss klūs zināms atklātībā. Kuru katru dienu man jāsaņem ārzemju komandējums.
— Bet es taču neesmu jurists, dārgumiņ. Nu, pagaidiet divus gadus un precieties ar viņu.
— Esmu precējies, profesor.
— Ak, kungi, kungi!
Durvis atvērās, mainijās sejas, grabēja instrumenti skapi, un Filips Filipovičs strādāja, rokas nenolaizdams.
«Nešķīsts dzīvoklītis, — domāja suns, — bet cik ārkārtīgi labi! Tikai kāda velna pēc viņam ievajadzējies manis? Vai patiesi dzīvot atstās? Ir gan dīvainis! Viņam tikai ar aci jāpamirkšķina, un tādu suni dabūs, ai-jai-jai! Tak varbūt arī es esmu skaists. Redzams, mana laime! Bet tā draņķa pūce . . . Nekauņa.»
Suns pilnīgi atjēdzās tikai dzilā pievakarē, kad izbeidzās zvanīšana, un tieši tai mirklī, kad durvis tika atvērtas sevišķiem apmeklētājiem. Viņi bija četri. Visi jauni laudis, un visi loti pieticīgi ģērbušies.
«Ko tad šitiem vajag?» — pārsteigti nodomāja suns. Stipri vien naidīgāk viesus saņēma Filips Filipovičs. Viņš stāvēja pie rakstāmgalda un raudzījās atnācējos kā pulkve- dis uz ienaidnieka armiju. Viņa kumpā ērgla deguna nāsis piepūtās. lenākušie mīdījās uz paklāja.
— Mēs pie jums, profesor, — ierunājās tas, kuram uz galvas ceturtdalaršīnas augstumā slējās biezu, cirtainu matu ērkulis, — lūk, kādā lietā . . .
— Jūs, kungi, veltigi tādā laikā bez galošām staigājat, — pamācoši viņu pārtrauca Filips Filipovičs, — pirmkārt, jūs saaukstēsieties un, otrkārt, jūs man tepiķus esat pielāčojuši. bet tepiķi man visi ir persiešu.
Tas ar ērkuli pieklusa, un visi četri pārsteigumā blenza uz Filipu Filipoviču. Klusums turpinājās vairākas sekundes, to traucēja tikai Filipa Filipoviča pirkstu bungošana pa apgleznoto koka trauku uz rakstāmgalda.
— Pirmkārt, mēs neesam kungi, — beidzot izdvesa jaunākais no četrotnes, līdzīgs persikam.
— Pirmkārt, — pārtrauca viņu Filips Filipovičs, — jūs esat vīrietis vai sieviete?
Četrotne atkal apklusa un pavēra mutes. Šoreiz atjēdzās pirmais, tas ar ērkuli.
— Kāda starpība, biedri? — viņš uzpūtīgi vaicāja.
— Es esmu sieviete, — atzinās persikveidīgais jauneklis ādas jakā un stipri nosarka. Līdz ar viņu nez kādēl tumši pietvīka vēl viens no ienācējiem — blondīns papahā.
— Tādā gadījumā varat palikt žokejcepurē, bet jūs, cienītais kungs, palūgšu savu galvassegu noņemt, — iespaidīgi teica Filips Filipovičs.
— Es jums neesmu nekāds cienītais kungs, — asi paziņoja blondīns, noņemdams papahu.
— Mēs pie jums atnācām, — vēlreiz atsāka melnais ar ērkuli.
— Vispirms, lūdzu, kas tie tādi — mēs?
— Mēs — jaunā mūsu nama mājas pārvalde, — slēptā niknumā atbildēja melnais. — Es — Švonders, viņa — Vjazemskaja, viņš — biedrs Pestruhins, un Žarovkins. Un mēs, Iūk . . .
— Tātad jūs iemitināja Fjodora Pavloviča Sablina dzīvoklī?
— Mūs, — atbildēja Švonders.
— Dievs Tēvs, pagalam Kalabuhova māja! — izmisis iesaucās Filips Filipovičs un pameta gaisā rokas.
— jūs smejaties, profesor? — sašuta Švonders.
— Kāda tur smiešanās! Esmu pilnīgā izmisumā, — iekliedzās Filips Filipovičs, — kas tagad notiks ar tvaika apkuri?
— jūs ņirgājaties, profesor Preobraženski?
— Kādā jautājumā jūs esat atnākuši? Runājiet pēc iespējas īsāk, es tūliņ dodos pusdienās.
Mēs, mājas pārvalde, — naidīgi sāka runāt Švonders, — esam ieradušies pie jums pēc mūsu mājas iedzīvotāju sapulces, kurā apskatījām jautājumu par iedzīvotāju sablīvēšanu dzīvokjos . . .
Kurš kuru apskatīja? — uzbļāva Filips Filipovičs, papūlieties izteikt savas domas skaidrāk.
Jautājumu apskatījām, par sablīvēšanu.
Pietiek! Es sapratu! Jums zināms, ka ar šā gada 12. augusta lēmumu mans dzīvoklis atbrīvots no jebkādām iedzīvotāju sablīvēšanām un pārvietošanām?
— Zināms, — atbildēja Švonders, — bet kopsapulce, iz- tījusi jūsu jautājumu, nonāca pie slēdziena, ka kopumā visumā jūs aizņemat pārlieku lielu platību. Jūs viens dzivojat septiņās istabās.
— Es viens dzīvoju un strādāju septiņās istabās, — at- dēja Filips Filipovičs, — un vēlētos vēl astoto. Tā man ne- ciešama bjbliotēkai.
Četrotne kluva mēma.
— Astoto! E-he-hē, — nomurmināja bez galvassegas palikušais blondīns, — tā neko, vareni.
— Neaprakstāmi! — iekliedzās jauneklis, kurš bija izrādījies sieviete.
— Man ir pieņemamā istaba — ievērojiet — tā pati arī bibIiotēka, ēdamistaba, mans kabinets — 3. Apskates ista‑
— 4. Operāciju istaba — 5. Mana gulamistaba — 6, un kalpones istaba — 7. Vispār, nepietiek . . . Jā, tas gan nav svarīgi. Mans dzivoklis ir brīvs, un gana runāts. Es varu iet pusdienot?
— Atvainojos, — teica ceturtais, līdzīgs spēcigai vabolei.
— Atvainojos, — pārtrauca viņu Švonders, — Iūk, tieši par ēdamistabu un apskates telpu mēs arī atnācām parunā- s. Kopsapulce lūdz jūs brīvprātīgi, darba disciplīnas kārtībā, atteikties no ēdamistabas. Nevienam Maskavā nav ēdamistabas.
— Pat Aisedorai Dunkanei! — skaņi iekliedzās sieviete. Ar Filipu Fiipoviču kaut kas notika, un viņa seja viegli pietvīka. Viņš neizdvesa ne skaņas, nogaidot, kas būs tālāk.
— Un no apskates telpas arī, — turpināja Švonders, apskates telpu brīnišķīgi var apvienot ar kabinetu.
— U-hu, — izmeta Filips Filipovičs visai dīvainā balsī, un kur man būtu jāuzņem barība?
— Guļamistabā, — korī atbildēja četrotne.
Filipa Filipoviča sārtums pieņēma nedaudz pelēcīgu nokr āsu.
— Gulamistabā uzņemt barību,
— — viņš sāka runāt apslāpētā balsī,
— — apskates telpā lasit, pieņemamajā istabā ģērbties, operēt kalpones istabā, bet ēdamistabā apskatīt pacientus. Ļoti iespējams, ka Aisedora Dunkane tā arī dara. Varbūt viņa kabinetā ēd, bet trusīšus graiza vannas istabā, Var būt. Bet es neesmu Aisedora Dunkane! — viņš pēkšņi ierēcās un no purpursarkana kluva dzeltens. — Es ēdīšu ēdamistabā, operēšu operāciju zālē! Paziņojiet to savai sapulcei, un pazemīgi lūdzu jūs atgriezties pie sava tiešā darba, bet man atstāt iespēju uzņemt barību tur, kur to uzņem visi normāli ļaudis, tas ir — ēdamistabā, un nevis priekšnamā vai bērnu istabā!
— Tādā gadijumā, profesor, ņemot vērā jūsu stūrgalvīgo pretestību, — teica satrauktais Švonders, — mēs iesniegsim par jums sūdzību augstākās instancēs.
— Aha, — izmeta Filips Filipovičs, — tā gan? — un viņa balsī ieskanējās aizdomīgi pieklājīgi toņi, — Iūgšu jūs minū- ti pagaidīt.
oho Tas tik ir zellis, — sajūsmā nodomāja suns, — viss manī. Oh, iekamps viņiem tūlīt, oh, iekamps. VēI nezinu, kādā veidā, bet tā iekamps . . . Sit viņus! Nogrābt tagadiņ šito ar resnajiem lieliem augšpus zābaka, pie paceles cīp.slām . . . r-r-r . . .»
Filips Filipovičs strauji nocēla telefona klausuli un runāja U:
— Lūdzu . . . jā . . . pateicos . . . Esiet tik laipni, palūdziet Pjotru Aleksandroviču. Profesors Preobraženskis. Pjotr Aleksandrovič? ļoti priecājos, ka jūs sazvanīju. Vesels, vesels, pateicos. Pjotr Aleksandrovič, jūsu operācija tiek atcelta. Ka lūdzu? Pavisam atcelta. Tāpat kā visas pārējās operācijas. Lūk, kādēl: es pārtraucu darbu Maskavā un vispār Krievijā . . . Tikko pie manis ienāca četri, no viņiem viena par vīrieti pārģērbta sieviete un divi apbruņoti ar revolveriem un terorizē mani ar mērķi atņemt daļu dzivokļa.
— Atlaujiet, profesor, — teica Švonders, mainoties sejas krāsai.
— Atvainojiet . . . Es nespēju atkārtot visu, ko viņi teica . . . Neesmu aplamību cienītājs. Pietiks, ja sacīšu, ka viņi piedāvāja man atteikties no apskašu telpas, citiem vārdiem, radīja man nepieciešamību operēt jūs tur, kur Iīdz šim es graizīju trusīšus. Tādos apstāklos es ne tikai nevaru, tādos apstāklos man nay tiesību strādāt. Tādēl es pārtraucu savu darbību, noslēdzu dzīvokli un braucu uz Sočiem. Atslēgas varu nodot Švonderam. Lai viņš operē.
Četrotne sastinga. Uz viņu zābakiem kusa sniegs.
— Ko lai dara . . . Man pašam loti nepatīkami . . . Kā? o, nē, Pjotr Aleksandrovič! o, nē. Tā es vairs neesmu ar mieru. Mana pacietība ir galā. Šis ir jau otrais gadījums kopš augusta . Kā? Hm . . . Kā vēlaties. Kaut vai. Bet tikai ar vienu noteikumu: vienalga kas, vienalga kad, vienalga ko, bet Iai tas būtu papīrītis, kurš ne Švonderam, nedz arī jebku- ram citam mana dzīvokla durvīm pat tuvumā nelautu pie- nākt. Galīgs papīrītis. Faktisks. Ists! Broņa. Lai pat mans vārds netiktu pieminēts. Cauri, viņiem es esmu miris. Jā, jā. Lūdzu. Kurš? Aha . . . Nu, tā ir cita lieta. Ahā . . . Labi, Tūdal nodošu klausuli. Esiet tik laipni, — Filips Filipovičs čūskas balsī vērsās pie Švondera, — tūlīt ar jums runās.
— Atlaujiet, profesor, — teica Švonders, te koši uzliesmodams, te dzisdams, — jūs mūsu vārdus izkroplojāt.
— Palūgšu tādus izteicienus nelietot.
Švonders apjucis paņēma klausuli un runāja:
— Es klausos. Jā . . . Mājas komitejas priekšsēdētājs . . .
Mēs taču likumīgi rīkojāmies . . . Bet profesors jau tā atrodas pilnīgā izņēmuma stāvoklī . . . Mēs zinām par viņa darbī- bu . . . Veselas piecas istabas gribējām viņam atstāt . . . Nu labi . . . Ja reiz tā . . . Labi . . .
Pilnīgi sarkans viņš nolika klausuli un pagriezās.
re Kā sadeva! Nolika īstajā vietā. Ir gan zellis! — sajūsmināti nodomāja suns, — kas viņam, kāds vārds speciāls zināms, vai? Nu, varat mani tagad dauzit, cik gribat, es no šejienes prom neiešu.»
Trīs, mutes pavēruši, blenza uz vietā nolikto Švonderu.
— Kauns taču tā! — viņi nedroši izmeta.
— Ja tagad būtu diskusija, — uztraukdamās un vaigiem kaistot iesāka sieviete, — es Pjotram Aleksandrovičam pie- rādītu . .
— Atvainojiet, jūs tūliņ gribat atklāt šo diskusiju? — pieklājīgi apvaicājās Filips Filipovičs.
Sievietes acis iedegās.
— Es saprotu jūsu ironiju, profesor, tūliņ mēs iesim prom . . . Tikai es, kā mājas kultnodalas vadītājs . . .
— Vad-dī-tāja, — Filips Filipovičs viņu izlaboja.
— Gribu jums piedāvāt, — un sieviete no azotes izvilka dažus spilgtus un sniegā izmirkušus žurnālus, — nopirkt dažus žurnālus Vācijas bērnu labā. Pusrublis gabalā.
— Nē, neņemšu, — uz žurnāliem pašķielējis, strupi attei- ca Filips Filipovičs.
Pilnīgas neizpratnes pilns pārsteigums parādījās sejās, bet sievietes āda ieguva dzērveņu nokrāsu.
— Kāpēc jūs atsakāties?
— Negribu.
— Jūs nejūtat Iīdzi Vācijas bērniem?
— Jūtu.
— Pusrubļa žēl?
— Nē.
— Tad kādēļ gan?
— Negribu.
Paklusēja.
— Ziniet ko, profesor, — dziļi ievilkusi elpu, ierunājās jaunava, — ja jūs nebūtu Eiropas spīdeklis un jūs visne- krietnākajā kārtā neaizstāvētu cilvēki (blondais viņu pa- raustīja aiz jakas malas, taču jaunava tikai atmeta ar roku), kuru personības, esmu pārliecināta, mēs vēl noskaidrosim, jūs pienāktos arestēt.
— Un par ko? — ziņkārīgi pavaicāja Filips Filipovičs.
— jūs esat proletariāta nīdējs! — Iepni paziņoja sieviete.
— Jā, es nemīlu proletariātu, — skumji piekrita Filips Filipovičs un nospieda pogu. Kaut kur iezvanījās. Atvērās durvis uz koridoru.
— Zina, — pakliedza Filips Filipovičs, — klāj galdā pusdienas. Atļausiet, kungi?
Četrotne klusējot atstāja kabinetu, klusējot šķērsoja pieņemamo istabu, klusējot — priekšnamu, un bija dzirdams, kā smagi un skanīgi aiz viņiem aizvērās parādes durvis.
Suns pacēlās pakalkājās un veltīja Filipam Filipovičam kaut kādu namazu.
Debešķigiem ziediem apgleznotos škīvjos ar platu melnu malu gulēja plānās šķēlitēs sagriezta sjomga, marinēti zuši. Uz smaga dēļa norasojis siera gabals, un ar sniegu apliktā sudraba toveriti — ikri. Starp šķivjiem dažas smalciņas glāzites un tris kristāla karafītes ar dažādu krāsu šņabjiem. Tas viss atradās uz maza marmora galdiņa, mājīgi piebīdita pie milzīgas griezumiem rotātas ozolkoka bufetes, kura zib- snīja sudraba un stikla atstarotajos gaismas kūļos. Istabas vidū — ar baltu galdautu apklāts galds, smags un solids kā kapenes, bet uz tā divi ēdampiederumu komplekti, biskapa tiaras veidā salocītas salvetes un trīs tumšas pudeles.
Zina ienesa slēgtu sudraba trauku, kurā kaut kas burbu- ļoja. No trauka uzvēdīja tāda smarža, ka suņa mute acu- mirklī piepiūda šķidrām slienām. «Semiramīdas dārzi!» — viņš nodomāja un ar asti kā koku sāka dauzīt pa paklāju.
— Šurp viņus, — piēsonīgi nokomandēja Filips Filipovičs.
— Doktor Bormentāl, Dieva dēļ , lieciet ikrus mierā. Un, ja gribat uzklausīt labu padomu: nelejiet vis angļu, bet parasto krievu šnabi.
Sakostais skaistulis — viņš bija jau bez halāta, solīdā melnā uzvalkā — paraustīja platos plecus, pieklājīgi pasmi- nēja un ieiēja caurspidīgo.
— Kāda marka? «Novo-blagoslavennaja»? — viņš pain- teresējās.
— Dievs ar jums, dārgumiņ, — atsaucās saimnieks.
— Tas ir spirts. Darja Petrovna pati lieliski gatavo šņabi.
— Nesakiet vis, Filip Filipovič, visi apgaivo, ka esot tīri labs, 30 grādu.
- Bet šņabim jābūt 40 grādu stipram un nevis 30, — tas pirmkārt, - pamācoši pārtrauca Filips Filipovičs. — Un, otrkārt, - Dievs vien zina, ko viņi tur salējuši. Jūs esat spējīgs paredzēt, kas viņiem var ienākt prātā?
— It viss var ienākt, — pārliecināti atbildēja sakostais.
— Ari es tā domāju, — apstiprināja Filips Filipovičs un vienā paņēmienā iegāza glāzītes saturu sev rīklē, — mmm . . . doktor Bormentāl, dieva dēļ , metiet uzreiz to nie- ciņu, un, ja jūs teiksiet, ka tas . . . būšu zvērināts jūsu ienaidnieks visu atlikušo mūžu. «No Sevilas līdz Granadai .»
Vēl arvien runājot, arī pats ar platu sudraba dakšiņu paķēra kaut ko lidzīgu melnai maizītei. Sakostais sekoja viņa paraugam. Filipa Filipoviča acis iemirdzējās.
— Nu, vai slikti? — gremojot vaicāja Filips Filipovičs.
— Slikti? Jūs atbildiet, godājamo doktor.
— Vienreizēji, — no sirds atbildēja sakostais.
— Kā citādi . . . levērojiet, Ivan Arnoļdovič, aukstās uz- kodas un zupu pēc šņabīša lieto tikai boļševiku nepiežmiegtie muižnieki. Sevi cienošs cilvēks operē ar karstajām uzkodām. Bet no Maskavas karstajām uzkodām ši ir visupirmā. Kād- reiz to lieliski prata gatavot Slāvu Bazārā. Še, ņem.
— Suni ēdamistabā iebarojat, — atskanēja sievietes balss, — bet pēc tam viņu ne ar kriņģeli no šejienes neizvili- nāsi.
— Nekas. lzbadojies, nabadziņš, — Filips Filipovičs uz dakšas galiņa pasniedza sunim uzkodu, ko tas pakampa ar žongliera veik!ību, bet dakšu ar troksni iesvieda skalojamā traukā.
Tad no šķīvjiem sāka celties pēc vēžiem smaržojošs tvaiks;
Namazs — musulmaņu religisks rits, lūgšana, ko pavada noteiktas kermepa kustības.
suns modri tupēja galdauta ēnā kā sargs pie pulvera nolikta vas. Bet Filips Filipovičs, stīvo salveti aiz krādziņas aiz spraudis, sprediķoja:
— Ēšana, Ivan Arnoldovič, ir smalka padarīšana. Ēst jāprot, un, iedomājieties, lielākā cilvēku daja vispār nemāk. Jāzina ne tikai — ko ēst, bet arī — kad un kā. Un ko runāt. Ja-ā. Ja jūs rūpējaties par savu gremošanas sistē mu, uzklausiet manu padomu — pusdienojot nerunājiet par boļševismu un medicinu. Un — dievs pasarg' — nelasiet
— pirms pusdienām padomju avīzes.
— Hm . . . Bet citu tak nav.
— Nu tad nekādas nelasiet. Ziniet, es novēroju trisdesmit cilvēkus savā klinikā. Un ko jūs domājat? Pacienti, kuri avizes nelasa, jūtas lieliski. Bet tie, kurus es speciāli piespie du lasit «Pravdu», zaudēja svaru.
— Hm . . . — sārtodamies no zupas un vina, ieinteresēti atsaucās sakostais.
— Un tas vēl nekas. Pavājināti ceļa refleksi, slikta apetite, nospiests garastāvokiis.
— Nu, velns . . .
— Jaā-s. Bet ko gan es tā? Pats sāku par medicinu runāt
Filips Filipovičs, krēslā atlaidies, pazvanīja un ķiršu krāsas portjerās parādijās Zina. Sunim tika bāls un biezs stores gabals, kas viņam neiegaršojās, bet tūdaļ pēc tam — asiņai na rostbifa šķēle. To notiesājis, suns pēkšņi sajuta, ka grib gulēt, un par ēšanu vairs nespēj ne iedornāties. «Dīvaina sajūta, — viņš prātoja, vērdams ciet smagos plakstus, — acu gala negribu nekādu barību redzēt. Bet smēķēt pēc pusdienām ir tīrā muļķība.»
Ēdamistaba piepildījās ar nepatīkamiem ziliem dūmiem.
Suns snauda, galvu uz priekšķepām noguldījis.
— Senžiljēns ir pieklājīgs vīns, — viņš pa miegam saklau sīja, — bet tagad taču tā nav.
Kaut kur no augšas, no sāniem atskanēja klusināts, skaists un paklāju slāpēts korālis.
Filips Filipovičs piezvanīja, un atnāca Zina.
— Zinuška, ko gan tas nozīmē?
— Atkal kopsapulci sarīkojuši, Filip Filipovič, — atbildēja Zina.
— Atkal! — sērīgi izsaucās Filips Filipovičs, — nu ko, ta gad acimredzot sāksies, cauri ir ar Kalabuhova māju. Nāk sies pārvākties, tikai — uz kurieni, gribētos zināt. les kā sviestu. Vispirms dziedāšana katru vakaru, pēc tam atejas caurules aizsals, tad tvaika apkures katls pārsprāgs un tā tālāk. Vāks Kalabuhovam.
— Filips Filipovičs pārdzīvo, — smaidot piezīmēja Zina un aiznesa šķīvju grēdu.
— Bet kā iai nepārdzīvo?! — spalgi izsaucās Filips Fili povičs, — kāda māja bija — saprotiet taču!
— Jūs pārāk drūmi raugāties uz lietām, Filip Filipovič, iebilda sakostais skaistulis, — viņi tagad krasi pārvērtušies
— Dārgumiņ, jūs mani pazīstat? Tiesa? Es esmu faktu cilvēks, novērojumu cilvēks. Es esmu nepamatotu hipotēžu ienaidnieks. Un tas ir ļoti labi zināms ne tikai Krievijā, arī Eiropā. Ja reiz es ko saku, tas nozīmē, ka pamatā ir kā fakts, no kura es izdaru secinājumus. Un, lūk, jums fakti- kur pakaramais un galošu paliktnis mūsu mājā.
— Interesanti . . .
— «Štrunts par galošām. Ne jau galošās ir laime, — nodomāja suns, — bet personība gan izcila.»